MĀK¬SLA IE¬DVES¬MO

Ir tāds sens tei­ciens: “Sko­lo­tājs ie­ro­das, kad skol­nieks ir tam ga­tavs.” To var at­tie­ci­nāt arī uz tau­tas kul­tū­ras dzī­vi. Lie­li māk­sli­nie­ki tau­tā pie­dzimst laikā, kad radušies va­ja­dzī­gie ap­stāk­ļi, kad tau­ta vi­ņus ļo­ti gai­da. Lai tauta at­dzim­tu, ir jā­iz­kopj skais­tu­ma apziņa un jā­sa­jūt il­gas pēc pa­tie­sas, piln­vēr­tī­gas māk­slas. Di­že­nais māk­sli­nieks Ni­ko­lajs Rē­rihs pirms dau­dziem ga­diem rak­stī­ja: “Par pa­tie­su māk­slas dar­bu prie­cā­jas ik­viens. “Svē­tā avo­ta” vār­tiem jā­būt at­vēr­tiem ik­vie­nam, un māk­slas gais­ma dau­dzās sir­dīs ra­dīs jaun­u mī­les­tī­bu. [..] Da­riet māk­slu pie­eja­mu cil­vē­kiem. Uz­pos­tiem un skais­tiem jā­būt ne ti­kai mu­ze­jiem, te­āt­riem, uni­ver­si­tā­tēm, bib­li­otē­kām, dzelz­ce­ļa sta­ci­jām un slim­nī­cām, tā­diem jā­būt arī cie­tu­miem. Jo tad mums vairs ne­va­ja­dzēs cie­tu­mu.” Uz sa­ru­nu par māk­slu un māk­sli­nie­kiem jau pirms kāda laika aici­nā­jām glez­no­tā­ju Jā­ni An­ma­ni.

 

Mākslas uzdevums: spēcināt cilvēka garu

 

Sa­ru­na ar māk­sli­nie­ku Jā­ni An­ma­ni

 

DDD: Kāds ir mākslas gal­ve­nais uz­de­vums?

Jānis Anmanis: Diem­žēl vārds “māk­sla” jau ir no­va­zāts. Pa­tie­sī­bā māk­sla ir brī­nums, kurš ne­maz tik bie­ži ne­ro­das. No tūk­stoš cil­vē­kiem, kas se­vi sauc par māk­sli­nie­kiem, la­bi ja viens ir tāds, ku­ram da­ba de­vu­si lai­mi kļūt par īs­tu māk­sli­nie­ku. Vai­rāk ir tā­du, kas vai­rāk vai ma­zāk prot ama­tu. Ja nav dzirk­ste­les, kas ir māk­slas pa­ma­tā, tad ne­kas labs ne­var sa­nākt. Māk­slas uz­de­vums ir pa­celt cil­vē­ka ga­ru, pa­da­rīt stip­rā­ku, spē­ci­nāt ar to ener­ģi­ju, kas nāk no māk­slas dar­ba. Māk­slai ir jā­pa­līdz cil­vē­kiem ap­zi­nā­ties se­vi kā vēr­tī­bu. Ta­ču bie­ži ga­dās tā­das iz­stā­des, kas cil­vē­ku tie­ši sa­grauj, ne­vis pa­ceļ, pa­da­ra vi­ņu nie­cī­bai līdz­īgu.

Šo­brīd ir ten­den­ce vei­dot “grā­vē­ju fi­lo­zo­fi­jas māk­slu”, pa­da­rot cil­vē­ku par maz­vēr­tī­gu in­di­vī­du pa­sau­lē. Īs­tai māk­slai ir jā­ceļ cil­vē­ka vēr­tī­ba, jā­ra­da har­mo­ni­ja un jā­stip­ri­na skais­tu­ma ide­āli. Pro­tams, var jau aiz­ru­nā­ties, ka vie­nam skais­tums ir, pie­mē­ram, sa­krā­mē­ti spai­ņi un ve­cas ka­lo­šas. (Kā, piemēram, Endija Vorhola tā saucamajā mākslā – red. piez.) Tā ir spē­cī­ga ten­den­ce. Lai vei­do­tu šo lu­pa­tu un ve­cu kas­tro­ļu “māk­slu”, tiek ie­gul­dī­ta lie­la nau­da – des­mi­tiem tūk­sto­ši vie­nā pro­jek­tā. Ma­nā uz­tve­rē tas ne­nes har­mo­ni­ju un ne­pa­ci­lā ga­ru. Māk­slai ir jā­vei­do ap­zi­ņa, ka ze­me, ku­rā mēs dzī­vo­jam, ir ļo­ti lie­la vēr­tī­ba. Lat­vi­jai ir ļo­ti liels ra­došs po­ten­ci­āls, no ku­ra lat­vie­šu māk­sli­nie­kiem smel­ties.

