Jābeidz auklēties – jāskatās patiesībai acīs!

30. jūlijā “Radio Merkurs” raidījumā “Gaismas pils” viesojās Latvijas Nacionālās frontes dalībniece, pedagoģe Vita Ņikitina. Publicējam daļu no sarunas, atgādinot, ka raidījumu “Gaismas pils” varat dzirdēt internetā ik otrdienu plkst. 18.00–20.00. Raidījuma atkārtojums ir svētdienās plkst. 9.30–11.30.

 

Saruna ar Vitu Ņikitinu “Radio Merkurs” raidījumā “Gaismas pils”

 

Parazīti ir saindējuši latviešu tautu

 

Juris Lapiniskis: Viesos šodien ir jauka divu bērnu māmiņa Vita Ņikitina. [..] Pārskatīsim, ko avīzē “DDD” ir sarakstījuši daudzie korespondenti – Latvijas nacionālisti, Latvijas Nacionālās frontes dalībnieki. Domāju, ir vērts atgriezties pie agrāk publicētā Aivara Gardas raksta par gangrēnu, cērmēm un lenteņiem. Ar tiem Aivars Garda domāja okupantus un kolonistus, kuri sabraukuši mūsu zemē, mūsu valstī. PSRS laikā tika veikta Latvijas okupācija un kolonizācija. Un nonāca tik tālu, ka šie okupanti, kolonisti mūsu zemē kļuva jau vairāk par pašiem pamatiedzīvotājiem. Latvijas likumīgie pamatiedzīvotāji aizbēga, tika izvesti, slaktēti un dažādi nīdēti. Rezultāts bija bēdīgs. Tagad jau nav daudz labāk, jo okupācija un kolonizācija nav beigusies. Kā var uzskatīt, ka esi saimnieks savā dzīves telpā, ja tā patiesībā nav?! Okupantiem ir stipra aizmugure, un viņi kā dzeguzēni cenšas spiest mūs ārā no mūsu ligzdas. Aivars Garda uzskata, ka tie ir cērmes un lenteņi mūsu organismā un, kamēr mēs viņus neizdzīsim, mūsu organisms vesels nekļūs. Par to tad arī mēs tagad parunāsim. Lūdzu, Vita!  

Vita Ņikitina: Gribu iesākt ar to, ka daudzi pārmet Latvijas Nacionālajai frontei šo ļoti spēcīgo epitetu izmantošanu. Bet ir jāpaskatās taisnībai acīs – pie kā tad novedusi šī auklēšanās, iztapšana, glaudīšana pa spalvai, tā saucamā integrācija. Tas noved pie tā, ka mēs esam saindējušies ar parazītiem, kas ieperinājušies mūsu – Latvijas valsts un latviešu tautas – miesā. Un šie parazīti jau nedomā labprātīgi aiziet – viņi ir jāizdzen, jāpadzen, bet tam ir vajadzīgas zāles.

Nāk prātā kāds piemērs no medicīnas. Šķiet, Paula Stradiņa klīniskajā slimnīcā notika liela, unikāla operācija. Kāds vīrietis bija tik tālu saindējies ar parazītiem, ka citos laikos viņš būtu aizgājis bojā. Bet mūsdienu tehnoloģija, paldies Dievam, izglāba šo cilvēku. Un tas man sasaucas ar situāciju, kāda tā šodien ir Latvijā – esam tik ļoti aizlaiduši savu valsti ar okupantiem, ka tagad ir divtik lielas pūles jāpieliek, lai cilvēkiem kaut kā apskaidrotu apziņu, ka nu jau ir jāvelta visi spēki un no kolonistiem jāatbrīvojas, lai mēs neizietu bojā.

