Latvija uz jauna gadusimteņa sliekšņa. 3. daļa

Aivars Garda

Grāmatu apgāda “Vieda” vadītājs

“Ja teikt patiesību ir bīstami, tad tieši tādēļ nedrīkst klusēt.”

Romēns Rolāns

Turpinājums no: Latvija uz jauna gadusimteņa sliekšņa. 1. daļa un Latvija uz jauna gadusimteņa sliekšņa. 2. daļa

Tas, ka Eiropas Savienības valstīs oficiāli ir atļauts homoseksuālisms, kā arī tas, ka Latvija tagad cītīgi mēģina pielāgot savu likumdošanu šajā jautājumā, ir absurds augstākajā mērā. Valstij jāatceras, ka savi likumi tai jāsaskaņo ar Kosmosa likumiem, nevis ar citu valstu likumiem. Tādēļ ir jāzina Kosmosa likumi. Notiekošais liecina, cik tikumiski pagrimusi ir Rietumu sabiedrība. Tikpat pagrimuši ir arī tie mūsu valsts vadītāji, kuri neprotestē pret šādu amoralitāti. Tā vietā dzirdam: “Ja jau Latvija grib iestāties Eiropas Savienībā, tad…” Homoseksuālisti teic, ka viņi gluži vienkārši ir citādi nekā pārējie cilvēki. Tikpat labi varētu sacīt, ka sifilisa vai lepras slimnieks ir nevis slims, bet gan savādāks par citiem. Viena lieta, ja slims cilvēks ārstējas – viņš pelna sabiedrības līdzjūtību un atbalstu. Slims cilvēks, kurš apzināti “aplaiž” citus ar lipīgu slimību, ir pelnījis sodu pēc likuma. Homoseksuālisms (nemaz nerunājot par pedofiliju) ir garīga kaite, zināma veida apziņas kroplība. Jebkura garīga kaite ir bīstamāka par fizisko. Mēra slimnieks pēc sava fiziskā ķermeņa nāves atstāj slimību kopā ar fizisko ķermeni, bet garīgās kaites pāriet līdzi cilvēkam Smalkajā Pasaulē un seko viņam jaunajā iemiesojumā fiziskajā ķermenī. Ar šo kaiti ir slimi tie cilvēki, kuri iepriekšējās dzīvēs ir pārkāpuši Dieva likumus, tai skaitā vīrišķās un sievišķās sākotnes savstarpējo attiecību likumu. Tas nozīmē, ka lielākā daļa no viņiem iepriekšējās dzīvēs arī ir bijuši homoseksuālisti.

Jā, mūsdienu medicīna nezina, kā šo apziņas kroplību ārstēt. Tātad šiem cilvēkiem šajā dzīvē savi pārkāpumi pret Dieva likumiem ir jāizcieš (ciešanas dziedē), nevis jāstājas dzimumsakaros ar sava dzimuma pārstāvi, tādā veidā padziļinot šo kroplību un turpinot pārkāpt Kosmosa likumus. Jebkuram homoseksuālistam šajā dzīvē ir bijusi izvēles iespēja – nenodarboties ar homoseksuālismu. Šāda izvēle prasītu lielu piepūli. Iespējams, viņam visu mūžu būtu jānodzīvo vienam, ja neizdotos nodibināt pilnvērtīgas attiecības ar pretējā dzimuma pārstāvi. Taču tas ir vienīgais ceļš, kā homoseksuālists var pakāpeniski sākt atbrīvoties no savas slimības.

Iestāstīt tautai, ka homoseksuālisms ir normāla parādība, nozīmē sagraut tautas tikumību, tautas dvēseli. Par to pirmām kārtām ir jāatbild Valsts prezidentei, Saeimai un valdībai. Tā ir lipīga mentāla slimība. Par to liecina kaut vai tas fakts, ka normāli heteroseksuāli cilvēki šajā jautājumā izrāda nepamatotu iecietību. Kā cilvēks var būt iecietīgs pret ļaunumu? Tā viņš kļūst par Sātana kalpu.

No Bībeles mēs zinām, ka Augstākais Saprāts sagrāva Sodomu un Gomoru šo pretdabisko kaislību dēļ. Kaut vai tādēļ aicināt Latviju iestāties Eiropas Savienībā ir tas pats, kas aicināt mūs apvienoties ar Sodomu un Gomoru un veiksmīgi kopā aiziet bojā. Ja mūsu valsts vadītāji to nesaprot, tad tiem jāatkāpjas no saviem amatiem. Valsts priekšgalā jāatrodas cilvēkiem ar nesamaitātu domāšanu un jūtām. Taču mēs redzam, ka šie aicinātāji uz ES ne tikai saņem atalgojumu no tautas par latviešiem nevajadzīgu un kaitīgu darbu, bet viņiem par to pat piešķir ordeņus. Mūsu valsts vadītājiem domās stingri un noteikti pateiksim: “Ja vēlaties, ejiet uz Eiropas Savienību, tikai bez mums. Tāda ES mums nav vajadzīga!”

