Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes biedru Aivaru Dzirnieku
Turpinājums no: Par vēlu nav nekad – kamēr vien dzīvojam. 1. daļa
Lasiet laikrakstu “DDD”!
DDD: Mums ir daži krievi, kuri saprot un atbalsta latviešus centienos pēc dekolonizācijas, bet viņu ir tik maz, ka saskaitīšanai vienas rokas pirkstu būs par daudz… Un pārējie okupanti viņus uzskata par saviem ienaidniekiem, dažādi aprej. Šādus cilvēkus, protams, mēs projām neraidīsim – viņi ir mūsu draugi, kas ar savu attieksmi nopelnījuši šeit palikt, ja vēlas. Bet ko tad darīt, kā atmodināt pašos latviešos nepieciešamo pašapziņu, lai mūsu tauta saņemtu drosmi un cīnītos par taisnīguma atjaunošanu?
Aivars Dzirnieks: Patiesā situācija nav iepriecinoša. Mēs respektējam un klausām visādām Briseles regulām. Ja Eiropas Savienība sabruktu, es uzskatu, tad rastos lielākas cerības atbrīvoties no okupantiem. Bet tagad visi labi izglītotie domā tikai par savām siltajām vietām, un dekolonizācija viņiem šķiet tikai traucēklis, bieds sava nodrošinātā stāvokļa stabilitātei.
Es pilnībā piekrītu skolotājai Vijai Letinskai, kura kādā no iepriekšējiem jūsu avīzes numuriem sacīja, ka “DDD” ir domāts gudriem cilvēkiem. Vēlreiz atkārtošu, ka laikraksts “DDD” būtu jālasa ikvienam latvietim, kurš sevi apzinās kā latvieti! “DDD” izgaismo visu, un cilvēkam ar normālu galvu tur nav nekā nesaprotama. Un labi, ja kaut daļēji mēs cenšamies šo patiesības liesmiņu uzturēt – katrs savā dzīvē pretojoties netaisnībai un meliem. No pasaules “varenajiem”, no Melnajām ložām tiek gādāts, lai cilvēki, arī latvieši, dzīvotu dezinformētā pasaulē un patiesība tiktu noslēpta. Tāpēc vismaz mums ir jācenšas patiesību paust un izplatīt, lai tie, kuri grib zināt, arī var pie tās nokļūt un izdarīt izvēli, kā rīkoties.
Tāpēc Aivars Garda ir padarīts par “aizliegto cilvēku”, jo viņš pauž Melnajām ložām bīstamo patiesību. Nedod Dievs, palaist viņu tribīnē – latviešiem “samaitās” domāšanu.
DDD: Kā Sokrāts “maitāja” atēniešus?
A.Dz.: Jā, varam iedomāties, kas notiktu, ja latvieši brīvi uzklausītu un pieņemtu patiesību, kuru pauž jūsu avīze, – cilvēki nāktu pie saprašanas un nebūtu tādas mazdūšīgas šaubīšanās par dekolonizācijas pieprasīšanu. Taču es ticu, ka tā būs, jo visam pienāk savs laiks un neviena nelietība nepaliek nesodīta.
DDD: Pastāv Cēloņu un seku likums. Nevis kā sods, bet gan kā evolūcijas pamatprincips – ko pats iesēj, to arī pļauj. Kādus cēloņus cilvēks sev pats būs radījis, tādas sekas arī būs jāizdzīvo. Dzīvās Ētikas Mācība skaidro, kā tas notiek – kā darbojas karma.
A.Dz.: Šī patiesība mums ir pieejama. Cik ir mūsu spēkos, kā jau teicu, tā būtu jāizplata, par to jārunā un jāaicina latviešus domāt, ja vēlamies savu tautu un zemi saglabāt. Sava tauta taču ir jāaizstāv – kurš cits to darīs mūsu vietā?!
