Saruna ar zemessargu Normundu Sakalovski
Vieglākais ceļš pārtapa Golgātas ceļā
DDD: Filmā “Pirmais bruņinieks” ir lieliska epizode – karaļa Artura atbilde ienaidniekam, kura rīcībā bija fizisks pārspēks. Karalis Arturs uz aicinājumu padoties deva pēdējo pavēli tautai: “Cīnīties! Cīnieties kā vēl nekad!” Kā tu, dienēdams Zemessardzē, vērtē Kārļa Ulmaņa gluži pretējo pavēli tautai līdzīgā situācijā: “Necīnīties! Palieciet savās vietās un mierīgi ielaidiet ārējo ienaidnieku valstī!”
Normunds Sakalovskis: Briesmīgi. Paraudzīsimies vēl agrākos laikos, vēl pirms 1939. gada rudenī noslēgtā Bāzu līguma, kad Latvijā tika izvietotas PSRS karaspēka vienības. Kārlis Ulmanis taču bija viens no tiem, kas piedalījās Latviešu valsts radīšanā. Tā bija neliela cilvēku grupa. 1934. gadā viņš, tāpat kā daudzās Eiropas valstīs, gribēja kaut ko mainīt Latvijā. Tauta atbalstīja Ulmaņa vadīto apvērsumu un varas pārņemšanu. Kārlis Ulmanis kļuva par vadoni, tāpēc pie notikumiem 1939.–1940. gadā viņš ir vainīgs vienpersoniski, jo tauta viņam uzticējās. Tauta viņu mīlēja, bet viņš atdeva Latviešu valsti okupācijā ārējam ienaidniekam bez jebkādas pretošanās. Un tagad mēs dzīvojam šīs pavēles radītajās sekās.
DDD: Tavuprāt, vai tas bija vajadzīgs – nekarot, nepretoties okupācijai?
N.S.: Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāparaugās uz Ulmaņa pavēles sekām. Ko mēs kā tauta un valsts no šīs pavēles ieguvām? Jau 1940.–1941. gadā okupanti no Latvijas deportēja daudzus ešelonus ar latviešiem. Vairāk nekā 15 400 cilvēku kā lopus izveda vienas nakts laikā. Vismaz trešdaļa no šiem izsūtītajiem būtu bijuši spējīgi karot pret okupantiem – ja vien vadonis dotu šādu pavēli. Starp izvestajiem bija daudz nacionālās elites cilvēku – gudrākie, labākie latvieši. Atgriezās retais. Piemēram, no mana pagasta – no Valles jeb bijušā Taurkalnes pagasta – izsūtīja pagasta vecāko, Lāčplēša kara ordeņa kavalieri, kurš bija cīnījies par Latviešu valsts dibināšanu un tai no sirds kalpojis. Sibīrijā viņš mira nožēlojamā nāvē, iespējams, viņu beigās nošāva.
Krievu okupanti iznīcināja dažādus latviešu slāņus – galvenokārt, nacionālo eliti. No mūsu tautas tika “izgriezti” vislabākie, visspējīgākie, viskvēlākie cilvēki un viņu ģimenes. Bet militārā elite – mūsu karavīri, aizsargi – gribēja iet vieglāko ceļu, paklausot vadoņa pavēlei. Taču šis “vieglākais ceļš” kļuva par visīstāko Golgātas ceļu. Vēl smagāks par šo vairs gluži vienkārši nevar būt.
Cik latviešu nacionālās elites pārstāvju tika noslepkavots? Latviešu masveida iznīcināšana notika Litenē, Baltezerā, Katlakalnā, Liepājā, Valmierā, Ludzā un daudzās citās vietās. Vai tad tas bija tā vērts – tā vienkārši padoties un mirt? Visiem, kas aizgāja bojā gan 1940.–1941. gadā, gan Otrā pasaules kara laikā, gan 1945.gadā, gan 1949. gadā, gan citos okupācijas gados, – vai bija vērts nekarot un nepretoties? Ko tad viņi ar savu nepretošanos nosargāja? Latviešu tauta ir tikusi piesmieta, apsmieta, latvieši ir deklasēti, degradēti. Cik sveštautiešu tika iesūtīts Latvijā, mūsu tautai bezspēcīgi noskatoties!? Tagad, skaitot kopā ar visiem pārkrievotajiem latviešiem, viņu ir vismaz puse no šeit dzīvojošajiem cilvēkiem. Pilsētās – Rīgā, Daugavpilī, Rēzeknē, Liepājā, Ventspilī, Jelgavā, Jūrmalā – okupantu ir vairākumā. Faktiski šīs visas ir krievu pilsētas, kur latviešiem nav noteikšanas. Un šīs ir tiešas sekas pavēlei, kuru deva vadonis Kārlis Ulmanis: “Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās vietās.”
