Nevēlēties dekolonizāciju nozīmē atbalstīt noziegumu. 2. daļa

Saruna ar Pilsoņu Kongresa delegātu Aivaru Andersonu

Turpinājums no: Nevēlēties dekolonizāciju nozīmē atbalstīt noziegumu. 1. daļa

 

 

Bailes un nodevība ir garīguma trūkums

 

DDD: Nav jau noslēpums, ka gan laikraksta “DDD” lasītāju, gan “Radio Merkurs” klausītāju loks nav masveidīgs. Kam, tavuprāt, būtu jānotiek, lai tas mainītos?

Aivars Andersons: Es neesmu vienīgais, kurš saka: jo sliktāk, jo labāk. Jo viss, kas aizgājis līdz galam, var nākt atpakaļ. Līdzīgi kā svārsta likums: aiziet muļķības un nelietības nebūtībā, lai pēc tam atgrieztos pie patiesības. Diemžēl cilvēki šo nelietību vienkārši neredz. Tie, kas redz, ir mazākumā. Runājot ar juristiem, viņi atzīst: “Aivar, es jau to visu saprotu, bet, ja sākšu par to runāt, man jāpaliek bez maizītes, jo varu zaudēt darbu.” Un tā saucamajā Nacionālajā apvienībā (“Visu Latvijai un TB/LNNK”) runāju ar konkrētu cilvēku, Pilsoņu Kongresa delegātu, kurš man teica to pašu: “Aivar, es to nevaru darīt, jo mani izmetīs ārā.” Es zinu, ka tas tā arī notiktu, jo mani no “NA” izmeta, tikai tādēļ, ka teicu, lai turas pie programmas un pie statūtiem.

DDD: Baidīties aizstāvēt patiesību ir cilvēka garīguma trūkums. Arī padomju laikos mums bija tik daudz tādu, kas sadarbojās, lai it kā būtu vieglāk dzīvot.

A.A.: Jā, tieši tas pats – padumjais cilvēks aizvien vēl eksistē!

DDD: Arī jauniešu vidū.

A.A.: Jaunieši nav informēti ne par Atmodu, ne par tās uzdevumiem, mērķiem. Savās domās viņi ir “pasaules pilsoņi”, pat ne tikai Eiropas – viņiem visa pasaule vaļā. Ar jauniešiem ir smagi, un cik daudzi jau ir izceļojuši.

DDD: Ja jau, kā secinām, cilvēki uzskata, ka viss ir kārtībā, tad jau nav sasniegts vēl tas kritiski zemais līmenis.

A.A.: Nē, tas vēl nav sasniegts. Šogad Pilsoņu Kongresam ir 30 gadi. Atzīmēsim, jo Kongress juridiski pastāv. Tas, ka cilvēki dzīvo apātijā un negrib piedalīties, tā tas diemžēl ir. Turklāt šogad, 28. septembrī aprit 30 gadi kopš zinātniskās konferences “Latviešu nācijas izredzes”. Šogad taisīsim otru konferenci – “Latviešu nācijas izredzes. 2”. Mēs jau esam sākuši organizatoriskos darbus, apzinot cilvēkus, kuri varētu nolasīt referātus par stāvokli Latvijā, par to, kur esam un kādēļ tik tuvu iznīcībai esam nonākuši.

DDD: Tam vajadzētu būt visīsākajam referātam, jo sastāvētu no viena teikuma: esam tur, kur esam tāpēc, ka nav veikta deokupācija un dekolonizācija.

A.A.: Jā, tas būs referentiem pamatā – atspoguļot esošo situāciju Latvijā, kas tāda ir tāpēc, ka nav veikta deokupācija, dekolonizācija un deboļševizācija. Vēlos uzsvērt, ka mēs nedrīkstam aizmirst trešo “D” – deboļševizāciju. Cilvēki nesaprot, viņi domā, ka VDK ir noziedzīga organizācija. Nē, VDK nebija organizācija, bet gan valsts komiteja, bet organizācija bija Komunistiskā partija. VDK bija Komunistiskās partijas kaujas vienība. To es dzirdēju Maskavas radio 19. partijas konferencē: “Neļausim likvidēt savu kaujas vienību!” Arī padomju vara nekad nav bijusi padomju vara, bet gan partijas vara, jo padomes tikai izpildīja Centrālkomitejas norādījumus. Tātad padomju vara eksistējusi tikai uz papīra.

DDD: Tad jau ir vēl amorālāki visu to cilvēku, kuri čekas maisos, mēģinājumi sevi attaisnot – ka viņi, nabadziņi, jau nav zinājuši, ka nokļuvuši tur nejauši un neko neesot stāstījuši u.tml. Tad jau viņi ir bijuši okupācijas kaujas grupas censoņi…

A.A.: Nezinu, kā viņus tur pierunāja, savervēja, tur bija dažādi cilvēki, tāpat kā kompartijā. Es dažus pat pazīstu.