DDD: Vai Lat­vi­jā ir daudz māk­sli­nie­ku, kas prot šo po­ten­ci­ālu iz­man­tot?

J.A.: Lat­vie­šu nā­ci­jai šī ta­gad ir lie­la tra­ģē­di­ja, jo trūkst la­bu māk­sli­nie­ku. Cil­vē­ki grib se­vi pa­rā­dīt, iz­teikt, de­mon­strēt ar jeb­ku­riem lī­dzek­ļiem, sak’: “Redz, kāds es es­mu in­te­re­sants! Kāds es ar sa­vu fi­lo­zo­fi­ju es­mu pā­rāks par kā­du ta­lan­tī­gu po­li­ti­ķi, par kā­du pa­saul­sla­ve­nu māk­sli­nie­ku, par Rem­bran­tu, par Le­onar­do da Vin­či! Es va­ru uz­tai­sīt kaut ko īpa­šā­ku ne­kā Džo­kon­da!” Stā­vok­lis ir diez­gan dra­ma­tisks, un dau­dzi bai­dās to at­zīt… Esot jā­pie­sais­ta mil­jo­ni, lai va­rē­tu tur­pi­nāt “avan­gar­dis­kus mek­lē­ju­mus”, “no­va­to­ris­mus”…

DDD: Kā­pēc at­tīs­tās šī vāj­prā­tī­ba?

J.A.: In­di­vī­di, kas ie­sais­tās šā­dos pro­jek­tos, ir iz­smē­lu­ši sa­vas iek­šē­jās ra­do­šās po­ten­ces. Ja ope­rā uz ska­tu­ves sa­liek le­dus­skap­jus, sa­pūš pu­tas, tad tas lie­ci­na par ra­do­šo po­ten­ču trū­ku­mu. Ja māk­slā ne­tiek ie­lik­ta dvē­se­le, tad ir sku­mī­gi. Ja in­di­vīds ir iz­smē­lis sa­vu ra­do­šo po­ten­ci­ālu, viņš ne­var ra­dīt māk­slu nedz ar re­ālis­tis­kām for­mām, nedz ar fi­lo­zo­fis­ku ska­tī­ju­mu. Viņš ne­spēj ie­likt sa­vā dar­bā ener­ģi­ju iz­sta­ro­jo­šu gais­mu. Sa­nāk spļau­ša­na uz cil­vē­kiem.

DDD: Dos­to­jev­skis ir tei­cis, ka skais­tums glābs pa­sau­li, bet Nikolajs Rē­rihs pre­ci­zē­ja, ka ne­vis skais­tums pats par se­vi, bet skais­tu­ma apziņa glābs pa­sau­li. Kā jūs to sa­pro­tat? Vai cil­vē­ki de­gra­dē­jas skais­tu­ma iz­jū­tas trūkuma dēļ?

J.A.: Jā, to ta­gad var re­dzēt. No­tiek cī­ņa starp gai­ša­jiem un tum­ša­jiem spē­kiem. Rē­ri­ha fi­lo­zo­fi­ju ir augs­tu jā­vēr­tē!

