DEKOLONIZĀCIJAS NEVEIKŠANA BREMZĒ LATVIJAS ATTĪSTĪBU. 1. daļa

Saruna ar ekonomistu Uldi Osi

 

Dekolonizācijas īstermiņa un ilgtermiņa sekas

 

DDD: Bieži izskan apgalvojumi, ka dekolonizācija sagraus Latvijas ekonomiku. Vai patiešām okupācijas seku likvidēšana, repatriējot uz etniskajām dzimtenēm tos, kuri Latvijā ieradās okupācijas laikā un viņu pēctečus, atstās negatīvu iespaidu uz Latvijas ekonomisko attīstību? Varbūt tieši pretēji: dekolonizācijas neveikšana kavē Latvijas attīstību?

Uldis Osis: Es savu atbildi sadalītu divās daļās. Kādas sekas būtu īstermiņā – tuvākajos 2–3 gados, un kādas ilgākā laika posmā – nākamajos 10–20 vai vairāk gados.

Pieņemsim, ka vakar beidzies dekolonizācijas process un pēdējais no okupācijas laikā iebraukušajiem un viņu pēctečiem Latviju ir atstājis. Jā, īstermiņā, efekts ekonomikā neapšaubāmi būtu negatīvs, pat ja pieņemam, ka strādājošo un pensionāru skaits samazinātos proporcionāli.

Problēmu radītu tas, ka samazinātos arī publiskā un privātā kapitāla atdeve, taču to uzturēšanas izmaksas samazinātos nedaudz. Vienkāršākais piemērs – ielu platība Rīgā un citās pilsētās paliktu iepriekšējā, bet sētnieku vai remontnieku, kas labo bojāto ielu segumu un komunikācijas, būtu mazāk. Līdzīgi ar asfaltētajiem ceļiem visā valsts teritorijā – to jau šobrīd ir relatīvi par daudz, salīdzinot ar kopējo iedzīvotāju skaitu valstī.

Tāpat arī atbrīvotos daļa dzīvojamā fonda un biroju platību, ražošanas ēkas, noliktavas utt., taču to uzturēšanas izmaksas būtiski nemainītos.

Taču atcerēsimies – skatot ilgāka laika griezumā, līdzīga situācija Latvijā bijusi vairākkārt. Piemēram, Vidzeme abu Ziemeļu karu laikā (1655.–1661. gadā; 1700.–1721. gadā) bada un mēra dēļ bija smagi cietusi. Tomēr iedzīvotāju skaits no 218 tūkstošiem (1714. gadā) pieauga līdz 1,4 miljoniem (1905. gadā), tas ir, 190 gadu laikā vairāk nekā 6 reizes. Vidzeme bija Krievijas guberņa, taču tā bija sasniegusi ievērojamu ekonomisko potenciālu, sociālo un kultūras attīstību, kļūstot par latviešu inteliģences kalvi un auglīgu Latvijas valstiskuma ideju augsni. Vidzeme 20. gadsimta sākumā jau viena pati varētu kļūt par nelielu patstāvīgu valsti, bet intelektuālā ziņā izrādījās spējīga vilkt līdzi arī pārējās Latvijas zemes.

Tāpat arī 1914. gadā Latvijā bija 2,5 miljoni iedzīvotāju. Pirmajam Pasaules karam beidzoties, 1920. gadā to vairs bija tikai 1,5 miljoni. Zaudēti 40 procenti iedzīvotāju, kas bija deportēti uz Krievijas iekšieni līdz ar lielāko daļu rūpnieciskā kapitāla. Turklāt praktiski pilnībā bija zaudēts arī Krievijas iekšējais tirgus, kas Latvijas rūpniecībai līdz tam bija galvenais produkcijas noņēmējs. Taču pēc Nāciju Līgas datiem (1945) ekonomikas attīstības ziņā Latvijas rūpniecības izlaide 1938. gadā, salīdzinājumā ar 1913. gadu, bija jau 158%.

Arī Latvijai atdaloties no PSRS deviņdesmito gadu sākumā, līdz pat mākoņiem kāpa vaimanas, ka mēs, bez Krievijas palikuši, neizdzīvosim. Jā, dažus gadus tiešām nebija viegli, bet esam ne vien izdzīvojuši, bet, kaut arī ne bez problēmām, tomēr attīstāmies veiksmīgāk nekā pats “lielais brālis”, par vairumu pārējo “brālīgo” nemaz nerunājot.

Tādēļ nav pamata uzskatīt, ka dekolonizācijas veikšana varētu aizkavēt Latvijas attīstību, vismaz ilgtermiņā noteikti ne.

