Šis raksts pirmo reizi tika publicēts tieši pirms 20 gadiem – 1999. gada 20. decembrī – “Universitātes Avīzē”. Drīz pēc tam Aivaram Gardam tika liegts turpināt lekcijas Latvijas Kultūras akadēmijā, lai viņš “nesamaitātu jaunatni”. Par laimi, “DDD” veidotājas jau bija paguvušas “samaitāties” un nostāties uz Patiesības ceļa. Rakstu publicējam atkārtoti, jo vēl joprojām tajā teiktais ir aktuāls. Novēlam to iedot izlasīt arī jauniešiem, kuriem sirds un prāts vēl varbūt nav no meliem “apdzēries”.
Aivars Garda
“Ja teikt patiesību ir bīstami, tad tieši tādēļ nedrīkst klusēt.”
Romēns Rolāns
Jaunā tūkstošgade, kā arī jaunais gadsimts sāksies 2000. gada 1. janvārī. Tas būs lielu pārmaiņu laiks, kaut gan tas jūtams jau tagad. Tautām, valstīm un katram cilvēkam paātrinās karma, tas ir, paātrināti izpaužas tās sekas, kuru cēloņi radušies vairāku tūkstošu gadu gaitā cilvēka iepriekšējās dzīvēs fiziskajā ķermenī.
Kataklizmas, kas notiek pašlaik, ir lielo kataklizmu priekšvēstneses. Cietīs visas valstis atkarībā no pārkāpumu smaguma Kosmosa likumu priekšā, arī Latvija. Cieš jau tagad – tas stāvoklis, kādā valsts atrodas pašreiz, desmit gadus[1] pēc Atmodas, nav normāls. Patiesībā mēs vēl neesam brīvi no Latvijā nelikumīgi iebraukušajiem civilokupantiem. Nav svarīgi, vai tā ir ienaidnieka armija vai civiliedzīvotāji. Desmit gadi ir parādījuši, ka latviešu tauta un valoda nu ir vēl grūtākā stāvoklī.
Tagad arī Eiropas Savienība ir nostājusies šo civilokupantu pusē. Latvijai tiek uzspiesta tāda kārtība, kādu mēs nemaz negribam. Latvieši grib būt brīvi kā jebkura cita tauta. Tas, ka pašlaik latviešu īpatsvars pašu zemē ir nedaudz lielāks par pusi, rada draudus mūsu tautas pastāvēšanai. Valdība un Saeima faktiski neko nedara, lai latviešus paglābtu no šādas situācijas.
Esmu pārliecināts – ja latviešu tautas referendumā skaidri formulētu jautājumu, vai tauta grib, lai civilokupanti atstātu mūsu zemi, atbilde būtu “jā”. To arī vispirms vajadzētu darīt Saeimai, valdībai un Valsts prezidentei – sarīkot šajā jautājumā referendumu. Līdztekus tam jāmeklē ceļi, arī nevalstiski, lai panāktu cittautiešu brīvprātīgu repatriāciju. Ko darīt, ja brīvprātīgi neviens nebrauc prom? Vispirms katram latvietim jāizmanto gara spēks. Nekādā gadījumā nedrīkst samierināties ar mums uzspiesto viedokli – viņi jau tāpat nekur neaizbrauks. Katram latvietim jādomā – aizbrauks, jo citādi nemaz nedrīkst būt! Domai piemīt liels spēks. Tādējādi mēs piepildīsim Latvijas telpu ar domām, un civilokupanti sāks justies neomulīgi. Katram ar savu domu, jūtu un rīcības spēku jāietekmē Saeima un valdība, lai tiktu pieņemti likumi, kas veicinātu repatriāciju. Svarīgi ir mūsu domās un jūtās nepieļaut naida un atriebības izpausmes. Mums pietiek ar to, ka taisnīgums ir latviešu pusē.
Jebkurai tautai, valstij (kura pastāv tautas dēļ, nevis otrādi) ir tiesības lietot spēku pret ienaidnieku, ja tas labprātīgi neatsakās no okupācijas. Nedrīkst jaukt spēka lietošanu ar vardarbību, varmācību, kas ietver sevī naida un atriebības elementus. Tātad ideāls variants jeb “augstākā pilotāža” ir panākt uzvaru pār ienaidnieku bez naida, atriebības un citām ļaunām jūtām. Tas nozīmē: “Ja tev iesit pa vienu vaigu, pagriez viņam otru.” Tas nepieciešams, lai reizi par visām reizēm pārrautu šo vendetu – atriebību ķēdi. Tad šī valsts otrreiz vairs neuzbruks pirmajai.