Dau­dzi vairs neiz­prot, kas ir skais­tums, dvē­se­lis­kums. Vi­ņiem kļūst kauns at­zīt, ka pa­tīk kaut kas īs­ti skaists, jo tas esot ne­mo­der­ni. Kad es bi­ju pa­vi­sam mazs, man ļo­ti pa­ti­ka Ru­benss, Le­onar­do da Vin­či, Rem­brants. Es vi­ņus ko­pē­ju. Ta­gad  kāds Māk­slas aka­dē­mi­jas stu­dents bi­ja uz­tai­sī­jis in­sta­lā­ci­ju, ka cil­vēks ir it kā pa­kā­ries. Kad nāk iekš­ā, tad tas tur ka­rā­jās. Pēc trim die­nām ta­jā vie­tā viens no­si­tās. Ļau­nums vei­do ļau­nu­mu, pie­sais­ta do­mas, kas ma­te­ri­ali­zē­jas. Ma­nu­prāt, gal­ve­nais ir tas, ka pe­da­go­giem, kas mā­ca māk­sli­nie­kus, paš­iem ir jā­būt har­mo­nis­kiem un ap­vel­tī­tiem ar spē­ju kaut ko dot. Ja vi­ņi tā­di nav, vi­ņi ne­spēj ne­ko ie­mā­cīt.

 

Mistrojums un sajukums nav kultūra

 

DDD: Pa­tie­sa kul­tū­ra ir na­ci­onā­la. Šķiet, ne­var būt kaut kā­da mis­tro­ju­ma kul­tū­ra, jo to vairs ne­var saukt ša­jā skais­ta­jā vār­dā?

Jānis Anmanis: Jā. Jūs ļo­ti pa­rei­zi pa­tei­cāt, ka vār­du “kul­tū­ra” ne­var at­tie­ci­nāt uz mis­tro­ju­mu. Mis­tro­jums ir kok­tei­lis, ra­sols, ne­vis kul­tū­ra. Kul­tū­rā vien­mēr ir na­ci­onā­lais mo­ments, kas iz­teikts vi­sai pa­sau­lei sa­pro­ta­mā vei­dā. Pe­da­go­giem bēr­nos ir jā­ieliek lat­vie­šu na­ci­onā­lais tē­ls.

DDD: Bet lat­vie­šu na­ci­onā­lā kul­tū­ra ta­ču ne­no­zī­mē grem­dē­ša­nos et­no­grā­fi­jā?

J.A.: Dar­bā jā­iz­pau­žas lat­vie­šu men­ta­li­tā­tei, ko­lo­rī­tam, rak­stu­ram, fi­lo­zo­fi­jai, var iz­paus­ties arī in­te­re­san­tā­kie et­no­grā­fis­kie ele­men­ti. Mēs esam fi­lo­zo­fu tau­ta. Mums ir zie­ma, va­sa­ra, ru­dens, pa­va­sa­ris, kas ra­da sa­vas aso­ci­āci­jas. Pie­mē­ram, pa­va­sa­ris – mī­les­tī­bu, gais­mu, pa­mo­ša­nos.

DDD: Kā­du jūs re­dzat paš­rei­zē­jo pa­sau­li?

J.A.: Viss riņ­ķo ap nau­du.  Cil­vē­ki tiek pār­bai­dī­ti ar te­ro­ris­mu, un vi­sa dzī­ve ta­gad ir sā­ku­si griez­ties ap “te­ro­ris­ma drau­diem”. Pa­tie­sī­bā ba­gāt­nie­ku kom­pā­ni­jas sa­la­sās un iz­spriež, ka vi­ņiem nau­di­ņas ir par maz. Tad vi­ņi do­mā, kur to da­būt, – Āf­ri­kā ir di­man­ti, Tu­va­jos Aus­tru­mos ir naf­ta. Lai at­ras­tu ie­mes­lu, kā pa­ņemt di­man­tus un naf­tu, tiek iz­pro­vo­cē­ti da­žā­di “te­ro­ris­ma” va­ri­an­ti. Bet cil­vē­kiem tiek “pū­de­rē­tas” jeb “ska­lo­tas” sma­dze­nes. Tā vie­tā va­rē­ja at­klā­ti pa­teikt: “Mums va­jag nau­di­ņu, jo mums nav ga­na. Ma­nai sie­vas­mā­tei un vi­ņas dē­lam va­ja­dzī­ga dā­va­na pa mil­jar­dam. Vai tad jums žēl to ie­dot?” Tā bū­tu “so­lī­da va­lo­da”. Bet ta­gad cil­vē­ki, na­ba­dzi­ņi, ska­tās tele­vi­zo­ru, klau­sās ra­di­o un ļau­jas ga­lī­gi šķēr­sām sev “sa­ska­lot” sma­dze­nes. Vi­ņi stai­gā ap­kārt un ne­sa­prot, kam ti­cēt un uz­ti­cē­ties. Man ļo­ti žēl lat­vie­šu tau­tas. Man šķiet, ka ir īsts “va­kars” ar lat­vie­šiem.