Homoseksuāli orientēts cilvēks, kurš piekopj dzimumattiecības ar sava dzimuma pārstāvi, cīnās par homoseksuālisma legalizēšanu, par homoseksuālistu laulību atļaušanu, par iespēju audzināt bērnus homoseksuālā “ģimenē” u. c. privilēģijām, nedrīkst atrasties ne tikai atbildīgos valsts amatos, bet arī ieņemt tādu sabiedrisko stāvokli, kas ļautu viņam graujoši iedarboties uz tautas apziņu. Ja šāds cilvēks nepiekopj minētās darbības, cenšas visiem spēkiem atbrīvoties no savas kaites, tad viņš ir pelnījis līdzcilvēku iejūtību un atbalstu.

Kādam jābūt Valsts valodas likumam?

Tam ir jābūt ļoti stingram. Ar nopietnām sankcijām pret tiem, kas prot, bet nerunā latviski. Ja tā nebūs, Latvija reāli būs divkopienu valsts. Pat ja latvietis sūdzēsies, ka ar viņu nerunā latviski, reāli panākt viņš neko nevarēs, jo valodas inspekcijai būs tiesības pārbaudīt tikai valodas prasmi. Pieņemt vēl vājāku likumu par to, ko Valsts prezidente atdeva Saeimai atpakaļ, – tā ir nodevība pret latviešu tautu. Atliek lūgt Dievu par mūsu valsts vadītājiem un deputātiem, lai tie nekļūtu par savas tautas nicinātiem kangariem!

Mums saka: “Ar piespiešanu nevienu nevar iemācīt.” Ir stingri jāielāgo, ka latvieši nevienu negrib iemācīt. Tie, kuri gribēja, iemācījās paši. Latviešu tauta grib, lai liels skaits civilokupantu atstātu Latviju. Ak, tāpēc mūs neuzņems Eiropas Savienībā? Nevajag! Ja Vaira Vīķe-Freiberga ir latviešu patriote, nevis mūsu ienaidnieku prezidente, tad viņas pirmais pienākums ir gādāt par Latvijas deokupāciju, nevis okupantu integrāciju. Kamēr latviešu īpatsvars mūsu zemē nebūs vismaz 77% (1935. gada dati), jebkura integrācija mums ir nāvējoša.

Kādreiz vācieši ar viltu pierunāja trešo baltu tautu – prūšus – integrēt sevī vācu tautu. Kas no tā iznāca, mēs jau zinām. Nav ne pašu prūšu, ne prūšu valodas. Vai to mēs gribam? Pretosimies integrācijai ar visu savu gara spēku!

Kā vērtēt Valsts prezidentes uzrunu Domu laukumā 18. novembrī?

It kā viss būtu labi. Latvieši to uzņēma ar sajūsmu. Taču arī latviešiem naidīgā krievu prese to ir iztulkojusi sev par labu. Tas liecina, ka kaut kur runā ir pietrūcis konsekvences. Piemēram, pēc vairākiem skaistiem teikumiem seko šādi vārdi: “Iemācies latviešu valodu, un tu būsi tāds pats pilsonis kā citi. Tu baudīsi tās pašas tiesības, tās pašas privilēģijas un pildīsi tos pašus pienākumus.” Tas ir nulles variants – tikai ar valsts valodas zināšanām. Paldies! Kaut ko līdzīgu mums jau piedāvāja interfronte pirms desmit gadiem, bet tagad piedāvā Rubiks.

Ne velti dažas partijas atklāti aicina nepilsoņus iegūt pilsonību, lai pēc tam likumīgi ieviestu mums naidīgu kārtību. Valodas zināšana vēl nenozīmē vēlēšanos lietot to sarunās ar latviešiem (esmu dzirdējis tādu viedokli, ka krievvalodīgie labprāt sarunāsies ar latviešiem angļu, nevis latviešu valodā, ja krievu valodu neizdosies uzspiest) un uzticību latviešu tautai un valstij. Mēs visi labi pratām krievu valodu, bijām PSRS pilsoņi. Lielum lielā vairākumā tomēr bijām nelojāli pret okupācijas režīmu. Pie pirmās izdevības aizgājām no Padomju Savienības. Daudzi latvieši jutās vīlušies Valsts prezidentē pēc tam, kad viņa atdeva Valsts valodas likumu otrreizējai izskatīšanai. Arī es kā vienkāršs pilsonis šādas rīcības sekas izjūtu uz katra soļa. Cittautieši ir kļuvuši daudz nekaunīgāki, pat mājas sētniece atsakās runāt latviski. Namu pārvaldnieks nevar piespiest viņu to darīt, bet valsts valodas zināšanu apliecība viņai ir. Latviešus pazemo tas, ka mūsu zemē ar mums nerunā latviski.

