LAIKS ATGŪTIES

Vilhelms Ļuta

Žurnālists

 

 

Eiropas Savienības zemēs vidējais pamatnācijas īpatsvars ir 92 procenti. Tas nozīmē – šīs nācijas ir patiesi saimnieki savā teritorijā. Un šo valstu ekonomikas augšupejas ceļā nestājas nekādas etniskā rakstura bremzes.

Diemžēl Latvijā šajā ziņā ir katastrofāla situācija. Ar latviešu īpatsvaru – 62 procentiem (pēc oficiālajiem datiem) – mēs izskatāmies kā baltie zvirbuļi, un mūsu ekonomika ir bezcerīgi atpalikusi. Tik nožēlojams rezultāts izveidojies politiķu tuvredzības dēļ. Būtībā tā ir cena, kuru maksājam par atteikšanos likvidēt okupācijas sekas.

Varneši, šķiet, joprojām neapzinās, ka ar nelikumīgo pilsonības piešķiršanu okupantiem ir uzlikts krusts latviskas Latvijas izveidei. Noziedzīgo naturalizācijas procesu neviens negrasās pat apturēt. Krievvalodīgo bari joprojām turpina spiesties šurp. Kopš valstiskuma atjaunošanas Latvijā ieradušies 117 tūkstoši laimes meklētāju. Vairums no tiem ir ar apšaubāmu reputāciju un noziedzīgi iegūtu naudu dzīvojamo namu iegādei Rīgā un Jūrmalā.

Varneši nevis gādā par okupantu izraidīšanu, bet gan brāļojās ar viņiem, ļaujot izveidot un nostiprināt “krievu kopienu”. Migrantiem tiek ļauts demonstratīvi iestāties pret Satversmi un latviskas Latvijas pastāvēšanu. Krievu partijas piesauc PSRS laiku liekulīgos saukļus par “tautu draudzību” un šovinistiski gādā, lai Latvija agrāk vai vēlāk pārtaptu par Krievijas guberņu.

Neviens politiķis nevēlas savai tautai atbildēt uz svarīgiem jautājumiem. Vai tie, kas te naturalizējušies spēj runāt par šo zemi ar mīlestību? Vai viņiem jādomā, kā panākt, lai latvieši tos pieņemtu? Ja imigrants Latvijā saka: “Es esmu savās mājās!” – tad latvietim rodas jautājums: “Bet, kur atrodos es, – vai viesos?” Pilnīgs paradokss: izrādās, latvietis var kļūt par svešzemnieku savā zemē.

Pieļaut imigrāciju nozīmē sarežģīt nācijas dzīvi. Jāņem vērā, ka tiem, kuriem nav labi savās mājās, nebūs labi arī nekur citur pasaulē. Laimes meklētājus interesē tikai citu tautu sarūpētā bagātība. Ieceļotājs ir patērētājs, nevis radītājs. Migrantus vilina tikai tiesības, bet pienākumiem tie spļauj virsū.

Der atgādināt, ka katrai nācijai ir savs uzdevums, kuru nespēj paveikt neviena cita tauta. Neviens ārzemnieks Latvijā nav gudrāks par pašu latvieti. Neviens svešinieks nespēj tautai gūt brīvību.

Imigrantu problēma Latvijā ir pārlieku samilzusi. Nācijai uz kakla tikuši uzsēdināti “saražotie” vismaz 0,3 miljoni jaunpilsoņu un 0,2 miljoni nepilsoņu, kas ignorē latviešu kultūru un “suņu valodu”. Savulaik jau J.Alunāns atzina, ka valodas un kultūras jautājumos kompromiss nav iespējams. Tās ir absolūtas vērtības, ar kurām nevar tirgoties. Ar tām mēs varam tikai dzīvot vai mirt. Meklēt kompromisus ar okupantiem kultūras un valodas jautājumos spēj tikai nelieši.

Kopš valstiskuma atjaunošanas mūsu valstī latviešu zaudējumi jau sasnieguši 209 tūkstošus jeb 15 procentus no kopskaita. Ja netiks paveikta DDD, nākamajos 30 gados šie zaudējumi palielināsies vēl par 190 tūkstošiem. Paredzams, ka 2050. gadā latviešu kopskaits Latvijā nokritīsies līdz apaļam miljonam. Starp citu, tā būs vēsturiska atkāpe par 210 gadiem. Pirmo reizi apaļu miljonu latvju skaits sasniedza 1840. gadā.

Pienācis pēdējais laiks atgūties no gaidāmā murga un iet pa Latvijas Nacionālās frontes norādīto ceļu.

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.17(463) [2020. gada 11.–24. septembris]


« Atpakaļ