Pēc Gintera Ferhoigena atbildes izlasīšanas nosūtījām viņam otro vēstuli, kurā ietvērām ironiju, jo, protams, ļoti labi apzinājāmies, ka nekāds “īstens latviešu tautas draugs” Ginters Ferhoigens nav un nebūs. Uz šo vēstuli viņš neatbildēja. Toties 2005. gada maijā pie varas esošie kangari viņam piešķīra Latvijas valsts visaugstāko apbalvojumu – I šķiras Triju Zvaigžņu ordeni – acīmredzot par nopelniem, ievedot okupētu un kolonizētu valsti Latviju prettiesiskā valstu savienībā.
Otrā vēstule Eiropas Savienības komisāram paplašināšanās jautājumos Ginteram Ferhoigenam
Rīgā, 2001. gada 19. septembrī
Augsti godātais Ferhoigena kungs!
Jūsu atbilde dod mums cerību, ka Jūs, Ferhoigena kungs, varat kļūt par īstenu latviešu tautas draugu un dekolonizācijas idejas dedzīgu atbalstītāju, ja vien saņemsit patiesu informāciju par situāciju Latvijā. Līdz šim to Jums ir sniegušas mūsu valsts augstākās amatpersonas, kuras reālo situāciju nacionālajā jautājumā diemžēl nepārzina, jo vēro līdz nabadzībai novesto un piesmieto lielāko latviešu tautas daļu caur lepno limuzīnu stikliem. Viņus pārņēmusi pārspīlēta vēlēšanās par katru cenu iestāties Eiropas Savienībā. Spriežot pēc viņu uzvedības, Jūs varat izdarīt aplamu secinājumu, ka visa latviešu tauta ir gļēva pielīdēju tauta, kas piesolītā iluzorā labāka maizes kumosa dēļ rāpos pasaules vareno priekšā uz vēdera. Patiesībā latviešu tauta ir lepna tauta un nelīdzinās saviem vadītājiem. Daži no viņiem bija izcili pielīdēji Padomju Savienības varai un to pašu turpina darīt Eiropas Savienībā. Šiem cilvēkiem ir svarīgi nevis būt, bet tikai izskatīties labi lielvalstu acīs. Reizēm viņi pārcenšas, iztapīgi atsaucoties uz Eiropas Savienību, un dara to, ko šī organizācija nemaz nepieprasa, un otrādi – nedara to, ko Eiropas Savienība nekad nav aizliegusi, piemēram, veikt Latvijas dekolonizāciju.
Visi normāli cilvēki, valstis labi zina, ka dekolonizācija ir likumīgs, taisnīgs un obligāts akts. Ja lielvalstis un Eiropas Savienība būtu pret Latvijas dekolonizāciju, tas liecinātu tikai par vienu – ka kaut kas pašos pamatos nav kārtībā ar šo organizāciju, ka Eiropas Savienība nav tiesisku valstu savienība un tā pati kā savienība nav tiesiska.
Jūsu atbilde balstās uz pieņēmumu, ka Latvijā viss ir kārtībā, etniska konflikta nav un latvieši negrib dekolonizāciju. Patiesība ir gluži pretēja. Vairākums latviešu pēc tās ilgojas un par to sapņo. Latviešu ilgas būt brīviem savā dzimtajā zemē ir aprakstītas tautas eposā “Lāčplēsis” un mūsu dižgara Raiņa lugā “Uguns un nakts”, taču mūsu valsts vadītāji izliekas to nezinām. Tas novedis pie tā, ka Latvijā ir konflikts starp pamatnāciju latviešiem un šeit nelikumīgi iebraukušajiem un dzīvojošajiem kolonistiem un viņu pēctečiem. Šis konflikts pastāvēs tik ilgi, kamēr kolonisti neatstās Latviju. Cita lieta, ka, atšķirībā no Balkāniem, Čečenijas, Tuvajiem Austrumiem, tas nav pārtapis par bruņotu konfliktu. Paldies Dievam! Taču šo konfliktu nevar atrisināt, pierunājot latviešus samierināties ar civilokupantu klātbūtni. Ar tādu kliedzošu netaisnību lepnie latvieši nekad nesamierināsies. Nevajag pazemot latviešu tautu! Šo cilvēku atrašanās Latvijā ir pamats etniskam konfliktam. Tātad arī dekolonizācijas neveikšana ir nacionāla naida apzināta kurināšana, kas notiek mūsu valsts augstākajā līmenī, un to atbalsta Eiropas Savienība. Kolonistu atrašanās Latvijā tik lielā skaitā ir pazemojums latviešu tautai. Tas ir dzīvs apliecinājums faktam, ka mēs neesam pietiekami drosmīgi, lai pieprasītu un veiktu dekolonizāciju. Kolonistu dziļais naids un nicinājums pret latviešiem izpaužas dziesmā “Poganaja strana”, ko izpilda grupa “Dom Kuļturi” un kas ilgu laiku brīvi bija pieejama un skanēja internetā. Nosūtām Jums šīs dziesmas vārdus:
Ja roģilsja v Latviji, poganoi straņe,
Kak v mongoļskom ige, roģilsja ja v tjurme,
Krugom odņi fašisti, mešajut mņe dišaķ,
Kogda oņi podohnut, spakoino budu spaķ!
