Ņem pīcku un padzen okupantus!

Pirms septiņiem gadiem zemes gaitas pabeidza latviešu teologs, leģionārs un kultūras darbinieks Kārlis Zuika, kurš mums, visiem latviešiem, novēlēja: “Nav lielākas patiesības par to, ka okupanti nedrīkst atrasties mūsu zemē! Ja gribam, lai patiesība un taisnīgums atkal valdītu Latvijā, okupanti mums ir jāpadzen. Tā ir Dieva Griba, un ikvienam kristietim tas būtu jāsaprot.”

 

Saruna ar latviešu teologu Kārli Zuiku

 

Kristus mums rāda piemēru

 

DDD: Ne reizi vien no tā saucamo kristiešu puses nākas dzirdēt, ka viņus politika neinteresē, ka nacionālās problēmas tiem nav jārisina, jo viņu dzīvēs galvenais ir Dieva mīlestība. Vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu, kas sevī ietver okupantu un kolonistu repatriāciju, vairums kristiešu uzskata par agresiju.

Kārlis Zuika: To saka tie, kas neko nezina par kristietību. Kristus saka: “Es nelūdzu, lai jūs tiktu paņemti prom no pasaules, bet lai jūs būtu pasaulē, lai jūs būtu pasargāti no ļauna.”

Kristiešu uzdevums ir dzīvot šajā pasaulē un stāvēt stingri par patiesību, būt aktīviem taisnīguma aizstāvjiem. Pats Kristus taču rādīja piemēru, ar pīcku izdzenot no tempļa augļotājus. Kristus aktīvi rīkojās, nevis lūdza: “Mīļo Debesu Tētiņ, palīdzi, dari tā, lai augļotāji nebūtu templī!” Nē, Kristus bez kādas žēlastības ņēma pīcku un padzina naudas mijējus. Šādiem aktīviem patiesības aizstāvjiem jābūt īsteniem kristiešiem.

DDD: Vai ar šo piemēru gribat apliecināt, ka mums ir ne tikai tiesības, bet pat pienākums rīkoties un padzīt no Latvijas okupantus un kolonistus?

K.Z.: Pirmkārt, kolonisti un okupanti mūsu zemē atrodas nelikumīgi. Viņi ar savām prasībām mūs nekaunīgā kārtā diskriminē. Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam piekāpties viņu prasībām par valodu un pilsonību.

Patiesībā jau tas ir neiedomājami, ka pēc tik ilgiem gadiem kopš neatkarības atjaunošanas mēs joprojām neesam tikuši vaļā no okupantiem un kolonistiem. Jebkura normāla valsts pēc tam, kad ir bijusi okupācija, realizē deokupāciju un dekolonizāciju, tas ir, padzen visus, kas nelikumīgi ieradušies un atrodas tās teritorijā. Neviens par šādu rīcību nevar neko pārmest.

Lai mūsu tautai būtu nākotne, mēs, latvieši, nedrīkstam pat pieļaut tādu domu, ka okupanti un kolonisti paliktu mūsu zemē.

 

Īsts kristietis atbalsta okupantu padzīšanu

 

DDD: Vai tādai nostājai jābūt arī tiem, kuri sevi sauc par kristiešiem? Vai tad Dievs atbalstītu okupantu padzīšanu?

Kārlis Zuika: Dievs iestājas par patiesību! Visi pravieši nenogurstoši runā par to, ka jāiestājas par patiesību. Nav lielākas patiesības par to, ka okupanti nedrīkst atrasties mūsu zemē! Ja gribam, lai patiesība un taisnīgums atkal valdītu Latvijā, okupanti mums ir jāpadzen. Tā ir Dieva Griba, un ikvienam kristietim tas būtu jāsaprot.

DDD: Tomēr ir tikai daži mācītāji, teologi, kuri skaidri un nepārprotami apliecina, ka okupanti no Latvijas jāpadzen. Kādēļ, ja jau tā būtu Dieva Gribas īstenošana, par to nerunā visas baznīcas? Kāpēc baznīca Latvijā neaizstāv latviešu tautas intereses?

