Ir tāds teiciens: “Vardabība rada tikai vardarbību”. 1. daļa

DIVI VIEDOKĻI


Ir tāds teiciens: “Vardarbība rada tikai vardarbību”

 

Borisa Stomahina[1] atbilde Jeļenai Saņņikovai[2]

 

J.Saņņikova: Sveicināts, Boris!

Atbildēšu pēdējo reizi uz Jūsu vēstuli, bet atbildi jau neapmaksāšu. Taču rīt vai parīt Jūs ir jāatbrīvo!

“Vardarbība rada tikai vardarbību” – tā nav mantra, bet gan objektīva realitāte.

B.Stomahins: Tā tieši ir mantra, stulba un pilnīgi bezjēdzīga. Dzimšana rada nāvi (tajā nozīmē, ka ikvienam dzimušajam jau ar to pašu nolemts mirt) – gudrība ir daudz dziļāka nekā mantra par vardarbību. Bet ko tad – nepiedzimt, vai? Varbūt nedzīvot? Tā arī tur šī Jūsu “objektīvā realitāte” nenoved pie  pretrunu atrisināšanas, bet ieved strupceļā. Vajag nebaidīties, ka “vardarbība rada tikai vardarbību”, bet censties šajā (divu vardarbību) cīņā uzvarēt. Galīgi un neatgriezeniski uzvarēt, nolīdzinot, rupji sakot, ienaidnieku “līdz ar asfaltu” – bez jebkādas sentamentalitātes. [..] UZVARA PĀR IENAIDNIEKU, bet ne salabšanas un ne apkampieni ar viņu, vai saprotat???

J.S.: Starp citu, dīvaini ir pieprasīt uzticamību ar vardarbīgām cīņas metodēm no cilvēkiem, kuriem tas nav pieņemami pēc  morāli ētiskās pārliecības.

B.S.: Tas saucas: “Vai jums vajag taksometru kvadrātiņus vai braukt?”[3] Ar to domāju: vai jūs vēlaties savus morāli ētiskos principus ievērot vai Putina režīmu aizvākt (politzekus atbrīvot utt.)? Stingri loģiski un objektīvi spriežot – ja vienīgo atlikušo ceļu uz režīma likvidāciju jūs atmetat morāli ētiskās izpratnes dēļ un nosodāt tos, kuri tam seko, tad jūs, draugi, labprātīgi vai negribot, apzināti vai neapzināti, esat Putina režīma līdzdalībnieki un aizstāvji…

J.S.: Nedz Žeļabovs, nedz Halturins ne no viena neko neprasīja, bet vienkārši darīja to darbu, ko uzskatīja par pareizu. Rezultātā viņi nodarīja neatgriezenisku kaitējumu kopējai lietai un ne tikai paši gāja bojā, bet arī panāca režīma pastiprināšanos un arestus, kas bez 1881. gada 1. marta notikumiem nebūtu notikuši.

B.S.: Tieši pretēji, uzskatu, viņi atnesa kopīgajai lietai milzīgu labumu: nākamo gadsimtu laikā viņi ir parādījuši skaidrāko piemēru, kā rīkojas ar tirāniem un vispār ar varu, kas nerēķinās ar savu pilsoņu tiesībām un mīda kājām šīs tiesības! [..]

Manuprāt, cara taisnīga sodīšana – tā ir kā zelta medaļa olimpiādē, šis ir vispiemērotākais salīdzinājums. Par rekordu peldēšanā vai skrējienā taču dod medaļu vienkārši kā par rekordu, kaut gan pasaulei nekā īpaša šis rekords nedod. Vienkārši – milzīgs sasniegums, pagrieziena punkts, piemērs tiem, kas ies pa šo ceļu pēc mums. Tāpat  ir ar tautas gribas paudēju akciju.

Tas, kurš baiļu dēļ baidās nopietni cīnīties pret režīmu, kurš, piekrītot šim režīmam, pastiprina represijas, sāk teroru, masu arestus, – tas ir gļēvulis, gļēvulis un vēlreiz gļēvulis!!! Jebkurā gadījumā terors [bieži] ir neizbēgams. Slēpt galvu smiltīs, atteikties izmantot labo iespēju satriekt netaisnīgu režīmu baiļu dēļ, jo tas, lūk, atbildēs ar pastiprinātām represijām, – šī ir apkaunojoša gļēvulība un de facto palīdzības sniegšana režīmam. Loģika līdzīga tai, ka bīstami ir uzkāpt uz kuģa jūrā: pēkšņi izcelsies vētra un kuģis nogrims?! Ja visi šādi spriestu, tad ne tikai kaut kādu lielu vēsturiskā progresa laika posmu, bet arī vienkārši kuģniecības attīstības joprojām mums nebūtu bijis.

[..]

