Vija Letinska
Pensionēta skolotāja
…stāv piemineklis. Un katru gadu 9. maijā pie tā pulcēja ar ordeņiem, medaļām un nopērkamiem bļendukiem apkārušies ļautiņi, lai sistu sev pie krūts un slavētu sevi kā varenus karotājus. Otrā pasaules kara patiesā gaita, patiesais sākums, patiesā norise un patiesās beigas, protams, tur netiek pieminētas.
Nezinošiem un zināt negribošiem okupantiem, kolonistiem, lielkrievu šovinistiem, čekistiem, boļševikiem un citiem iznireļiem (un tikpat nezinošiem viņu pēcnācējiem) neko neizsaka briesmīgās ciešanas un upuru miljoni, kurus līdzi nesa Otrais pasaules karš. Un šī kara izraisīšanā ļoti aktīvi piedalījās tieši PSRS. Šie pieminekļa ļautiņi nekad pie sava pielūgsmes objekta nenesīs apziņu, ka viņu un viņu tautiešu dēļ Latvijā aizgāja bojā vairāk nekā 70 tūkstoši latviešu, kurus bez tiesas un taisnības nošāva, nomocīja cietumos un koncentrācijas lēģeros, nolēma badam un slimībām – nāvei Sibīrijā un raktuvēs, vergu darbu darot.
Bijušie komunistu un komjauniešu iznireļi, kas savā būtībā tādi ir vēl šodien, un viņu pēcnācēji 90. gados izlaupīja un izpostīja Latviju. Arī citi “piesiles” deputāti un politiskie darboņi, tāpat visi okupanti un kolonisti ar saviem pēcnācējiem, neuzdrošinās pieminēt, ka Krievijā Otrās pasaules kara laikā vairāk nekā 1,5 miljoni krievu karoja vācu pusē un daudzās vietās Krievijā vāciešus sagaidīja kā glābējus no drausmīgās, varmācīgās padomju dzimtbūšanas. Neviens pie šī pieminekļa nepiemin Andreja Vlasova vārdu. Visi pieminekļa ļautiņi izliekas nezinām, ka laikā līdz 1940. gadam mākslīgi radīta bada, varmācības un varmācīgu represiju dēļ aizgāja bojā ne vien vecās iekārtas atbalstītāji, bet arī krievu tautas labākā daļa. Tikai Ukrainā vien radītais bads prasīja miljoniem badā mirušo. Tikt apsūdzētam un bez tiesas nošautam vai aizvestam uz lēģeri vai cietumu – tā bija padomju dzīves neatņemama sastāvdaļa.
Neviens okupants un kolonists pie sava pieminekļa nenesīs Baltijas tautu ciešanas – lopu vagonos izvesto sarakstus. Tad tika izšķirtas ģimenes, lopu vagonos sadzīti pat mazi bērniņi un sievietes gaidībās, veci, mūža darbā saliekti cilvēki, no kuriem lielākā daļa bija lemta bada, vergu darba, aukstuma un slimību dēļ izraisītai nāvei.
Neviens okupants un kolonists nenes pie sava pieminekļa un nepārspriedīs PSRS nodevīgo lomu kara izraisīšanā. Tur netiek pieminēts Ziemas karš pret mazo Somiju, netiek cildināta somu drosme un varonība piecdesmit reižu lielāka pārspēka priekšā, netiek pieminēts Molotova–Ribentropa pakts un draudzība ar hitlerisko Vāciju. Pie šī pieminekļa nekad netiek pieminēta Katiņa, kur krievi nošāva poļu karagūstekņus, kurus pārņēma no vāciešiem. Tas ir visapkaunojošākais noziegums, kuru krievi ar savu melu propagandu centās nomaskēt un turpina to darīt vēl joprojām!
Desmitiem gadu masu mediji, skolas grāmatas un citi izdevumi tika pārpludināti ar meliem par vāciešu zvēriskumu. Krievi pat pārģērbās par vāciešiem un uzņēma simtprocentīgi melīgu filmu par Katiņas notikumiem, rādīja to kinoteātros. Patiesības atklāšana bija tik nepanesama Krievijai, ka Polijas valdības lidmašīnai, kas devās uz Katiņu, tika sarīkota sabotāža, un visi tās pasažieri aizgāja bojā. Vai par to spriež sanākušie 9. maijā pie sava pieminekļa? Nemūžam!
Tad varbūt viņi ar kaunu un nožēlu atceras apmēram miljonu mājsaimniecību, kuras izlaupīja, atgriežoties no Rietumeiropas? Viņi noteikti nerunā par granīta kapakmeņiem Raiņa kapos, kas tādā pašā veidā atceļoja uz Latviju no izlaupītajām Rietumeiropas kapsētām. Un izvarotās meitenes, pat vecas sievietes. Vai viņas šie ļaudis piemin?
Pie pieminekļa nekad netiek atzīts, ka Otrajā pasaules karā uzvarēja sabiedrotie, nevis viena pati Krievija. Bez sabiedroto līdzdalības Krievija tiktu sakauta lupatu lēveros.
Mēs visi domājam par šiem okupantiem un kolonistiem, balstoties uz savu pieredzi, sirdsapziņu, kultūru un tikumību. Es nemūžam nespētu dzīvot zemē, kur būtu ieradusies ka okupante vai koloniste, kur mani tautieši būtu pastrādājuši noziegumus pret cilvēci, kuriem nav noilguma.
Šis melu piemineklis Pārdaugavā ir jāiznīcina. Un visiem tiem, kuriem tas ir dārgs, jābrauc atpakaļ uz savu vēsturisko dzimteni, jāmācās pazīt patiesību, jācīnās pret melu lavīnām tur. Pieminekli viņi var ņemt sev līdzi.
Latvijai un latviešiem jāsāk garais un smagais attīrīšanās un atdzimšanas ceļš.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.19(441) [2019. gada 11.–24. oktobris]