K.Z.: Viņi gluži vienkārši neiet kristīgās Mācības ceļu.

DDD: Vai jūs gribat teikt, ka šodien baznīcā patiesību nav ko meklēt?

K.Z.: Jā, tā tas diemžēl ir.

 

Baznīca kalpo sātanam

 

Kārlis Zuika: Baznīca ir izvēlējusies it kā vieglāko ceļu – nekur neiejaukties, bet tā nav kristietība. Tas nav tas, ko Kristus vēlējās, mācīja un ar savu piemēru rādīja. Es jau sākumā teicu, ka Kristus Mācības sekotājs nevar būt izolēts no pasaulē notiekošā. Vēl vairāk – viņam ir aktīvi jāiesaistās, lai novērstu jebkādu netaisnību.

Ja runājam konkrēti par latviešu tautu, tad ikvienam kristietim, neatkarīgi no viņa tautības, būtu jādara viss, lai novērstu netaisnības, tas ir, okupācijas radītās sekas, lai Dieva Patiesība atkal varētu parādīties Latvijā un starp šeit dzīvojošajiem cilvēkiem. Mēs esam atkarīgs cits no cita.

DDD: Tad jau iznāk, ka kristieši, baznīca, izvēloties neko nedarīt, ar šādu savu nostāju būtībā nostājas ļaunuma pusē?

K.Z.: Jums ir pilnīga taisnība. Ja kristietis aktīvi neiestājas par patiesību, viņš ir nostājies nepatiesības pusē, viņš aizstāv ļaunumu, jo pret to necīnās. Ja stāvam malā, kā to tagad liela daļa kristiešu dara, ļaunums attīstās un iet plašumā.

Daudzi baznīcā gājēji domā, ka ir kristieši – bet kādi tad kristieši viņi ir? Statiska stāvokļa nav, viss ir kustībā: vai nu uz priekšu, vai atpakaļ. Ja uz vietas stāv, sāk pūt un smakot. Kristietība nekad nevar būt uz vietas stāvoša. Jo īpaši tad, kad pasaule ir pilna ar ļaunumu. Kas tad tas par kristieti, kurš bēg prom no sava pienākuma cīnīties pret ļaunumu, kurš latviešiem ir okupanti, kolonisti un pašu kolaboranti un nodevēji?!

Lai tie, kuri aicina latviešus sadzīvot mierā ar varmākām, parāda, kurā vietā Kristus ir gājis uz kompromisu ar ļaunumu un netaisnību!? Par tiem, kuri necīnās pret ļaunumu teikts: “Kas stāvēja par netaisnību, jūs esat no sava tēva velna! Jums gribas piepildīt sava tēva kārības, kurš no paša sākuma ir slepkava un nestāv par patiesību.” Vai ar šiem vārdiem nav pietiekami skaidri pateikts, kas ir tie, kas nestāv par patiesību?

Ja ņemam mūsu tautas stāvokli, kļūst viegli pateikt, kurš ir Dieva un kurš – velna pusē. Viss iet uz postu, bet tie, kuri sakās esam kristieši, neko nedara. Vienaldzība vai pasivitāte, šaubas ir viens no sātana iedarbīgākajiem ieročiem. Ja cilvēkā tiek iesētas šaubas, izvirzītā mērķa sasniegšana ir apdraudēta vai pat neiespējama. Domāju, ka tieši šaubu dēļ latvieši joprojām nevar atbrīvoties no okupantiem. Vairums taču apšauba to, ka okupantu un kolonistu aizbraukšana ir iespējama.

DDD: No kurienes kristiešos radies tik ačgārns priekšstats par Kristus Mācību?

K.Z.: Tie taču nav nekādi kristieši. Ja jau baznīca nestāv par Patiesību, tad viņiem jāatzīst, ka viņi ir sātana pusē. Ir taču teikts, ka diviem kungiem nevar kalpot. Ja jau kristieši aktīvi necīnās par taisnīgumu, kā to grib Dievs, tad viņi ir sātana kalpi. Baznīca kalpo sātanam!