DDD: Bet tu atzīsti, ka mums nevajadzētu būt tik iecietīgiem pret tiem, kuru vārdi atrodami čekas maisos, kartotēkās?

A.A.: Vairums mēģina muļķīgi attaisnoties. Skumji noskatīties, kā tauta lētticīgi uzklausa nodevēju asarainos stāstus un notic tiem. Samierināšanās ar nodevību ir ārprātīga. Šī jau ir tā saucamā nolemtības pazīme tautā – mēs jau neko nevaram, lai iet kā iedams. Tā ir padošanās. Tā nav garīga atmoda.

 

 

Kas ir patiesā garīgā atmoda?

 

DDD: Ikviens laikraksta “DDD” lasītājs būs pamanījis, ka mēs, laikraksta veidotāji, ar terminu “garīga atmoda” saprotam arī Dzīvās Ētikas Mācības pieņemšanu, Jaunā Laikmeta pamatu izpratni.

Aivars Andersons: Jā, patiešām tā tam vajadzētu būt. Diemžēl cilvēkiem tik tālu nesniedzas saprāts. Tas nāk ar gadiem un no zināšanām. Tātad trūkst to pamatzināšanu. Saeimā sēž deputāti, kuri nezina, kas ir patiesa Atmoda…

DDD: …kur nu vēl Kosmosa likumi…

A.A.: Jā. Un nezina, kas bija pilsoņu kustība, kad 800’000 cilvēku parakstījās par savas valsts atjaunošanu, par pilsoņu tiesībām uz savu valsti. Par to viņi pat nav dzirdējuši. Prasīju: “Par Tautas fronti esat dzirdējuši?” – “Jā, kaut ko esam dzirdējuši.” Viss ar to beidzās – viņi neko nezina. Deklarācija par Latvijas okupāciju viņiem ir tukša skaņa. Vēsture taču ir jāzina. Brīvdabas muzejā akmenī ir iekalts: “Kas pagātni pētī, tas nākotni svētī.” Tautai, kas nezina savu vēsturi, nav nākotnes. Tā vismaz gudri cilvēki ir teikuši. Viss skaidri norāda, ka esam nolemti.

DDD: Vai nācijas izjūtas, tautas pašapziņas atgūšana, tavuprāt, ietilpst garīgajā atmodā, kas mūsu tautai ir tik nepieciešama?

A.A.: Garīgai atmodai jānotiek caur pamatzināšanām, caur senču asinīm, caur vēstures izpēti – kā ieguvām neatkarību un kā zaudējām.

Selga Amata “Vakara Ziņās” rakstīja: “Cilvēkiem spēkus barikāžu laikā deva lielā ticība savai nacionālajai valstij. Taču cerības nav piepildījušās – tauta ir apkrāpta, aplaupīta un iedzīta dziļā pesimismā. Tas noticis tāpēc, ka viss atmodas process tomēr bija inspirēts. Afganistānai un Baltijas valstīm pēc Reigena un Gorbačova tikšanās Reikjavikā tika atvēlēta neatkarība, jo Starptautiskā Valūtas fonda palīdzība okupētājvalstīm nepienākas. Bet pārmaiņu viļņos bija jāsaglabā iespējas bijušajai nomenklatūrai iegūt politisko varu un pārņemt ekonomiskās sviras, lai kļūtu par oficiāliem kapitālistiem – labiem komunistiem, ko atbalsta plaši tautas slāņi. Arī barikādes bija ieprogrammētas šajā lielajā scenārijā, taču par tā esamību zināja tikai “augšas”. Atmodai, barikādēm, puča laikam un Latvijas Republikas atjaunošanai nav un nebūs nekādas praktiskas nozīmes, ja Saeima arī turpmāk kavēsies atzīt Latvijas kā okupētas valsts statusu. Ja nepieņems likumu par latviešu nācijas izdzīvošanu. Tās ir ANO konvencijās paredzētās mūsu tiesības. Pagaidām visas lielās organizācijas, kurām tauta uzticējās, ir nodevušas pašu galveno – nacionālas izdzīvošanas ideju. No tās atteicās LNNK, kaut Latvija ir vienīgā, kur tik īsā laikā nācijas izdzīvošana kļuvusi apdraudēta. LTF nodevība ir faktā, ka tā atbalstīja Godmaņa valdību. Godmanis pēc totalitārās valsts sabrukuma ieveda nekontrolētu brīvā tirgus ekonomiku, kas veicināja morāles un ekonomikas sabrukumu. Arī Latvijas Zemnieku savienība par portfeļiem nodeva zemnieku intereses “Latvijas ceļam”. Barikāžu galvenais atgādinājums – cilvēkiem beidzot jāmācās domāt.”

