Saruna ar dizaineri Lieni Rijkuri
Šī ir cīņa ar milzi
DDD: Pērnā gada nogalē “Latvijas Radio” klausītāji varēja dzirdēt audioreklāmu, kas aicina abonēt laikrakstu “DDD”.
Liene Rijkure: Jā, ar ļoti jaudīgu tekstu.
DDD: Šī iniciatīva un arī finansējums nāca no Tevis – jaunas, uzņēmīgas sievietes. Vai tad tas ir mīts, ka laikrakstu “DDD” lasa tikai pensionāri?
L.R.: Tu pati, būdama galvenā redaktore, ļoti labi zini, ka tas ir mīts. Man “DDD” ir kā svaigs gaiss un vienīgā avīze, kuru gribas lasīt, jo tā veicina domāšanu. Tādēļ nolēmu palīdzēt plašāk uzzināt par tās esamību, cerot, ka mana rīcība iedvesmos arī citus lasītājus ziedot “DDD” izplatības veicināšanai. Mēs spēsim kaut ko izdarīt, izmainīt uz labo pusi Latvijā tikai tad, ja būs pietiekami daudz tādu latviešu, kas to gribēs. Ir pilnīgi skaidrs, ka, lai veiktu deokupāciju un dekolonizāciju, latviešiem vispirms tā ir jāgrib. Bez izpratnes un vēlēšanās šis process nevar sākties. Bet “DDD” ir vienīgā avīze, kas šo ideju paskaidro. Ir vajadzīga diskusija, un “DDD” to rosina, patiesību var atrast jūsu avīzes slejās, nevis visas pārējās preses māņos, kur stāsta, ka viss esot kārtībā. Citur presē – radio, TV, citās avīzēs – notiek apzināta cilvēku maldināšana.
DDD: Šopavasar apritēs jau 18 gadi, kopš izdodam avīzi. Būtībā sanāk rakstīt par vienu un to pašu – par dekolonizāciju. Tevi tas netraucē?
L.R.: Tieši otrādi, mani tas iepriecina, ka ir vismaz viena avīze, kas raksta to, kas nenogurstoši atgādina par nepieciešamo. Parasti cilvēki nogurst, negūdami pietiekamu atbalstu, bet jūs savu darbu turpināt, par spīti visam. Tas ir ļoti labi un apbrīnojami.
DDD: Tavuprāt, kāpēc ir tik maz latviešu, kas uzdrošinās iestāties par dekolonizāciju? Kādēļ mūsu avīzes darbība nav vēl vainagojusies ar dekolonizācijas realizēšanos?
L.R.: Manuprāt, spēku samēri ir noteicošie. Tāpēc, kā jau teicu, apbrīnoju “DDD” redakcijas darbiniekus par spēju pašaizliedzīgi un nenogurstoši iet pret pārspēku. Dekolonizācijai traucē labi apmaksātie mediji – tā saucamā informācijas telpa, kurā dzīvo vairums latviešu, ir ļoti nopietna problēma. Ne jau velti, piemēram, Soross vien divdesmit gadu laikā Latvijas informācijas telpā ir ieguldījis ap 80 miljoniem – arī izglītībā. Viņš apzinās, ka cilvēku apziņas ir ļoti svarīgs materiāls, ar ko ir vērts strādāt, lai kontrolētu. Ja, ieslēdzot radio, TV, lasot interneta ziņas, visu laiku stāsta vienu un to pašu, tas ir, par saliedēšanos ar okupantiem un samierināšanos ar viņu klātbūtni valstī, tad cilvēks to pieņem kā pašsaprotamu realitāti. Gadījumā, ja cilvēks to nepieņem, tad visbiežāk viņš neuzdrošinās runāt pretī vispārējam viedoklim, jo baidās. Jums bija ļoti labi raksti par klusēšanas spirāli. Lūk, tāpēc ir ļoti vajadzīga avīze “DDD” un jūsu rosinātās diskusijas, arī strīdi sociālajās vietnēs, jo šādi tiek pateikta patiesība, ka samierināšanās ar okupantu klātbūtni nozīmē mūsu tautas un valsts bojāeju.
DDD: Ja nav noslēpums – cik tu samaksāji par laikraksta “DDD” reklamēšanu “Latvijas Radio”?
