Klaudija Tiltiņa
Neatkarīga žurnāliste
1940. gadā politikas priesteru uzspiestais ideoloģiskais balasts, kaisīts ar nelietības pelējumu, tautai tika sniegts pārsamelota surogāta iepakojumā. Kompartijas gebelsi spriedelēja par Latvijas “apzinātu sociālistisko izvēli”, kur impērijas šovinisma spēcīgais tvans sarkanos rugājos tika mērīts ar ideoloģiskām dogmām un politisku termometru. Kompetenti orgāni ceļu iemīdīja līdz pat Sibīrijai, bet čekas cietumu orģiju prestižs latviešus dīrāja līdz baltiem kauliem un ar interlamām un sarkasma grimasēm brutāli bīdīja duļķainā ūdenstilpnē, jo tumšajās krustcelēs rītdienas sociālā zona grima slīkšņā. Krievijas padomju šķērmās pagātnes asiņainā ēna melnēja Latvijas koloniālajā provincē; “Saules aptumsuma”, patvaļas un cietumu brīvā politisko represiju un atklātā rusifikācijas savdabīgajā poligonā gaudoja vēstures vētra.
Taču tagad varmācīgās rusifikācijas briesmīgajos izcirtumos vēl joprojām kuplo padomju laikā izaudzētās melnās graudzāles. Koloniālās kundzības laikā veikto “miermīlīgo denacionalizāciju” – rusifikāciju vai etnocīda politiku – iemūžināja pieminekļos. Pārdaugavā joprojām ir apbrīnojams Latvijas Neprāta piemineklis. Dižā Neprāta vienreizīgs piemineklis!
Pieminekļi, pirmkārt, ir monumentāla propaganda. Propaganda! Tā ir politika, nevis māksla, tādējādi to izmanto kā propagandas mehānismu. Māksla ir sabiedrības ideoloģija, nacionālo interešu paudēja, tā nav ārpus tautas, ārpus nācijas. Lūk, okupācijas kritikas arsenālā ir balanda! Kur ir okupācijas kritiķi, tiesneši, prokurori? Valstī politikas nebūšanas noziestas ar demokrātijas mirrēm.
Toties patriotu domas ir smagas, ar biežām purslām, bet sāpīgi asas un patiesas. Patriotus vieno sirdsapziņas grupa, vieno īstenības vārds. Viņi savus principus nemaina kā kreklus, jo plecos nes patiesības un sirdsapziņas krietno nastu, bet pārliecību glabā kā augļu kauliņu dvēselē. Patriotu dzīve ir uzticības un mīlestības paraugs Latvijas zemei.
“DDD” ir leģendāra, specifiska latviešu patriotu avīze: pauž nelokāmu patriotisku pozīciju, aizstāv un propagandē latviešu nacionālās vērtības. “DDD” strāvo nepakļautā Prometeja titānisks gars, tiek akcentēts Latvijas garīgais kodols, tautiešu nacionālās un sociālās pašapziņas serde. Nacionālo titānu dvēseles dzīvo unisonā ar tautu. Viņus nekas nevar iznīcināt, jo viņi ir tautas liktenī. Latviešu nācijas intelektuālā elite ir “DDD” avīzes lasītāji un atbalstītāji, bet tās veidotājiem un izdevējiem nodrošināta caurlaide izredzēto plejādē.