J.L.: Es tevi varu papildināt ar kādu līdzīgu piemēru. Mana mammīte piecdesmit piecus gadus nostrādāja Bērnu klīniskajā slimnīcā. Reiz viņa ar šausmām stāstīja, ka bērniņš nomiris. Taisījuši sekciju, lai noskaidrotu nāves cēloni. Atklājies, ka cērmes bija tā pārņēmušas organismu, juzdamās tur iekšā tik labi, ka bērniņš aizgājis bojā. Cērmes no barības vada bija salīdušas elpvadā, un bērns nosmaka. Gandrīz analogā situācijā šobrīd ir latvieši Latvijā. Mūsu valdība uz “urrā” taisa visādus šovus, demonstrācijas un vēl nezin ko, bravūrā stāstot, kas viss šeit ir ļoti jauki, bet patiesībā mūsu tauta iet bojā.

Mums stāsta, ka ekonomika uzlabojas. Bet ekonomika uz augšu iet tiem investoriem un ārzemniekiem, kuri šeit ieradušies pelnīt. Faktiski tie ir neokolonizatori, kas tikai darbojas savās interesēs, – gan bankas, gan rūpnieciskie uzņēmumi. No viņu puses raugoties, ir labi, bizness, viņu izaugsme, iespējas. Tātad viņiem šeit ir visas iespējas izvērsties. Bet kas mums no tā? Mums būtu kaut kas, ja paši ražotu un paši savus darba augļus baudītu. Pie vainas ir svešie, kuri mūs spiež ārā, mūsu kvalifikāciju pazemina. Uz ārzemēm bēg mūsu labākie, gudrākie cilvēki, mēs pat nedrukājam vairs naudiņu, mums nav vairs savas bankas – savas sirds…

 

Gangrēna, cērmes un lenteņi

 

Vita Ņikitina: Tā ir taisnība, bet es ierosinu pievērsties Aivara Gardas rakstam – līdz klausītājiem nosūtīsim šo sakārtoto un pamatīgi izanalizēto mūsu šā brīža situāciju, ko ir parakstījis Aivars Garda, Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētājs. Pirmās nodaļas nosaukums ir “Katrai tautai sevi jāaizsargā!”. Tātad: “Mūsu dienās latvieši pieļauj formālas valsts eksistenci, kura neaizsargā latviešu tautas intereses. Tātad mūsu valstī demokrātija neeksistē…”

Juris Lapinskis: Tas ir – mums neeksistē.

V.Ņ.: Jā. Praktiski, tā ir kā tāds aizslietnis – teatrāla butaforija, kas nav patiesība, bet ir tikai spēle – tāda pieaugušo neliešu smalka spēle. Tālāk Aivars Garda raksta: “Atjaunot demokrātiju nozīmē atjaunot latviešu tautas suverēno varu Latvijas teritorijā.”

Latvija ir latviešu zeme, un Latvijas valsts iedzīvotāji, latvieši, ir šīs zemes saimnieki – īstenie pilsoņi.

“Neoficiālie dati vēsta, ka Latvijā 90 procenti īpašumu un uzņēmumu pieder ārzemniekiem, tas ir, cittautiešiem. Demokrātijas atjaunošana paredz visu īpašumu atdošanu latviešu tautai. Andis Koknesis grāmatā “Tautu Tiesības” raksta…” Grāmatu “Tautu Tiesības”, starp citu, izdeva arī izdevniecība “Vieda”. Iesaku katram iegadāties, ja tas nav iespējams, tad vismaz bibliotēkā palasīt, tā ir grāmata, kas visu saliek pa plauktiņiem vienkāršā valodā juridiski sarežģītas lietas katram apziņā – kā kam ir jābūt. Arī juristiem ieteiktu savā kabinetā plauktā nolikt šo grāmatu un ik pa brīžam tajā ielūkoties. Tātad viņš raksta, “ka stratēģiski galvenajiem īpašumiem – zemei, jūrai, mežiem, citiem lieliem īpašumiem – obligāti ir jāpieder tikai latviešu tautai. Mēs varam to izīrēt, bet nekādā gadījumā pārdot svešajiem.”

