Hipotēze par Siles lopu partiju

Jānis Miezītis

Publicists

 

Mums ir tikai viena partija – “Siles lopu partija”! Kādreiz šo partiju sauca par komunistisko partiju un tās biedri varēja iepirkties viņu vajadzībām iekārtotos specveikalos, ārstēties un atpūsties tikai viņiem domātās sanatorijās, dzīvot par valsts naudu celtās vasarnīcās un izmantot citus speciālos, tikai viņiem pieejamos labumus. Savukārt, darba tautas zemo atalgojumu viņi kompensēja ar goda rakstiem, ceļojošiem karodziņiem, vimpelīšiem, komunistiskā darba trieciennieku nozīmītēm un pagodinošām runām svētku reizēs.

Kā jau tas partijai pienākas, arī kompartija sev regulāri rīkoja vēlēšanas. Lai izskatītos demokrātiskāk, šī partija uz vēlēšanām izveidoja arī “bezpartejisko bloka” kandidātu sarakstus. Tomēr kapitālistiskā pasaule šādu demokrātiju apšaubīja un teica, ka tas esot totalitārisms. Tad Siles lopu partija visā PSRS uztaisīja pārbūvi.

Pārbūve pastāvēja iekš tā, ka Siles lopu partija sadalījās vairākās filiālēs, un katrai no tām tika dots jauns, vēlētāju acīm un ausīm tīkams nosaukums. Šādas filiāles uz vēlēšanām gan startē it kā atsevišķi, taču pēc vēlēšanām to tautiņu drāž vienoti, kopīgiem spēkiem un ar augošu sajūsmu. Kapitālistiskā pasaule šim procesam ar prieku aplaudēja, atzina, ka tas pilnībā atbilst labākajiem demokrātijas standartiem un ar atplestām rokām šādi “demokratizētas” valstis uzņēma kapitālistisko valstu saimē.

Vienīgais, kas valdošajai Siles partijai tagad ir jāpanāk, – pirms katrām vēlēšanām jāsaaģitē pietiekami daudz naivu cilvēciņu, kas tos siles lopu sarakstus tajā urnā samētā. Bet to panākt jau nav grūti. Te jau ir iestrādāta tehnika. Dažādās Siles lopu partijas filiāles pirms vēlēšanām savā starpā imitē plūciņu ar savstarpējiem “atmaskojumiem”, “apvainojumiem” un krāšņiem solījumiem. Masu mediji to visu par labu naudu plaši izreklamē publiskajā telpā. Un vēlētāji, savā starpā karsti strīdoties par to, kura no Siles lopu filiālēm ir tā labākā, kura mazāk zags, kura jau ir piezagusies, ar sajūsmu piedalās šajā priekšvēlēšanu balagānā. Kad urnu talka beigusies, Siles lopu partija savāc kopā ievēlētos kandidātus no visām savām filiālēm un izveido jaunās Saeimas sastāvu.

Lai uzturētu demokrātijas ilūziju, Saeimā šī saspēle starp dažādajām partijas filiālēm tiek turpināta. No vienām Siles partijas filiālēm tiek izveidota valdošā koalīcija jeb pozīcija, bet no otrām – opozīcija. Opozīcija tēlo pozīcijas izveidotās valdības politikas kritiķus un imitē kaut kādu pretestību šīs valdības piekoptajai valsts izzagšanai un izsaimniekošanai. Taču īstenībā viss tiek saskaņots savstarpējās aizkulišu sarunās. Šis saskaņošanas process tautai tiek pasniegts kā “kompromisa meklējumi”.

Kompromisa meklējumi ir ideāls veids, kā valdībai pieņemt dažādus prettautiskus lēmumus, neuzņemoties par tiem nekādu atbildību. Kompromisa pamatprincips ir tāds, ka viena puse (pozīcija) publiski kādā jautājumā izvirza divreiz lielākas prasības nekā vēlas panākt. Savukārt pretējā puse (opozīcija) tam iebilst. Un tad tiek panākts kompromiss, t. i., tiek pieņemta puse no izvirzītajām prasībām jeb tieši tas, ko patiesībā valdībā esošā pozīcija sākotnēji gribēja panākt. Tauta ir pārliecināta, ka ap šo jautājumu tiešām ir notikusi varena cīņa un šajā cīņā panākta daļēja uzvara. Tas, ka šī “daļējā uzvara” tautai ir visīstākais zaudējums, paliek nepamanīts, jo publiskajā telpā galma žurnālisti visu tautas uzmanību pievērš “lielajai cīņai”. Un tā nu jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimta garumā tiek pieņemtas gan “bēgļu kvotas”, gan OIKi, gan nesamērīgi nodokļi, gan vārgi pilsonības un valodas likumi, gan daudz kas cits.

Jā, nereti gadās arī īsti plūciņi starp partijas filiāļu bosiem par vietu pie siles un treknākajiem kumosiem. Bet tas viss tiek atrisināts ar savstarpēju tirgošanos pēc principa “tu man, es tev” jeb, citiem vārdiem sakot, – ja jūs mums atļausit pakampt šo gardo kumosu, tad mēs pievērsim acis uz to, ka jūs nokampjat to tur gardo kumosiņu. Ja jūs nobalsosit par mūsu ministru vienā ienesīgā nozarē, tad mēs nobalsosim par jūsu ministru otrā ienesīgā nozarē. Rezultātā ministru amatos bieži uzrodas noderīgie kretīni, kuriem zināšanas attiecīgajās nozarēs, pēc labākajām padomju laika tradīcijām, pilnībā aizstāj pareizā partijas piederība. Bet tauta to atklāj tikai pēc laba laika. Un tad jau ir aizmirsies, kas tos ministrus tajos amatos iecēla, bet visa neapmierinātība un tautas dusmas vēršas tikai pret attiecīgo ministru. Ja kļūst pārāk karsti, šis vienkārši atkāpjas no amata, dodot vietu citam tādam pašam noderīgajam kretīnam. Bet tauta uzgavilē un nomierinās, jo domā, ka ir panākusi uzvaru.

Pēc šādiem principiem tad arī mēs esam dzīvojuši visus šos “pēcatmodas” gadus un turpinām dzīvot tālāk. Tauta ar saukli “Nav jau par ko balsot, bet balsot ir jāiet” ik pēc četriem gadiem dodas uz kārtējo Siles lopu partijas sarīkoto urnu talku. Kad urnu talka beigusies, nāk kārtējā vilšanās. Bet Siles lopu partijas algoti eksperti un “influenceri” tad tautai stāsta, ka mūsu demokrātija, diemžēl, nav ideāla, tomēr nekas labāks pasaulē vēl nav izgudrots. Vai tiešām?

 

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.9(455) [2020. gada 8.–21. maijs]


« Atpakaļ