No “DDD” arhīva: JOPROJĀM AKTUĀLI
NATO sola aizsargāt Latviju dekolonizācijas procesa laikā
Daudzi gļēvuļi baidās, ka dekolonizāciju veikt nedrīkstot, jo “Eiropas mūs nesapratīs”, bet “Krievija mūs visus noslaktēs”. Pēdējā laika notikumi gan liecina par gluži pretējo – tieši pateicoties dekolonizācijas neveikšanai, okupanti ir jau sākuši slaktēt mūs, latviešus. Par to liecina Aivara Gardas nežēlīgais slepkavības mēģinājums jau nākamajā dienā pēc NATO ģenerālsekretāra Jāpa de Hopa Shēfera (Jaap de Hops Scheffer) vizītes Latvijā.
Tātad 2002. gada 11. martā Shēfers viesnīcā “Reval Hotel Rīdzene” rīkoja preses konferenci, uz kuru bija ieradušās arī “DDD” žurnālistes. Viņš izteicās, ka Latvijai kā NATO dalībvalstij tikšot garantēta teritoriālā integritāte NATO teritorijā – gan uz sauszemes, gan gaisā –, kā arī demokrātiskās brīvības, tādas kā vārda, reliģijas brīvība. Pieredze gan ir pierādījusi, ka šīs “brīvības” attiecas tikai uz pasaulē valdošās noziedzīgās sistēmas pieņemtajām normām.
Kā zināms, 1949. gada 4. aprīlī Vašingtonā ir ticis sastādīts Ziemeļatlantijas līgums, kura 5. pantā ir teikts:
“Puses vienojas, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm, un tādēļ tās apņemas, ka šāda uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās un kopējās pašaizsardzības tiesības, ka paredzētas Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartas 51. pantā, sniegs palīdzību Pusei vai Pusēm, kas pakļautas uzbrukumam, individuāli un kopā ar citām Pusēm, veicot pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību. Par jebkādu šādu bruņotu uzbrukumu un visiem pasākumiem, kas tā rezultātā ir veikti, nekavējoties jāziņo Drošības Padomei. Šie pasākumi jāpārtrauc, kad Drošības Padome ir veikusi nepieciešamos pasākumus, lai atjaunotu un saglabātu starptautisko mieru un drošību.”
Šajā dokumentā ir skaidri noteikts, ka NATO ir garantēta militārā aizsardzība pret jebkuru agresorvalsti. “DDD” vēlējās gūt tam apliecinājumu arī no paša NATO ģenerālsekretāra, tādēļ uzdevām jautājumu par šo tematu.
Jāps de Hop Shēfers: drošību garantē NATO
Saruna ar [bijušo] NATO ģenerālsekretāru Jāpu de Hopu Shēferu
DDD: Ja Latvija īstenos savas tiesības un nolems uzsākt dekolonizācijas procesu, bet Krievija draudēs ar militāru iebrukumu, vai NATO aizstāvēs Latviju? Ja jūsu, Shēfera kungs, atbilde ir “nē”, tad kāda jēga ir Latvijas dalībai NATO?
Shēfers: Latvija, iestājoties NATO, pievienojas vienotai, uz savstarpēju solidaritāti balstītai organizācijai, kas garantē visām NATO dalībvalstīm teritoriālo integritāti.
DDD: Jūs neatbildējāt uz jautājuma pirmo daļu: ja Latvijas nolemj uzsākt dekolonizācijas procesu…
Shēfers: Ko nozīmē “dekolonizācija”?
DDD: Jūs tiešām nezināt, ko nozīmē “dekolonizācija”?
Shēfers: Nē, nezinu.
DDD: Jūs zināt, ka Latvija bija okupēta un kolonizēta, taču netika darīts tas, kas vienmēr ir jādara pēc neatkarības atgūšana, – jāveic deokupācija un dekolonizācija. Pašlaik gandrīz puse no Latvijas iedzīvotājiem ir okupanti un viņu pēcteči. Šo iedzīvotāju izcelsme nav Latvija, bet gan okupētājvalsts. Viņi šeit ieradušies laikā, kad tautai bija atņemtas tiesības lemt par šo imigrantu ielaišanu. Latvijas dekolonizācija nozīmē to, ka šiem cilvēkiem ir jāaizbrauc.
Shēfers: Ļoti labi zinu, kāda ir Latvijas valdības politika. Jūs nevarat man kā NATO ģenerālsekretāram prasīt, lai es komentētu Latvijas iekšpolitikas lēmumus. Latvijas valdībai, parlamentam un tautai ir tiesības pieņemt savus lēmumus!