Sarkanais holokausts turpinās
Aivars Dzirnieks: Žīdi, pretēji latviešiem, aizstāv savu tautu, kā saka, ar nagiem un zobiem. Vai tad latvieši mazāk būtu cietuši – proporcionāli no savas tautas daudzuma latvieši ir tikuši iznīcināti vairāk nekā žīdi. Bet mēs, lūk, nedrīkstam izsludināt pa visu pasauli tādu holokaustu? Holokaustu pret žīdiem nedrīkst pat apšaubīt, ja negrib iedzīvoties nepatikšanās… kaut arī 6 miljoni žīdu upuru ir uzpūsts skaitlis. Man ir laimējies tikt pie grāmatas “Hitlers dzīvoja Argentīnā”, kur rakstīts arī par tiem žīdiem, kas gāja bojā koncentrācijas nometnēs. Žīdi paši to esot pieļāvuši, uzskatot, ka šis būs tikai “ģenētiskais atkritums”… Un šo “defektu” pēc tam pasniedz kā “efektu”, izbazūnējot lielo holokaustu – patiesībā kā iespaidīgu biznesu.
Gribu pieminēt vēl dažas vēsturiskas patiesības, lai pamodinātu latviešus atmosties. 1939. gadā PSRS gatavojās karam. Pārējā pasaule nebija vienota, lai aizstāvētos pret RSRS. Kad Ļeņins vēl bija dzīvs, viņš vērsās pret lielkrievu šovinismu, taču praksē lielkrievu šovinisti kļuva par boļševikiem, jo nevienam jau uz pieres nebija rakstīts, ka viņš ir lielkrievu šovinists. Cēlo, humāno ideālu vietā patiesībā darbojās trūkuma, bada un nāves politika, un izmisušie cilvēki pat ilgojās, lai viņu mokas atpestī nāve.
Pēc manā rīcībā esošās informācijas, 1939. gada 19. augustā PSKP CK politbirojs pieņēma lēmumu par Otrā pasaules kara sākšanu. 1939. gada 23. augustā Maskavā Molotova–Ribentropa protokola vienošanās noteica, ka 1939. gada 1. septembrī Vācijai jāsāk Otrais pasaules karš, uzbrūkot Polijai. Banketa laikā vācu puses pārstāvis uzsauca tostu par vācu–padomju draudzību, savukārt PSRS puses pārstāvis uzsauca tostu par padomju–vācu naidu.
DDD: Kā tā?
A.Dz.: Vācu pārstāvis teica freundschaft, kas nozīmē “draudzība”, taču padomju ebrejs spēja pateikt tik vien kā feindschaft – naidīgums, jo aiz burta “f” neizdevās izrunāt “r”… Tālākā notikumu gaitā padomju feindschaft guva virsroku pār vācu freundschaft.
1941. gada 22. jūnija naktī Vācijas ārlietu ministrs Ribentrops izsauca uz savu biroju PSRS vēstnieku Dekanozovu, prasot viņam: kas tā par nelietību, ka no PSRS puses izdota pavēle uzbrukt Vācijai 6. jūlijā? Dekanozovs atbildējis, ka tā noteikti ir kļūda. Vēlāk vēsturnieki atklāja, ka no PSRS puses tāda pavēle tik tiešām ir bijusi.
Pēc Otrā pasaules kara padomju specdienesti visā plašajā pasaulē izvērsa agresīvas aktivitātes. NATO valstīs iesūtīja spiegus. Pārējās valstīs, ar retiem izņēmumiem, iesūtīja speciālus instruktorus, kas apmācīja kadrus diversiju veikšanai, lai gāztu likumīgās valdības. PSRS šiem mērķiem nežēloja ne naudu, ne ieročus. 150 miljardi naftas dolāru nedeva cerēto rezultātu – tie iekrita kā caurā mucā. PSRS beigu fāzē Gorbačovs meklēja pie ASV un VFR 14 miljardus dolāru, lai PSRS iedzīvotājiem nopirktu pārtiku. PSRS ārpolitiskas fanātiskais mērķis bija visās pasaules valstīs, izņemot PSRS un tās satelītvalstis, vardarbīgi gāzt likumīgās valdības, bet ASV pārvērst par Ziemeļamerikas sociālistisko republiku. Tika strādāts, lai visur par valsts valodu kļūtu krievu un plīvotu PSRS karogs, lai jaunajās valstīs pēc padomju parauga tiktu iedarbināts nāves konveijers pret “tautas ienaidniekiem”…
Kāpēc nekad un nekur netiek pieminēts “sarkanais holokausts”, kas paņēma 220 miljonus cilvēku dzīvības?! Pēc franču avīzes “Figaro” datiem, 110 miljoni tikuši nonāvēti sarkanajā Ķīnā. Taču proporcionāli iedzīvotāju skaitam vislielākos zaudējumus ir cietusi Latvija. 20. gadsimtā Latvija zaudēja 54 procentus no latviešu tautas. Vācu baroni 700 gadu laikā latviešu tautai nenodarīja tādu ļaunumu, kādu krievu un padomju “labvēļi” 20. gadsimta dažās desmitgadēs.
