RĒRIHU VAROŅDARBS XX GADSIMTĀ

Kā jau iepriekš teikts, XIX gadsimta beigās krievu sieviete Helēna Blavatska izplatīja pasaulē vēsti par Šambalu un Mahātmām, iepazīstināja Rietumus ar senajām Austrumu filozofiskajām mācībām. Tas viss ietekmēja lielu daļu krievu inteliģences, arī mākslinieku Nikolaju Rērihu.

Nikolajs Rērihs

Nikolajs Rērihs dzimis 1874. gadā Pēterburgā, 1897. gadā beidzis Mākslas akadēmiju, kopš 1909. gada – akadēmiķis. No 1906. gada – Mākslas veicināšanas biedrības skolas direktors. Turpmāk viņš ir ne tikai visā pasaulē pazīstams māksli­nieks, bet arī sabiedriskais darbinieks, pasaules kultūras virzītājs, dzejnieks un rakstnieks, filo­zofs un zinātnieks, ceļotājs.

Par Rēriha dzīvi un darbību, par viņa mākslu, par gleznām monogrāfijas un grāmatas sarakstī­juši šādi autori: Dmitrijeva 1959. gadā, Kņazeva 1963. un 1968., Juferova un Lukašovs 1970., Beļikovs un Kņazeva 1972., Poļakova 1973., Aļohins 1973., Sidorovs (“Virsotnēs”) 1977. un 1983. gadā. Turklāt vēl minams rakstu krājums “Rēriha dzīve un daiļrade” 1978., Rēriha lasījumi 1980. un 1985. gadā utt.

Helēna Rēriha

Rērihs ieinteresējās par senindiešu filozofiju, pētīja to, meklēja tajā apmierinošas atbildes uz galvenajiem Esības jautājumiem. Liela interese viņam bija par kustību “Rāmakrišnas misija”, kas radās 1897. gadā pēc indiešu domātāja humā­nista un sabiedriskā darbinieka Svami Vivekānandas (1863–1902) iniciatīvas. Par Austrumiem interesējās arī Nikolaja Rēriha sieva Helēna. Arī viņa aizrāvās ar Rāmakrišnu, Vivekānandu, Rabindranatu Tagori un senindiešu filozofiju.

Rērihus pirmām kārtām saistīja Austrumu dzīvesspējīgā sākotne, dziļā pieeja to filozofisko jau­tājumu izvirzīšanai un risināšanai, kuriem neap­šaubāmi ir liela vērtība arī mūsdienās. Viņiem radās cieša pārliecība, ka viņu personiskais pienā­kums pret sabiedrību ir tuvināt Austrumu garīgo mantojumu zinātniskajiem atklājumiem un pro­gresīvajām sociālajām mācībām.

Rērihus īpaši interesēja un iedvesmoja ziņas par noslēpumaino Šambalu – zemi, kur dzīvo pasaules viedie, Mahātmas. Rērihs domāja: “Vai gan leģendas nav skaistāko ziedu virtene? Par sīko, par nenozīmīgo un nožēlojamo cilvēce leģen­das nesacer. Katrā ziņā ikvienā leģendā ietverts kaut kas neparasts. Jā, leģendas nav nekas abstrakts, tā ir visīstākā realitāte.” Tāpēc Rērihi ticēja Šambalas realitātei. Un kāpēc gan lai viņi neticētu, ja dzirdēja no turienes aicinājumu…

“No Āzijas dzīlēm kā stīgas skaņas plūst svētais aicinājums: “Kalagija!” Tas nozīmē: “Nāc uz Šam­balu!”” rakstīja Rērihs. Un vēl dienasgrāmatā: “Zemu noliecu galvu Indijas Skolotāju priekšā. Mūsu dzīves haosā viņi ienesuši patiesu jaunradi. Viņi raidījuši mums aicinājumu. Mierīgu, pārlieci­nošu, gudru.”

Rērihi pieņēma aicinājumu. Viņiem dzima lolo­jams sapnis – nokļūt līdz tālajai, noslēpumaina­jai zemei, kur mīt cilvēces gudrākie prāti. Viņi sāka organizēt zinātniski māksliniecisku ekspedī­ciju uz Austrumu zemēm, uz Centrālo Āziju – Indiju un Tibetu. Taču šos nodomus pilnībā iz­jauca 1914. gadā sācies karš.

1916. gadā veselības dēļ Rērihs kopā ar ģimeni pārcēlās uz Karēliju. 1918. gadā viņš vēl apmek­lēja Petrogradu saistībā ar Mākslas veicināšanas biedrības skolas darba reorganizāciju, bet pēc tam palika Somijā un bija šķirts no Dzimtenes.

Ar Somiju sākās Rērihu ģimenes ilgie klejojumu gadi. 1919. gadā notiek gleznu izstādes Zviedrijā un Norvēģijā, pēc tam Dānijā un Anglijā, kur Rērihi sastopas ar Tagori. No 1920. gada – izstādes un mākslinieciski izglītojoša darbība Amerikas Savienotajās Valstīs: tiek orga­nizēta Mākslinieku savienība, pēc tam Apvienoto mākslu institūts, visbeidzot, Starptautiskais mākslas centrs. 1923. gadā Ņujorkā atklāj Rēriha darbu muzeju. Pasaule izrāda viņam dziļu cieņu.