Kā jau rakstīja laikraksts “DDD”, viena mēneša laikā pēc okupācijas Valsts prezidenta krēslā, tas ir, “savā vietā” palikušais Kārlis Ulmanis paspēja izsludināt vairāk nekā piecdesmit ārējam ienaidniekam nepieciešamu likumu, kurus bija pieņēmusi Augusta Kirhenšteina valdība. Ko latviešu tauta un valsts ieguva no šīs Kārļa Ulmaņa rīcības? Faktiski prezidents pats demontēja Latviešu valsti, kuras veidošanā bija piedalījies un kuru tauta bija izcīnījusi nežēlīgā cīņā ar savām asinīm.
“Latvijas ceļš” = “Ulmaņa ceļš”
DDD: Bet vai bija pietiekamu cilvēku resursu, lai stātos pretī okupācijai?
Normunds Sakalovskis: Jā, bija. Ja uzskatām, ka pietrūka kara tehnikas, tad man jāteic, ka latviešu domāšana līdz šai okupācijai ir bijusi nevalstiska. Okupācija ir sekas vēlmei labi un bezbēdīgi dzīvot. Jau trīsdesmito gadu sākumā katram bagātajam latvietim pašam vajadzēja pazemināt savu dzīves līmeni, nevajadzēja tik lepnas mājas. Vajadzēja iepirkt kara tehniku, nevis tiekties pēc materiālās pārticības. Vajadzēja iemācīties karot – visai tautai! Jo mums taču bija jauna, tikko dibināta valsts, kuras pamati ir reāli jānostiprina un drošība ir reāli jāapsargā. Pat ja puse no visiem latviešiem spētu karot, tā būtu ievērojama armija. Ja latvieši būtu domājuši par savas valsts aizsardzību un militāro aprīkojumu, nevis tikai par savu vēderu un pārticību, es nezinu, vai krievs te vispār būtu kāju spēris!
DDD: Tevis teiktais ir īpaši aktuāls tādēļ, ka latvieši savu valsti izcīnīja ar lieliem upuriem un blakus bija impērija ar nežēlīgu tirānu priekšgalā, kas loloja revanšistiskas jūtas. To nevarēja neredzēt. Tāda pati agresore bija arī Vācija. Somija laikus jau izveidoja tā saucamo Manerheima līniju un gatavojās aizsardzībai. Piekrītu tevis teiktajam, ka šādos apstākļos jaunai, tikko izcīnītai valstij tikai “laimē diet”, nevis veidot spēcīgu aizsardzību un militāro aliansi ar citām līdzīgām valstīm, – tā ir prātam neaptverama tuvredzība.
N.S.: Jā, un tāpēc arī mēs tikām okupēti, turklāt ar Ulmaņa piekrišanu. Uz ko tad tik naivi cerēja latvieši, kas skaisti dziedāja Daugavpilī 1940. gada 16. jūnijā? Tas ir apbrīnojams naivums un lētticība.
Protams, situācija bija smaga. Taču es uzskatu, ka visai tautai ir jābūt bruņotai un spējīgai aizstāvēt savu valsti, nevis ielaist okupantu bez cīņas. Ja tauta totāli pretotos okupācijai, ārējam ienaidniekam šis būtu ļoti ciets rieksts.
Lūk, pagājuši jau astoņdesmit gadi. Un ko mēs esam ieguvuši no šīs nepretošanās? Sekas ir briesmīgas! Kad atbraucu uz Rīgu – man riebjas, jo Rīga ir krievu pilsēta. Ja nekas nemainās, mēs, latvieši, esam pazuduši. Latvieši faktiski asimilējas krievos. Latvija ir otrajā vietā pasaulē aiz Krievijas, kur dzīvo visvairāk krievu – procentuāli. Veidojas jauktās ģimenes, no kurām daudzas ir noskaņotas prokrieviski. Latvija ir pilna ar ārējiem ienaidniekiem – viņi ir mūsu valsts miesā un asinīs, kā parazīti, kas izsūc dzīvības spēkus. Vai tad bija vērts nepretoties pirms astoņdesmit gadiem? Nē, bija jāšauj pretī, noteikti bija jākaro!