 

Do­mā­ša­na jā­mai­na ak­tī­vā rī­cī­bā

 

DDD: Vai tau­ta ir tas tu­vā­kais, ku­ru Augst­ākais mu­di­na mī­lēt kā se­vi pa­šu?

Kār­lis Zui­ka: Pro­tams. Ik­vie­nam cil­vē­kam sa­va tau­ta ir jā­mīl kā tu­vā­kais. Kat­ra lat­vie­ša pie­nā­kums ir vis­pirms cī­nī­ties par sa­vu tau­tu, ne­vis gļē­vi un svē­tu­lī­gi skan­di­nāt, ka mums jā­mīl un jā­žē­lo oku­pan­ti. Tas nav pa­rei­zi, jo, aiz­stā­vot no­ziedz­nie­kus vi­ņu ļau­na­jos darbos, mēs aiz­stā­vam ne­tais­nī­bu un no­stā­ja­mies pret Die­va Gri­bu!

DDD: Kā mai­nīt šo ne­pa­rei­zo iz­prat­ni?

K.Z.: Dzi­ļi se­vī jā­no­žē­lo ne­pa­rei­zā iz­vē­le. Jā­no­žē­lo sa­va no­stā­ja, rī­cī­ba un jā­mai­na domāša­na.

DDD: Ko no­zī­mē no­žē­lot? Dau­dzi stās­ta, ka vi­ņiem žēl, bet tik un tā tur­pi­na da­rīt tā­pat…

K.Z.: No­žē­lo­ša­na ir go­dī­ga at­zī­ša­nās sev pa­šam ļau­na­jās dar­bī­bās un mai­nī­ša­nās – tas ir, re­āli cen­tie­ni rī­ko­ties pa­rei­zi. Ar vār­diem vien ne­pie­tiek, jā­mai­nās ak­tī­vā dar­bī­bā.

DDD: Šo­dien Lat­vi­jas po­li­ti­ķi uz­sver, ka gal­ve­nais ir pa­nākt, lai Krie­vi­ja at­zīst, ka no­ti­ku­si Lat­vi­jas oku­pā­ci­ja, un no­žē­lo to. Vai jums lie­kas, ka vi­ņi iz­prot šo vār­du pa­tie­so jē­gu? Un kā tad bū­tu jā­iz­pau­žas Krie­vi­jas no­žē­lai?

K.Z.: Man gan lie­kas, ka po­li­ti­ķi ti­kai ru­nā ru­nā­ša­nas pēc. Vi­ņiem šķiet, ka pra­sīt, lai Krie­vi­ja at­zīst un no­žē­lo Lat­vi­jas oku­pā­ci­ju, ir kaut kas cits, kā pra­sīt Lat­vi­jas de­oku­pā­ci­ju un de­ko­lo­ni­zā­ci­ju. Ja vi­ņi pra­sa pa­tie­su no­žē­lu no Krie­vi­jas pus­es, tad bū­tī­bā vi­ņi pra­sa, lai Krie­vi­ja at­zīst, ka ir Lat­vi­ju oku­pē­ju­si un aiz­vāc oku­pan­tus un ko­lo­nis­tus no mū­su ze­mes. Ti­kai tad arī būs no­ti­ku­si īs­ta no­žē­lo­ša­na no Krie­vi­jas pus­es!

Tā­pat arī mū­su po­li­ti­ķiem va­ja­dzē­tu no­žē­lot sa­vu ne­tais­nī­go rī­cī­bu pret lat­vie­šu tau­tu. Diem­žēl at­grie­ša­nās pie pa­tie­sī­bas un mai­ņa uz la­bo, kal­po­ša­na sa­vai tau­tai vi­ņiem ne­in­te­re­sē.

DDD: Pro­tams, ka vi­ņus tas ne­in­te­re­sē. Ta­ču tra­ģis­kā­kais ir tas, ka tau­ta to pie­ļauj un sa­mie­ri­nās. Kur tad ir kris­tie­ši, ku­riem va­ja­dzē­tu pa­rā­dīt svē­tu sa­šu­tu­mu un pa­dzīt ne­lie­šus, kas pa­ra­zi­tē uz mū­su tau­tas kak­la?