Mēs zinām, ka Mahātmam Gandijam no angļu jūga palīdzēja atbrīvoties progresīvi domājoši angļi. Vai ir iespējams, ka Krievijā atrastos tādi cilvēki?

Latvijas vēsturē mēs jau zinām vienu krievu, kurš palīdzēja Latvijai kļūt neatkarīgai. Tas bija Ļeņins. Lai kā tumsoņi cenšas viņu nomelnot, bez Ļeņina toreiz mēs nepanāktu neatkarību. Krievijā bija ļoti daudz pretinieku Latvijas neatkarībai, un tikai Ļeņina spēcīgā griba, lielā autoritāte un pārliecība, ka katrai tautai jādod neatkarība, ja tā pati to vēlas, noveda pie jau pieminētā 1920. gada miera līguma.

Starp vadošajiem krievu politiķiem, kā arī tiem, kas vēlas kandidēt Krievijas Domes un prezidenta vēlēšanās, pagaidām tādus neredzu. Taču tas nenozīmē, ka nevarētu parādīties jaunas sejas, arī tagadējie vadošie politiķi noteiktos apstākļos varētu mainīt savas domas. Ja Krievija grib nākotni krievu tautai un savai valstij, tai ir jāaicina savi bezkaunīgie kolonisti mājās no jau neatkarīgām valstīm un jādod brīvība visām Krievijas Federācijas sastāvā esošajām tautām, kuras to pieprasa. Tā ir Jaunā Laikmeta prasība, kategoriskais imperatīvs.

“Vajag visām mazām tautām ļaut brīvi celt savu nākotni. Vajag pārtraukt koloniālo verdzību.” (“Agni Jogas Skaldnes”, Novosibirska, 1994, 327.^§) Šīs rindas ir rakstītas 1962. gadā un ļoti lielā mērā adresētas Krievijai. Pat tā saucamie Krievijas demokrāti vēl nav spējīgi saprast, ka krievu repatriācija uz Tēvzemi no valstīm, kurām tā savulaik savus tautiešus uzspieda, ir nepieciešama. Kāpēc? Tāpēc, ka viņos dziļi iesakņojusies lielkrievu šovinistiskā un impēriskā domāšana. Tik dziļi, ka paši to nemana. Jau divu šo bīstamo īpašību dēļ tie nav cienīgi saukties par demokrātiem. Nepareizi ir visās latviešu tautas likstās vainot tikai komunistisko iekārtu. Vai tad cariskā Krievija neiekaroja Latviju, vai tā nemēģināja mūs pārkrievot?

Tomēr mums ir uzstājīgi un neatlaidīgi jāskaidro, ka viņu tautiešu atrašanās Latvijas zemē tik lielā skaitā pret latviešu tautas gribu ir netaisnīga. Jūs varbūt neticēsit, taču es vairākiem krieviem Krievijā esmu stāstījis par situāciju Latvijā – tāpat kā to daru tagad.

Un kāda bija reakcija?

Pirmo pusstundu man šķita, ka sarunu biedrs mani padzīs no savām mājām. Tik ļoti grūti krievam ir saprast, ka citas tautas var pret krieviem izturēties tā, kā viņi paši izturējās pret mongoļiem-tatāriem un fašistiem. Pēc divām stundām viņš visam piekrita, teikdams: “Ja varat panākt, lai krievi atgriežas dzimtenē, dariet to!” Krievijas valdībai šādai rīcībai vēl nav politiskās gribas. Līdz šim brīdim es ar šiem krieviem uzturu draudzīgas attiecības.

Vienmēr atcerēsimies, ka Dievišķā taisnība ir mūsu pusē, tātad nāks arī Augstākā Palīdzība, gan ar nosacījumu, ka latviešu tauta parāda savas dvēseles cildenākās īpašības. Lai visus cīnītājus par taisnību iedrošina vārdi, ko teicis Dzīvās Ētikas Mācības Autors:

“Atzīmējiet arī cīnītājus pret netaisnību, Pārzemes Pasaulē viņiem paveras daudz jaunu iespēju. Liekuļi mēdz teikt, ka netaisnība ir relatīvs jēdziens. Atbildiet viņiem, ka katrā atsevišķā gadījumā netaisnība ir skaidri redzama parādība un cilvēks ar jutīgu sirdi lieliski sajūt netaisnības robežu.