Mūsu liberālīši var runāt un fantazēt, ko vien grib, bet bez dekolonizācijas latviešu tautai un valstij neizdzīvot.
DDD: Kā tu domā – vai šo nevēlēšanos likumiski padzīt ārējos ienaidniekus no savas valsts teritorijas varam salīdzināt ar Kārļa Ulmaņa doto pavēli nepretoties? Tagad valsts vadītāji dod pavēli integrēt jeb latviešiem saliedēties ar ārējiem ienaidniekiem.
N.S.: Pilnīgi noteikti, līdzība ir acīmredzama. Tautas pazudināšanas un valsts noārdīšanas vienas sistēmas dažādi posmi. Pavēle “Nepretoties!” ir pielīdzināma mūsdienu pavēlei “Saliedēties!”… Kārlis Ulmanis deva spēcīgu triecienu latviešu pašapziņai, un tagadējie politiķi arī to dara. Tas, ka šeit ir daudz okupācijas laikā ienākušo sveštautiešu ar ģimenēm, kuriem iedota pilsonība, mums, latviešiem, turpina graut lepnumu par savu valsti, nacionālo pašapziņu, pašcieņu, iedvesmu, entuziasmu celt un attīstīt savu valsti.
DDD: Tādēļ, ka šī nav Latviešu valsts, bet latvieši to dala ar okupantiem nu jau vairākās paaudzēs…
N.S.: Tieši tā. Un tad nav brīnums, ka daudziem nemaz negribas neko darīt Latviešu valsts labā. Tā ir mūsu tautas traģēdija. Un šo drausmīgo ceļu parādīja cilvēks, kuram tobrīd bija ļoti liela vara lemt par latviešu tautas un valsts likteni! Tas bija Kārlis Ulmanis, kurš būtībā pateica priekšā, kā vajag darīt arī mūsdienu politiķiem: nepretoties. Būtībā “Latvijas ceļš”, kurš jau pašā sākumā atstāja okupācijas un kolonizācijas sekas Latvijā, ir tas pats “Ulmaņa ceļš” – tā turpinājums, lieliski Ulmaņa skolnieki.
Protams: par savu valsti ir jākaro!
DDD: Un tomēr mums uz redakciju zvana daži lasītāji un saka: “Neaiztieciet Kārli Ulmani – viņš gribēja pasargāt! Ja latvieši būtu karojuši, tad mūsu vairs te nebūtu… Ulmanim bija vislabākie nodomi!”
Normunds Sakalovskis: Ceļš uz elli arī ir bruģēts ar labākajiem nodomiem! Ir tāds teiciens. Pagaidām mēs, latvieši, ar pilniem soļiem braši esam ceļā uz elli.
Kad stāsta, ka pretošanās gadījumā mūs visus sadzītu jūrā un apšautu, tad jājautā: kas gan tagad te par dzīvi, ja puse no iedzīvotājiem vēl joprojām ir okupanti? Vai tad šī ir tautas attīstība? Labi, materiāli mēs esam pārtikuši, bet mēs taču neesam saimnieki savā zemē, savā valstī. Ko gan, paklausot Ulmanim nepretoties, esam ieguvuši kā tauta un valsts? Mēs esam zaudējuši visvērtīgāko – ne vien dzīvo spēku, bet labākos cilvēkus un savas tautas pašcieņu.
DDD: Tu esi zemessargs. Kas, tavuprāt, ir vajadzīgs, lai uzvarētu pārspēku?
N.S.: Vajadzīgs, lai, pirmkārt, komandieri, degtu par savu lietu. Kur ir dedzība, tur ir arī enerģija. Tas ir it visur – gan avīzē “DDD”, gan citur. Komandieris, kurš ar ticību un pārliecību spēj iedvesmot, – lūk, kas ir svarīgi. Citādi pat apmācītie zemessargi pārvēršas par pūli. Un arī katram latvietim ir jādeg ar vēlēšanos atbrīvoties no okupācijas un kolonizācijas, aizstāvēt savu valsti, jāapgūst karotprasme, jāiet dienēt Zemessardzē, lai saprastu, ko nozīmē militārās lietas. Ja nāk iekšā ārējais ienaidnieks, bet tauta nav apmācīta, tad labākajā gadījumā tikai puse Latvijas jau ir okupēta, līdz tauta sāk apjēgt, kas vispār ir jādara…
DDD: Ārējais ienaidnieks jau astoņdesmit gadus ir šeit, latvieši pie viņa ir pieraduši un uztver kā “savējo” – nedzen prom. Kad vadonis dod pavēli nepretoties, jo tauta nav gatava karošanai, – vai tu klausītu un padotos?
