Lai Gunāra Zemtauša cīņa turpinās!

Šogad man varēja būt 90…

 

…bet mani nogalināja okupantu vara manai tautai nezināmā vietā un laikā. Un tā ir patiesība. Šie vārdi ir iekalti piemiņas vietas akmenī, kuru mans brālis ar savu dēlu uzstādīja 2003. gada rudenī…

1948.–1950.gadā, būdams LVU Ekonomikas fakultātes 2. kursa students, veidoju un vadīju studentu nacionālo pretošanās grupu pret iekarotāju un vietējo kolaboracionistu varu.

Otrais pasaules karš juridiski bija beidzies, bet pie mums ne. Tie, kuri mani tiesāja, bija okupantu militāristu tērpos, dēvēja sevi par “kara tribunālu”. Tas bija 1951. gada 2. martā – sešus gadus pēc kara. Man bija 22 gadi. Krievu valodā viņi man nolasīja nāves spriedumu, un visa viņu tur tā saucamā kara tiesa runāja krieviski, tāpat kā abi butaforiskie advokāti. Tas pārsteidzošākais, ka tūlīt pēc sprieduma izsludināšanas viens no militāristiem deva man baltu lapu, lai rakstu apžēlošanu. Man pat nebija doma sevi pazemot – ne iekarotāju, ne savu likteņa biedru acīs! Es atteicos. Baltā lapa palika viņu pirkstos.

Mani pēc tam turēja Centrālcietuma II korpusa nāvinieku kamerā – pašā augšējā stāvā. Tā paša gada maija pirmajā pusē veda uz kaut kurieni saslēgtām rokām divu sargu un suņa pavadībā. Pēdējais, kurš mani redzēja Centrālcietuma pagalmā, ejot tuvu gar I korpusa puspagraba logiem, bija Gunārs Stefans. Viņš tobrīd acīmredzot bija pakāpies un, pieplacis ar seju pie restēm, pazina mani, jo kādu laiku bijām kopā čekas pagrabā. Viņš kliedza, jautājot, uz kurieni mani ved. Atbildēju: “Prasi to viņiem.”

Kas tālāk ar mani notika, neviens nekad neuzzinās. Arī tie droši vien ne, kuri tagad Latvijā čekas papīru kaudzēs ierakušies. Kas notika ar mani, to varēšu pateikt tikai manam brālim, kad viņš nonāks Tur Augšā, kur tagad esmu es.

Kas čekas papīros ierakstīts par mani pēc 2. marta? Varbūt meli – kā par daudz ko. Mans brālis zina, ka pēc šīs kara tiesas prāvas LVU komsorgs – 1927. gadā dzimušais Škapars – čekas uzticības personas statusā sasauca savu komjauniešu sapulci, tēlaini izsakoties, ar putām uz lūpām kliedza, ka, lūk, nošaušanai nolemts viens, bet vajadzējis nošaut viņus visus, kuriem piespriests tikai “25+5”.

Jā, tas ir tas pats Škapars, kurš laikam “mīlēja” Raini – konkrēti tā tēzi: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies.” Un, kad laiki pārtrauca iet vecajā gultnē, Škapars komsomola nozīmīti nomainīja pret auseklīti, satvēra gadus desmitus nīsto karogu un traucās tautfrontiešu avangardā, mērķējot trāpīt materiāli nodrošinātajā “pareizajā” nišā.

Tagad no augšas raugos ar gandarījumu, ka ir vēl kaut neliela cīnītāju grupa par latvisku Latviju – brīvu no okupācijas atliekām. Tā ir taisnīga lieta, kur zaudēšanas varbūtība nepastāv.

Atcerieties un pieminiet – ne tikai tos septiņus Gunārus, bet visus, kas savu dzīvi dažādos veidos ziedojuši mūsu Latvijai: tādai, kādu to izcīnījām pirms 100 gadiem, kura pastāvēja tikai 22 gadus, tikpat ilgi, cik man bija gadu, kad mani nogalināja okupantu vara.

 

Gunāra teikto uzklausīja un pierakstīja viņa brālis Jānis Zemtautis[1]

 

 

[1] Jānis Zemtautis par pretošanos padomju varai izcietis 15 gadus ilgu ieslodzījumu Gulaga nometnēs un izdzīvojis. Viņa brālis, Latvijas Valsts universitātes studentu pretošanās grupas “Brīvās Latvijas Atjaunotāji” vadītājs Gunārs Zemtautis (1929–1951), tika arestēts 1950. gada 23. jūnijā, skolu izlaiduma dienā, izvedot no zāles svinīgā pasākuma laikā. Gunāram tika piespriests un izpildīts nāves sods. – Red.piez.

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.12(434) [2019. gada 21. jūnijs–11. jūlijs]


« Atpakaļ