Cīņa pret netaisnību ir tīra parādība, tā ir brīva no patības, un jūs, Mūsu draugi, palīdziet tiem, kas cīnās pret netaisnību, līdz ar to jūs darbosities kopā ar Mums, bet katra harmoniska rīcība taču rada varenu spēku.

Šodien sacītais ir Mūsu Iekšējās Dzīves lappuse. Rūpes par pašaizliedzīgiem darbiniekiem un palīdzība cīnītājiem pret netaisnību ir Mūsu iemīļota lieta. Šo divu veidu darbinieki ir visvairāk pakļauti tumsas uzbrukumiem.

Cīnītājam jābūt mierīgam, jo viņš zina, cik nevainojams ir viņa mērķis. Viņš zina par tumšo ļaunajiem nodomiem, zina, ka kauja ir neizbēgama. Taču lai viņš zina arī to, ka viņam ir stipri Draugi. Lai viņš to zina pilnīgi droši. Jebkura viņa svārstīšanās radīs Draugam sāpes.” (“Dzīvās Ētikas Mācība”, “Pārpasaulīgais”, Rīga: Vieda, 1999, 601.^§)

Vai mēs, latvieši, vēl baidīsimies, ja zinām, ka mūsu pusē ir Pats Kristus? Nedarīsim mūsu Draugam sāpes ar savu gļēvulību, svārstīšanos un citām negatīvām īpašībām.

Lai latviešu tautas cīņa par patiesu brīvību būtu sekmīga, tautai ir jāparāda spēja pārveidot savu apziņu atbilstoši Jaunās Pasaules prasībām.

Kā to izdarīt?

Atbildi uz šo un citiem jautājumiem sniedz Jaunā Laikmeta Mācība.

“Urusvati zina, ka zemes dzīvi pārveidos četri apjēgumi: pagātnes izpratne, tālo pasauļu izpratne, Smalkās Pasaules izpratne un Hierarhijas izpratne. Bet vai cilvēks spēj aptvert šos četrus pamatus? Ikviens domājošais piekritīs, ka šos pamatus izprast nav grūti. Tie ir ielikti dzīves jēdzienā, atliek tikai tos savākt vienkopus un visikdienišķākā dzīve pārvērtīsies visbrīnišķīgākajā tiešamībā. Bet, lai nonāktu pie šiem apjēgumiem, ir jāizkopj sava griba. Tikai brīvā griba var pārvērst realitātē jēdzienus, kas daudziem ir nedzīvi.

Mietpilsonis teiks: “Kāda man daļa par Hierarhiju, kuru es neredzu?” Vai arī: “Ko man var dot tāda Smalkā Pasaule, ja es nevaru to izmantot savā esībā? Kam man tālās pasaules, ja no tām nav nekāda labuma? Lai pagātne paliek mirusi ar visiem saviem zārkiem un kauliem.” Viņš nezina, ka pagātne – tie nebūt nav kauli. Viņš nesaprot, kā tālās pasaules pastāv kā Kosmosa līdzsvars. Viņš nespēj atzīt Smalko Pasauli, jo nepazīst klusuma balsi. Un kam viņam Hierarhija, ja viņš sevi uzskata par Visuma valdnieku?

Nedomājiet, ka runāju nepamatoti, taču diemžēl pārsvarā ir šādas trulas apziņas. Šie cilvēki neko nemeklē un nevēlas atzīt neko, kas atrodas ārpus mājas robežām. Viņi ir it kā miruši, un viņu apziņa nedarbojas. Bet, ja apziņa neverd, tad nevar arī kvēlot griba. Apziņa šiem cilvēkiem nepasaka priekšā, ka dzīves pārveidošana ir viņu pašu rokās. Mēs jūtam, cik smaga ir šī planētas nedzīvā nasta.

Domātājs mēdza teikt: “Kas aizdzen domu, tas var tālāk nedzīvot” (“Dzīvās Ētikas Mācība”, “Pārpasaulīgais”, Rīga: Vieda, 1999, 401.^§)

Mahātma Gandijs un Indija cīnījās par savu neatkarību no angļu iebrucējiem vairākus gadu desmitus. Mums, latviešiem, tik daudz laika nav. Ir divas izvēles. Pirmā ir palikt gļēviem, gara varonības vietā izvēlēties kaunpilno principu “maizi un izpriecas” un līdzīgi prūšu tautai, lēni dziestot, mirt. Otrā ir sacelties garā, būt gataviem vispirms cīnīties par brīvību un tautas dzīvību garā un tad arī ar fiziskiem līdzekļiem. Katrs normāli domājošais atzīs, ka labāk ir cīnīties ar cerību gūt uzvaru un mirt, nekā padoties un dzīvot pazemojošu dzīvi.