N.S.: Nē, es nepadotos. Jo padošanās nav risinājums. Paskatāmies vēsturē – atceramies Liteni, kur latviešu virsniekus pazemojoši apšāva. Tos, kurus nenogalināja, izsūtīja uz Sibīriju, nomērdēja badā, nāves nometnēs nostrādināja līdz nāvei… Nē, sava valsts, sava zeme ir jāaizstāv līdz pēdējam elpas vilcienam!
Ir milzīga starpība: vai nu tevi sadzen Litenes sporta laukumā, pie bedres un kopā ar simtiem virsnieku nošauj, vai arī tu vienkārši ņem un šauj pretī! Un tad, ja krīti kaujā, tad krīti par savu Tēvzemi. Tad tu vismaz esi kaut ko darījis, lai pretotos okupācijai. Vajadzēja karot, nevis ļaut kā aunu baru nokaut karavīrus un vienkāršos cilvēkus.
DDD: Varbūt Ulmanis nezināja, ka tā būs?
N.S.: Es neticu, ka nezināja. Staļina režīma nežēlības taču bija zināmas. Latviešu masveida nogalināšana Padomju Savienībā 1937.–1938. gadā nebija nekāds noslēpums. Vai tad viņam bija klapes uz acīm un ausīm? Vai tad nebija drošības dienestu?
Mēs runājām par vēsturi. Bet šai vēsturei ir smagas sekas. Tāpēc es uzskatu, ka cilvēkiem, kas domā un skatās tālāk par pilnu ledusskapi, lielu televizoru, nopļautu mauriņu pagalmā, karoga kātu un spīdīgu mašīnu, vajadzētu stāties Zemessardzē, lai apgūtu reālu militāru apmācību. It īpaši jaunajai paaudzei, kurai nav obligātā militārā dienesta. Zemessardzē iemāca saprast militārās lietas. Lai cik ļoti lielu necieņu ir pelnījuši valsts vadītāji, Zemessardze ir iespēja latviešiem apgūt karotprasmi. Latvijas dalība NATO ir laba lieta. Taču kādēļ gan kādam amerikāņu karavīram būtu jāiet pirmajās rindās Latgalē, lai aizstāvētu Latviju, kuru paši latvieši ir nodevuši okupantu rokās, nav gribējuši cīnīties un padzīt ārējos ienaidniekus, bet ir gribējuši “pa vieglo ceļu iet un laimē diet”, sākot ar Kārli Ulmani un beidzot ar Egilu Levitu?! Piespraust karodziņu pie krūtīm un 18. novembrī, iet lāpu gājienā, skatīties salūtu – un viss. Ne jau salūts ceļ patriotismu vai veselīgu nacionālismu. Spēcīga armija ceļ patriotismu, nacionālismu un attīsta lepnumu par savu valsti! Tā ieaudzina gribasspēku pārvarēt grūtības. Visām spēcīgajām valstīm ir bijis un būs sava armija. Cilvēkam ir jāgrib cīnīties un ir jābūt gatavam mirt par savu valsti, lai nebūtu vergs kaut kādai citai varai, citai valstij, citiem ieklīdeņiem.
Bez dekolonizācijas: ceļš uz elli
DDD: Manuprāt, karošanas, savas valsts aizsardzības ideoloģija, Latvijā nav tikusi plaši izplatīta kopš Ulmaņa pavēles nepretoties.
Normunds Sakalovskis: Jā. Nevis “Hameleona rotaļas” vai “Vienkārši Marija” seriāliem no gada gadā būtu bijis jāparādās televīzijā, bet gan, sākot jau ar 1992. gadu, seriālam “Dvēseļu putenis” ar tūkstošiem sēriju, – nerimstošas cīņas ideoloģijai. Jo tautai taču ir jāatgūst pašapziņa, lai spētu izmest laukā ārējos ienaidniekus.
DDD: Protams, vajadzētu tieši seriālu par okupantu aizbraukšanu.
N.S.: Atjaunojot neatkarību, tieši šāds seriāls bija jārāda visās televīzijās, par to jāstāsta masu saziņas līdzekļos. Kur tad ir mūsu radošie cilvēki – kādēļ nerada to, kas vajadzīgs tautas pašapziņas celšanai, pamudinājumam uz cīņu par valsts pamatu stiprināšanu?! Par ko tad viņi saņem finansējumu, piemēram, no Kultūrkapitāla fonda un citām valsts institūcijām?