* * *
Shēfera izvairīgā atbilde tomēr liecina, ka NATO ir gatava aizstāvēt Latviju no Krievijas uzbrukumiem, ja Latvija izlems veikt dekolonizāciju. Kaut arī NATO ģenerālsekretārs neizrādīja sevišķu attapību un nezināja, ko nozīmē dekolonizācija, tomēr mēs ar viņu varētu pastrādāt izglītošanas jomā. Varbūt kādreiz uztaisīsim “lietas koku”.
Jautājumu, vai NATO aizstāvēs Latviju no Krievijas militārā uzbrukumā, ja tāds būs, kad Latvija sāks īstenot dekolonizāciju, uzdevām arī ārlietu ministram Rihardam Pīkam. Jaunais ārlietu ministrs sākumā tā satraucās, ka savā atbildē gandrīz pieļāva neglītu kļūdu, mēģinot iegalvot, ka NATO tomēr nenodarbojas ar savu dalībvalstu aizsardzību.
Rihards Pīks: jāizlasa Ziemeļatlantijas līgums
Saruna ar [bijušo] ārlietu ministru Rihardu Pīku
Rihards Pīks: NATO ar tādiem jautājumiem nenodarbojas. Shēfera kungs ļoti precīzi atbildēja, ka tas nav NATO jautājums. Jāizlasa Ziemeļatlantijas līgums, kurā skaidri un gaiši pateikt, ar ko nodarbojas Ziemeļatlantijas valstis.
DDD: Bet tieši tāds jau arī ir jautājums: vai NATO aizstāvēs Latviju, ja tā izlems veikt dekolonizāciju?
R.P.: Latvija vēl neko nav izlēmusi un, cik man zināms, tuvākajā laikā arī neizlems. Tāpat man nav zināms, ka Krievija taisītos Latvijai uzbrukt.
DDD: Bet jautājums ir pēc būtības: vai NATO aizstāvēs Latviju pret Krievijas militāro agresiju jebkurā gadījumā?
R.P.: NATO dalībvalstis visas solidāri apņemas aizsargāt jebkuru NATO dalībnieci pret jebkuru agresiju, kas tiek vērsta pret NATO dalībvalsts teritoriju.
* * *
Tātad pēc nelielas paskaidrošanas arī ārlietu ministrs beidzot saprata un atzina, ka Latvijas dekolonizācijas veikšanai nav nekādu šķēršļu. Latvijai nav jābaidās no Krievijas uzbrukuma, jo NATO būs pienākums to novērst.
Materiālu sagatavoja:
Līga Muzikante un Liene Apine
Pirmpublikācija: laikrakstā “DDD” Nr. 6(54), 2004. gada 18. marts–1. aprīlis
Amerika ir gatava palīdzēt veikt Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju!
Liene Apine
Divu dienu vizītē Latvijā republikāņa Džona Makeina (John McCain, 1936–2018) vadībā bija ieradušies ASV senatori. 2004. gad 20. augustā, tiekoties ar žurnālistiem, senators Dž. Makeins, izteikdams prieku par Latvijas neatkarību un straujo attīstību demokrātijas apstākļos, apliecināja, ka Latvija ir viens no labākajiem ASV draugiem. Šīs tā saucamās demokrātijas augļi mums, latviešiem, gan nešķiet tik saldi – tāpēc tik ilgi, kamēr nebūs veikta deokupācija un dekolonizācija, runas par neatkarību pēc būtības ir tikai tukšu salmu kulšana. Tā ir tikai ilūzija, ka dzīvojam brīvā un neatkarīgā valstī.
Tikšanās laikā “DDD” žurnālistes uzdeva dažus jautājumus ASV senatoram Džonam Makeinam.
Saruna ar ASV [bijušo] senatoru Džonu Makeinu
DDD: Jūs runājat par Latvijas neatkarību, demokrātiju un straujo progresu, taču 13 gadus pēc suverenitātes atgūšanas latviešu tauta vēl joprojām ir apdraudēta. Latvieši faktiski ir tikai puse no visiem Latvijas iedzīvotājiem, pārējie ir okupanti un viņu pēcteči. Nesen Latvijas ārlietu ministrs Artis Pabriks apsolīja, ka viņš būs pirmais ministrs, kurš uzsāks Latvijas deokupācijas un dekolonizācijas procesu.[1] Vai Amerika atbalstīs viņa centienu atbrīvoties no padomju okupantiem – Latvijas ārējā ienaidnieka? Vai Amerika kopā ar Vāciju, Lielbritāniju un Krieviju sniegs materiālu palīdzību, lai okupanti varētu atstāt Latviju un atgriezties savās etniskajās dzimtenēs?