Tauta jau gribēja brīvi un neatkarību, tikai 18. novembra Latvijas vietā ieguvām valstiskumu, nevis savu valsti. Lai viss notiktu tieši tā, tika dibināta Tautas fronte, kas tika vadīta no ārpuses. LTF bija vajadzīga, lai nomāktu LNNK un Pilsoņu Kongresa aizsākto. Vairums uzķērās uz māņu āķa un joprojām tic meliem, ka Latvija ir brīva un neatkarīga valsts.

DDD: Viens no varas instrumentiem ir vēlēšanas un cilvēku apmātā ticība, ka vēlēšanu ceļā iespējamas pozitīvas pārmaiņas par labu latviešu tautai.

A.A.: Mums ir jāceļ dienasgaismā, lai tauta saprot, ka šīs vēlēšanas notiek pēc LPSR Augstākās Padomes likuma. Ikviens, kurš aiziet uz vēlēšanām, patiesībā dod mandātu šim negodam un noziegumam. Šis vēlēšanu likums ir jāatceļ. Ir jābūt brīvām un proporcionālām vēlēšanām.

DDD: Vai nav tā, ka patiesībā cilvēki apzinās vēlēšanu noziedzīgumu, viņi tikai negrib uzņemties atbildību un kaut ko mainīt? Vieglāk izlikties par muļķiem nekā sākt domāt un rīkoties.

A.A.: No vienas puses jau labi, ka to, kuri iet uz vēlēšanām, kļūst aizvien mazāk; tas liek arī pārējiem padomāt – kāpēc aizvien mazāk, varbūt man arī tad neiet. Tad jau tā saucamā civilizētā pasaule skatītos uz Latviju: kas tad tur notiek, kāpēc viņiem tik maz to vēlētāju?

DDD: Varbūt arī tie, kuri raujas pie varas, sāktu domāt, kāpēc tad ir tik maz vēlētāju?

A.A.: Nē, man liekas, viņiem ir pilnīgi vienalga. Protams, to viņi saprot, ka tas šo varu slikti atspoguļotu, viņi jau ir ieinteresēti, lai būtu vairāk, lai smukāk izskatās. Tomēr viņiem ir vienalga, ar cik balsīm tiek pie varas. Vienīgi, lai skats no malas būtu labāks, viņiem vajadzīgi tie vēlētāji. Pie varas esošie skaidri zina, ka vēlētāji viņus neapgrūtinās ar jautājumiem, kādēļ netiek pildīti priekšvēlēšanu solījumi. Visiem viss ir vienalga. Diemžēl.

Manuprāt, demokrātiskā valstī vajadzētu aizliegt tādu lietu kā pozīcija un opozīcija. Tas ir separātisms. Piemēram, Rīgas domē sešdesmit deputātiem visiem vienādi ir jārūpējas par kārtību Rīgā. Kāda tur pozīcija un opozīcija?! Kad Pilsoņu Kongresam bija pirmā sesija, Einārs Cilinskis arī gribēja taisīt frakciju–opozīciju, bet neiznāca, un cilvēki balsoja pēc sirdsapziņas. Dokuments bija, un nobalsoja par to, kas dokumentā rakstīts.

 

Latviešiem trūkst nācijas apziņas

 

 

DDD: Tas varbūt tāpēc, ka cilvēkiem, kuri veidoja Pilsoņu Kongresu, bija viena ideja – 18. novembra Latvijas atjaunošana. Tagad šīs idejas nav, un latvieši ir ļoti sadalījušies. Pat tie, kas apzinās dekolonizācijas nepieciešamību, ir kūtri un negribīgi iesaistās kopīgā darbā. Daudzi būs pamanījuši, ka pat personiski esam vērsušies pie mūsu lasītājiem ar aicinājumu iesaistīties “DDD” veidošanā, ziedojot vismaz trīs eiro mēnesī. Nezinu, vai cilvēki nedzird, nesaprot, ir skopi vai absurdi domā, ka tas ir mūsu bizness. Taču laikraksts “DDD” nav nekāds bizness. Mums jāstrādā citur, lai nopelnītu iztiku un varētu savu brīvo laiku un līdzekļus ziedot laikraksta izdošanai. Brīžiem rodas jautājums: vai mūsu tauta neatgriezeniski ir zaudējusi nācijas izjūtu, ja neapzinās idejas par dekolonizāciju nozīmīgumu?

Aivars Andersons: Cilvēkiem ir tikai naudas izjūta – cik par to maksā. Viņi to nesaprot, ka ir reāli cilvēki, kas strādā bez maksas, ziedojot savu laiku, naudu kopīgās lietas labā. Jā, to neviens nesaprot – visiem tikai nauda ir prātā. Par naudas varu, par patērētājsabiedrību jau esam runājuši. Pamatā cilvēku apziņā ir nauda, arī šodien. Viņiem ir tikai viena doma: kur dabūt naudu, kā nopelnīt? Pelnīt vai iet zagt?