DDD: Lat­vie­šu tau­tu var iz­glābt oku­pan­tu aiz­brauk­ša­na. Mums tā ir jā­piep­ra­sa.

J.A.: Mēs jau to pra­sī­jām. Stā­vē­jām pie Brī­vī­bas pie­mi­nek­ļa.

DDD: Pirms cik ga­diem?

J.A.: De­viņ­des­mi­ta­jā ga­dā.

DDD: Vai jūs tad va­rē­jāt ie­do­mā­ties, ka jū­su pra­sī­ba ne­tiks iz­pil­dī­ta un oku­pan­ti pa­liks Lat­vi­jā?

J.A.: Nē, to ne­va­rē­ja ie­do­mā­ties. Aiz­brau­ca ti­kai vēr­tī­gā­kie krie­vi – zi­nāt­nie­ki. Mums bi­ja super rūp­nī­cas, ku­ras mo­der­ni­zē­jot, mēs ta­gad bū­tu ap­dzi­nu­ši Ja­pā­nu.

DDD: Jūs pie­krī­tat, ka oku­pan­tiem ir jā­aiz­brauc, lai lat­vie­šu tau­ta spētu nor­mā­li at­tīs­tī­ties?

J.A.: Pro­tams, ka va­ja­dzē­tu aiz­braukt.

 

Jācīnās ar sazombētajiem

 

DDD: Ta­gad Lat­vi­jas valsts mak­sā pen­si­jas oku­pan­tiem, ap­lau­pot lat­vie­šu pen­si­onā­rus. Pēc de­ko­lo­ni­zā­ci­jas lat­vie­šu pen­si­jas va­rē­tu div­kārt pa­lie­li­nāt. Vai ne?

Jānis Anmanis: Jā. Un arī cie­tu­mos sē­do­šie no­ziedz­nie­ki, kas te ir ie­brau­ku­ši,  mums ir jā­uz­tur. Tas ir ļo­ti ne­tais­nī­gi. Tiem, kas ie­nīst un dus­mo­jas uz lat­vie­šu tau­tu, tās va­lo­du, ir jā­aiziet. Bet tie, kas mīl lat­vie­šus un grib pa­lī­dzēt, var pa­likt.

Pa­dom­ju ga­dos tie, kas bi­ja pie va­ras, iz­vei­do­ja jaun­u ra­si. Vi­ņi jau vairs nav krie­vi. Krie­vu tau­ta ir skais­ta tau­ta. Vi­ņiem ir la­ba mū­zi­ka, raks­tnie­ki. Bet šī ir pa­dom­ju ra­se ar sa­vu ie­zom­bē­tu fi­lo­zo­fi­ju. Vi­ņi ir to­tā­li no­zom­bē­ti. Vi­ņiem, na­ba­dzi­ņiem, ir iz­zom­bē­ta ār­ā vi­ņu krie­vis­kā iden­ti­tā­te, vi­ņi ir kā no­lē­mē­ti.

DDD: Man vai­rāk rūp, ka ta­gad lat­vie­šus grib sa­zom­bēt, lai mēs sa­mie­ri­nā­mies ar oku­pan­tu klāt­būt­ni. Šis ir pē­dē­jais brī­dis, kad va­ram vēl at­mos­ties un no­sar­gāt sa­vu tau­tu.