K.Z.: Jau tei­cu, ka vi­ņi nav īs­ti Kris­tus Mā­cī­bas se­ko­tā­ji, tā­dēļ arī sa­mie­ri­nās un fak­tis­ki kal­po sā­ta­nam. Kur bi­ja it kā tais­nī­gā baz­nī­ca, kur bi­ja tās die­viš­ķais pre­tspēks, kad Saei­ma at­de­va Krie­vi­jai Ab­re­ni? No­de­vē­ji ir gan val­dī­bā, gan baz­nī­cā, bet Kris­tus par tā­diem sa­ka: “Tas, kurš no­dod sa­vu līdz­cil­vē­ku, la­bāk lai ne­bū­tu dzi­mis.” Arī mums ir vi­sas tie­sī­bas par sa­vas valsts un tau­tas no­de­vē­jiem teikt, ka la­bāk bū­tu, ja vi­ņi ne­bū­tu dzi­mu­ši.

 

 

Mī­les­tī­bai jā­būt uz tais­nī­go un pa­tie­so

 

Kār­lis Zui­ka: Vēl Kris­tus tei­ca: “Pie­mē­ru Es­mu jums de­vis, lai jūs da­rī­tu, kā Es Es­mu jums da­rī­jis.” Vai kris­tie­ši se­ko šim Kris­tus pie­mē­ram? Nē, jo sa­mie­ri­nās ar šo ne­tais­nī­bu.

Kris­tus bi­ja pie­mērs mī­les­tī­bā, pa­tie­sī­bā, žē­las­tī­bā, kal­po­ša­nā un spē­jā zie­do­ties. Kris­tus pra­sī­ja, lai ne­vis vār­dos, bet dar­bos cil­vēks bū­tu tais­nīgs un pa­tiess. At­ce­rie­ties, ko Viņš tei­ca uz fa­ri­ze­jiem un rak­stu mā­cī­tā­jiem: “Vai jums, rak­stu mā­cī­tā­ji un fa­ri­ze­ji, jūs lie­ku­ļi! Jo jūs esat līdz­īgi no­bal­tē­tiem ka­piem, kas no ār­pu­ses iz­ska­tās jau­ki, bet no iekš­pu­ses ir pil­ni ar mi­ro­ņu kau­liem un vi­sā­du ne­tī­rī­bu.”

DDD: Vai mums ir jā­mīl arī oku­pan­ti?

K.Z.: Kris­tus ta­ču ne­mā­ca mī­lēt ne­pa­tie­so, ne­tais­nī­go, tad kā­dēļ mums bū­tu jā­mīl cil­vē­ki, ku­ri grib iz­nī­ci­nāt mū­su val­sti?

DDD: Ta­ču dau­dzi jums ie­bil­dīs, ka tie, ku­rus jūs uz­ska­tāt par oku­pan­tiem, ir ti­kai cil­vē­ki…

K.Z.: La­bi, bet vi­ņi ir ko­lo­nis­ti! Vi­ņi jau nav ne­kā­di ne­vai­nī­gi jē­ri­ņi. Bal­sto­ties uz starp­tau­tis­ka­jiem li­ku­miem, vi­ņu at­ra­ša­nās šeit ir ne­at­tais­no­ja­ma. Vi­sas ve­se­lī­gas tau­tas ir ti­ku­šas va­ļā no ko­lo­nis­tiem, jo vi­ņi ir ne­li­ku­mī­gi, no­zie­dzī­gi uz­kun­dzē­ju­šies ci­tai tau­tai ar mēr­ķi to iz­nī­ci­nāt. Ja kāds man teiks, ka jā­mīl ie­naid­nieks, tad es vi­ņam ie­teik­šu pa­ska­tī­ties uz Kris­tu, kurš ie­naid­nie­kiem sa­de­va pa mi­ci!

 

Jā­nis Kris­tī­tājs ru­nā­tu bar­gi

 

DDD: Kā jūs no Kris­tus Mā­cī­bas vie­dok­ļa vēr­tē­jat laikraksta “DDD” un Lat­vi­jas Nacionā­lās fron­tes dar­bī­bu?

