Saruna ar “DDD” lasītāju Jāni Bārdiņu
Vēlēšanas: tā ir butaforija
DDD: Pirms vēlēšanām jūs iebildāt mums, uzskatot, ka vēlēšanās ir jāpiedalās. Vai vēl joprojām tā domājat?
Jānis Bārdiņš: Atzīšos, ka laikraksta “DDD” ietekmē manas domas tomēr ir mainījušās. Sākumā, kad izlasīju Aivara Gardas interviju “Tautieti! Neskraidi uz vēlēšanām!” es biju neapmierināts, sadusmots par aicinājumu boikotēt, jo likās, ka tad jau ušakovieši un ždanokieši pārņems varu. Šī intervija man bija ļoti liels pārsteigums, kas mani satricināja līdz sirds dziļumiem. Es sāku pētīt šo jautājumu. Lasīju turpmākās publikācijas avīzē “DDD”, arī Pilsoņu Kongresa delegāta Aivara Andersona un Vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Antona Mikosa intervijas. Klausījos Jura Lapinska vadīto “Radio Merkurs” raidījumu “Gaismas pils”. Un man nokrita it kā zvīņas no acīm. Vēlēšanas ir butaforija, kas nodrošina kolonistu palikšanu un naturalizēšanu Latvijā. Ušakovieši un ždanokieši ir pašu latviešu ievēlēto politiķu radīta Krievijas piektā kolonna ar balsstiesībām.
DDD: Vai gan var būt vēl nožēlojamāka situācija kā tagad – latvieši sacenšas vēlēšanās ar naturalizētajiem okupantiem?
J.B.: Tieši tā. Tas ir briesmīgi. Šie naturalizētie taču ir pie varas un tur nokļuvuši ar mūsu pašu palīdzību – naturalizācijas dēļ, neveiktās dekolonizācijas dēļ. Līdz šim vienmēr esmu centies atbalstīt tā saucamos nacionāļus, taču es redzu, ka nekas latviešiem uz labu nemainās. Par dekolonizāciju partijas pat nerunā. Ir tāds iestādījums kā Koalīcijas padome – un tajā visi šie latviešiem svarīgākie jautājumi nogrimst.
Tādēļ esmu pilnībā sapratis un piekrītu tiem, kas atzīst, ka tieši ar vēlēšanu palīdzību mēs esam nodrošinājuši okupantu naturalizāciju. Latvieši iet, vēlē, uztur šo sistēmu un neko nevar panākt. Mūsu pašu ievēlētie deputāti ir tie, kas legalizē pilsonības piešķiršanu okupantiem un viņu palikšanu šeit, mūsu valstī. Tiklīdz nāk kāds ieteikums no Eiropas, mūsu pašu ievēlētie deputāti paklanās un izpilda, kaut arī tas ir nāvējoši kaitīgs mūsu valstij un tautai. Šādi Latvija grimst arvien dziļāk purvā. Es ar šausmām domāju par to, kas vēl notiks nākotnē!
Brīnumdaris Laimes lācis: mūsos pašos
DDD: Nākamās paaudzes vēl vairāk samierinās ar okupantu klātbūtni?
Jānis Bārdiņš: Jā, un tas ir reāls apdraudējums mūsu tautai un valstij. Jo okupanti taču joprojām ir un paliek okupanti – to pierāda, piemēram, Valodas referendums, 9. maija dzerstiņš… ikdienā Rīgā visapkārt skan krievu valoda. Bet es nezinu, vai latviešu jaunajai paaudzei tas rada sašutumu, vai viņi vēlas atbrīvot Latviju?! Esmu ievērojis, ka jaunajiem interesē tikai tas, kur nauda grozās. Bet arī vidējā un vecākā paaudze – cik tad ir to latviešu, kas uzdrošinās aktīvi pacelt jautājumu par dekolonizāciju?! Cik ģimenēs runā par to? Cik vecāku stāsta saviem bērniem, ka okupantu klātbūtne un krieviskā vide Latvijā nav normāla parādība? Šiem jautājumiem būtu jātiek risinātiem valstiskā līmenī, bet realitāte ir gluži pretēja.