J.A.: Vis­pār tā ir. Bet mums ir jā­būt ļo­ti, ļo­ti gud­riem un smal­kiem, lai ar tā­du sa­zom­bē­tu ma­su cī­nī­tos. Ie­do­mā­jie­ties, ka viens ar stin­gām acīm, no­hip­no­ti­zēts, iet un tic, ka lat­vie­tis ir draus­mīgs.

DDD: Vi­si sa­zom­bē­tie un ne­sa­zom­bē­tie oku­pan­ti ir “jā­iz­svē­pē” no Lat­vi­jas ar li­ku­ma spē­ku. To­mēr, ja valsts va­ra ne­pie­ņems li­ku­mu par Lat­vi­jas de­ko­lo­ni­zā­ci­ju, tad šis pro­cess tiks vei­ci­nāts un sa­sniegts no apakš­as – ar pa­šas tau­tas pa­lī­dzī­bu. Lat­vie­šu tau­tai ir jā­pa­mos­tas tais­nī­gu­mam. Tā ta­ču ir gal­ve­nā gud­rī­ba un smal­kums?

J.A.: Kā gan lat­vie­tim at­mos­ties draus­mī­gai, lie­lai cī­ņai, ja vi­ņam vi­su lai­ku jā­do­mā, kur ar sa­vu ģi­me­ni dzī­vos un kā no­pel­nīs iz­ti­ku? Vi­ņam jā­iet dzī­vot tel­tīs vai kaut kur uz ie­las. Un viņš ne­var pa­mos­ties, jo ne­pār­trauk­ti ir par to jā­do­mā.

DDD: Tas ir ti­kai tā­pēc, ka dzī­vok­ļus un dar­ba­vie­tas aiz­ņem oku­pan­ti. Mēs to sa­pra­tām un tā­pēc arī at­mo­dā­mies. Lat­vi­jas Na­ci­onā­la­jā fron­tē ta­ču arī ir ti­kai tā­di pa­ši cil­vē­ki kā pā­rē­jie. Arī mums ir sa­vas ģi­me­nes, kas jā­uz­tur, un dzī­vok­ļi, par ku­riem jā­mak­sā īre un ko­mu­nā­lie mak­sā­ju­mi.

J.A.: Nu jā. Jūs esat ļo­ti stip­ra sie­vie­te. Lai to da­rī­tu, ir jā­būt ļo­ti stip­riem cil­vē­kiem ar ļo­ti ba­gā­tu iek­šē­jo dvē­se­li. Tik stip­ru cil­vē­ku nav daudz. Mēs skait­lis­ki esam ļo­ti ma­za tau­ta.

DDD: Es pie­krī­tu, ka da­ļa var iet priekš­ga­lā, avan­gar­dā un mo­di­nāt sa­vu tau­tu. Bet tau­tai jau tā­pēc arī ir jā­mos­tas. Ir jā­sap­rot, ka bez se­vis zie­do­ša­nas tau­tas la­bā, pa­tie­su brī­vī­bu un la­bā­ku dzī­vi mēs ne­sa­snieg­sim. Cil­vē­kam ir jā­būt ga­ta­vam uz upu­ri, lai sa­snieg­tu kaut ko augst­āku. Tāds ir Kos­mis­kais li­kums.

J.A.: Vis­pār ir pē­dē­jais laiks pa­mos­ties. Bet, ja tas ir Kos­mis­kais li­kums, tad sa­nāk tā, ka la­bā­kie cil­vē­ki, kas va­rē­tu kaut ko iz­da­rīt tūk­stoš rei­žu vai­rāk Lat­vi­jai, se­vi no­zie­do, un jā­pai­et tūk­stoš ga­diem, lai at­kal pie­dzim­tu tā­di cil­vē­ki.

DDD: Se­vis zie­do­ša­na tau­tas la­bā ir vēr­tī­gā­kais darbs, kurš nav sa­lī­dzi­nāms ar tūk­stoš ci­tiem dar­biem.

J.A.: La­bi, bet ja ta­gad vi­si gud­rie se­vi no­zie­do un vi­ņus no­vāc. Kas tad būs?