L.R.: Par pusminūti garu reklāmu, kas tika pārraidīta desmit reizes, es samaksāju vairāk nekā 600 eiro. Tā jau tikai tāda maza kripatiņa – kā piliens jūrā. Šī ir cīņa ar milzi, bet kaut kas ir jādara. Gribētos, lai arī citi, kas lasa un piekrīt “DDD” publicētajām idejām, padomātu un saprastu, ka ir kaut kas jādara – ne tikai izlasīt avīzi, nolikt kaudzītē un viss. Ikviens var atbalstīt, kaut ko darot, kaut vai izplatot avīzi. Jo par “DDD” nezina tāpēc, ka tās esamību noklusē vadošie mediji. Uz raidījumiem aicina visnejēdzīgākos žurnālistus un ekspertus, tikai ne “DDD” veidotājus. Es teiktu, ka te ir darīšana ar kādu ļoti lielu ļaunumu.
Tāpēc katrs lasītājs varētu vismaz divus eiro mēnesī veltīt, bet strādājošais varbūt ko vairāk atļauties. Jāapzinās, ka šis darbs tiek darīts tāpēc, lai cilvēki uzzinātu patiesību, lai cīnītos par taisnīgumu. Jums taču beidzot ir jāsaņem reāls atbalsts un palīdzība. Jau sen to esat nopelnījuši.
Vajadzīgas sarunas, diskusijas, cīņa
DDD: Nereti saņemam pārmetumus, ka mēs neko nedarām, bet tikai runājam… kritizējam valdību, paši politisko spēku neveidojam un mācām, ko citiem būtu jādara mūsu vietā.
Liene Rijkure: Es uzskatu, ka šobrīd pašreizējos apstākļos šis ir pats galvenais darbs – izdot avīzi, sniegt cilvēkiem patiesu informāciju. Tas, ko jūs darāt, ir ļoti vajadzīgs darbs. Arī es esmu dzirdējusi, ka vajagot izdot nevis avīzi, bet uzrunāt kaut kā citādi. Tomēr man liekas, ka avīze ir ļoti laba lieta. Es jau arī “DDD” visu laiku nelasīju, sāku tikai 2012. gadā – 16. martā pie Doma baznīcas skatos, ka jaunieši dala kaut kādu avīzi. Viņi to iedeva man tieši rokās, un es jau uzreiz pēc virsraksta sajutu: te ir īstās lietas, par ko būtu jādomā. Kopš tā brīža sāku pirkt “DDD” un tad arī abonēt.
DDD: Būtībā atbrīvošanās no ārējā ienaidnieka, lai tauta un valsts spētu attīstīties, ir tik pašsaprotama lieta, ka jābrīnās, cik vienkārši latviešu vairumam ir iestāstīts pretējais. Visi būs ievērojuši, ka esam skarbi pret tiem tautiešiem, kas nevēlas pat mazo pirkstiņu pakustināt dekolonizācijas labā, samierinās ar okupantu klātbūtni, ikdienā runā ar viņiem krieviski, izdabā.
L.R.: Manuprāt, jūs ļoti kulturālā veidā piedāvājat pamatotu informāciju, lai viņi kaut ko vairāk uzzinātu. Manuprāt, jūs risināt ļoti normālas diskusijas. Lai sāk izglītoties. Lai nav iedomīgi, bet, ja kaut kas nav skaidrs, lai palasa avīzi “DDD”. Taču tādi tautieši diemžēl grib, lai piekrīt visām viņu muļķībām – un tad būtu labi. Jūs viņu acīs kļūtu labie, ja muļķību atzītu par gudrību. Vispār diskutēšana ar cilvēkiem, kuri neko nesaprot un, galvenais, negrib saprast, ir grūta lieta. Aivars Gedroics raksta, ka nevajagot ar tādiem ņemties – “banēt nost un miers”. Es gan domāju, ka labāk kādu laiku ar viņiem runāt.
Cilvēkam nereti ir šoks, saskaroties ar patiesību. Viņš sāk strīdēties pretī, jo tas, ko rakstāt jūs, neatbilst tam, ko viņš ir salasījies vai saklausījies citur. Tāpēc uzreiz aizsūtīt “uz smilšu kastīti” jeb “nobanēt” nav jēgas, labāk viņu izglītot.