Sarkanais holokausts pret latviešu tautu vēl joprojām nav beidzies, jo DDD process nav noticis.
Varonība: latviešiem ejamais ceļš
DDD: Mums ir jauns Valsts prezidents – Džordžs Sorosa tīklveida struktūrās iesaistītais Egils Levits, kurš 1994. gadā kopā ar Valdi Birkavu atbalstīja atvaļināto okupantu militārpersonu un viņu ģimeņu atstāšanu un aprūpēšanu Latvijā. Sorosa fonda loceklis.
Aivars Dzirnieks: Protams, ka Egils Levits nav cilvēks, kurš aizstāv latviešu nacionālās intereses un atbalsta dekolonizāciju. Bet juristus pavisam cilvēcīgi var saprast – viņi baidās ne vien par savām darbavietām, bet arī par savām dzīvībām. Tomēr, ja ir bail par savu stāvokli un dzīvību tādiem profesiju pārstāvjiem, kuriem cīņā par taisnīgumu ir jābūt tautas priekšgalā, tad viņi nav izvēlējušies pareizo profesiju. Aivaram Gardam arī uzbruka, lai nogalinātu, bet viņš nenobijās un turpina savu darbu. Viņš cīnās par taisnīgu lietu – viņš nebaidās.
Un šeit es vēlos pieskarties vēl kādai tēmai, kuru Aivars Garda ir drosmīgi aktualizējis, – vēlēšanām. Cilvēki tik tiešām skraida uz vēlēšanām, kā narkotikas sarijušies, neko ne domā, ne saprot. Neapjēdz nedz to, ka nav, par ko vēlēt, nedz to, ka šādas vēlēšanas ir viltīga, noziedzīga fikcija, ar kuras atbalstīšanu tiek veikta, var teikt, nodevība, noziegums pret latviešu tautu un valsti. Ieinteresētie vēlēšanu mafijas fīreri tikai piemet nedomājošiem “narkomāniem” – elektorātam – kārtējo narkotiku devu, lai viņi neattopas no eiforijas par godīgām vēlēšanām un iedomas, ka ir jāiet un jāpilda savs “pilsoņa pienākums”.
DDD: Aivars Garda šos skraidelētājus sauc par fanātiķiem.
A.Dz.: Jā, šie vēlēšanu fani ir fanātiķi, jo fanātiski tic blēžiem, nespēdami pat apjaust viselementārāko, ko viņiem pilnīgi ar karotīti pasniedz laikraksts “DDD”. Jā, cilvēki diemžēl ir uz zema attīstības pakāpiena – pilnīgi stulbi un bezjēdzīgi.
DDD: Daudzi nesaprot termina “fanātisms” patieso jēgu. Sociālā tīkla “Facebook” komentāros atrodas pat tādi “gudrinieki”, kas par fanātiķiem sauc cilvēces augstākos dižgarus – Kristu, Sokrātu, Džordāno Bruno un citus, kuri atdeva dzīvību par cilvēcei sniegto patiesību.
A.Dz.: Kā gan cilvēks var uzņemties tādu zaimošanu kā nodēvēt par fanātiķiem dižgarus, kas nesuši tādus upurus cilvēces labā?! Tad jau arī Dievs ir fanātiķis? Kāds stulbums tādam cilvēkam ir galvā! Lasīju, kā fanātismu skaidro Aivars Garda, un pilnībā piekrītu viņam. Patiesības aizstāvi, savas tautas un zemes patriotu nedrīkst saukāt par fanātiķi. Citādi sanāktu, ka mēs visi esam fanātiķi, jo cīnāmies taču par taisnīgumu, kas būtībā ir ikviena cilvēka pienākums. Vai tad gļēvuļi, kuri sēž patrepē, apsaukādami un izsmiedami tos, kas pauž patiesību, aizstāv savu tautu un zemi, prasot dekolonizāciju, būtu tie varoņi, bet viņu izsmietie – fanātiķi?!…
DDD: Ir tāda iedvesmojoša filma “Drošsirdis”– par varoni, kurš vadīja skotus cīņā pret angļiem. Nodevības dēļ viņu sagūstīja, spīdzināja, bet lūgšanos, lai viņu pasaudzē, spīdzinātāji nesagaidīja. Vēl pēdējos spēkus saņēmis, viņš izsaucās: “Brīvība, brīvība, brīvība!” Un viņa biedri godāja varoni, turpinot Drošsirža iesākto – cīņu par brīvību.
