Saruna ar LZS Uzņēmēju padomes vadītāju Lienīti Cauni
Turpinājums no: Latviešu tautas pauperizēšana. 1. daļa
Kādu galu ņēma Marija Antuanete?
DDD: Varbūt lieks jautājums, jo atbilde zināma. Un tomēr – kā kovida afēra ir ietekmējusi uzņēmējdarbību?
Lienīte Caune: Tā skārusi visas nozares, nešķirojot uzņēmumus – mazs vai liels, vietējā tirgū strādājošs vai eksportētājs, tirgotājs, ražotājs vai pakalpojumu sniedzējs. Daļai bizness ir aizliegts, daļai tirgus brūk ik dienas, citiem darbs ir nopietni apgrūtināts, preču piegāde kavējas, darbinieki slimo vai ir spiesti uzturēties karantīnā. Šis ir ekonomikas krahs. Bet valdība ar saviem lēmumiem stāvokli vēl pasliktina. Nodokļu reforma daļā, kas skar darbaspēka nodokļus, bija jau izgāzusies pirms kovida.
DDD: Vai varam runā par Latvijas ekonomisko iznīcināšanu?
L.C.: Jā, tā tas arī ir. Pamatotas aizdomas, ka arī valsts uzņēmumi tiek gatavoti privatizācijai. Tādēļ šobrīd ir jāvērš sabiedrības uzmanība uz visu notiekošo, lai redz, ka mūsu acu priekšā notiek drausmīgi noziegumi. Pat ja nepanākšu pilnīgu taisnību, es vismaz varēšu justies ar mierīgi sirdi, jo būšu izdarījusi visu, ko varēju, lai novērstu noziegumus. Man ir domubiedri, kas domājam līdzīgi, un tiešām darām visu, ko varam. Nav tā, ka mēs sēžam un samierināmies.
DDD: Papildus tam, ka latvieši tiek spiesti saliedēties ar ārējiem ienaidniekiem, notiek arī mērķtiecīga mūsu tautas lumpanizēšana. Protams, daži šādi iedzīvojas.
L.C.: Ar latvieti nerēķinās. Viņi jau paši savējos vairs neņem galvā! Taču cilvēku vienaldzība ir apbrīnojama. Ja no notiekošā dramatisma pa televizoru kaut ko pat skopi parāda, bet cilvēki nereaģē – nu, ko tad varam izdarīt?
DDD: Vai tas ir tautas apstulbums?
L.C.: Manuprāt, zemapziņā cilvēki cenšas kaut kā protestēt. Jūs redzat, kas notiek feisbukā, kur cilvēki protestē pret maskām. Nedomāju, ka tas ir protests tieši pret maskām, bet gan būtībā protests pret to, kas notiek. Mīļie draugi, atcerieties, kādu galu ņēma Marija Antuanete, kura esot teikusi: “Ja viņiem nav maizes ko ēst, lai ēd kūkas!” Bet, ja par šo piemēru atgādina publiski un vairums neapjēdz, ka tas attiecas uz tagadējo Latviju un tiem, kas pārvēlušies pāri piecu procentu barjerai Saeimā, tad… Šodien ir tik saspīlēta, šaušalīga situācija!
Skaidri jāpasaka: “Nē, tā nebūs!”
DDD: Kas ir nepieciešamas, lai kaut ko panāktu? Tautas aktivitāte?
Lienīte Caune: Jā, pašiem cilvēkiem – ikvienam – ir jārīkojas. Ļoti nepieciešams, lai mākslinieki celtos un skaļi runātu par notiekošajiem noziegumiem. Latvietim ir jāsaprot, ka ir jābūt aktīvam pilsonim. Vienalga, kā un kur tu esi, bet tev ir jābūt aktīvam un skaidri jāpasaka: “Nē, tā tas nebūs!”
Runājot par nodokļiem – protams, tie ir jāmaksā. Bet nodokļu sistēmai ir jābūt saprātīgai, nevis iznīcinošai, tā nedrīkst likvidēt atsevišķas nodokļu maksātāju grupas. Mēs skaidri redzam, ka politika ir vērsta pret mazajiem un vidējiem uzņēmējiem. Tāpēc kopīgiem spēkiem ir jāpanāk situācijas pārlaušana, lai nav iespējama šādu absurdu, iznīcinošu lēmumu pieņemšana. Par to ir jāsāk aktīvi runāt!
DDD: Bībelē ir teikts, ka nodokļos jāatdod desmitā tiesa. Cik procenti jeb tiesas reāli tiek iekasētas no mums?
L.C.: Kopējais nodokļu slogs uz 1 izmaksāto algas eiro mums ir 79–80 procenti. Par tādu naudu mēs te visi uz zelta podiem varētu sēdēt. Par naudu, kuru iegrūda “airBaltic”, kas ir noslepenota informācija, mēs, katrs latvietis, varētu par velti lidināties, jo aizdevums taču tiek atmaksāts no nodokļu maksātāju naudas. Un ir jāsaprot, ka mēs saviem bērniem un mazbērniem klusējot uzveļam kaklā šo milzīgo aizdevumu summu.