Drīzāk pretēji – pēc neatkarības atgūšanas neveiktā dekolonizācija ir bremzējusi Latvijas ekonomisko attīstību un turpina radīt ne mazums daudzslāņainu problēmu. Viena no galvenajām – liela daļa biznesa vides funkcionē, ja tā varētu teikt, Krievijas stilā, kas ir visai atšķirīgs no tā, kā saimnieciskie darījumi, biznesa ētika un uzņēmējdarbība kopumā tiek veikta Rietumos, lai gan arī tur tā ne tuvu nav ideāla. Taču, kā teicis kāds filozofs, – viss ir inde un viss ir zāles, atšķirība ir devā.

 

 

Padomju domāšanas un mežonīgā kapitālisma hibrīds

 

DDD: Varbūt “padomiski-krieviskā” biznesa vide Latvijā nostiprinājusies tādēļ, ka procentuāli lielākā daļa ekonomikas ir nevis latviešu, bet okupācijas laikā iebraukušo un viņu pēcteču rokās?

Uldis Osis: Tādas statistikas diemžēl nav. Katrā ziņā tas tiešām ir viens no galvenajiem faktoriem, kādēļ saimnieciskajā vidē Latvijā vēl ir tik daudz padomiska. Par laimi gan jāteic, ka situācija mainās – biznesā ienāk jauna paaudze, kuras liela daļa izglītību guvusi vai vismaz papildinājusies pārsvarā Rietumvalstīs. Arī ekonomiskās attiecības ar Krieviju gadu no gada sarūk. Piemēram, ārējās tirdzniecības jomā Krievijas daļa Latvijas eksportā tagad ir zem 10 procentiem, bet importā pat mazāk par 7 procentiem.

Taču ir cita problēma – joprojām ievērojamā iedzīvotāju daļā saglabājas spēcīga Krievijas informatīvās telpas ietekme. Pat ja tā nav atklāti naidīga Latvijai (kas jau kļūst par retumu), tā ietekmē cilvēku domāšanu un rīcības motivāciju. Un tie nav tikai okupācijas laikā iebraukušie un viņu pēcteči, bet arī daļa latviešu.  Tādēļ arī robeža starp “padomiski-krievisko” un Rietumu tirgus ekonomikai raksturīgo vidi ir izplūdusi. Varētu teikt: mūsu biznesa vide ir tāds kā hibrīds, kurā var atrast gan vienus, gan otrus elementus. Tādēļ bizness Latvijā kopumā, piemēram, ārvalstu investīciju aspektā, tiek uzskatīts kā paaugstināts risks. Kopējās investīcijas pamatkapitāla veidošanā, salīdzinājumā ar vidējiem ES rādītājiem, ir samērā augstā līmenī, bet tas tā ir, galvenokārt, pateicoties ES struktūrfondiem.

DDD: Tomēr, sabrūkot PSRS un Latvijai atgūstot brīvību, Latvija tika iemesta tā saucamā mežonīgā kapitālisma vidē, lai gan nebijām (starp citu, joprojām neesam) tikuši vaļā no koloniālās ekonomikas tradīcijām. Nebijām vēl likvidējuši okupācijas-kolonizācijas sekas, kad jau līdz acīm iebridām kapitālisma purvā.

U.O.: Ar pirmajām kolonizācijas problēmām Latvija saskārās jau pirmajos atjaunotās neatkarības gados. Runa ir par bankas Baltija, citu komercbanku, firmu un firmiņu krīzi, kur viss bizness balstījās uz “shēmošanām”, divkāršām un trīskāršām grāmatvedībām (ja tās vispār varēja saukt par grāmatvedību), “jumta” attiecībām, izsitēju un šāvēju un spridzinātāju argumentiem strīdu kārtošanā un tamlīdzīgi. Faktiski šī biznesa vide kļuva par tādu kā valsti valstī, ar savu iekšējo ekonomisko un finanšu infrastruktūru, saitēm ārpus Latvijas, saviem mērķiem un biznesa likumiem. Arī vēl joprojām, ja šie likumi nonāk pretrunā ar Latvijas valsts likumiem, bez kautrēšanās tiek izvērsta kukuļošana vai izdomāti labi apmaksāti amati valsts vai pašvaldību struktūrās “vajadzīgiem” cilvēkiem. Vēl efektīvāk darbojas savlaicīga “profilakse” – tiek sponsorētas (pirktas) esošās vai veidotas jaunas partijas (viens no iemesliem, kādēļ Latvijā to ir tik daudz), bijušie augsta ranga funkcionāri un politiķi tiek pieņemti dažādos ietekmīgos amatos, būtībā arī nopirkti.