DDD: Kā tu pati uztver mūsu rakstīto par Ļeņinu?
L.R.: Domāju, ka jūsu attieksme pret Ļeņinu daudziem rada lielu šoku. Esmu lasījusi grāmatu “Zem skorpiona zīmes”, kurā Ļeņins ir aprakstīts kā asiņains terorists. Tāpēc jūsu publicēto es lasu ar interesi, kā izglītojošu materiālu, par kuru ir vērts domāt un analizēt. Es uzskatu, ka darāt ļoti vērtīgu darbu, pētot šo tēmu. Daudz kas ticis un tiek slēpts, sagrozīts. Kam ir izdevīgi, ka Ļeņins nu jau kapitālistiskajā Krievijā vēl joprojām nav apglabāts? Jūsu publikāciju rezultātā manī rodas dziļas pārdomas. Latviešu cīņas par neatkarību ir ļoti sarežģītas, un es piekrītu, ka bez Ļeņina darbošanās Krievijā nebūtu arī neatkarīgas Latvijas valsts. Šis aspekts man ir ļoti svarīgs.
DDD: Vai otrs šoks rodas no mūsu attieksmes pret vēlēšanām?
L.R.: Jā. Vēlēšanās darbojas tā pati naudas vara. Turklāt jāņem vērā, ka vēlētāji tiek gatavoti ar lielās preses palīdzību jau līdz vēlēšanām. Manā ģimenē mēs domājam, ka tu būtu izcila Valsts prezidente, taču saprotam, ka šajā sistēmā to panākt nav iespējams. Tāpēc esmu pārliecināta, ka vispirms ir vajadzīga “DDD” idejas izplatīšana. Un šeit savu palīdzību var pielikt ikviens latvietis, kurš grib dzīvot latviskā Latvijā. Ja cilvēks sāks domāt un saprast, kas jādara, tad jau neatbalstīs šīs sistēmas partijas.
DDD: Tātad šobrīd vissvarīgākais ir izglītošanas darbs un diskusiju rosināšana, cīņā saukšana?
L.R.: Tieši tā. Bez cīņas neko nevar iegūt. Tieši to jūs darāt, un neviens jums neko nevar pārmest. Zinu, ka viss šis darbs prasa no jums milzīgu pašuzupurēšanos.
Latviešu nelaime: pārprasta labestība
DDD: Latvieši lielā mērā ir gluži apsēsti ar tādu kā sārtu labsirdību – vairums ir labi un pūkaini un neko tieši acīs neteiks ne okupantam, ne vietējam kangaram. Manuprāt, tā ir nopietna mūsu tautas problēma – nespēja izturēt konfliktu.
Liene Rijkure: Kā tas ir sācies, es nezinu. Bet, cik var redzēt no vēstures, latviešiem nav bijusi vajadzīga sveša reliģija, viņi ļoti pretojās krustnešiem. 13. gadsimtā tika veikts neiedomājams genocīds pret baltu tautām. Vēl mūsdienās pilna latviešu zeme ar kristīgajam baznīcām un kristīgās vērtības viltīgi iepītas pat Latvijas Satversmes preambulā. Par spīti tam, ne jau visi latvieši ir pieņēmuši kristietību.
Daudz kas no mūsu tautas vēsturiskās atmiņas ir izdzēsts. Mūsu senču senā gudrība un dzīvesziņa pa fragmentiem jālipina kopā, lai restaurētu un spētu nolasīt. Interesanti, ka pat daudzas Dainas esot pazudušas. Daudzas Dainas tiek ačgārni interpretētas, piemēram, “Visiem labi, visiem labi manā tēvu zemītē…” tiek tulkota, ka tā esot jāizturas pret visiem okupantiem un kolonistiem. Iespējams, šādi ir tikusi veidota mūsu labsirdība vietā un nevietā. Jautāju reiz Robertam Klimovičam, kurš ir politiski aktīvs pilsonis un kuram islāma ietekmē ir izveidojusies spēcīga ģimenes izjūta, kas ir ļoti apsveicami, – kāpēc viņš kļuvis tik iecietīgs pret okupantiem Latvijā? Viņš atbildēja, ka arābiem ir sakāmvārds: “Lai naidojas tie, kuri nespēj salīgt.” Bet arābi ar saviem brāļiem un māsām ilgi nenaidojas un ātri salabst, taču ne jau ar okupantiem! Salabšana ar okupantiem, viņu atstāšana savā valstī ir pārprasta labestība. Latviešiem šī gudrība ir pazaudēta.