Ja ar vēlēšanu palīdzību tagad varētu izglābt latviešu tautu, esmu pārliecināts, ka jūs tās atbalstītu. Diemžēl ar vēlēšanu palīdzību tiek nodrošināta pretlatviska sistēma, kuras izpausmes redzam ikdienā, tāpēc arī avīzē skaidrojat šo rūgto patiesību. Pašu latviešu ievēlētie deputāti nodod savu tautu un valsti! Diemžēl vai par laimi, tas ir redzams jau ar neapbruņotu aci.
Spilgts piemērs absurdam, kas notiek mūsu valstī ir arī 16. marts. Kā tas var būt, ja mēs dzīvojam it kā brīvā neatkarīgā Latvijā, bet pie Brīvības pieminekļa ejam policijas uzraudzībā? Ko ir darījuši mūsu savēlētie latviešu politiķi – tā saucamā Koalīcijas padome, lai šāda bezjēdzība nebūtu? Neko.
DDD: Kas tieši jūs pārliecināja, ka vēlēšanas ir bezjēdzīgas un piedalīšanās tajās ir pat kaitīga?
J.B.: Reāls skats uz patieso ainu! Godīgi jāpavēro un pašam sev jāatzīst, ka nekas nemainās un neko nevar izmainīt ar vēlēšanu palīdzību. Ir jādomā loģiski, kamdēļ tad tajās piedalīties un šādu sistēmu atbalstīt? Kaut kam ir jānotiek citādi, lai notiktu pārmaiņas. Dzīve taču ir jāveido tā, lai mūsu tauta neizputētu.
DDD: Kur jūs redzat izeju?
J.B.: Atmodā. Cilvēku izglītošanā. Protams, tas nozīmē sacelšanos. Bet vissmagākais jautājums ir: kā panākt, lai latviešiem sāktu interesēt savas tautas un valsts nākotne? “DDD” noteikti izglīto cilvēkus. Citās avīzēs šie vissvarīgākie, visnopietnākie temati netiek pat skarti. Tā saucamajās izplatītajās avīzēs ir tā, kā savulaik teica Kļeckins: “Par to mēs nerakstīsim.” Tāpēc es ļoti augstu vērtēju to, ka “DDD” publicē ļoti plašu informāciju. Loģisku. Nacionālu. Tieši latviešiem, manai tautai, vajadzīgu. Jūs liekat domāt, vērot, izprast.
Protams, mūsu tautai ir nepieciešama patiesa Atmoda. Bet, lai tā notiktu, vajadzīga tautas izglītošana, lai cilvēki saprastu, kas reāli šeit un visā pasaulē notiek. Man rūpes dara jautājums, kā panākt, lai cilvēki gribētu atmosties. Daudzi zina, ka notiek nepareizas lietas, noziegums, bet klusē. Daudzi netic un baidās no sacelšanās. Daudzi domā vienu, runā otru un dara trešo. Tāpēc gribu novēlēt latviešiem nebaidīties no bargās patiesības, kuru raksta “DDD”, izglītoties, domāt, runāt citam ar citu. Šobrīd mūsu tauta ir ļoti iesūnojusi, iegrimusi melu purvā. Izraušanās būs grūta un, iespējams, sāpīga. Laimes lācis nenāks mums visu te sakārtot, pašiem vien mums jāmēž šie mēsli ārā.
DDD: Latviešiem ir bail nepiedalīties vēlēšanās, jo tad saskaņieši nāks pie varas.
J.B.: Jā, šī ir parastā iedoma. Taču saskaņieši un ždanokieši jau nekur nepazudīs, ja turpināsim iebalsot tos, kas neveic dekolonizāciju. Ar katru gadu naturalizēto okupantu skaits pieaug. Tikai pašorganizēšanās un tautas protests var kaut ko mainīt. Un uz to mums visiem spēkiem ir jāvirzās. Mums ir jāatbrīvojas no stulbuma un lētticības. Vēlreiz saku – brīnumdaris Laimes lācis mūsu vietā neko šeit neizdarīs. Laimes lācis ir mūsos pašos, mūsu pašu gribā un spēkā.
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.18(440) [2019. gada 27. septembris–10. oktobris]