Visu laiku priekšplānā Rērihiem ir brauciens uz Austrumiem, to viņi uzskata par savu pienā­kumu pret Dzimteni. Amerikā Rērihi sāk organi­zēt savu ekspedīciju. 1923. gadā viņi aizbrauc uz Indiju. 1925. gadā dodas uz ziemeļiem: Nikolajs un Helēna Rērihi un viņu vecākais dēls Jurijs.

Sākās slavenā Centrālās Āzijas ekspedīcija. Rē­rihi tai bija gatavojušies desmitiem gadu. Turklāt viņi nevis vienkārši gatavojās, bet gan sagatavoja sevi, gluži tāpat, kā to darīja senie priesteri, lai tiktos ar dievību. “Brauciena mērķis bija nokļūt noslēpumainajos Āzijas novados, izzināt neaptve­rami plašā kontinenta filozofijas un kultūras pa­matus,” rakstīja Rērihs. Rērihi alka dāvāt savai Dzimtenei tūkstošgadēs krāto Austrumu gudrības pūru.

Ekspedīcija no Londonas devās uz Ladaku, Tibetu, Rietumķīnu. Kaut kur pa ceļam – vieta nav norādīta, un tas ir pilnīgi saprotams – Rērihi apmeklēja noslēpumaino Mahātmu zemi, leģen­dāro Šambalu. Un šeit “visi minējumi ieguva pa­matojumu, visas pasakas vērtās īstenībā”. Rēriha piezīmēs atrodamas ziņas par sarunām ar Mahātmām. Informācija par sarunām ir ļoti skopa, taču pašu tikšanās faktu Rērihs nenoliedz. Par to, kas ekspedīcijas laikā piedzīvots, kas dzirdēts un re­dzēts, par ceļa grūtībām Rērihs pastāstīja savās grāmatās “Altajs–Himalaji” un “Āzijas sirds”, kas 1929. gadā iznāca Amerikā[1].

Mahātmas Rērihiem pavēstījuši, ka tuvojas Šambalas Laikmets – jaunā milzīgo enerģiju un iespēju Ēra. “Tuvu ir laiks, kad nāks jaunās ener­ģijas, visupirms Agni – Kosmiskās Uguns – enerģijas, un radīs jaunus dzīves apstākļus. Šam­balas Laikmets iestāsies spēji.”

Pēc ekspedīcijas Rērihu ģimene apmetās Indijā, Rietumu Himalajos – Pendžabā, senajā Kulu ielejā. Šeit viņi organizēja zinātniskās pētniecības institūtu “Urusvati”, lai zinātniski apstrādātu sa­vāktos materiālus un pētītu Austrumus. Ekspedī­cija bija aptvērusi tādas vietas, ko Rietumu zi­nātne nepazina, un tai bija jāpārvar neiedomāja­mas grūtības un briesmas. Tas bija patiesi zi­nātnisks un cilvēcisks varoņdarbs.

Pēc kara Rērihi vairs neredzēja šķēršļus, kas viņiem liegtu atgriezties Dzimtenē, un pūlējās saņemt iebraukšanas dokumentus. Viņi kravāja kastēs gleznas, gatavoja tās nosūtīšanai uz Mas­kavu. Tomēr Staļina laikā Rērihiem neatļāva at­griezties – iebraukšanas vīzu neizsniedza. Nikolajs Rērihs nomira 1947. gadā, tā arī nesagaidījis atļauju. Atļauju atgriezties Dzimtenē nesaņēma arī māk­slinieka sieva Helēna Rēriha – viņa to gaidīja līdz pat savai nāvei 1955. gadā.

Tikai Hruščovs, kad viņš apmeklēja Indiju, bei­dzot atļāva atgriezties Rēriha dēliem. To arī da­rīja vecākais no viņiem, Jurijs Rērihs – izcils orientālists, lielisks Austrumu valodu pratējs. 1957. gadā viņš atgriezās no Indijas Dzimtenē, lai paliktu tur un turpinātu savu zinātnisko darbu PSRS ZA Austrumu institūtā. Izpildīdams tēva novēlē­jumu, Jurijs uzdāvināja valstij 418 mākslinieka gleznas.

Nostrādājis Maskavā trīs gadus, viņš nomira 1960. gadā. Jaunākais dēls Svjatoslavs Rērihs, māksli­nieks, dzīvoja Indijā. Pirmo reizi viņš Padomju Savienību apmeklēja 1960. gadā, arī pēc tam bieži brauca uz Krieviju un rīkoja tur savu gleznu iz­stādes. Svjatoslavs Rērihs miris 1993. gadā In­dijā.

