Laikraksta “DDD” 3(449) numurā bija publicēta 2001. gada 20. jūlijā parakstītā atklātā vēstule Eiropas Komisijas komisāram paplašināšanās jautājumos Ginteram Ferhoigenam, kurā sniegts Latvijas dekolonizācijas tiesiskais pamatojums un norādīts uz tās nepieciešamību, jo “Latvijas kolonizācija un atteikšanās no dekolonizācijas, tās vietā piedāvājot modernāku kolonizācijas veidu – integrāciju, ir noziegums pret cilvēci”.
- gada septembrī Ginters Ferhoigens atsūtīja atbildes vēstuli.
ES komisāra paplašināšanās jautājumos Gintera Ferhoigena atbilde
Ļ. cien. Gardas kungs, ļ cien. Apines kundze, ļ. cien. Muzikantes kundze, ļ. cien. Liepas kundze, ļ. cien. Krieviņas kundze, ļ. cien. Lejas kungs,
sakarā ar manu lekciju Rīgas Juridiskajā augstskolā 2001. gada 20. jūlijā man tika nodota atklāta vēstule, uz kuru es atbildu.
Nav apstrīdami tas, ka Latvija bija Hitlera–Staļina pakta un uz tā balstītās padomju okupācijas 1940. gadā upuris. Tāpat neapstrīdami pareizi ir tas, ka Latvijas iedzīvotāji bez vainas un tieši cieta no postošās un traģiskās politikas ietekmes, kuru diktēja nacionālisms un lielvaru tieksmes. Latvija kļuva par okupācijas, kara un aukstā kara upuri. Tikai ar mierīgo revolūciju latvieši ar drosmi un uzdrīkstēšanos atkal paņēma savu likteni savās rokās un atguva savu nacionālo neatkarību. Vienlaikus Jūsu valsts nolēma savu nākotni cieši saistīt ar rietumu demokrātijām un kopā ar citām tautām cīnīties par brīvību, demokrātiju, cilvēka tiesību ievērošanu un minoritāšu aizsardzību.
Latvieši sāpīgi izjutuši, kādu nelaimi nes nacionālisms un nacionālā augstprātība. Pamatojoties uz šo pieredzi, es izjūtu kā pareizas sekas to, ka demokrātiskā Latvija šodien savā politikā balstās uz mieru, sadarbību un izlīgšanu. Par to liecina Latvijas vēlme iestāties NATO un Eiropas Savienībā. Pēc manām domām, tas ir labākais ceļš, kā Latvijai efektīvi saglabāt, aizsargāt un attīstīt savu drošību, ekonomisko un sociālo labklājību, savu identitāti un kultūru.
Eiropas pieredze māca, ka vēsture atstāj pēdas, kuras nav iespējams izdzēst, nepievienojot vecajai netaisnībai jaunu netaisnību. Pie tam, Eiropas vēsture, kura ir gadsimtiem gara karu un robežu pārbīdīšanas vēsture, līdz absurdam novedusi ideju par etnisko tīrību Eiropā. It visur Eiropā tautības dzīvo ārpus savas faktiskās valsts teritorijas. Tas diemžēl ne vien pagātnē ir bijis nepārtraukts spriedzes un vardarbības avots, kā to rāda notikumi Balkānos. Augsne, no kuras barojas visi šie notikumi, ir augstas eksplozivitātes etnisko konfliktu, nedemokrātisko apstākļu un sociālas diskriminācijas sajaukums. Visur, kur kaut kas rūgst, trūkst cilvēka un minoritāšu tiesību aizsardzības, kura, pēc manām domām, ir izšķirošā dažādu tautību cilvēku kopīgai sadzīvošanai vienā valstī.
Jaunā, demokrātiskā Latvija ir izšķīrusies kopīgi ar citām Eiropas demokrātijām piešķirt augstāko prioritāti cilvēka un minoritāšu tiesību aizsardzībai. Tādējādi tā aizstāv un aizsargā arī savas intereses. Es nebūt nepiešķiru pārāk mazu nozīmi tam, ka okupācijas un apspiešanas gadi Latvijai cirtuši dziļas rētas, kuras nevar aizmirst un kuras nesadzīst vienā naktī.