A.Dz.: Varonība ir nepieciešama, bez tās tauta iznīkst. Man ir ļoti žēl, ka mūsu juristi savas personiskās labklājības dēļ necīnās par taisnīgumu – viņi labāk izvēlas paklusēt. Vai zināt priekšvēsturi, kāpēc Mavriks Vulfsons varēja pateikt, ka Latvijā bijusi okupācija?
DDD: Nu, kāpēc?
A.Dz.: Tā nebija drošsirdība no Vulfsona puses. Aleksandrs Jakovļevs dažas dienas pirms tam bija Rīgā, runājis ar Neilandu, pēc tam Neilands savukārt runājis ar Mavriku Vulfsonu. Acīmredzot Aleksandra Jakovļeva iedrošināts, Mavriks Vulfsons saņēma dūšu to pateikt – taču ierosinājums jeb atļauja nāca no Maskavas, no Gorbačova padomnieka Aleksandra Jakovļeva. Un, kad Vulfsons to pateica, Pugo, kurš tolaik bija Latvijas kompartijas galvenais vīrs ar algu 650 rubļu mēnesī, mudīgi piezvanīja uz Maskavu un teica – izrādās, ka Latvijā vēl ir latvieši. Tas ir interesanti.
Taču – lai latviešu lasītājs nenonāk galīgā pesimismā, ka nekas nav darāms, bet saglabā možumu! Sākot pat ar mazām lietiņām, var virzīt savu domu un darbus uz labo, uz pozitīvo – uz to, ka taisnīgums uzvarēs, ja vien pieliksim tam savu enerģiju. Pozitīva enerģija neaiziet zudībā, bet sastop sev līdzīgu un summējas. Tātad patiesības enerģija šādi pieaug un taisnīgums uzvar.
Novēlu latviešiem (kuri sevi par latviešiem uzskata) lasīt laikrakstu “DDD”, kurš šodien ir vienīgais patiesības avots, kur ir atrodamas atbildes pilnīgi uz visu visvajadzīgāko! Bet, ja nejēgas mūs sauc par fanātiķiem, tad lai šie muļķi apjūsmo paši savu muļķību. Pienāks norēķinu laiks – un draza tiks aizmēzta.
Atgriežoties vēl pie iepriekš pieminētā, ka arī pie mums kvantums ir idiotiska masa, gribētos atvainoties normālajai tautas daļai – tā jau nemaz nav tik nemanāma. Tātad tik drūmi par visu tautu nebiju domājis. Taču, tāpat kā darvas piliens sabojā pat medus mucu, arī okupantu lielais daudzums bojā Latvijas pamatiedzīvotāju morālo vidi.
Un nobeigumā gribu vēl apsveikt visu “DDD” kolektīvu notikušajā tiesvedībā ar taisnīguma uzvaru! Godājamam Aivaram Gardam, ļoti cienījamām Līgai Muzikantei, Lienei Apinei, Steidzītei Freibergai, Maijai Redelei un, protams, visiem redakcijas palīgiem novēlu labāko no iespējamā, skaistāko no vēlamā, laimīgāko no neizbēgamā! Bet lai vai kā, lai arī cik grūti būtu – patiesība vienalga uzvarēs! Paldies jums par pašaizliedzīgi sniegto palīdzību latviešu tautai šo patiesību apzināt un to aizstāvēt! Un paldies arī tiem latviešiem, kuri to saprot un sniedz savu atbalstu taisnīguma atjaunošanai mūsu zemītē.
DDD: Paldies!
Intervēja Steidzīte Freiberga
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.13(435) [2019. gada 12.–25. jūlijs]