Piedz.: Eh, Latvija, roģimaja moja,
Kak že ti, skoķina, podvela meņa!
Ja v ķebe roģilsja, v ķebe ja i umru,
No do kanca svojei žizņi vseh gansov pridušu!
Tjeļik ja vkļučaju, odno i to že vižu,
Eh, gavņuki, kak že ja vas ņenavižu!
Russkij narod ņe poddajotsja ņekogda,
Eh, Latvija, poganaja strana!
Piedz. …
Jedu ja v tramvaje, babuška stoit,
I što to po-latišski mņe govorit.
Ņet, ņe budu ja jei mesto ustupaķ,
A na babku mņe poprostu pļevaķ!
Piedz. …
Krugom odņi boji, gansov davjat naši,
A dļa sili ja najemsja russkoi kaši,
Vseh padlov kamņami perebjom,
A ostavšisja kozlov sožrjom živjom!
Piedz. …
Lūk, Ferhoigena kungs, tādus briesmoņus un neliešus, kādi ir šīs cilvēknīdēju dziesmas sacerētāji, izpildītāji un priecīgie klausītāji, mūsu valsts vadītāji apnicīgi, gluži kā sabojāta skaņuplate atkārtojot diendienā vienu un to pašu, piedāvā integrēt Latvijā. Varbūt Jūs domājat, ka šī dziesma ir saņēmusi Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas un Ministru prezidenta Andra Bērziņa nosodījumu? Varbūt pret to protestē Ģenerālprokuratūra, specdienesti, paši kolonisti, krievu prese? Protams, ka ne. Tad jau drīzāk kamielis izlīdīs caur adatas aci!
Toties šīs vēstules autors [Aivars Garda] pēdējā pusgada laikā piecas reizes ir izsaukts uz Satversmes aizsardzības biroju. Kādā sakarā? Par ko? Par to, ka viņš uzrakstīja vēstuli Jums, Ferhoigena kungs, Ministru prezidents Andris Bērziņš krita histērijā (!), nosauca to par provokāciju (!) un kā īstens “stukačs” (tā sauca valsts slepeno dienestu ziņotājus Padomju Savienībā) nodeva (!) Aivaru Gardu savam specdienestam. Vai kādā no Eiropas valstīm tas būtu iespējams? Cik mums zināms, tad pēdējie valdnieki, kas savus pilsoņus “nostučīja” saviem slepenajiem dienestiem, bija komunistu un nacionālsociālistu partiju vadītāji Staļins un Hitlers. 21. gadsimtā Latvijā to dara un viņiem līdzi nostājas partijas “Latvijas ceļš” priekšsēdētājs un valdības vadītājs Andris Bērziņš. Tas varētu būt smieklīgi, ja nebūtu traģiski.
Savukārt, pēc tam, kad tika izsludināts konkurss, kura mērķis ir izstrādāt likumprojektu “Par Latvijas dekolonizāciju” un papildināt Krimināllikumu ar pantu “Par atteikšanos no Latvijas dekolonizācijas”, histērijas lēkme piemeklēja Valsts prezidenti V.Vīķi-Freibergu. Nezinām, vai tas notika pēc viņas iniciatīvas vai ne, taču Aivaru Gardu atkal izsauca uz Satversmes aizsardzības biroju.