DDD: Milzīgu slogu uzlika jau “Parex bankas” glābšana.
L.C.: Tā pat nav glābšana. Tas, manuprāt, ir ekonomiskais noziegums pret mūsu tautu, ņemot vērā “Citadeles” pārdošanu par kapeikām. To paveica Privatizācijas aģentūra. Interesanti būtu paskatīties, par cik “Citadele” tagad ir pārdevusi savu nekustamo īpašumu? Vai tik tā summa nav lielāka par iepriekš minētajām kapeikām?! Privatizācijas aģentūrā atradās cilvēks, kurš atteicās parakstīt papīrus par “Citadeles” pārdošanu. Ansis Spridzāns, būdams Privatizācijas aģentūras valdes priekšsēdētājs nevēlējās parakstīt galīgos bankas “Citadele” akciju paketes pārdošanas dokumentus un no amata atkāpās. Viņš iesniedza Valda Dombrovska valdībai, kas steidzināja pārdošanu uz Latvijai neizdevīgiem noteikumiem, atlūgumu. Visu cieņu šim ierēdnim, kurš atteicās piedalīties noziegumā! Taču tad Privatizācijas aģentūras valdes priekšsēdētāja postenī strauji nokļuva bijušais “Parex bankas” darbinieks Vladimirs Loginovs.
Ir jāsāk katram ar sevi – ja tu esi kādā vietā, tad pieņem atbildīgu lēmumu un nedari to, kas, manuprāt, ir noziegums! Ja katrs apzinātos, ko viņš dara, tad varētu teikt, ka viņam ir sirdsapziņa. Bet ir jau arī nenormālas verdziskas bailes zaudēt darbu. Un tā ir realitāte. Smagi.
Kad latvietis iet pret latvieti
DDD: Jūs esat izpētījusi Polijas piemēru – kā poļi tiek galā ar krīzi?
Lienīte Caune: Poļi ir ļoti lieli patrioti. Viņu valdība nolēma neņemt no saviem iedzīvotajiem naudu. Tur nostādne ir tāda – ja lielie ārvalstu investīciju fondi un tirdzniecības tīkli grib Polijā pelnīt, tad tiem no apgrozījuma tiek uzlikta konkrēta maksājamā summa. Tas nav PVN, bet apgrozījuma nodoklis. Ja tev apgrozījums ir 10 tūkstoši, tad 0,8 procentus samaksā vienkārši par to vien, ka Polijā tev atļauts darboties. Eiropas Komisijai likās, ka šādi tiek pārkāpta direktīva, un sākās tiesāšanās procedūra. Saprotu no poļiem, ka viņi tiesā ir vinnējuši un turpinās piemērot apgrozījuma nodokli.
Līdzīgi Dana Reizniece-Ozola ar vienu nodokļa pantu izslēdza iespēju zagt no valsts budžeta pievienotās vērtības nodokli, tā saucamajā reversajā kārtībā. Visur, kur bija problēmas, viņa mēģināja reverso kārtību izslēgt. Viņu savulaik izsauca uz Eiropu, kur brīdināja, ka Latvijai būs pārkāpuma procedūra. Taču Dana Reizniece-Ozola panāca, ka procedūra netika ierosināta, dodot iespēju pamatot nepieciešamību. Mums tas ir vajadzīgs, lai nebūtu PVN atmazgāšanas.
DDD: Kā notiek PVN atmazgāšana?
L.C.: Vienkārši tiek veidoti kaut kādi fiktīvi dokumenti ar nenotikušiem darījumiem, uz kā pamata izdzīta cauri nauda un prasīta PVN atmaksa. Tur nevajag nenormālu administratīvo un policistu resursu, lai ar vienu likumu grozījumu to aizliegtu. Poļi to varēja izdarīt. Un cik pie mums nav ārzemju tirdzniecības ķēžu, kā “Rimi”, “Maxima” un citas, – kāpēc tās nevarētu aplikt ar papildus apgrozījuma nodokli? Ja viņiem nodokļu slogs tagad ir apmēram 5 procenti… bet vietējiem tas ir aptuveni 25–30 procenti.
DDD: Tātad mērķtiecīgi tiek nospiesti vietējie un stimulēti ārzemnieki?
L.C.: Jā, tā pie mums notiek. Protams, es apbrīnoju lietuviešus, kas vairākās Eiropas valstīs ir izveidojuši savus tirdzniecības tīklus. Malači! Viņi caur šiem tīkliem papildus vēl savu produkciju realizē, nemitīgi palīdzot pašu ekonomikai. Savā ziņā tā ir apzināta politiķu kalpošana tautai, rūpēšanās par lietuviešu labklājību.
DDD: Kādēļ tad pie mums notiek gluži pretēji?
L.C.: Ir jāsaprot, ka Latvijā valda ierēdniecības diktatūra, un viņi vairojas kā tādi parazīti, izdomājot, kas ir jādara, lai paši sev nodrošinātu darbu un treknu dzīvi.