DDD: Cī­nī­tā­jus par tais­nī­gu­mu sar­gā Vi­saug­stā­kais. Gud­rī­ba ir se­vi zie­dot vis­pā­rī­bas la­bā, sa­vas tau­tas, cil­vē­ces iz­aug­smei. Lai no pū­ļa tik­tu iz­vei­do­ta tau­ta, ne­pie­cie­šams, lai kā­di ie­tu avan­gar­dā, un no tā nav jā­bai­dās. Lūk, tas ir ra­do­šās in­te­li­ģen­ces pa­tie­sais uz­de­vums.

J.A.: As­toņ­des­mi­to ga­du pa­šās bei­gās, kad viss sā­kās, lie­lā­kā da­ļa ra­do­šās in­te­li­ģen­ces ne­zi­nā­ja un ti­cē­ja, ka tas no­tiek pa īs­tam. Tā teikt, ne jau ti­kai oku­pan­ti vai­nī­gi, bet mū­su pa­šu “ausek­lī­ši-bā­le­li­ņi”.

DDD: Varbūt lielkapitālistiem ir neiz­de­vī­gi, ka oku­pan­ti aiz­brauc?

J.A.: Lat­vie­šu tau­ta ne­vie­nam nein­te­re­sē, vi­ņi to uz­ska­ta par ma­su, kas va­ja­dzī­ga, lai re­ali­zē­tu sa­vas ide­jas. Ja ta­gad gan­drīz mil­jons aiz­brauk­tu no Lat­vi­jas, viss pa­sā­kums ban­kro­tē­tu. Pa­ska­tie­ties, kam pie­der vi­si lie­lie vei­ka­li, lie­lās mā­jas Rī­gā.

DDD: Lat­vie­šiem ir ti­kai 15 pro­cen­ti no Lat­vi­jas eko­no­mi­kas. Bet vien­lai­kus pa­šu lat­vie­šu avī­zes, tele­vī­zi­ja, ra­di­o visus šos gadus cen­šas no­klu­sēt Lat­vi­jas Na­ci­onā­lās fron­tes un Ai­va­ra Gar­das ak­ti­vi­tā­tes. Ma­nu­prāt, šeit at­spo­gu­ļo­jas pre­tlat­vis­kā valsts po­li­ti­ka, lai lat­vie­šu tau­ta ne­uz­zi­nā­tu tais­nī­gas, pa­rei­zas ide­jas.

J.A.: Vis­pār jā. Jeb­ku­rai val­dī­bai, kom­pā­ni­jai ir sa­vas am­bī­ci­jas, ku­ras kār­tot var ar ma­sas pa­lī­dzī­bu. Tam trau­cē in­te­li­ģen­ce, kas var kaut ko pa­teikt. Pa­tie­sā in­te­li­ģen­cē ie­tilpst gud­ri cil­vē­ki.

Starp ci­tu, jūs ļo­ti asi arī pret ho­mo­sek­su­āļu pro­pa­gan­du ru­nā­jat. Es ār­ze­mēs es­mu re­dzē­jis, kā ap­kam­pjas vī­rie­ši pie vies­nī­cām un pa­va­da viens ot­ru. Ja tau­tā ir draus­mī­gi daudz šā­du, tad tur kaut kas nav kār­tī­bā. Tau­ta de­gra­dē­jas. Ho­mo­sek­su­ālis­mu ne­va­ja­dzē­tu pro­pa­gan­dēt kā tā­du augst­āko ci­vi­li­zā­ci­jas sa­snie­gu­mu. Tas ir ie­rin­do­jams sli­mī­bās. Šie cil­vē­ki ir sa­sli­mu­ši. Sli­mī­bas ir da­žā­das. Pie­mē­ram, es ska­tī­jos TV pār­rai­di, kur kāda dā­ma stās­tī­ja, ka vīrs vi­ņu sek­sa lai­kā ap­ģērbj ho­ke­ja vārt­sar­ga tēr­pā ar kas­ku gal­vā… Ho­mo­sek­su­āļi lat­vie­šu tau­tai nav va­ja­dzī­gi – lai vi­ņi dzī­vo­jas un ņe­mas sa­vās slim­nī­cās vai kaut kā­dās no­ro­be­žo­tās sa­lās. Ci­tā­di, ja vēl ši­tāds dul­lais uz­krīt vir­sū bēr­nam, bērns arī tāds pa­liks.