Džons Makeins: Neesmu sīkumos informēts par šo jautājumu. Zinu, ka konflikti ar krieviem Latvijā par viņu tiesībām, izglītību utt. turpinās. Zinu, ka šobrīd ļoti nopietns ir izglītības jautājums, bet es no ārpuses nevaru norādīt Latvijas valdībai, kā rīkoties. Mēs varam tikai no malas noskatīties uz procesiem Latvijā. Līdz šim Latvija nav lūgusi palīdzību, bet, ja Amerika jūsu izvirzītajā jautājumā var kaut kā palīdzēt, esam gatavi to darīt!
* * *
Džona Makeina – prezidentam Džordžam Bušam draudzīga un tuvu stāvoša, ietekmīga un populāra ASV politiķa – teiktais ir vērā ņemams. Mūsu varnešiem senatora apliecinājumu, ka Amerika var un ir gatava palīdzēt Latvijai likvidēt okupācijas sekas, ir jāizmanto un nekavējoši. Vēl līdz valdības maiņai Amerikā ir jāvēršas pie šīs lielvalsts ar aicinājumu palīdzēt, kā saka: ir jākaļ dzelzs, kamēr karsta. Šī būs lieliska iespēja Amerikai parādīt, ka tā patiešām ir Latvijas draugs. Savu draudzību Latvija jau ir pierādījusi, iesaistoties karā Irākā, tādējādi pirmo reizi savas pastāvēšanas vēsturē kļūstot par okupētājvalsti. Tagad pienākusi Amerikas kārta.
ASV senatora Džona Makeina atbilde kārtējo reizi apliecina, ka Latvijas Nacionālajai frontei (līdz ar to arī laikrakstam “DDD”) ir taisnība – deokupāciju un dekolonizāciju ir iespējams veikt un to atbalstīs ārvalstis, pat varenā Amerika. Tātad Latvijas valdībai gluži vienkārši ir jāgrib risināt šos jautājumus un saskaņā ar jau 1996. gadā pieņemto Deklarāciju par Latvijas okupāciju ir jāvēršas pie ārvalstu valdībām. Ja līdz šim Latvijas vadītāji nav neko izdarījuši, lai repatriētu no Latvijas okupācijas gados iebraukušos okupantus un viņu pēctečus, tad tā ir vislielākā nodevība, par kuru pienākas visbargākais sods.
Latviešu tautas gribai atbrīvoties no okupantiem ir jābūt tik spēcīgi un skaidri paustai, lai tā sasniegtu ne tikai pašmāju politiķu ausis un sirdsapziņu, bet arī ārvalstu valdības. Latvijas Nacionālās frontes darbība pierāda, ka tas ir iespējams. Būtībā Latvijas valsts galvai, ministriem un deputātiem, nevis LNF, būtu jārunā, piemēram, ar Amerikas valdības pārstāvjiem par nepieciešamo atbalstu Latvijas deokupācijas un dekolonizācijas veikšanai. Cerēsim, ka gan Ārlietu ministrija, gan Saeimas deputātu entuziasms un solījumi likvidēt okupācijas sekas, veicot deokupāciju un dekolonizāciju, tiks arī piepildīti.
Bet, kamēr tie vēl ir tikai vārdi, Latvijas Nacionālā fronte rīkojas. Lai informētu par patieso latviešu tautas stāvokli Latvijā, vizītes laikā Džonam Makeinam tika nodota vēstule, kas adresēta ASV kongresmeņiem, kā arī vēstules, kuras jau agrāk tikušas nosūtītas ASV prezidentam Džordžam Bušam, Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, ANO Ģenerālsekretāram Kofi Annanam un ES komisāram Ginteram Ferhoigenam.
Laikraksta “DDD” lasītājiem jau ir bijusi iespēja iepazīties ar pilnīgu ASV prezidentam Džordžam Bušam, Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam un pārējiem adresātiem nosūtīto vēstuļu tekstu. Sarakste ar ES komisāru Ginteru Ferhoigenu ir lasāma arī apgādā “Vieda” izdotajā grāmatā “Par Latvijas dekolonizāciju”.
Pirmpublikācija laikrakstā “DDD” Nr. 18(66), 2004. gada 2.–16. septembris
[1] Solījums tika dots laikrakstam “DDD”. Diemžēl Artis Pabriks ne tikai neuzsāka deokupācijas un dekolonizācijas procesu, bet ar pakalpīgu un kangarisku entuziasmu iesaistījās nodevībā, atdodot Abreni Krievijai – red. piez. 2020. gadā.