Tas ir kā vēzis, kas ar metastāzēm ieaudzis funkcionālās valsts un pašvaldību struktūrās tā, ka, no malas vērojot, nevar vairs atšķirt, kuras šūnas ir veselas, kuras – inficētas, izkropļojot arī sabiedrības domāšanu un uzvedību. Viens no rezultātiem – piektā vai pat ceturtā daļa ekonomikas valstī ir ēnu ekonomika, kas nemaksā vai tikai daļēji maksā nodokļus, tāpēc saņem relatīvi lielākus ienākumus un rada lielāku tirgus pieprasījumu. Tas arī izskaidro, kāpēc daudzas preču un pakalpojumu cenas pie mums pat absolūtā izteiksmē nereti ir augstākas nekā Rietumeiropas valstīs, nemaz nerunājot par cenu un vidējo (oficiālo) algu līmeņu attiecību. Šeit darbojas parastie tirgus likumi: daļa, nodokļus nemaksājošo pircēju palielinātā pirktspēja rada augstāku cenu līmeni.

Negribu apgalvot, ka visas šīs problēmas ir tikai un vienīgi nenotikušās dekolonizācijas sekas un ka, to veicot, viss problēmu mudžeklis tūlīt atrisinātos. Ekonomika, tāpat kā dzīve kopumā, ir daudz sarežģītāka. Taču nenoliedzami, ka sašķelta sabiedrība nozīmē arī sašķeltu ekonomiku, un tāda tā tad vairs nav efektīva. No tādas ekonomikas cilvēki bēg, un šī ir vēl viena dziļa Latvijas problēma.

DDD: Varbūt nedaudz filozofiska atkāpe, bet, manuprāt, ēnu ekonomikas lielais īpatsvars, nodokļu nemaksāšana tomēr ir nenotikušās dekolonizācijas sekas. Ja šie cilvēki (okupanti-kolonisti un viņu pēcteči) joprojām Latviju un latviešu tautu uzskata par kaut ko nevērtīgu, pakļaujamu un pat iznīcināmu, tad kādēļ maksāt nodokļus, kādēļ veicināt valsts ekonomiku?! Gluži pretēji: tiek kārtīgi “uzdzīvots” uz valsts rēķina, izmantojot veselības aprūpes sistēmu, sociālos pabalstus, infrastruktūru, transporta atvieglojumus, brīvpusdienas skolās utt., u.tjp.

U.O.: Tieši šis jau arī ir tas vēzis, kas sagrauj veselās šūnas. Tas nāk vēl no padomju laikiem, kad iebraucēji cēla par mūsu pašu Latvijas naudu sev rūpnīcas, kur strādāt, būvēja dzīvojamos mikrorajonus, bet līdzšinējais fonds tika atstāts novārtā. Gandrīz nekas netika ieguldīts infrastruktūrā, niecīgas bija investīcijas veselības sistēmā, kaut gan imigranti to visu izmantoja.

Uldis Osis: “Man joprojām bieži nākas dzirdēt argumentus: kā, bet PSRS laikā taču viss milzum daudz tika sabūvēts un liela to daļa bija centralizētās PSRS investīcijas!”

Man joprojām bieži nākas dzirdēt argumentus: kā, bet PSRS laikā taču viss milzum daudz tika sabūvēts un liela to daļa bija centralizētās PSRS investīcijas! Tā ir patiesība, taču tikai viena patiesības puse. Otra puse ir tā, ka nauda, kura nāca no centralizētā PSRS budžeta, patiesībā bija Latvijas nauda, kas pirms tam bija vienotajā savienības “obščakā” ieskaitīta. Turklāt lielākā apmērā, nekā no tā saņemta. Latvija, tāpat kā pārējās Baltijas valstis, PSRS sistēmā faktiski bija donori. Mēs tikām ekspluatēti divkāršā apmērā – caur tiešajiem maksājumiem PSRS centralizētajā budžetā un arī centralizētajām, lauksaimniecības un citu produktu piegādēm, par kurām maksāja t.s. plānoto cenu, kas bija ievērojami zemāka, nekā tai būtu bijis jābūt normālā tirgus ekonomikā. Bet, tā kā kolhozu vergiem par darbu nemaksāja gandrīz neko, tad, protams, varēja atļauties arī par Latvijas lauksaimniecības produkciju maksāt smieklīgi zemas cenas.