DDD: Varbūt arī prezidenta Kārļa Ulmaņa pavēle nepretoties sagrāva latviešu pašapziņu, iemina dubļos pašcieņu?
L.R.: Nezinu, kāpēc viņš tā darīja. Vēsturnieki meklē visādus attaisnojumus. Bet latviešu tautas pašcieņu un pašapziņu šī padošanās un pakļaušanās tik tiešām sagrāva. Latvieši šo valsti bija izcīnījuši ar savām asinīm, bet atdeva bez pretošanās. Ietekmēja arī asiņainās represijas, kas nāca pēc tam.
Tagad daudzi latvieši, arī tā saucamie “neopagāni”, uzskata, ka vajagot tā mīļi, ar mieru pret visiem izturēties. Arī Dainas to pašu vēstījot. Uzskatu, protams, ka Dainas ir latviešiem viscēlākais mantojums, tajās ir daudz mīļuma pret pasauli, bet, manuprāt, daudz kas tiek pārprasts. Nav Dainās teikts, ka latviešiem vajadzētu paciest okupantus! Savulaik vikingi nespēja mūsu zemi iekarot – kur pazudušas Dainas, kas aicina uz drosmīgu, kareivīgu pretošanos iebrucējiem?!
Bet… klusums
DDD: Tu pati esi māksliniece. Tavuprāt, kādēļ mākslinieki ir tik vienaldzīgi pret mūsu tautas pienākumu padzīt okupantus?
Liene Rijkure: Droši vien, baidās kaut ko teikt. Jau 90. gados, kad mācījos Mākslas akadēmijā, ievēroju, ka tur nav nacionāla gara, bet drīzāk otrādi. Nacionālā tēma vienmēr bija tāda slidena lieta – modernāk bija runāt par kaut ko citu, nevis par nacionālo ideju. Jau tad es saskāros ar šo tendenci.
DDD: Tavuprāt, kādēļ tā ir mainījies? Bez mūsu vecmeistariem, dzejniekiem, rakstniekiem, radošās inteliģences, kultūras darbiniekiem taču pat pirmās tautas Atmodas nebūtu.
L.R.: Šobrīd mākslā iet iekšā “modernie” – tādi, kas spēj mainīt dzimumu, izgriezt savus orgānus, stulbi demonstrēt savu ķermeni “mākslas” vārdā. Nezinu, no kurienes tas viss nāk. Bet medijos parasti tieši tie visspilgtāk tiek atspoguļoti.
Es pati sekoju līdzi tām lietām, kas man liekas īstas. Tās netiek plaši izrādītas, un daudzi cilvēki pat nezina, ka kaut kas tāds notiek. Biju uz modes dizaineru “Mareunrol’s” – Rolanda Pēterkopa un Mārītes Mastiņas-Pēterkopas – izstādi. Pie saviem darbiem viņi parasti liek tādu kā filozofisko vēstījumu. Pie viena darba tēma bija “Tālavas taurētājs”, kurā bija ieskicēts, ka tā ir himna drosmīgiem cilvēkiem. Citēju rakstīto: “Par drosmi, kas ir pārdomāta un pamatota un kam nav nekāda sakara ar pārgalvību vai klaigājošu patriotismu. Par drosmi kā nākotnē vērstu atbildību, kas veido kolektīvo zemapziņu un ir attīstības lokomatīve.” Ļoti interesanti ko tādu lasīt modes dizaineru izstādē. Gribētos precīzāk uzzināt, ko viņi domā ar “pārdomātu un pamatotu” drosmi. Taču nevienā intervijā neko vairāk par šo tēmu es no viņiem neesmu dzirdējusi. Viņus aicina prese, tātad ir iespēja izteikties. Bet… klusums.
Es nesaprotu, kādēļ mākslinieki nerunā par nacionālajām tēmām, par dekolonizāciju. Varbūt baidās. Man šķiet, ka Raimonds Pauls ir tik cienījams un godājams tautas mākslinieks, ka viņš drīkstētu atļauties – viņam taču neviens neko nevarētu padarīt, ja viņš sāktu runāt patiesību.