Jo, ja tu pārdod zemi vai ko citu, tu atdod savu zemi – tas ir gabaliņš tavas tautas zemes. Mums jau citu māju nav uz šīs planētas – Latvija ir mūsu tautas māja.

Tātad Aivars Garda turpina: “Latvijā ir jāaizliedz viss, kas kaitē latviešu tautas interesēm. Latvijai kā valstij ir jāpastāv ikviena latvieša un visas latviešu tautas attīstībai. Gluži tāpat rožu dobē “demokrātija” nozīmētu visa pakļaušanu rožu interesēm. Nevarētu būt ne runas par kaut kādu “demokrātiju” ne tikai nezālēm, bet arī citām labām puķēm, jo tām savukārt “demokrātija” būtu savās dobēs; bet nezālēm (okupantiem pēc dabas) “demokrātija” nav nevienā dobē…”

Tas ir tāpat, kā katrs dārznieks kopj savu dobi. Ja gribi izaudzēt ražu, dabiski, ka izravējam dārzu, jo nezāles mums nav vajadzīgas. Katram ir sava vieta dārzā, un zinām, ka arī puķes nevar augt, ja ir aizlaistas ar nezālēm. Tāpat arī mēs nevaram attīstīties, ja esam aizēnoti no nezālēm, kas pārņem mūsu teritoriju.

“Gluži tāpat kā puķu dobi mēs sargājam arī savas ģimenes. Tik daudz vēl spējam saprast, ka demokrātija ģimenē nozīmē vislabāko apstākļu radīšanu tikai ģimenes locekļiem. Tauta un nācija ir lielāka ģimene. Kāpēc mēs, latvieši, negribam saprast, ka jāsargā arī lielā ģimene? Tikai tad labi jutīsies arī mazā ģimene. Un galvenais – šo kārtību ir iedibinājis Pats Dievs. Viņš Grib, lai katra tauta sevi aizsargātu. Dieva Griba ir svēta un ir jāpilda. Kas ir spējīgs, lai atspēko, ka tā tas nav. Ja nav spējīgs, tad lai godīgi atzīst Patiesību, lai godīgi atzīst, ka viss, kas notiek Latvijā, neatbilst Taisnīgumam, bet galvenais – lai sāk aktīvu cīņu pret netaisnīgumu!”

Bieži vien cilvēki grib izvairīties no šī pienākuma, lai gan zina, ka sirdsapziņa kaut kur iekšā kremt un grauž. Bet tik un tā mēs ejam it kā pret savu sirdi, gribam aiz slinkuma paši sev iestāstīt – nav ko tur sprēgāt, nav ko iziet uz asumiem ar tiem okupantiem u.tml. Ļoti labu interviju tagad sniedza arī Latvijas Nacionālās frontes “DDD” redaktore Līga Muzikante un Liene Apine pēdējos divos “Gaismas pils” raidījumos, kur viņas perfekti paskaidroja, ka cilvēki baidās konfliktēt savā valstī ar okupantiem, baidās aizstāvēt paši savas tiesības, savas intereses. Kaut vai tas pats minimums, kas tiek prasīts, – valodas lietojums. Vai tad tas ir tik grūti?

 

Ērtāk dzīvot melos

 

Juris Lapinskis: Zini – ir grūti. Es arī dodu lasīt avīzi “DDD” saviem kaimiņiem, tikšanās reizēs – saviem draugiem. Mana kaimiņiene, jauka, gudra sieviete, izmisumā saka: “Juri, tu man nenes šīs avīzes, es visu nakti negulēju, ar vīru lasījām, un līdz rītam nevarēju aizmigt. Ļoti laba avīze, patiesa un ļoti interesanta, taču vienkārši šausmas!” Par ko tas liecina?

Vita Ņikitina: …ka ērtāk dzīvot melos.

J.L.: Nē, par to viņa pat nedomāja. Saproti, ērtāk dzīvot tajā savā iedomu pasaulītē, vēlamo uzskatot par esošo.