 

Kas notiek ar māksliniekiem?

 

DDD: Kā­pēc māk­sli­nie­ki ta­gad neie­stā­jas par sa­vu tau­tu? Kā­pēc ak­tī­vi ne­at­bal­sta Lat­vi­jas de­ko­lo­ni­zā­ci­ju?

Jānis Anmanis: …Dau­dziem māk­sli­nie­kiem ir ģi­me­nes…

DDD: Mums arī ģi­me­nes, bēr­ni.

J.A.: Sa­pro­tiet, lie­lā­kā da­ļa vien­kār­ši vēl nav at­ta­pu­šies.

DDD: Pats jūs tei­cāt, ka in­te­li­ģen­cē ie­tilpst gud­ri cil­vē­ki. Kā gud­ri cil­vē­ki var ne­at­tap­ties un ne­sa­šust par ne­cil­vē­cī­go stā­vok­li, kā­dā at­ro­das lat­vie­šu tau­ta?

J.A.: Vi­ņi iz­kār­to­ja mums brī­vī­bu. It kā. Un ta­gad kaut kur ir vī­lu­šies un ne­var sa­prast. Bet “DDD” avī­zē ir ļo­ti pa­rei­zas ide­jas.

DDD: Jūs tei­cāt, ka ra­do­šā in­te­li­ģen­ce ir mil­zīgs spēks, no ku­ra bai­dās valsts va­ra?

J.A.: Jā. Kad in­te­li­ģen­ce pa­mos­tas, tad tas tā ir.

DDD: Tad jau sa­nāk, ka vie­nī­gie in­te­li­ģen­ces pār­stāv­ji vienojas ap Lat­vi­jas Na­ci­onā­lo fron­ti, jo no tās bai­dās valsts va­ra?

J.A.: Nu jā.

DDD: Vai jūs va­rē­tu uz­glez­not liel­for­mā­ta glez­nu par Lat­vi­jas de­ko­lo­ni­zā­ci­ju?

J.A.: Ja vi­sas ma­nas glez­nas sa­liek ko­pā, tad tā jau ir ga­ta­va. Pie­mē­ram, Na­ci­onā­la­jiem bru­ņo­ta­jiem spē­kiem es uz­dā­vi­nā­ju lie­las glez­nas, kur tas bi­ja ļo­ti spē­cī­gi iekš­ā. Es pa­rā­du lat­vie­šu tau­tas spē­ku.

Es do­mā­ju, ka cil­vē­ki vien­kār­ši ir ap­mul­su­ši; vi­ņi grib dzī­vot, ne­vis iz­dzī­vot. Cil­vēks grib, lai vi­ņam ir sie­vi­ņa; lai sie­vi­ņai past­kas­tī­tē ne­bū­tu iekš­ā “bum­bi­ņa”…

DDD: Tās ir pa­ras­tas bai­les.

J.A.: Nē, vi­ņi vēl nav sa­pra­tu­ši…

Bet ir vēl vie­na lie­ta: vai nu šis māk­sli­nieks kliegs, vai arī viņš kaut ko ra­dīs. Gan viens pra­sa bai­go ener­ģi­ju, gan otrs. Viņš do­mā tā: ja jau viņš vien­reiz dzī­vo – viņš la­bāk glez­nos glez­nas.

 

No­bei­gu­mā vē­los no­vē­lēt lat­vie­šu māksliniekiem ra­dīt tādus mākslas darbus, lai oku­pan­ti aizel­su­šies un ne­at­ska­to­ties dieb­tu at­pa­kaļ uz sa­vām īs­ta­jām mā­jām, bet val­do­ša­jam re­žī­mam trī­cē­tu kā­jas. Oku­pan­tu at­grie­ša­nās sa­vā et­nis­ka­jā dzim­te­nē ir tais­nī­ga, bet tais­nī­gums vien­mēr sa­vā bū­tī­bā ir skaists.

 

Intervēja Lī­ga Mu­zi­kan­te

 

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.21(443) [2019. gada 8.–21. novembris]


« Atpakaļ