Māris Lācis
Skastkalnē
Ja sūnu ciema iemītniekiem sirds vietā ir akmens, bet galvā mājo Toričelli vakuums, tad nav ko brīnīties par nebeidzamo hipnozes seansu. Nez kur izčākstējusi necilvēka ar Kaina zīmi pierē piesauktā atklātība? Mīļā miera labad mūsu tautiešiem ērtāk pa dzīvi staigāt Venēcijas karnevāla atribūtikā vai ieņemt strausa pozu.
Neviens no pūļa elkiem, smalko aprindu tusētājiem, kontingenta ar aizmiglotu acu skatu, drebošām rokām, nav iedrošinājies iestāties par taisnības augšāmcelšanos. 1990. gadu sākumā latviešu populācija un civilokupantu varza no Tautas frontes saņēma, ko tā “vēlējās”: “savu valsti”, pavalstniecības “0” variantu, prihvatizācijas afēru, mahinācijas ar sertifikātiem utt., u.tjp. Iekāres spararats varēja uzņemt pilnus apgriezienus, nākotnes vīzija likās rožaina, bet turpmākā šoka terapija daudzus atsēdināja uz celma. Ne Pilsoņu Kongresa, ne savrupu disidentu, ne laikrakstu “Pilsonis” un “Pavalstnieks” brīdinājumi par “laimīgajām beigām” nelīdzēja un bija kā saucēja balss tuksnesī, tāpat kā tagad “DDD” rakstītais. Ar šo es nevēlos nopulgot titānisko un vajadzīgo darbu, ko veic avīzes “DDD” veidotāji!
Taču joprojām ar savu stulbumu nebeidz sāpināt sociālo tīmekļu čalotāji. No viņu komentāru zemtekstiem kā sēnes pēc lietus lien laukā visāda veida fobijas, skaudība tandēmā ar naidu pret pašu tautiešu drosmi saukt lietas īstajos vārdos. Tā ir sena parādība – Dievs, piedod, jo tie nezina, ko dara! Lai realizētos DDD, obligāti ir jānotiek kaut kam ekstrēmam, kā minēts svētajos rakstos. (Dāvida divkauja ar Goliātu).
Tā saucamās “Trešās Atmodas” taisītājus ir vadījis vienīgi salts aprēķins, ne jau kādi cēlāki ideāli. Mums jau labi sen priekšgalā nav savas nacionālās elites, kurai rūpētu tautas dzīvotspēja. Protams, okupantu veiktās etniskās tīrīšanas, represijas, iznīcinātais genofonds atstāja dziļas nesadzijušas brūces mūsu tautas dvēselē. Tagad kolonisti par baltu velti var noraudzīties, kā latvieši nebeidz savā starpā skaldīt matus, meklējot vainīgos kā adatu siena kaudzē. Mūs kā tautu neviens cits negrasās glābt, ierakstīt Sarkanajā grāmatā – pasaulē tā nav pieņemts, pašiem vien ar sevi būs jātiek skaidrībā! Ne velti naidnieki mūsu vidū ir iesējuši neuzticēšanās vīrusu, pret kuru zāles nav jāmeklē aptiekā, bet gan savā sirdsbalsī, pretestībā visos līmeņos un laikrakstā “DDD”.
Domāju, nav īstais laiks iesaistīties politikā un kandidēt vēlēšanās – 4. maija varneši to tikai gaida, tā būtu sava veida pašnāvība.
Mums nepiedos
Nē, mums to nepiedos ne mirušie, ne dzīvie,
Ne arī tie, kas vēl pēc gadu simtiem dzims,
Ja svētā uguns tā, ko kūra senči brīvie,
Par dzimteni, par tautu mūsos liesmot rims.
Nē, mums to nepiedos, ka dižozoli mirst,
Ka aizaug tīrumi, ka sagrūst tēvu mājas,
Ka, svešu mēli lokot, brāļi sarunājas,
Ka paši palīdzam mēs savas saknes cirst.
Nē, mums to nepiedos ne mirušie, ne dzīvie,
Ne arī tie, kas vēl pēc tūkstoš gadiem dzims!
Šo man nezināma autora dzejoli uz nodzeltējušas burtnīcas lapas 1990. gadu sākumā gluži nejauši uzgāju sava pagasta apkārtnes mežu ieskautas, pamestas viensētas tuvumā – smilšainā uzkalniņā izraktā zemnīcā. Ja atmiņa neviļ, nu jau aizsaulē esošo māju saimnieku atvase bija jaunsargs. Savā dziļākajā būtībā sacerētā teksta rindās patriotiskais dzejnieks bez aplinkiem sauc lietas īstajos vārdos. Kaut beidzot apātijā snaudošais tautiešu pūlis pārstātu grēkot pret mūsu brīvības cīnītāju izkaroto 18. novembra Latviešu valsti!
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.21(467) [2020. gada 6.–26. novembris]