Taču tieši šī iemesla dēļ es ļoti cienu tās Latvijas pilsones un pilsoņus, kuri, neskatoties uz grūtībām un veco sarūgtinājumu, tomēr balstās uz mierīgu sadzīvošanu ar labām kaimiņattiecībām un kuri būvē jaunu valsti, kas visiem saviem iedzīvotājiem neatkarīgi no tautības būs laba dzimtene. Tā ir miera un nākotnes politika, kura ir pelnījusi šo vārdu. Pēc manas pārliecības, lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ir izlēmuši dzīvot un strādāt šādā garā savās un savu bērnu interesēs. Es respektēju katru no viņiem un esmu viņiem pateicību parādā. Es balstos uz šo vairākumu un uzticos tam.
Ar draudzīgu sveicienu
Ginters Ferhoigens
Eiropas Komisijas loceklis
- gada 07. septembrī
Atskaņas presē pēc atklātās vēstules Ginteram Ferhoigenam
Jau publicējām atbalsi masu medijos pēc tam, kad 2001. gadā ES komisārs paplašināšanās jautājumos Ginters Ferhoigens bija saņēmis vēstuli, kurā pamatota dekolonizācijas nepieciešamība un kuru parakstījis arī tālaika deputāts Jānis Leja. Piedāvājam mūsu lasītājiem vēl divas publikācijas. Īpašu uzmanību pievērsiet 30 labi apmaksātu kangaru (starp viņiem arī VDK aģenti Grigorijs Krupņikovs un Jānis Rokpelnis) parakstītajai vēstulei “Garda pret Latviju”.
Gardisma triumfs
Sandris Metuzāls 2001. gada 30. jūlijā portāla “Apollo.lv” publikācijā “Gardisma triumfs” raksta:
Ja “Viedas” grāmatas [“Nevienam mēs Latviju nedodam”] atklāšanu ar savu klātbūtni nebūtu pagodinājuši divi “tēvzemiešu” deputāti, tad nevienam nebūtu ne mazāko iemeslu pārmest Latvijai rusofobiju un centienus deportēt visus cittautiešus. Pretarguments būtu elementārs: jā, Latvijas valdība neatbalsta sacerējumos paustās domas, kā arī ideju par šādu sacerējumu konkursa rīkošanu, taču mums ir brīva un demokrātiska valsts, kurā ikvienam ir tiesības paust savu viedokli. Protams, kamēr tas nenonāk pretrunā ar likumu. Taču brīdī, kad kaut kādu apsvērumu (visticamāk – populistisku) dēļ pasākumā iesaistījās politiķi, šis arguments tā īsti labi vairs nederēja, jo nomaļam vērotājam jau bija radies iespaids – ja jau šāda krājuma izdošanu atbalsta vienas no ietekmīgākajām partijām pārstāvji, tad laikam jau arī valsts politika varētu būt diezgan radniecīga. Iespaidu pastiprināja sociāldemokrāts Jānis Leja, kurš parakstīja Eiropas Komisijas komisāram Ginteram Ferhoigenam adresēto vēstuli, aicinot “repatriēt Latvijas kolonistus”. Un pavisam īpatnēja situācija kļuva, kad, nevēloties atbaidīt nacionāli noskaņotos vēlētājus, abu partiju vadītāji vis nesteidza izteikt karstgalvīgajiem deputātiem rājienu, bet sāka kaut ko purpināt par domas brīvību, piemirstot, ka Saeimas deputāts tomēr ir augsta ranga amatpersona, kam vajadzētu domāt, kādus pasākumus apmeklēt un kādas vēstules parakstīt.”
Garda pret Latviju
“Diena”, 2001. gada 27. jūlijā
Atklāta vēstule apvienības TB/LNNK priekšsēdētājam M.Grīnblatam un frakcijas priekšsēdētājam V.Balodim, LSDSP priekšsēdētājam J.Bojāram un frakcijas priekšsēdētājam E.Baldzēnam
Vēlamies izteikt savu nosodījumu par Aivara Gardas aktivitātēm un aicināt politiķus darīt tāpat. Aivars Garda jau divas reizes rīkojis provokācijas, kas sekmē konfliktu sabiedrībā, kā arī nomelno Latvijas starptautisko tēlu.
Bažas izraisa tas, ka arī atsevišķi politiķi no “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” un Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas atbalstījuši šīs akcijas. Aicinām šo partiju vadošās amatpersonas norobežoties no šiem deputātiem un nosodīt viņu līdzdalību provokācijās.
