Iļja Polonskis
Krievijas blogeris
Turpinājums no: Kāpēc krievi bēga no Vidusāzijas. 1. daļa
Un krievi sāka bēgt…
Sociālekonomiskās situācijas pasliktināšanās uz nacionālistiskās propagandas fona noveda pie noziedzības pieauguma – gan organizētās, gan ielās. Pirmie Uzbekistānu sāka pamest ebreji, kuriem paradījās iespēja emigrēt uz Izraēlu. Pēc tam prom devās arī krievi. Protams, ka pirmie aizbrauca tie, kuriem bija resursi, lai pamestu Uzbekistānu. Runa ir ne tikai par materiālajiem, bet arī par sociālajiem resursiem: profesija, izglītība, radinieki Krievijā.
Ļoti daudziem krieviem 1990. gadu sākumā nācās bēgt no Vidusāzijas republikām, pametot savu īpašumu vai labākajā gadījumā pārdodot to par grašiem. Pircēji bieži vien paši noteica dzīvokļa cenu, uzsverot, ka pretējā gadījumā viņi to atņems bez maksas. Joprojām nav statistikas par nogalināto, sakropļoto, bez vēsts pazudušo, izvaroto krievu un krievvalodīgo cilvēku skaitu Vidusāzijas republikās.
Starp citu, ja runājam par Uzbekistānu, tad līdz 1990. gadu vidum prezidentam Islomam Karimovam izdevās nedaudz stabilizēt situāciju. Bet jau 2000. gados sākās jauns krievu aizplūšanas vilnis. Lieta tāda, ka Isloma Karimova, kuram nesen Maskavā tika uzcelts piemineklis, laikā Uzbekistāna pārgāja uz latīņu alfabētu, bet bez uzbeku valodas zināšanām kļuva neiespējami ieņemt ne tikai valsts amatus, bet arī strādāt budžeta organizācijās.
Rezultātā laikā no 1991. gada līdz mūsdienām krievu skaits Uzbekistānā ir samazinājies vairāk nekā četras reizes. Tagad krievi ir tikai 2,5% no visas valsts iedzīvotājiem. Lielākā daļa krievu ir pensionāri, kuriem palicis izdzīvot vien, un pusmūža cilvēki, kuriem tāpat ir ļoti sarežģīti pārvākties uz Krieviju.
Vēl sarežģītāka situācija bija Tadžikistānā, kas ir viena no nabadzīgākajām un ekonomiski atpalikušākajām Vidusāzijas republikām. 1990. gada februārī krievu kvartālos Dušanbē notika grautiņš. Krievijas valdības topošais vicepremjers Dmitrijs Rogozins grāmatā “Pasaules vanagi. Krievijas vēstnieka dienasgrāmata” rakstīja:
“1990. gada februāra vidū nacionālie islāmisti Dušanbē burtiski saplosīja pusotru tūkstoti krievu vīriešu un sieviešu. Sievietes zem automātu kārtas dārdoņas un izvarotāju zviedzieniem piespieda izģērbties un skriet pa apli dzelzceļa stacijas laukumā.”
1992. gadā Tadžikistānā sākās asiņainais pilsoņu karš, kura laikā bojā gāja ne tikai tadžiki un pamirieši, bet arī krievi, kas atradās vissmagākajā stāvoklī. Zaudējuši klanu un dzimtas sakarus, iztrūkstot saviem bruņotajiem formējumiem un “jumtam”, valsts ierēdņu vai politisko līderu personā, krievi Tadžikistānā ļoti ātri kļuva gan par ekstrēmistu, gan sadzīves noziedznieku upuriem.
Lielākā daļa krievu pameta Tadžikistānu jau deviņdesmito gadu pašā sākumā, baidoties par savu dzīvību. Daudziem nepaveicās – viņus nogalināja kaujinieki vai noziedznieki. Pat pilsoņu kara beigas neglāba Tadžikistānas krievu iedzīvotājus. Vēl vairāk, arī ekonomiskais stāvoklis valstī 1990.–2000. gadā bija vienkārši šausminošs. Pat ja etniskie tadžiki devās strādāt uz Krieviju, atstājot savas mājas un ģimenes, ko teikt par krieviem?
Pēdējās desmitgadēs Tadžikistānas krievu iedzīvotāju skaits ir samazinājies vairāk nekā desmit reizes. Tagad Tadžikistānā ir tikai 1% krievu no kopējā iedzīvotāju skaita.
Nacionālistiskais pavērsiens Vidusāzijā noveda pie straujas krievu valodas apguves samazināšanās skolās, atteikšanās no kirilicas alfabēta…
Tagad Centrālāzijas republikās ir sācies jauns pretkrievu vilnis. Tas ir saistīts ar spiedienu no Rietumu puses, cenšoties apņemt Krieviju ar nedraudzīgu valstu gredzenu. Attiecīgo kartību – gan politisko, gan ekonomisko – tagad uztur vienīgi Kazahstāna. Tās prezidents Nursultans Nazarbajevs no 1990. līdz 2010. gadam prasmīgi manevrēja starp Krieviju un Rietumiem. Rezultātā Kazahstānai ir izdevies saglabāt attīstītu ekonomiku un iedzīvotājiem pieņemamus dzīves apstākļus. Bet Krievijas iedzīvotāju izceļošana no Kazahstānas tik un tā turpinās. Krievu īpatsvars pēcpadomju gadu desmitos Kazahstānā ir samazinājies uz pusi. Tagad krievi ir aptuveni tikai 20% no republikas iedzīvotājiem.
2017. gada oktobrī prezidents Nursultans Nazarbajevs pieņēma lēmumu par Kazahstānas pāreju uz latīņu alfabētu. Šis lēmums ir vēl viens nazis Krievijai mugurā, ar kuru Kazahstāna it kā ir partnerattiecībās kā Kolektīvās drošības līguma organizācijas un Eirāzijas ekonomiskās savienības partneris. Kaut arī pats Nazarbajevs un viņa domubiedri apgalvo, ka pāreja uz latīņu alfabētu tiek veikta tikai ērtības labad, jo latīņu alfabēts it kā labāk atspoguļo visu kazahu valodas daudzveidību, visiem ir skaidrs, ka Astana mēģina lieku reizi pasvītrot savu neatkarību no Maskavas.
Krievu aizplūšana no Vidusāzijas un Kazahstānas, kam Krievijas politiķi centās nepievērst uzmanību gan 1990., gan 2000. gados, tagad ir kļuvusi par visnopietnāko Krievijas politisko un sociālo sakāvi. Valsts, kas nespēja ārzemēs dzīvojošajiem tautiešiem nodrošināt reālu (bet ne jau mūžīgu diplomātisko ierēdņu “rūpju” veidā) aizsardzību, ļoti nopietni pasliktināja savu tēlu – gan savas tautas, gan visas pasaules acīs.
Centrālāzijas un Kazahstānas derusifikācija ir izdevīga gan iekšējiem, gan ārējiem Krievijas ienaidniekiem. Rietumi, stumdami Centrālāzijas republikas, lai atbrīvotos no visa krieviskā, izveido “sanitāru kordonu” ap Krieviju, arvien vairāk un vairāk atvirzot Krievijas ietekmes sfēru robežas.
Avots:
https://topwar.ru/148880-pochemu-russkie-bezhali-iz-srednej-azii.html
Tulkoja Steidzīte Freiberga
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.20(466) [2020. gada 23. oktobris–5. novembris]