Ne es, ne Jūs, ne Derevjaņkins sava vecuma un veselības stāvokļa dēļ nederēsim ne karā, ne ierakumos… Toties mums ir zināma dzīves pieredze un pat slava opozīcijas, tiesību aizsardzības un tamlīdzīgās sabiedriskajās aprindās. Mēs, rupji sakot, varam rakstīt tikai rakstus, analizēt situāciju tajos, izskaidrot dažas nozīmes, kontekstu, mērķus un no tiem izrietošās metodes… bet šādu darbību tiešie izpildītāji tāda veida aktos pēc definīcijas var būt tikai jaunieši (piemēram, Kaļajevam 1905. gadā bija tikai 28 gadi). Bet rakstīt rakstus ir nepieciešams PAREIZĀ garā, nevis veclaiku disidentiskā  likumībā, “ievērojiet personisko konstitūciju” un citas  nevardarbības – bezspēcības! Orientēt jauniešus vajag pareizi, bet ne bezjēdzīgu augšminēto mantru garā. Man pašam Jūs pārmest nevarat: teksti tieši tādā garā un arī raksti, un pat brošūras – es rakstīju ne tikai brīvībā, bet pat no visiem cietumiem, kuros sēdēju!!! Gan tajos periodos, gan tagad. Savu misiju es tādējādi esmu izpildījis un pildīšu tālāk.

Kā cilvēku, kurš garā spējīgs uz reālu, fizisku cīņu [..], es sevi nekad neesmu pasniedzis, pēc 2006. gada es  faktiski esmu invalīds. Bet cīnīties ar vārdiem es varu, un visus pārējos, kuri kaut vai nedaudz dzirdami šajā valstī un tās apkārtnē, arī Jūs, es aģitēju vienmēr nevis personīgi pie Kalašņikova automāta ķerties, bet sākt rakstīt rakstus jauniešiem vai ierakstīt video tādā garā [..].

J.S.: Bet Derevjankinam, manuprāt, ir vairāk iespēju nekā man. Kaut vai tāpēc, ka ar ģimeni  viņš nav apgrūtināts, nerūpējas par bērnu invalīdu kā es, brīvā laika viņam ir daudz vairāk. Bet dara viņš krietni mazāk. Protams, kritizēt citus ir vieglāk nekā kaut ko darīt pašam. Vai viņš raksta vismaz Jums, starp citu?

B.S.: Nē, viņš mani arī ierakstīja režīma nodevējos un līdzdalībniekos vai kaut kur tamlīdzīgi. Dažkārt piemin vēstulēs kopējām paziņām, bet pašam man rakstīt šajos termiņos vispār neatļāvās. Bērnu, kuriem nepieciešama aprūpe, tiešām nav – bet šķiet, ka tagad arī viņam pašam nepieciešama pastiprināta aprūpe, kaut kas ar veselību viņam nav labi…

J.S.: Varbūt jūs pārspīlējat mūsu iespējas. Man skolas gados arī likās: nu, ja jau reiz par Saharovu un Bukovski pa radio runā, tātad viņiem arī iespēju ir daudz! Taču kāpēc  tad Saharovs nenodarbojās ar radikālu cīņu pret režīmu? 14 gados ir piedodami nepārzināt realitāti. Bet brieduma gados?

B.S.: Nē, Jums nav taisnība – vismaz tajā ziņā, ka, ja par viņiem tajā laikā runāja pa radio, tad viņi ar zināmu vēlēšanos caur šo radio vismaz varēja kaut ko konkrētu arī paust tiem, kas novērtē viņu viedokli. Tikmēr “vienkāršam cilvēkam”, kas nav plašsaziņas līdzekļu pārstāvis, šādu iespēju nemaz nebija. Taču arī tagad – labi, viņš izveidos profilu sociālajā tīklā, viņa teikto lasīs 20 cilvēki – draugi, radinieki…

Tiem, kuri skaļāk dzirdami, arī ir pienākums ieskaidrot visai sabiedrībai svarīgas lietas. Bet, ja viņi to nevēlas, tad vismaz, es uzskatu, ka esmu tiesīgs viņiem to pieprasīt ar visu neatlaidību – un pat skarbi kritizēt par atteikumu! Un lai neapvainojas, ja reiz tik sīksti turas pie saviem “morāli ētiskiem principiem” un visu baru aiz sevis noved strupceļā…

 

Turpmāk vēl…

[1] Boriss Stomahins (dz. 1974. gadā) – žurnālists, publicists, mūsdienu Krievijas disidents, vairākkārtējs politieslodzītais par “nacionālā naida kurināšanu” un “teroristisku darbību atbalstīšanu”. Būdams žurnālists, ir aktīvi iestājies galvenokārt par Čečenijas neatkarību, nosodījis Krimas aneksiju un karu Ukrainā. Ar piketiem pie Latvijas vēstniecības Maskavā paudis atbalstu Latvijas dekolonizācijai. 2017. gadā viņam piešķirta Andreja Saharova prēmija “Par vīrišķību”.

[2] Jeļena Saņņikova (dz. 1959. gadā) – krievu publiciste, disidente, cilvēktiesību aizstāve, kas noskaņota pret Putinu. Politieslodzītā astoņdesmitajos gados par pretpadomju aģitāciju. Publiski ir aizstāvējusi Borisu Stomahinu.

[3] Teiciens cēlies no senas anekdotes. Tbilisi privātais šoferis iebrauc taksometru stāvvietā, kur jau ilgi stāv kāda sieviete, un, logu atvēris, piedāvā viņu aizvest. Sieviete atbild, ka gaida taksometru. Šoferis pārjautā: “Jums vajag taksometra kvadrātiņus vai vajag braukt?”

 

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.15(461) [2020. gada 7.–27. augusts]


« Atpakaļ