DDD: Es pilnībā piekrītu, ka spēcīga armija ceļ tautas pašapziņu un reizē ir arī pašapziņas apliecinājums. Taču, ja armijas komandieri māca, ka latviešiem ir jāsadzīvo un jāsaliedējas ar okupantiem, turklāt vēl dienestā tiek pieņemti naturalizēti okupanti, tad šāda armija nekad nevar būt spēcīga.
N.S.: Protams. Bez dekolonizācijas latvieši turpina savu ceļu uz elli. Es pats esmu dzirdējis, kā Zemessardzē Latgales bataljonos zemessargi savā starpā sarunājas krieviski. Latgalieši tur ir mazākumā – dominē krievu valoda. Tas nozīmē, ka naturalizētus okupantus par nodokļu maksātāju naudu apmāca karot. Kurā pusē viņi nostāsies izšķirošajā brīdī? Šodien viņi nāk uz Zemessardzes apmācībām vai dien Latvijas armijā, bet 9. maijā dodas uz savām okupantu svinībām. Dzirdēju, ka Daugavpilī 9. maija gājienā kopā ar citiem okupantiem viens gāja pat Latvijas armijas formastērpā. Jājautā aizsardzības ministram Pabrikam, prezidentam Levitam: “Kas tad šī par saliedēšanu mums ir notikusi?!” Okupanti pavisam atklāti ņirgājas par mums. Smejas sejā. Jau tādēļ vien es kā zemessargs nepiedalos valsts svētku svinībās, kuras apmeklē Valsts prezidents un aizsardzības ministrs, jo nevēlos viņiem parādīt godu un sveicināt ar vārdiem: “Esi sveiks!”
DDD: Bet bez dekolonizācijas cits rezultāts taču nemaz nevar būt?
N.S.: Protams, ka nevar. To vajag ļoti nopietni un dziļi izprast katram latvietim. Jo okupantam ir dabīgi cīnīties par savu izcelsmes valsti, nevis par okupēto Latviju. Pie pirmās iespējas tāds kļūs par “zaļo cilvēciņu”. Dižie integrētāji var stāstīt mums dažnedažādas pasakas, taču realitāte ir tāda, kāda ir. Vajag tikai politiskajam vējam papūst citā virzienā, un visa šī masa nostāsies pret latviešiem.
Strīdos dzimst patiesība
DDD: Kāpēc vairums latviešu vīriešu ir tik gļēvi, ka negrib mest laukā okupantus? Kur šis gļēvums rodas?
Normunds Sakalovskis: Pirmkārt, tauta netiek audzināta. Lielajos masu saziņas līdzekļos un izglītības sistēmā šīs audzināšanas nav. Vienkāršo cilvēku vajag audzināt nacionālā un drosmīgā garā. Varas elite, kuru veido nodevēji un pārdevušies cilvēciņi, to nedara. Rezultātā daudzi vīrieši grib aizbēgt no šīs problēmas risināšanas. Es zinu pat tādus pārtikušus latviešus, kas domā nopirkt laivu, jahtu, lidmašīnu, lai aizbēgtu, ja nu gadījumā uzbrūk Krievija vai iekšā esošie ārējie ienaidnieki uzsāk nemierus. Viņi nedomā, kā karot, bet domā, kā aizbēgt. Lūk, arī šīs ir Ulmaņa pavēles sekas latvieša vīrieša apziņā. Pie tā ir vainīgi gan paši vīrieši, kuri sevi neaudzina nacionālās drosmes garā, gan tie, kas atrodas pie varas. Vienkāršs, bagāts zemnieks nezina, ka ir jākaro – viņš plāno tikai, kā laikus aizlaisties, ja nu kas… Viņš dara savu darbu, ir labs saimnieks, motivēts attīstīt savu saimniecību, gūt arvien lielākus ienākumus, bet, ja valsts augstākā vadība sistemātiski viņam nemāca, ka par savu zemi vajag arī karot un būt gatavam pat mirt cīņā, tad viņš to neapjēdz.
DDD: Viņam ir bail par savu ādu un savu mantu?
N.S.: Jā, viņam liekas, ka nav laika iedziļināties šajās latviešu tautas problēmās. Viņš ir viendienītis, kurš risinājumu redz nevis cīņā par savu valsti, bet bēgšanā, ja ir nepieciešama valsts aizstāvība.