Pirmā provokācija bija skolēnu konkurss par “Latvijas atbrīvošanu no 700 000 kolonistiem”. Pēc konkursa Aivars Garda apkopoja sacerējumus un izdeva grāmatu “Nevienam mēs Latviju nedodam”, kuras reprezentāciju ar savu klātbūtni godināja divi TB/LNNK deputāti – Juris Vidiņš un Roberts Jurdžs. Ar savu klātbūtni šie deputāti atbalstīja grāmatā paustos uzskatus, kas bieži ir klaji šovinistiski. [..] Vai TB/LNNK deputāti, kas piedalās valdošajā koalīcijā, atbalsta šādus viedokļus? Vai šie deputāti pauž TB/LNNK nostāju?
Otrā provokācija bija atklātā vēstule, ko iesniedza Eiropas Savienības paplašināšanas komisāram Ginteram Ferhoigenam viņa nesenās vizītes laikā Rīgā. Vēstulē, ko parakstījis LSDSP deputāts Jānis Leja, atzīts, ka sabiedrības integrācija ir “noziegums pret cilvēci”. Vēstulē arī prognozēts: “ja ātros tempos nenotiks dekolonizācija, Latvijai draud pilsoņu karš. Vai Eiropas Savienība vēlas vēl vienu Dienvidslāviju?” Jau 10 gadus Latvijas nelabvēļi cenšas Latviju salīdzināt ar Dienvidslāviju. Jau desmit gadus Latvijas nelabvēļi nacionālajās attiecībās cenšas saskatīt “bumbu ar laika degli”. Jānis Leja Latvijai izdarījis lāča pakalpojumu. Vai viņš pauž LSDSP viedokli?
Mēs nosodām gan Aivara Gardas rīcību, gan politiķu līdzdalību viņa rīkotajās provokācijās. Vēlamies uzsvērt, ka Latvijā ir miermīlīgas dažādu tautu un reliģisko konfesiju sadzīvošanas tradīcijas. Vēlamies atgādināt, ka valdība ir apstiprinājusi sabiedrības integrāciju kā valsts politiku Latvijā. Uzskatām, ka jebkuri centieni propagandēt šovinistisku ideoloģiju, dramatizēt nacionālās attiecības ar salīdzinājumiem ar Dienvidslāviju vai aicināt uz konfliktiem ir vērsti pret Latvijas iedzīvotāju interesēm dzīvot saticībā, justies droši, piedzīvot ekonomisko uzplaukumu un nostiprināt sadarbību ar Latvijas draugiem un atbalstītājiem ārzemēs.
Aicinām TB/LNNK un LSDSP vadošās amatpersonas skaidri paust savu nosodošu attieksmi pret šādām aktivitātēm.
Nils Muižnieks, Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktors; Ainārs Dimants, Eiropas kustības Latvijā prezidents; Juris Radzevičs, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs; Tālis Tīsenkopfs, sociologs; Jānis Rokpelnis, rakstnieks; Atis Lejiņš, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors; Elmārs Vēbers, LU Filosofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks; Mārtiņš Mits, LU Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūta direktora v.i.; Jānis Peniķis, profesors; Grigorijs Krupņikovs, Rīgas ebreju kopienas priekšsēdētājs; Vita Tērauda, Sorosa fonda-Latvija izpilddirektore; Artis Pabriks, politologs; Leonīds Raihmans, Latvijas Cilvēktiesību komitejas līdzpriekšsēdētājs; Leo Dribins, vēstures doktors; Juris Rozenvalds, LU politoloģijas katedras vadītājs; Ilga Apine, vēstures profesore; Kaija Gertnere, NVO centra direktore; Igors Pimenovs, Krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācijas priekšsēdētājs; Ivars Balodis, NVO pārstāvis; Inese Voika, sabiedrības par atklātību Delna valdes priekšsēdētāja; Uģis Rotbergs, Pasaules Dabas fonds; Solvita Lazdiņa, Izglītošanas centra ģimenei un skolai direktore; Andris Bērziņš, Samariešu apvienība; Vladimirs Sokolovs, Pilsoņu un nepilsoņu savienība; Jautrīte Briede, LU Juridiskās fakultātes lektore; Oskars Kastēns, sabiedrisko attiecību aģentūras Consensus PR izpilddirektors; Artūrs Jansons, LU Filosofijas un socioloģijas institūts; Boriss Kolčanovs, NVO Baltijas insaits direktors; Aivita Putniņa, LU docente; Dmitrijs Nikolajevs, Latvijas un Krievijas sadarbības asociācijas viceprezidents
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.4(450) [2020. gada 21. februāris-5.marts]