Mahātma Gandijs cīņā pret angļu iebrucējiem pielika visus spēkus, lai realizētu šo principu. Taču arī viņš saprata, ka šī “augstākā pilotāža” var būt vienkāršajai tautai neizpildāma. Tāpēc viņš rakstīja:
“Ja nebūtu citas izvēles kā starp gļēvulību un varmācību, es ieteiktu varmācību. Es izkopju klusu vīrišķību – mirt bez nonāvēšanas. Bet, ja kādam nav drosmes, tad es labāk gribu, lai viņš izkopj sevī mākslu nonāvēt un tikt nonāvētam, nekā apkaunojoši bēgt no briesmām. Jo tas, kas bēg, veic varmācību domās: viņš bēg tāpēc, ka viņam trūkst vīrišķības, nonāvējot citu, tikt nonāvētam pašam. Tūkstošreiz labāk es riskēju pieļaut varmācību, nekā veselas tautas apkaunojošu gļēvulību. Es labāk redzu Indiju (bet mēs, latvieši, – Latviju – A. G.) ķeramies pie ieročiem, lai aizstāvētu savu godu, nekā kļūstam par sava kauna gļēvu liecinieci. Es nedomāju, ka Indija būtu bezspēcīga. Spēks nav fiziskajos līdzekļos, tas slēpjas nelokāmā gribā (vai tas jo lielā mērā neattiecas arī uz latviešu tautu? – A. G.) Nevarmācība (tas ir, spēka jeb varas lietošana bez naida un atriebības jūtām – A. G.) nav lēnīga padošanās ļaundarim. Nevarmācība visiem gribas un gara spēkiem pretojas tirāna gribai. Viens vienīgs cilvēks var tādējādi stāties pretī impērijai un sekmēt tās krišanu. Bet par kādu maksu? Par paša ciešanām. Ciešanas – lielais likums.”
Tā ir atbilde tiem latviešiem, kuri iebilst, ka Indija taču ir liela valsts, bet Latvija maza. Taču “mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba” – teica Rainis.
Savā cīņā, atbrīvojoties no civilokupantiem, mums jāņem piemērs no lielās krievu tautas. Krievi varonīgi padzina no savas zemes mongoļus-tatārus, Napoleona zaldātus, visbeidzot, vācu fašistus. Skumji un traģiski pašai krievu tautai, kas tagad pārvērtusies par citu tautu apspiedēju. Civilokupanti mums nozīmē to pašu, ko krieviem nozīmēja mongoļi-tatāri. Vai viņus pašus nemāc kauns, to apzinoties?
Katram lielkrievu imperiālistam un šovinistam, kurš brīnās, kāpēc latvieši tos negrib savā zemē, atbildēsim ar pretjautājumu: kāpēc jūs, krievi, negribējāt mongoļus-tatārus, frančus, vācu fašistus? Ja jūs vēlaties, lai mēs uzstādām Latvijā pieminekli Pēterim I vai Staļinam, tad vispirms uzceliet Krievijā pieminekli Mamajam, Batijam, Napoleonam un Hitleram. Nebaidīsimies to teikt tikai tāpēc, ka esam skaitliski maza tauta. Mūs visu laiku biedē ar Krievijas iebrukumu. Krievija mums neuzbruks, bet, ja uzbruks, tā zaudēs. Jo tagad ir beidzies uzbrukuma karu laikmets. Mēs redzam, cik grūti iet krievu armijai Čečenijā, kas ir vēl mazāka par Latviju. Aizsardzības karā mēs būsim neuzvarami, bet uzbrukt Latvija nevienai valstij negrasās. Mēs negribam karu, bet mums jābūt gataviem ienaidnieka agresijai pret Latviju. Īpaši tādēļ, ka Krievijas valsts pret Latviju nepārtraukti rīkojas amorāli, pirmām kārtām jau neatzīstot Latvijas un Krievijas 1920. gada miera līgumu, kurā skaidri un gaiši pateikts, ka Krievija uz visiem laikiem atsakās no Latvijas zemes, uz kuru tai nekad nav bijušas tiesības. Neatzīstot miera līgumu, pašreizējā Krievija ar šādu rīcību parāda, ka pati negrib mieru. Starp citu, Abreni tā mums vēl aizvien nav atdevusi.
Ir dzirdamas bažas: ja mēs, latvieši, skaidri un gaiši izteiksim savu Dieva doto likumīgo gribu, tad saspīlēsim starpnacionālās attiecības. Civilokupanti, lūk, tad kļūs naidīgi pret mums. Pirmkārt, tā sauktais miers pastāv vienīgi uz latviešu tautas kaunpilnā pazemojuma rēķina. Otrkārt, labāk lai nīst, nevis nicina. Daļa Saeimas un valdības locekļu, kā arī daļa mūsu tautas pārstāvju nemaz nav naida cienīgi. Var just naidu pret spēcīgu pretinieku, bet gļēvulis ir pelnījis vienīgi nicinājumu. Latvieši, neļausim mūsu varmākām arī turpmāk mūs nicināt! Tas ir mūsu spēkos!