DDD: Kāpēc, piemēram, Lietuvā tā nav?
L.C.: Salīdzinot ar Lietuvu, mums trūkst politiskās gribas būt saimniekiem savā zemē.
DDD: Bet šīs gribas trūkums taču ir okupācijas un kolonizācijas sekas, kas vēl joprojām nav novērstas un ietekmē mūsu tautas un valsts dzīvi.
L.C.: Protams. Kolektīvā apziņa!
Mans tēvs 1960. gadu beigās tika apcietināts politisku motīvu dēļ, jo bija uzrakstījis vēstuli saviem darbiniekiem par to, ka šeit nav nacionālās pašapziņas, ka tiek pārkrievota valsts. Viņš bija celtniecības speciālists un redzēja, ka mērķtiecīgi tiek ievests darbaspēks no Krievijas. Tēvs kā briesmīgāko atceras, ka izmeklētājs viņam bija latvietis. Un latvietis parakstīja arī spriedumu par trim apcietinājuma gadiem!
DDD: Arī tagad latvietis kaitē latvietim. Ierēdņi ir zaudējuši nacionālo pašcieņu un rīkojas personiskās interesēs tā vietā, lai parūpēties par saviem tautiešiem.
L.C.: Tieši tā, par to ir runa. Problēma ir katrā pašā – sirdsapziņā.
Vēl kas – šobrīd notiek vienreizēja manipulācija ar apziņu. Esmu atdevusi savu dekoderu atpakaļ “TET” un neskatos televīziju. Kanāls “Rīga TV24” ir par brīvu, arī internetā var kādas ziņas izlobīt. “Youtube” sniedz iespējas klausīties gudrus cilvēkus. Protams, arī “Youtube” kanāli tiek cenzēti un smadzeņu skalošana sniedzas ļoti tālu, taču katram tomēr ir iespēja arī izvairīties no melu pieņemšanas par patiesību.
DDD: Bet ko darīt ar to latviešu sašķeltību?
L.C.: Es domāju, ka visam ir jāaiziet līdz kraham, lai ikviens to ieraudzītu.
DDD: Jāceļ gaismā visi mēsli, lai varētu tos izmēzt?
L.C.: Nav jau citu variantu. Mēs taču saprotam, ka pat ASV, ne arī kāda Eiropas valsts nepastāvēs ar tik milzīgiem ārējiem parādiem. Nauda ir tik daudz nepamatoti sadrukāta, un šī monetārā politika sabruks.
Jāpalīdz jauniešiem noteikt vērtības
DDD: Caur lielām ciešanām nāks cilvēku, arī latviešu, atdzimšana?
Lienīte Caune: Jā, un šīs ciešanas ir sākušās jau tagad. Morālas ciešanas jau šobrīd ir ļoti smagas, kad domājošs cilvēks sāk saprast, kas patiesībā notiek. Ja nemokāmies fiziskās sāpēs, tas vēl nenozīmē, ka morālās sāpes ir mazākas. Viss, kas notiek mūsu valstī, uz ko mums šobrīd jānoraugās, ir vājprāts. Es domāju, kā šīs izgaismotās nelaimes varētu vienot latviešus. Pat tie, kas ir aizbraukuši uz citām Eiropas valstīm, redzot tur tās šausmas, tagad grib atpakaļ. Vismaz palikusi tā vienojošā sajūta, ka tu esi mājās, lai arī cik te būtu grūti. Laikam būs jāizdzīvo viss šis, lai šos cilvēkus dabūtu atpakaļ. Manuprāt, viņi atgriezīsies.
DDD: Šobrīd laikam jānosaka tās dzīves vērtības. Kā jūs redzat, kādi mums ir jaunieši?
L.C.: Jaunieši mums ir kolosāli, tikai nedaudz apmaldījušies.
DDD: Kā viņiem varētu nākt saprašana, ja notiek mērķtiecīga, labi apmaksāta smadzeņu skalošana?
L.C.: Vecākiem ir jābūt blakus, lai skaidrotu, kas šodien notiek. Jaunieši šobrīd ir materiāli nodrošināti, neviens lielākoties neaug trūkumā. Mēs, kad augām, bijām visi vienādi – nabadzīgi, bet viņi ir vairāk pārtikuši, dzīvo lielākā labklājībā. Taču galvenais, lai jauniešiem tiktu ieliktas patiesas vērtības.
DDD: Šīs vērtības nojauc skola – liberastiskā izglītības sistēma un arī propaganda.
L.C.: Jā, mums bija skolotāji ar sirdsapziņu. Man žēl tos bērnus, kuri tagad mācās un tiek debilizēti. Tad nu, tāpat kā ierēdņiem, arī skolotājam ir jāsajūt sava sirdsapziņa un jāpalīdz bērnam uzbūvēt pareizu vērtību hierarhiju, nevis jāpakļaujas smadzeņu skalošanai.
Viss ir atkarīgs no mums pašiem – no katra!
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.22(468) [2020. gada 27. novembris–10. decembris]