Kār­lis Zui­ka: Cil­vē­kiem tas var pa­tikt vai ne­pa­tikt, bet es re­dzu, ka Ai­vars Gar­da cīnās tā­pat kā Jā­nis Kris­tī­tājs. Jā­nis Kris­tī­tājs bi­ja zie­do­ties spē­jīgs cil­vēks un iedro­ši­nā­jās pa­celt sa­vu bal­si pret ļau­nu­mu un cil­vē­ka dzī­vi pa­ze­mo­jo­šām ne­kār­tī­bām un ne­tais­nī­bām. Vi­ņa augst­ākais val­dnieks bi­ja Pa­tie­sī­bas, Tais­nī­bas un Žē­las­tī­bas Dievs. Vi­ņā bi­ja tie spē­ki, kas iz­vei­do­ja vi­ņu pēc Die­va pa­rau­ga, Vi­ņa līdz­ības. Jā­nis Kris­tī­tājs vē­lē­jās iz­raut cil­vē­kus no mo­rā­lā pa­gri­mu­ma nā­ves. Viņš bi­ja vien­kāršs, pa­ze­mīgs, diev­bi­jīgs un pa­tiess, bet ta­jā pa­šā lai­kā arī bargs un bez­bai­līgs pra­vie­tis.

Diem­žēl šo­dien dau­dzi ir it kā ne­re­dzī­gi un ne­dzir­dī­gi par ļau­nu­ma un pār­kā­pu­mu pos­to­šo ie­spai­du uz vi­su cil­vē­ka dzī­vi. Trūkst iz­prat­nes par go­dī­gu­ma un tais­nī­gu­ma ne­pie­cie­ša­mī­bu un no­zī­mi sa­bied­ris­ka­jā un valsts dzī­vē. Cil­vēks bie­ži pas­tā­vo­ša­jās pro­blē­mās, grū­tī­bās, ne­lai­mēs un da­žā­dās ne­lie­tī­bās vai­no Die­vu, kā­dēļ Viņš vi­su to pie­ļauj… Kas šā­di jau­tā, tam trūkst zi­nā­ša­nu par Die­vu.

Ja Jā­nis Kris­tī­tājs ša­jās die­nās dzī­vo­tu starp mums, tad dau­dziem, kas ir at­bil­dī­gi par sa­vu rī­cī­bu Die­va un tau­tas priekš­ā, ne­bū­tu pa­tī­ka­mi dzir­dēt vi­ņa bar­go sprie­du­mu. Ir ti­kai ne­dau­dzi, ku­rus viņš ne­tie­sā­tu!

Jā­nis Kris­tī­tājs bargi uz­ru­nā­tu mū­su valsts at­bil­dī­gos dar­bo­ņus. Arī Lū­ka­sa evaņ­ģē­li­jā la­sām: “Ne­lie­tī­go kal­pu ie­me­tiet ga­lē­jā tum­sī­bā, tur būs rau­dā­ša­na un zo­bu trī­cē­ša­na.”

Vai šo­dien ir vēl kāds bez Ai­va­ra Gar­das, kurš tik­pat bez­bai­lī­gi kā Jā­nis Kris­tī­tājs cī­nī­tos pret ļau­nu­mu un ne­tais­nī­bu? Nav! Viņš šo­brīd ir vie­nī­gais. Tā­dēļ arī sa­ku, ka Ai­vars Gar­da ir lat­vie­šu Jā­nis Kris­tī­tājs.

 

Kal­pa­ka tes­ta­ments lat­vie­šiem

 

DDD: Dro­ši vien dau­dzi jums ne­pie­kri­tīs, jo ne rei­zi vien nā­cies dzir­dēt, ka viss jau bū­tu la­bi, bet Ai­vars Gar­da iz­sa­kās pā­rāk skar­bi un tie­ši, ka va­ja­dzē­tu iz­vē­lē­ties sa­vā­dā­ku iz­teik­smes for­mu, taktiku…

Kār­lis Zui­ka: Bet kā­pēc gan  jā­vai­rās saukt lie­tas īs­ta­jos vār­dos?! Kris­tus ta­ču arī iz­tei­cās ne­pār­pro­ta­mi un skaid­ri, lai ne­viens vi­ņu ne­pār­pras­tu. “Odžu dzi­mums! Jūs esat lie­ku­ļi! Jū­su tēvs ir velns, slep­ka­va!” – tā par tiem, ku­ri ne­stāv par pa­tie­sī­bu, tei­ca Kris­tus, ne­vis glau­dī­ja ne­lie­šiem gal­vi­ņu. Tāds ir Kris­tus pie­mērs, ku­ram mums jā­se­ko.