V.Ņ.: Pelēkā deķītī ievīstīties.

J.L.: Un sev iestāsta, ka tā ir patiesība, ka viņi dzīvo tajā pasaulē, kas izrādās ir, kā tu teici, vai nu melu pasaule, vai pilnīgi nereāla.

V.Ņ.: Virtuāla.

J.L.: Jā, kā moderni saka, virtuālā pasaule. Vārdu sakot – naktī nosapņo un no rīta stāsta to kā patiesību: pats ar savām acīm redzējis…

V.Ņ.: Tā ir tāda sava veida pašhipnoze.

J.L.: Cilvēks pats uzbūvējis sev šo brīnumu pasauli un tajā dzīvo. Bet, kad noliek viņam priekšā realitāti skaidri un gaiši, kā tas ir avīzē “DDD”, to cilvēki negrib atzīt, jo realitāte ir skarba, nepatīkama, reizēm darbojas viņa egoistiski savtīgajām interesēm pilnīgi pretēji. Šis nav tas sapņa ceļš, ko cilvēciņš ir izdomājis, pa kuru gribētu iet. Un tāpēc jau saka: “Nenes man to avīzi, negribu lasīt tās šausmas, gribu gulēt mierīgi, nomirt gribu mierīgi.” Līdz tam mēs esam nonākuši. Bet, ja tā turpināsim, tās tad ir arī latviešu tautas beigas. Vai es par traku, par šerpu to traktēju – kā tev liekas?

V.Ņ.: Nē, viss ir pareizi. Mūsdienu situācija prasa vēl šerpāk, vēl trakāk. Bet ir arī tāda lieta, ka cilvēkos saglabājies bara instinkts – ja visapkārt visi dara tā, tad, ja nav spēcīga griba, cilvēki pavelkas līdzi. Un, tā kā visi dara tā, tad arī tu dari tāpat kā visi. Bet, ja cilvēkam ir izkopta sirds, taisnīguma izjūta un ja cilvēks dzīvo garīgi pareizu, tīru dzīvi, tad viņš samēro sabiedrībā notiekošo un redz, ka tur kaut kas nav kārtībā, ka kaut kas tur ir slims. Bet ir ļoti grūti izkāpt ārā un palikt vienam pret visu šo baru. Un tās ir bailes – ieskatīties savā dvēselē, kāds tad esmu īstenībā es. Ja nebūšu tāds kā visi, sanāk, ka nevarēšu iet ne uz vienu dzimšanas dienu, nevarēšu piedalīties nevienos Rīgas svētkos, kur ir tikai balagāni, dzeršana, vemšana un trakošana. Iznāk, ka man vajadzētu aiziet vienam mežā… Bet lielākais varoņdarbs, arī Dzīvās Ētikas Mācība to uzsver, ir palikt dzīvē iekšā, šajā balagānā, un atrotītām piedurknēm mēzt šos Augeja staļļus – un strādāt ar sevi, cik vari, attīrot sabiedrisko domu, kaut vai savas ģimenes ietvaros, ar savu piemēru dzīvojot tīri, skaisti šo dzīvi.

 

Latviešu tautas interesēm ir jābūt pirmajā vietā

 

Juris Lapinskis: Ir skaidri redzams ar nepabruņotu aci, ka dekolonizācija un deokupācija ir jāveic, citādi mēs nekad nebūsim saimnieki paši savā zemē.

Vita Ņikitina: Gribu atgādināt, ka mēs tagad pārlasām Aivara Gardas rakstu “Gangrēna, cērmes un lenteņi”, runājot par okupantiem mūsu valstī. Turpināsim šo rakstu lasīt un komentēt.

Tātad: “Tikai tad, kad latviešu tauta un katrs latvietis ir apmierināts ar savu kā latvieša attīstību, visa tauta un valsts kopumā var pievērst uzmanību citām tautībām, kas šeit dzīvo. Bet, kamēr saimniektauta latvieši, šeit labi nejūtas, ir jāsaprot, ka Latvijā demokrātijas nav un tā ir steidzami jāatjauno.”