DDD: Jau tagad ir nepieciešama valsts aizstāvība, jo milzīgās okupācijas laika paliekas – šis krievvalodīgais pūlis – ir reāls apdraudējums, kurš lēni un neapturami iznīcina Latviešu valsti un tautu.
N.S.: Lūk, un to šie viendienīši, šie liberālīši negrib saprast. Viņi negrib problēmā iedziļināties, lasīt “DDD” un pat klausīties par to.
DDD: Varbūt arī latviešu sievietes ir vainīgas, ka tādus gļēvuļus auklē? Kā tev liekas, vai sieviete var likt vīrietim mest laukā okupantus?
N.S.: Protams, ka var. Ne vien var, bet viņai tas arī ir jādara. Jāpieprasa. Kā piemēru minēšu cilvēku grupu, kas izdod laikrakstu “DDD”. Tur taču vairākumā ir tieši sievietes. Aivars Garda ir vadībā, taču sievietes darbojas ļoti drosmīgi, un viņām ir tiesības pieprasīt no visiem latviešu vīriešiem cīnīties par Latvijas atbrīvošanu no okupantiem. Katrai sievietei tas ir jāgrib, tāpat kā katram vīrietim ir jāgrib dekolonizācija.
Citādi šobrīd kopā ar okupantiem mēs, latvieši, dzīvojam kā lopi. Kā cūkas pie siles – kad paber priekšā, ko rīt, tad esam laimīgi. Un tas arī viss.
DDD: Vai tevi neaizskar tas, ka “DDD” šādus latviešus, kuriem interesē tikai vēderlietas, mantas krāšana un materiālā labklājība, bet neinteresē nacionālie ideāli, atbrīvošanās no ārējiem ienaidniekiem, sauc par lopveidīgajiem?
N.S.: Atzīšos, no sākuma es īsti nesapratu šī apzīmējuma dziļumu un patiesumu. Taču tas pilnībā atbilst tam, kādā stāvoklī atrodas vairums latviešu. Pilnībā. Par barojamiem lopiņiem ir kļuvusi lielākā daļa latviešu. Šādā stāvoklī mēs neesam pelnījuši savu valsti. Esam vergi. Mantu vergi, svešām tautām vergi, kas nespēj atgūt savu valsti.
DDD: Kā izmainīt šo situāciju?
N.S.: Pārmaiņas var nākt, kad izveidojas ļoti nežēlīgi apstākļi. Kad pazūd internets. Kad apkārt svilpj lodes. Kad trūkst ūdens. Es ticu, ka šie apstākļi pienāks, un tad viss izmainīsies. Protams, mēs nezinām, uz kuru pusi… tas ir atkarīgs no mums pašiem – no tā, ko darām, domājam, jūtam jau šodien. Ja nebaidīsimies no lodēm, no ierakumiem, būsim gatavi sakaru līdzekļu pazušanai, badam – būsim gatavi ne tikai domās un vārdos, bet arī reāli bliezt pretī ienaidniekam, tad mēs, latvieši, izdzīvosim. Bet, ja mēs nebūsim tam gatavi, tad mūs atkal kaus un nokaus kā lopiņus.
Bet šodien ir jādomā, kā izmest laukā okupantu piekto kolonnu. No sākuma ir vajadzīga doma! Jūsu avīzē jau viss ir uzrakstīts. Klusībā ne viens vien latvietis domā, bet par dekolonizāciju skaļi baidās runāt. Tāpēc katram “DDD” lasītājam vajag atbalstīt šo avīzi un to plašāk izplatīt. Tā ir lieliska ideja – bez Aivara Gardas, kurš reāli uzsāka cīņu par DDD un nenogurstoši to uztur, latviešos nebūtu dzīva cerība uz patiesu atbrīvošanos no okupantiem. Arī bez “DDD” lasītājiem, kuri šo ideju nes. Tā ir jānes tautā bezbailīgi. Arī no strīdiem nav jābaidās. Gluži pretēji – ir jāstrīdas, ir jāiztur spriedze. Strīdos dzimst patiesība. Pēc tam varēsim vienoties par okupantu padzīšanu. Bet šos strīdus vajag risināt droši un pat agresīvi – ne fiziski, bet garīgi –, lai sapurinātu latviešus, kas kļuvuši kā lopiņi. No agresīviem strīdiem nav jābaidās, taču ir jāiemācās izturēt spriedzi līdz galam. Tas nostiprinās garu.
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.14(460) [2020. gada 24. jūlijs–6. augusts]