DDD: Viņš taču nobalsoja pat par Abrenes atdošanu.
L.R.: Tātad viņam iekšā jau nav nekādas saprašanas. Neviens no māksliniekiem, kas pēdējās desmitgades līduši politikā, neko labu nav darījuši, par dekolonizāciju ir klusējuši vai darbojušies pat pretējā virzienā. Ne Ausma Kantāne ar Imantu Ziedoni, ne citi. Vai gan to var dēvēt par inteliģenci?! Protams, viegli jau kritizēt – mums varētu pārmest: “Nu tad paši sasniedziet šo mākslinieku stāvokli un tad dariet!”
DDD: Tā jau arī pārmet. Bet tas ir absurds, jo mēs katrs darām savu darbu, mēs katrs esam apguvuši kādu nodarbošanos, amatu vai profesiju. Taču tautas vajadzības stāv pāri tam, kas mēs esam šajā dzīvē. Ikvienam latvietim ir kaut kas jādara, lai atbrīvotu Latviju no ārējiem ienaidniekiem un ierādītu kangariem viņu īsto vietu. Ja māksliniekam ir sasniedzama prese, tad viņa pienākums intervijā ir runāt par šīm lietām. Tāpat mēs drīkstam kritizēt žurnālistus, politiķus un citus, kas klusē, – ar noteikumu, ka mēs paši neklusējam.
L.R.: Es arī tā domāju. Gudri, drosmīgi cīnītāji par taisnīgumu vienmēr ir mazākumā. Esmu dzirdējusi, ka pat bišu saimē tikai pieci procenti bišu ir karotājas, kas aizsargā visu stropu.
Tauta kā Saulcerīte stikla kalnā
Liene Rijkure: Latviešiem okupantu ir vairāk nekā, piemēram, Igaunijā, Lietuvā. Kā vārdā mums tas viss ir jāpacieš? Cik ir runāts, vairumu tas īpaši neuztrauc. Vajadzētu būt kaut kādai reakcijai, kaut kādai pretošanās gribai, bet tā nenotiek. Tauta guļ kā Saulcerīte stikla kalnā, un Antiņam jānopūlas, lai uzmodinātu un pieceltu. Sanāk patiešām, ka Augstākajiem spēkiem jānāk palīgā.
DDD: Droši vien šis jautājums nav atrisināms tikai fiziskajā zemes plānā…
L.R.: Jā, bet, kā priekšā pasaka latviešu tautasdziesma: “Dieviņš deva, Dieviņš deva, Dieviņš rokā neiedeva, Dieviņš rokā neiedeva, ja es pati nekustēju.” Tiešām ir taču kaut kas pašam jādara. Nevis kā kristietībā tikai lūgt, lai dod, bet pašam jāstrādā, tad nāks arī Augstākā palīdzība.
DDD: Kādreiz kļūst skumji – “DDD” sēj sēklas, bet ražas vēl nav…
L.R.: Es apzinos, ka tiek īpaši piestrādāts pie tā, lai latvieši vispār neuzzinātu par “DDD”. Lai šīs sēklas auglīgu zemi nesasniegtu. Es jau patiesībā biju nedroša līdz pat pēdējam brīdim, vai “Latvijas Radio” šo reklāmu atļaus. Tomēr izdevās. Tas nozīmē, ka vajag vairāk informēt tautu, ziedot, abonēt. Es aicinu arī citus palīdzēt jums materiāli, lai jums nebūtu jāskraida pa desmit darbiem savas iztikas nodrošināšanai, bet varētu pievērsties tieši avīzes darbam. Tas ir svēts pienākums.
DDD: Kā tev liekas – vai viss būs labi ar mūsu tautu?
L.R.: Nu – noteikti jau vajadzētu atbildēt, ka viss būs labi. Tie, protams, ir pozitīvi vārdi, bet no nekā jau nekas nerodas, ir jādomā un kaut kas ir jādara mums visiem.
Novēlu jums izturību arī uz priekšu! Apbrīnoju, ka tik daudzus gadus varat noturēties, jo viegli nav nemaz. Kur jūs ņemat to spēku? Tas, kā redzams, ir kaut kāds Augstāks spēks, lai arī turpmāk Tas jūs nepamet!
DDD: Paldies!
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.2(448) [2020. gada 10.–23. janvāris]