Tātad, pirmkārt, mātei ir jārūpējas nevis par kaut kādiem svešiem bērniem un novārtā jāatstāj savējais bērns, bet vispirms jāpabaro un jāapkopj savs bērns. Mēs jau redzam – neskatoties uz to, ka tie okupanti jau palikuši no padomju laikiem, tagad vēl jauna veida parazīti lien iekšā, kuriem maksājam visādus pabalstus un atvēlam telpas, kas arī, lai tās uzturētu, maksā ievērojamu naudu. Notiek absurds absurda galā. Redziet, ko nozīmē, ja iedod velnam mazo pirkstiņu, tas paņem visu roku. Un, ja kaut kas nav bijis padarīts pareizajā laikā, tas samilzt kā tāda lavīna, ap mazu graudiņu apaug un veļas, kamēr iznīcina visu ciemu. Tā notiek šobrīd ar mums. Nu ir jādomā, ko darīt.

Tāpēc uz jautājumu “Ko nozīmē demokrātijas atjaunošana Latvijā?” Aivars Garda atbild:

“Drošības policijā es teicu, ka ir nepieciešams slēgt visas okupantu avīzes Latvijā, piemēram, Čas, Vesķi Segodņa, Telegraf un citas, un, ja tas būtu atkarīgs no manis, es to nekavējoties izdarītu. Drošības policisti man pārsteigti jautāja: “Kur tad paliks demokrātija?” Bet, tieši aizliedzot klaju ienaidnieku avīzes, tiktu atjaunota demokrātija jeb latviešu suverēnā vara.”

Iedomājieties, Drošības policija – cilvēki, kuriem vajadzētu zināt pamatu pamatus, atšķirt melnu no balta, – nesaprot, ka naidīgi noskaņotie okupantu masu mediji nav demokrātija. Viņi pat nesaprot vārda “demokrātija” nozīmi. Tas ir absurds, ka viņi nesaprot, ka ne jau tie, kuri cīnās pret netaisnību, ir kaut kādi naida sējēji un kaut kādu fobiju izplatītāji, bet tieši šī parazītu prese un viņu masu mediji to dara. Man dažreiz mati ceļas stāvus no tā visa. Tieši aizliedzot klaju ienaidnieku avīzes, viņu masu medijus, tiktu atjaunota demokrātija – tautas vara. Tas ir jāsaprot, ka okupantam, kaut viņš tagad ir pilsonis, nepieder vara, jo viņš jau tika naturalizēts prettiesiski. Okupācija bija, bet deokupācija netika veikta, tāpēc naturalizētajam nav suverēnas varas.

Lasām tālāk: “Demokrātiskā valstī nedrīkst būt visatļautība ienaidniekiem, kad katrs no viņiem dara un runā, ko grib. Tas, ka pat drošības iestādēs nav izpratnes, kas ir patiesa demokrātija, liecina, cik totāli apstrādāta tiek latviešu tauta. Protams, arī citas pasaules tautas. Nedomājiet, ka ASV, Vācijā, Francijā izpratne par demokrātiju ir labāka. Vismaz vienā jautājumā mēs esam vienisprātis ar mūsu “dārgo” Drošības policiju: nekādu diskusiju par demokrātiju ar nacionālboļševikiem, “bitēm” utt. Demokrātija pret viņiem nozīmē izolēt viņus no latviešu tautas.”

Var redzēt, ka kaut kāda vara apstrādā ne tikai mūsu cilvēku prātus, tā darbojas visā pasaulē. Par to arī tika runāts citos “Gaismas pils” raidījumos, ka melnās ložas patiešām ir. Tā nav tāda pasaciņa – tās reāli pastāv, redzam viņu darbus ikvienā dzīves parādībā.

 

Turpmāk vēl…

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 16(438) [2019. gada 23. augusts–12. septembris]


« Atpakaļ