Vilhelms Ļuta
žurnālists
Kopš valstiskuma atjaunošanas pagājuši 30 gadi, bet cerētās brīvības laiks joprojām nav pienācis. Vēl arvien neesam kļuvuši par kungiem savā zemē. Gaišās nākotnes ceļā pretim nostājušies kangari, kas brāļojas ar civilokupantiem. Lāčplēsim – Aivara Gardas vadītajai Latvijas Nacionālajai frontei –, lai ko mainītu, priekšā ir grūta cīņa par uzvaru.
Savulaik okupanti iznīdēja latvju tautas pamatkodolu – 200 tūkstošus cilvēku. Bojā aizgāja vispatriotiskākās inteliģences daļa, viskvalitatīvākie tautsaimnieki, virsnieki, kareivji, aizsargi, partizāni. Palika tā dēvētā pelēkā masa, kas, lai glābtu savu ādu, agresijai atklāti nepretojās. Kādi simts tūkstoši pelēko atzina iebrucējiem tik tīkamo komunistisko propagandu. Par šo padevību viņus uzņēma kompartijā, sasēdināja sīkvaras krēslos, uzticēja būt par čekas aģentiem un stukačiem.
Jaunajai varai visus šos kangarus vajadzēja nosodīt. Taču par genocīdu cietumā ielika tikai septiņus: A. Noviku, M. Farbtuhu, J. Kiršteinu, N. Larionovu, J. Savenko, I. Mašonkinu un N. Tesu. Tā, protams, bija apzināti veikta pārlieku liela “cēlsirdība” pret noziedzniekiem.
Der atgādināt, ka Staļina režīms par tā saucamo sadarbību ar hitleriešiem represēja vairāk nekā 80 tūkstošus latviešu. Var jautāt, kāpēc tad mūsu tiesas nenosodīja tikpat daudz staļiniešu. Tas nenotika tamdēļ, ka gandrīz visi staļinieši paspēja ierausties jaunās varas krēslos.
Valstiskuma nostiprināšanas pamatuzdevums bija paveikt deokupāciju, dekolonizāciju, deboļševizāciju. Taču varnešu rindās iekļuvušie staļinisti no šīs procedūras vairījās kā velns no krusta. Viņi par katru cenu centās izpatikt nevis latviešiem, bet gan Maskavas un Briseles kungiem.
Lai bāleliņi nekad vairs neiedomātos par ulmaņlaiku atgriešanos, varneši pa labi un pa kreisi sāka izdāļāt pilsonību civilokupantiem. Par “blatu”, tas ir, bez jebkāda pamatojuma, pilsonību piešķīra 162 tūkstošiem iebraucēju. Vēl pēc dažiem gadiem pieņēma naturalizācijas likumu. Par Naturalizācijas pārvaldes priekšnieci norīkoja prokrieviski noskaņoto Eiženiju Aldermani. Pateicoties šai reorganizācijai, pilsonību ieguva vēl 150 tūkstoši svešinieku.
Zīmīgi, ka vairums jaunpilsoņu bija un palika pretvalstiski noskaņoti, ignorēja latviešu kultūru, iedzimtos dēvēja par fašistiem. Patieso nostāju visai skaidri apliecināja 2012. gada referendums, kurā 273 tūkstoši jaunpilsoņu nobalsoja faktiski pret latviešu valodu un pret Satversmi.
Jaunizcepto “līdztautiešu” pieplūduma dēļ latviešu īpatsvars valsts pilsoņu kopskaitā ir nokrities no 80 līdz 70 procentiem, bet Rīgā pat līdz 60 procentiem. Civilokupanti sākuši pārņemt varu ne tikai Rīgā, bet arī citās pilsētās.
Lai nodrošinātu krievu kopienas nostiprināšanos, savulaik īpaši centīgi strādāja Šlesers ar saviem kompanjoniem. Krievvalodīgajiem tika dotas iespējas par netīro naudu iepirkt īpašumus mūsu valstī un saņemt uzturēšanās atļaujas. Kopš valstiskuma atgūšanas Latvijā saradās turpat simts tūkstoši austrumnieku. Šī iemesla dēļ latviešu īpatsvars valstī joprojām nespēj pārsniegt 63 procentu robežu. Uz Eiropas valstu fona mēs izskatāmies kā “baltie zvirbuļi”, jo tur pamattautas īpatsvars pārsniedz 90 procentus.
Pirms kara latviešiem bija augsts nācijas apziņas līmenis. Diemžēl okupācija spēja tautu padarīt par pūli. Daudzi no pūļa ideoloģijas joprojām nav spējuši atgūties.
Pūlis nav radis par sevi cīnīties. Visi pūļa protesti visbiežāk aprobežojas ar klusēšanu. Pārvaldīšanai pūlis no sava vidus izvēlas sev līdzīgos.
Spožo Latvijas Nacionālās frontes uguni pūlis vēl arvien nav pamanījis. Agrāk vai vēlāk pūlim nāksies attapties. Tad nāks saprašana par to, ka katram no mums ir jādzīvo tā, it kā Latvijas nākotne būtu atkarīga tikai no paša.