Helēna Rēriha
[..]
Bezgalīga ir Gaismas Hierarhijas Ķēde, un Tai ir bijuši savi vietvalži vai vadoņi uz Zemes, bet nekad viņi nav bijuši pūļa ievēlēti.
Protams, tādu demokrātiju, par kādu rakstāt Jūs, “demokrātiju, kas atjaunota un pārveidota, pamatojoties uz to, ka ikviens apzinās savu atbildību atbilstoši pienākumiem, kas nosaka tiesības; demokrātiju kā vispārēju sadarbību, kad maksimāli tiek sasprindzināta personiskā iniciatīva vispārības labā,” – mēs varbūt arī pieredzēsim septītās rases beigās, ja mūsu planēta līdz tam laikam nebūs uzsprāgusi, bet piektās rases beigās un uz sestās rases sliekšņa par šādu demokrātiju sapņoja lielais Platons, un varbūt viņš tagad to īsteno uz citas – augstākas planētas. Bet arī šādas ideālas demokrātijas priekšgalā atbilstoši tās uzbūvei būs kāds vadītājs. Un šāds vadītājs vai vadonis, protams, būs garīgās sintēzes nesējs. Bet mūsdienu demokrātija, nostiprinādama no pūļa nākošu vadonību, visos pārbaudījumos ir izgāzusies. Vai tad var cerēt, ka masu apziņa tik ātri pārveidosies, ka visi sapratīs vismaz savu sociālo atbildību un primitīvo sadarbību, nemaz jau nerunājot par augstākajiem atbildības aspektiem?
Vai gan var iedomāties, ka ikkatrs vienas dzīves laikā spēj iegūt sintētisku apziņu kaut vai tādā vai citādā mērā, ja gars to nav uzkrājis zināšanu un pieredzes iegūšanai veltītā neatlaidīgā darbā ilgu, ilgu gadu tūkstošu laikā? Sintēze taču ir visgrūtākais, visretākais un vislielākais sasniegums – proti, tas ir savu zemes ceļu beigušo vainagojums. Var runāt par sintēzi, bet pilnā mērā to izprast iespējams vienīgi tad, ja ir lieli uzkrājumi, kas nenovēršami jūs pacels pāri pūlim. Tāpēc vadoņi vienmēr būs, jo neko, vēl jo vairāk apziņu un domāšanu, nevar nolīdzināt. Taču nākamības vadoņus iecels nevis bezatbildīgas masas, bet patiešām Gaismas un Zinību Hierarhija. Un būs daudz un neatlaidīgi jāstrādā, lai cilvēces apziņu paceltu līdz šā Visuma dzīves pamatprincipa pieņemšanai.
Sīku apziņu taču nedrīkst uzreiz apstulbināt ar sintēzes jēdzienu. Nekas cits, izņemot apjukumu un savrupību, neiznāks. Apziņas paplašināšanas process ir visgrūtākais un visbīstamākais. Katra līdzsvara izjaukšana draud ar ārprātu vai gribas atslābināšanu, vai apsēstību. Katram augošam kokam ir vajadzīgs iežogojums, katram bailīgam un dumjam zirgam uzliek klapes. Turklāt visgrūtāk būs paplašināt vidēja inteliģenta apziņu, jo tajā ir pārāk daudz iedomības un visādu noliegumu. Tauta savas sirds dziļumos zina, ka “dzīve bez varoņa ir pelēka”, bet vidējs inteliģents savu izglītotību un zināšanas cer pierādīt, noliedzot visus pamatus, uz kuriem veidojies arī viņš kā neveiksmīgs (noliegsmes dēļ) vidējs indivīds. Tāpēc domāju, apgalvojums, ka Krievijā vienmēr ir bijis mazāk personības apliecinājumu nekā Rietumos, nav pareizs. Tauta, kā redzams no manis minētā sakāmvārda, godā un sargā tieši ceļu uz Gaismu un Labklājību rādošā gaišā vadoņa jēdzienu. Ieklausieties visās tautas teiksmās! Bet ļoti lietderīgi ir pārlasīt Dostojevski, to, kā viņš atspoguļo sava laika dzīvi un raksturo pagājušā gadsimta beigu krievu inteliģenci, kas aizsāka sevis apspļaudīšanu un visu lielo pamatprincipu ārdošu un demoralizējošu noliegšanu. Cilvēka pašsagrāve un pašiznīcināšana ir tik acīm redzama.
Jā, ne par ko citu viduvējs inteliģents nav tik sašutis kā par Hierarhijas jēdzienu. Viņi visi tik ļoti baidās parādīt, ka atzīst kādu augstāku autoritāti, un tajā pašā laikā uz katra soļa pakļaujas niecību spriedumiem un lēmumiem. Šī atraušanās no augstākā un pakļaušanās zemākajam vai līdzināšanās pēc zemākā tad arī ir mūsu laika lāsts, kas noved pie pagrimuma un planētas priekšlaicīgas bojāejas. Ja visi, kas ir sašutuši par hierarhisko vadību, zinātu, kāda paklausības disciplīna valda Gaismas Hierarhijā! Kādu paklausību apgūst īstie Gaismas skolnieki! Un šī paklausība ir vajadzīga nepavisam ne tādēļ, lai skolnieku kontrolētu Lielo Skolotāju interesēs, bet gan tādēļ, lai skolnieks tādējādi varētu nostāties uz pirmajiem pakāpieniem ceļā uz Kosmiskās Gribas izpratni un pieņemšanu. Disciplīna ir visu zināšanu un visa varenā spēka pamats. Nobeigumā vēl citēšu rindas no Mācības: “Tautu labklājība veidojas ap vienu personību. Tam ir daudz piemēru visā vēsturē turklāt visdažādākajās jomās. Daudzi šo neapšaubāmo parādību piedēvē personībai kā tādai. Tā dara tuvredzīgie, bet tālredzīgākie saprot, ka šādi pulcinātāji nav nekas cits kā Hierarhijas varenais spēks.”
“Patiesi, visās parādībās Hierarhija izvēlas fokusu, uz kuru virzīt strāvu. Turklāt šādai personībai piemīt apzināta vai neapzināta uguns, kas atvieglo saskarsmi. Taču ir nepieciešama arī kāda pašas tautas īpašība – uzticēšanas un spēka apziņa. Šī īpašība ir vajadzīga kā viens ugunīgās mašīnas posms. Jūs paši redzat, kā attīstās tautas, kas balstās uz vadītāju. Paši redzat, ka cita ceļa nav. Tā ir jāsaprot Hierarhijas ķēdes posms. Nevajag būt tuvredzīgiem.”
[..]
- gada 10. oktobrī
“Helēnas Rērihas vēstules”, 1. sējums. Rīga: Vieda, 1998, 377.–380.lpp.
Saistītie raksti: Deboļševizācija: pūļa varas likvidēšana