Visi labi saprata, ka Latvija būtībā ir kolonija, kas vajadzīga PSRS un ne jau pašai Latvijai. Tā veidojās kolonistu domāšana. Arī vairums latviešu saprata, ka šī nav viņu valsts – tad kādēļ par to būtu jārūpējas? Diemžēl šī domāšana un attieksme pret jau 30 gadus neatkarīgo Latvijas valsti arī daļā latviešu saglabājusies joprojām, un tās ir nenotikušās dekolonizācijas sekas.

DDD: Tas, ko stāsti par Latvijas līdzdalību PSRS “obščakā” ļoti sasaucas ar pašreizējo situāciju, kad Latvija ir Eiropas Savienības sastāvā. Atkal jauns “obščaks”, no kura kaut ko saņemam, bet arī maksājam augstu cenu: varbūt mazāk finansiāli, cik morāli, piemēram, pieņemot homoseksuālismu, dženderismu kā kaut ko normālu…

 

Ekonomikai ir jāpiemērojas tautas interesēm

 

DDD: Tu pieminēji, ka iedzīvotāju skaita samazināšanās, veicot dekolonizāciju, varētu uz mirkli pasliktināt ekonomisko izaugsmi. Man uzreiz gribas minēt Islandi vai pat mūsu kaimiņu Igauniju. Islande ir tik liela kā Latvija un Igaunija kopā, bet tur dzīvo tikai 300 tūkstoši iedzīvotāju. Vai viņiem slikta dzīve? Igaunija ir tikai nedaudz mazāka par Latviju, bet iedzīvotāji tieši par 700 tūkstošiem mazāk nekā Latvijā – vai igauņi slikti dzīvo?

Uldis Osis: Tev taisnība. Teritorijas izmēram nav būtiska nozīme. Bet nekādu pretrunu te nav. Es par īstermiņa problēmu runāju pārsvarā no infrastruktūras apsaimniekošanas viedokļa. Kaut vai par to pašu dzīvojamo fondu. Piemēram, ja tavā mājā pusē dzīvokļu būtu kolonisti, kuri tagad aizbrauktu. Viņi gribētu savus dzīvokļus pārdot, bet kam? Varētu atpirkt kāds valsts speciāli izveidots fonds. Taču tās valsts budžetam būtu papildus izmaksas, bet ienākumi budžetā arī būtu samazinājušies, jo samazinājies būtu nodokļu maksātāju skaits. Tātad valstij būtu jāaizņemas nauda un valsts parāds būtu pieaudzis, ar visām no tā izrietošajām sekām.

Tāpat no valsts vai pašvaldību budžeta nāktos segt mājas un teritorijas apsaimniekošanas izdevumu starpību, jo tās samazinātos nedaudz – ielas jātīra un jāapgaismo tāpat, atkritumus jāizved katru dienu tāpat, utt. Bet ieņēmumi tagad sarukuši. Šīs arī būtu tās īstermiņa problēmas, kuru atrisināšanai vajadzīgs kaut kāds pārejas laiks. Šajā laikā (2–3 gados) dzīvokļu tirgus pamazām sakārtotos pats, cilvēki no vienām mājām pārvāktos uz citām. Pašvaldībām vajadzētu to nedaudz regulēt, stimulējot konkrētu pilsētas rajonu apdzīvotību (NĪN atlaides vai tamlīdzīgi). Vēlāk daļu, piemēram, Imantas vai Moskačkas ēku, varētu vienkārši nojaukt un ierīkot tur parkus.

DDD: Un tomēr, kas ir īslaicīgi finansiālie zaudējumi, ja tiek likvidētas nozieguma sekas, tiek radīti apstākļi, ka latviešu tauta neaiziet bojā un veido savu raksturu tādu, lai spētu būt atkal saimnieki savā zemē. Zinu, tas izklausās varbūt nedaudz pompozi, bet atcerēsimies vēsturiskos piemērus, kādus upurus citas valstis ir nesušas, lai nepakļautos ienaidniekam. Krievi pat Maskavu nodedzināja…

U.O.: Labs piemērs. Bet, es jau arī neapgalvoju, ka īstermiņa zaudējumu dēļ Latvijai vajadzētu atteikties no ilgtermiņa stratēģijas, kuras viens no galvenajiem elementiem būtu dekolonizācijas veikšana. Tieši ilgtermiņa mērķis jau bija arī krieviem, Maskavu dedzinot.

 

Turpmāk vēl…

Intervēja Liene Apine

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.17(463) [2020. gada 11.–24. septembris]


« Atpakaļ