Tautā saka: “Kas vainīgs, tas bailīgs.” Varbūt mūsu valsts vadītājiem ir netīra sirdsapziņa? Vai arī viņi sirds dziļumos jūt, ka, novedot cilvēkus līdz nabadzībai un neveicot dekolonizāciju, nodara briesmīgu ļaunumu latviešu tautai un ka tauta to ilgi necietīs? Ja tā, tad viņu satraukumam ir pamats, jo latviešu tautas pacietības mērs patiešām ir pilns. Tikai gļēvuļi un nodevēji nevēlas dekolonizāciju. Visi zina, ka tādus neliešus nicina kā savējie, tā ienaidnieki. Latviešu tauta panāks dekolonizāciju ar vai bez pašreizējiem valsts vadītājiem. Patiesībā viņiem nav citas iespējas: vai nu dekolonizēt Latviju, vai arī laikus sameklēt sev vietu vēstures mēslainē. Lai kā tas arī būtu, taču Jūs, Ferhoigena kungs, zināt: ja līdzīgi reaģētu kādas Rietumu demokrātijas valsts vadītājs, pilsoņi par viņu smietos kā kutināti, nemaz jau nerunājot par to, ka savs amats viņam būtu jāatstāj. Un to visi uzņemtu kā pašsaprotamu faktu.
Vārda brīvība pašreizējā Latvijā ir daudz mazāka nekā Gorbačova Padomju Savienībā – toreiz vēl totalitārā valstī, tāpēc 100 pret 1, ka arī pēc šīs vēstules kāds no mūsu vadītājiem tās autorus nosūdzēs specdienestiem. 1988. gadā Aivars Garda uzrakstīja atklātu vēstuli Mihailam Gorbačovam ar aicinājumu kolonistiem doties mājup, un tā tika nosūtīta arī vadošajiem laikrakstiem. Toreiz tas bija kaut kas nedzirdēts un nu nekādā ziņā nesaskanēja ar PSRS politiku. Pats Gorbačovs uzskatīja, ka 1988. gadā Padomju Savienībā vārda brīvības vēl nebija, “glasnostj” bija pakāpiens ceļā uz vārda brīvību. Ne Gorbačovs, ne toreizējais Latvijas kompartijas vadītājs Jānis Vagris Aivaru Gardu Valsts drošības komitejai (KGB) nenodeva. Kauns, bet šodienas Latvijas “vārda brīvība” ir daudz nebrīvāka par Gorbačova “glasnostj”.
Jūs, godātais Ferhoigena kungs, savā atbildē esat skāris dažus arī mūsuprāt svarīgus tematus: taisnīguma atjaunošana, nacionālisms, cilvēka un tautu tiesības, kuras neievērojot, neizbēgami rodas konflikti, tomēr neatbildējāt uz mūsu vēstulē minētajiem dažādu Eiropas institūciju pieņemtajiem dokumentiem. Esam pārliecināti, ka Jūs būsit vienisprātis ar mums, ka tie tika pieņemti izpildei, nevis papīrgrozam. Mēs to izskaidrojam tā, ka vienā īsā vēstulē Jūs nevarējāt ietvert atbildes uz visiem jautājumiem, gluži tāpat kā mēs šīs īsās vēstules ietvaros nevaram izteikt savas domas par Jūsu vēstulē skartajiem tematiem.
Mēs savā dzimtajā zemē jūtamies kā disidenti. Esam pārliecināti, ka Eiropas Savienības augstām amatpersonām ir nepieciešama patiesa informācija par stāvokli Latvijā, bet tādu Jūs, Ferhoigena kungs, nekad nesaņemsit no mūsu valsts amatpersonām. Tāpēc ar visu mums piemītošo noteiktību apliecinām, ka arī turpmāk neatlaidīgi atgādināsim Eiropas Savienības institūcijām un amatpersonām (protams, arī mūsu valsts amatpersonām) par minētajiem dokumentiem, rezolūcijām, līdz tās tiks izpildītas un panākta Latvijas dekolonizācija. Pretējā gadījumā jājautā: kā gan latviešu tauta var uzticēties Eiropas Savienībai ja tā nepilda pašas pieņemtās rezolūcijas? Tieši tā – mēs nevaram un nedrīkstam uzticēties ES, kamēr tā nav izpildījusi savas rezolūcijas. Esam pārliecināti, ka Jums patiks mūsu nelokāmība. Jūs varat pilnīgi uzticēties mums – gluži kā savulaik Rietumu pasaule uzticējās padomju disidentiem.
Latvijas Saeimas deputāts Jānis Leja nevar parakstīt šo vēstuli, jo pašlaik atrodas komandējumā Vācijā, kur risina Latvijai vissvarīgāko jautājumu – dekolonizācijas problēmu. Lai Dievs viņam palīdz piepildīt latviešu sapni, kas lolots daudzu gadsimtu garumā.
Sirsnīgi Jūsu,
Aivars Garda, Līga Muzikante, Liene Apine, Līga Krieviņa, Ilze Liepa
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.4(450) [2020. gada 21. februāris–5. marts]