Ja latvietis vēl nespēj būt drosmīgs darbos, tad domās un jūtās tas ir iespējams. Tāpēc vismaz domās un jūtās regulāri katru dienu bez naida un atriebības alkām stingri un noteikti jāsaka civilokupantiem: “Brauciet mājās!” Tādējādi Latvijas domu un jūtu telpa piepildīsies ar varonīgām domām, ar nelokāmu latviešu gribu atbrīvoties no ienaidniekiem. Saeimai un valdībai neatliks nekas cits kā pildīt tautas gribu.
Tiks pieņemti likumi, kas veicinās brīvprātīgu repatriāciju. Mūs sāks cienīt gan Krievija, gan Eiropas Savienība. Sit vienmēr to, kurš ir vājš vai gļēvs un neaizstāvas. Neļausim sev iestāstīt, ka civilokupantu atgriešanās mājās ir kaut kas ļauns. Patiesībā no tā būtu liels ieguvums Krievijai, ko tā pašlaik negrib vai nespēj saprast.
Kā cittautiešu atrašanās šeit ietekmē latviešus kā tautu?
Katrai tautai ir sava dvēsele (egregors). Tas īpaši labi aprakstīts Nikolaja Rēriha grāmatā “Ugunīgais cietoksnis” (Rīga: Vieda, 1999). Tautu dvēseles sākotnēji rada Augstākais Saprāts. Tās viena no otras atšķiras ar savu īpatnējo domāšanas, jūtu un uzvedības veidu. Visas tautu dvēseles ir vienotas savā daudzveidībā. Tāds ir Dieva Plāns. Cilvēces evolūcijai ir nepieciešamas visas tautas, tāpēc neviena tauta nedrīkst otru iekarot un nomākt ar savu skaitlisko pārspēku. Bet arī skaitliski mazai tautai ir jāparāda sava dzīvotgriba, un tās pienākums ir sevi aizstāvēt. Ja tas tā ir, tad mazās tautas pusē ir Augstākais Saprāts, kurš nepieļauj mazas tautas bojāeju. Atcerēsimies, kā Dāvids uzvarēja Goliātu. Ja tauta parāda gļēvulību un citas nicinošas īpašības, ja garīgās attīstības ceļa vietā tā izvēlas principu “maizi un izpriecas”, Dievs to atstāj kā tālākai cilvēces evolūcijai nederīgu. Tā ir noticis ar daudzām izmirušām tautām. Arī ar mūsu brāļu tautu – prūšiem, kuru teritorijā tagad ir Kaļiņingradas apgabals.
Tautas pārstāvji ar savām domām, jūtām un rīcību var gan uzlabot tautas dvēseli, gan arī to piesārņot, graut. Gluži tāpat kā cilvēks pilnveido vai samaitā savu dvēseli. Jebkurš bezbailīgs, drosmīgs, varonīgs, patriotiski noskaņots latvietis tautas dvēseli uzlabo, bet gļēvulis un nodevējs to piesārņo. Tautas stiprums un drošība ir atkarīga no tā, kādas īpašības un cik lielā mērā ir pārsvarā, nevis no tās skaitliskā lieluma. Tā ir atbilde uz jautājumu, kāpēc mums nav jābaidās no Krievijas.
Mēs, latvieši, esam vēl okupēti, un civilokupanti nav aizbraukuši no Latvijas tāpēc, ka tautas dvēseli ir piesārņojuši gļēvuļi un nodevēji. Mūsu un tikai mūsu pašu spēkos ir to attīrīt un uzlabot! Problēma ir latviešos. Civilokupanti šajā gadījumā izpilda tādu kā trenažiera lomu, lai mēs iemantotu vīrišķību, bezbailību, drosmi, varonību un citas cildenas īpašības. Kamēr esam gļēvi, mēs neesam pelnījuši patiesu brīvību.
Ja man jautātu, vai es gribu, lai civilokupanti mūs atstāj labprātīgi, pirms latvieši nav iztaisnojuši savas muguras, es atbildētu “nē”. Jo civilokupantu nepatīkamā klātbūtne tomēr liek vismaz kaut kādai tautas daļai sevi mobilizēt. Bez tiem tauta paliktu ar savām neizskaustajām negatīvajām īpašībām viena pati un galu galā garīgi degradētos un pierādītu savu nederīgumu tālākai evolūcijai. Tāpēc, tāpat kā Mahātma Gandijs angļiem, mēs pateiksim paldies krieviem par mācību, bet reizē stingri un noteikti uzstāsim: “Brauciet mājās!”
Turpinājums: Latvija uz jauna gadusimteņa sliekšņa. 2. daļa un Latvija uz jauna gadusimteņa sliekšņa. 3. daļa
[1] Nu jau trīsdesmit gadus! – “DDD” piez.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.24(446) [2019. gada 20. decembris–2020. gada 9. janvāris]