Mums vis­pār va­ja­dzē­tu vai­rāk mā­cī­ties no va­ro­nī­giem un tais­nī­giem cil­vē­kiem, ne­vis ķē­mo­ties un ķe­pu­ro­ties pa­kaļ vi­sā­diem ne­lie­šiem un iz­ta­po­ņām. Kal­paks pirms nā­ves tei­ca: “Ba­lo­di, pa­liec ma­nā vie­tā!” Ma­nu­prāt, tas bi­ja tes­ta­ments ne ti­kai Ba­lo­dim, bet ik­vie­nam lat­vie­tim. Vai mēs šo no­vē­lē­ju­mu pil­dām un stā­vam sar­dzē par sa­vu tau­tu un val­sti? Po­li­ti­ķi ti­kai “brū­ķē lie­lu mu­ti” un da­ra vi­sā­das ne­jē­dzī­bas. Vi­ņi pat ne­va­rē­ja če­kas mai­sus at­vērt. Bi­ju­sī pre­zi­den­te Vai­ra Vī­ķe-Frei­ber­ga vi­siem spē­kiem cī­nī­jās pret pa­tie­sī­bas at­klā­ša­nu. Un kas tik­ko no­ti­ka Jūr­ma­lā? Sa­brauc te vi­sā­di sa­laš­ņas un ņir­gā­jas par mums…

DDD: Lat­vie­ši pa­ši vai­nī­gi, ka, tē­lai­ni iz­sa­ko­ties, ļau­jam sev kāpt uz gal­vas.

K.Z.: Jā, pa­tie­šām! Ja mēs bū­tu ti­ku­ši va­ļā no oku­pan­tiem, tad Krie­vi­ja sa­pras­tu, ka par mums ne­drīkst ņir­gā­ties, ka lat­vie­ši un Lat­vi­ja ir jā­cie­na. Bet ko mēs tā vie­tā da­rām? Mēs ļau­jam se­vi pa­ze­mot un vēl at­dā­vi­nām sa­vu zem­i pa­ze­mo­tā­jam.

DDD: Zem­i, par ku­ru lat­vie­ši lē­ju­ši asi­nis un mi­ru­ši Si­bī­ri­jā.

K.Z.: Vā­ci­jā vie­nā no ma­nām drau­dzēm bi­ja piec­i ne­re­dzī­gi cil­vē­ki. Vi­ņi bie­ži at­gā­di­nā­ja, ka acis at­de­vu­ši cī­ņās par Lat­vi­ju. Vai šo­dien lat­vie­ši bū­tu ga­ta­vi nest tā­du upu­ri par sa­vu Tēv­ze­mi? Viens no ne­re­dzī­ga­jiem cī­ņā par Ab­re­ni zau­dē­ja arī abas ro­kas. Bet mū­su valsts vī­riem tas ir nieks, tas nav ne­kāds ar­gu­ments, lai at­jēg­tos un ne­at­do­tu Ab­re­ni Krie­vi­jai. No­tiek vis­lie­lā­kais no­zie­gums, no­de­vī­ba pret sa­vu tau­tu un val­sti, kāds vien var būt.

 

In­ter­vē­ja Lie­ne Api­ne

 

 

Intervija pirmo reizi publicēta 2008. gadā laikrakstā “DDD” Nr.17(169) [2008. gada 15.–28. augusts], 18(170) [2008. gada 29. augusts–11. septembris] un 19(171) [2008. gada 12.–25. septembris], bet vēl joprojām ir ļoti aktuāla…

 

Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.15(437) [ 2019. gada 9.–22. augusts]