DDD: Bet, piemēram, Liene Rijkure un vairāki mūsu lasītāji, kas sākuši regulāri ziedot, saprot. Kāpēc saprot tikai mazākums?

A.A.: Man pat nav izskaidrojuma, es vienkārši brīnos. Tā ir kaut kāda nomāktība – varbūt cilvēki naivi cer, ka viss pats no sevis kaut kā atrisināsies. Bet pats no sevis nekas nenotiek! Liene Rijkure jau pareizi saka: “Dieviņš deva, Dieviņš deva, bet ir jāstrādā pašam, Dieviņš bez darba neko nedod.”  Labi teica mācītājs Kārlis Zuika: “Ir jādzen prom okupanti, nelieši ir jākauj.” Viņš bija malacis, tas bija vienreizējs cilvēks! Atmodas sākumā man bija tikšanās ar kādu jaunu mācītāju. Es viņam jautāju: “Tie, kas ienākuši mūsu zemē ar zobenu, ar tankiem, taču nav cilvēki, tie ir bēzdvēseles radījumi, vai tādus drīkst kaut?” Mācītājs padomāja, padomāja tad teica: “Jā, tādus drīkst kaut.”

DDD: Daļa mūsu tautas arī kļuvusi par bezdvēseles radījumiem – vienaldzīgiem divkājaiņiem.

A.A.: Vienaldzība – tā jau ir pazīme, ka dvēseles tur nav. Viens otram mauc ādu nost, aizbildinoties ar trulo frāzi: nekā personīga.

DDD: Ik pa laikam saņemam pārmetumus, ka mēs šķeļot latviešus. Daļu saucam par lopveidīgajiem, citus diskusijās sūtām uz smilšu kasti. Vai, tavuprāt, mēs tiešām nodarbojamies ar kaut ko kaitīgu?

A.A.: Es dalu tā: ticīgie, neticīgie un lētticīgie. Lūk, sašķēlu tautu – ticīgos, lētticīgos un neticīgos. Iznāk, arī es esmu šķeltnieks? Es nosaucu lietas pareizajos vārdos, tātad neesmu šķeltnieks. Ir cilvēki, kuri to saprot, un ir cilvēki, kuriem tās saprašanas nav. Bet vienot var tikai veselais saprāts. Jūs, protams, neesat šķēlēji, tikai graudus no pelavām atsijājat.

Lasot feisbuka komentārus, saprotu, ka cilvēki paši sadalās. Kā var neredzēt, cik mums noziedzīga vara, jo tā atbalsta noziegumu, Latvijas kolonizāciju. Kad Vaira Vīķe-Freiberga atriezās no Amerikas, kur tikās ar prezidentu Bušu, viņai jautāja, vai tika runāts arī par naturalizāciju un integrāciju? Un VV-F apstiprināja, ka par šiem jautājumiem runājuši, vienojoties, ka ir jārada precedents. Precedents ir pavisam vienkāršs – iekarotāji kļūst par pilsoņiem un lemj mūsu valsts likteni. Kolonizācija tiek leģitimizēta. Tas ir genocīda noziegums, kuram nav noilguma. Arī Abrenes atdošana ir genocīda noziegums bez noilguma. Visiem tiem, kuri nolaiž rociņas un paziņo, ka ir jāsamierinās, jo vairs neko nevar darīt, gribu atbildēt: tie ir noziegumi, kuriem nav noilguma, kādreiz taču modīsies tauta un visu mainīs uz labu! Pienāks tāds brīdis, kad šie noziegumi tiks atmaskoti un tauta sapratīs, ka šī vara nav leģitīma. Tātad arī tādas varas radītie likumi nav leģitīmi – tie ir jāatceļ. Juristi arī tam piekrīt. Bet visiem vajadzīga maizīte un jādzīvo tādā sistēmā: vienaldzībā, bailēs un apātijā.

DDD: Drausmīgāk nekā padomju laikos.

A.A.: Jā, vēl drausmīgāk. Tajos laikos jau visi zināja, kas notiek.

DDD: Bet tagad cilvēki neko negrib zināt, lai nebūtu nekas jādara. 

A.A.: Juris Lapinskis par tādiem saka: “Esmu muļķis, un man ir labi.” Nē, tā nav izeja. Peldēšana pa straumi aiznesīs uz bezdibeni. Bet jāiet ir pret šo noziedzīgo straumi. Zinu, ka glābt mūs var tikai patiesība, patiesība un vēlreiz patiesība – ir jāzina, kāda ir patiesība.

 

Intervēja Liene Apine

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.5(451) [2020. gada 6.–19. marts]


« Atpakaļ