* * *

Grāmatu sērijā ietverto Šambalas Mācību, kas tika nosaukta par Agni Jogu[1], Mahātmas nodeva cilvēcei ar Nikolaja Rēriha sievas Helēnas starp­niecību. Šai krievu sievietei piemita dižs filozo­fisks prāts. Viņas lielais varoņdarbs bija tas, ka viņa šo Mācību pieņēma, pārbaudīja uz sevi un pierakstīja, kā arī izplatīja tās fragmentus pa­saulē. Viņai bija plaša sarakste ar daudzām pa­saules valstīm. Daļa viņas vēstuļu 1940. gadā tika izdotas Rīgā divos lielos sējumos (“Helēnas Rērihas vēstules, 1929–1938”[2]). Vēstulēs doti paskaidrojumi un papildinājumi Mācībai, kā arī atbildes uz līdzstrādnieku un draugu – korespondentu jautājumiem.

Agni Joga tika uztverta ar telepātisko sa­karu – gaišdzirdes un gaišredzības – palīdzību, tas ir, skolnieks skaidri dzird Skolotāja balsi un skaidri redz viņa Veidolu. Starp Skolotāju un skol­nieku izveidojas kaut kas līdzīgs radiosakariem – pareizāk sakot, kaut kas līdzīgs teledzirdamībai un televīzijai. Šie sakari ir ļoti skaidri.

“Urusvati glabā bērnības dienu atklāsmi, ka kaut kur dzīvo Gaišais Skolotājs. Maza meitenīte, neviena nemudināta, pati savas apziņas vadīta, virzās uz lemto varoņdarbu. Iekšēji nostiprināju­sies, viņa beidzot redz Vīziju, kas viņu virza uz varoņdarbu.” – “No pirmajām izplatījuma dzirk­stelēm cauri visām ugunīm līdz pat Samādhi viņa atstājusi pierakstus, kas ieguls par Jaunās Pasau­les slieksni.”– “Būt par Agni Jogas Māti nepavisam nav viegli. Tikai ar laiku cilvēki novērtēs to pašaizliedzību, kāda ir nepieciešama ugunīgā va­renā spēka pavēstīšanai.”

Valentīns Sidorovs žurnālā “Москва” 1982. un 1986. gadā rakstīja:

“Par viņas dzīvi, kas pārsteidz iztēli ar pastā­vīgo garīgo degsmi un pārcilvēcisko fizisko un iekšējo spēku spriegumu, var uzrakstīt veselu grāmatu. Domāju, ka ar laiku tāda grāmata – un ne viena vien! – tiks uzrakstīta. Helēnas Rērihas galvenais dzīves un garīgās jaunrades varoņdarbs ir tas, ka viņa, sazinādamās ar Mahātmām, padarīja viņu Ugunīgo Jogu (Agni Jogu) par mūsu laika bagātību.

Viņas darba mīlestība bija fantastiska. Viņas vēstules 1940. gadā tika izdotas Rīgā. Tās iznāca divos sējumos. Protams, tā ir tikai daļa vēstuļu, turklāt izvilkumos. Visas vēstules aizņemtu dau­dzus sējumus. Taču nepublicēto Helēnas Rērihas darbu ir daudz vairāk nekā publicēto. Svjatoslavs Rērihs man stāstīja, ka viņa arhīvos glabājas simt septiņdesmit Helēnas darbu. Simt septiņdesmit! Iedomājieties, cik daudz viņas darbu gaida savu likteņstundu un cik atklājumu – dažkārt varbūt visnegaidītāko – tie sola cilvēkiem.”

1958. gada aprīlī Maskavā tika atklāta Rēriha gleznu izstāde, tās no Indijas bija atvedis viņa dēls Jurijs. Tikai kopš šā gada par Rērihu sāk rakstīt arī Padomju Savienības presē. Pirmās publikācijas atbilst stingrai shēmai: cildināt par gleznām, pelt par filozofiju, nosodīt par “ideā­lismu” un “misticismu”. Tiek apgalvots, ka Rēriha ideoloģija ir naiva, ka viņa filozofiskās koncepcijas mums nav pieņemamas, un tas viss – neko nepaskaidrojot. Tomēr vēlāk Rēriha – filozofa tēls pakāpeniski un uzmanīgi tika vērsts plašumā.

 

No grāmatas “Ievads Dzīvās Ētikas Mācībā”

Sastādījis Stepons Stuļginskis

[1] Agni Joga jeb Dzīvās Ētikas Mācība ir tulkota latviešu valodā un pilnībā izdota apgādā “Vieda”. Grāmatas ir pieejamas bibliotēkās un grāmatnīcās visā Latvijā.

 

[2] Apgādā “Vieda” trīs sējumos ir izdots Helēnas Rērihas vēstuļu tulkojums latviešu valodā. Grāmatas ir pieejamas bibliotēkās un grāmatnīcās visā Latvijā.

[1] Abas grāmatas, kā arī citas Nikolaja Rēriha grāmatas ir tulkotas latviski un izdotas apgādā “Vieda”, tās ir nopērkamas Latvijas grāmatnīcās.

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Ne.17(439) [2019. gada 13.–26. septembris] un Nr. 18(440) [2019. gada 27. septembris–10. oktobris]


« Atpakaļ