Dzīvā Ētika: latvietim tuva Mācība. 2. daļa

No kreisās: Ausma Muzikante un Baiba Skrastiņa

Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes atbalstītāju Baibu Skrastiņu un dalībnieci Ausmu Muzikanti

 

Turpinājums no: Dzīvā Ētika: latvietim tuva Mācība. 1. daļa

 

Latvieši nāves miegā

 

Baiba Skrastiņa: Ārkārtīgi daudz latviešu ir kļuvuši vienaldzīgi, daudziem neinteresē nekas vairāk par personīgo labklājību Jā, un tas sarūgtina. Skumji, ka Latvijā paliek vairāk vecākā paaudze, bet jaunie brauc uz ārzemēm dzīvot. Viņi stāsta, ka tur esot labāk, visi smaida… Tikmēr mūsu skaistie lauki kļūst tukši un pamesti.

Ausma Muzikante: Galvenais šobrīd būtu atmodināt tos gulošos, kas kā “Ugunī un naktī” aizvesti no Rīgas pils un Nāvessalā pārvērsti par akmeņiem, iemidzināti. Un vēl līdz šim nav atradusies iespēja pilnībā atmodināt šos iemigušos. Es nesaprotu, kā var neredzēt skaudro realitāti, ka mūsu valsts vēl joprojām nav brīva? Tā ir vislielākā bēda – ka latvieši guļ nāves miegā. Arī mana paaudze, kas piedzīvojusi 1940. gada okupāciju, slepkavošanas, izvešanas… Es ļoti labi atceros to laiku. Jaunieši klausoties brīnās un netic. Saprotu, ka tas, ko stāsta, ko grāmatās raksta, jau tik dziļi neskar, bet ja tu pats, kaut ar bērna acīm, esi visu redzējis, tad jau viss izgaismojas citādi.

DDD: Bet tomēr arī vecākā paaudze ir ārkārtīgi vienaldzīga, kaut gan zināmā mērā atbildīga, ka šis nāves miegs ir nodots tālāk bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem.

A.M.: Jā, tā tas ir. Kamēr vēl bija briesmīgais okupācijas laiks un jādomā par katru vārdu, ko runā, vēl varēja saprast. Bija jādzīvo divās pasaulēs gan skolā, gan darbā, gan mājās. Daudzi jau pieņēma to, ko diktēja partija un valdība. Bija, protams, tādi, kas tā nedomāja, bet saviem jauniešiem patiesību stāstīja samērā maz. Taču pēdējo trīsdesmit gadu laikā taisnība varēja augšāmcelties. Bet tā vietā sociālajos tīklos es lasu: mums par to nav stāstīts, mēs neko nezinām… Un tāpēc tik tiešām vislielākā atbildība jāuzņemas ir manai paaudzei – okupācijas aculieciniecei.

It īpaši tiem latviešiem, kuri bijuši izsūtījumā un atgriezušies, vajadzētu iet avangardā, kas modina gulošos un aicina cīnīties par taisnīgumu, lai tauta neietu bojā, lai mūs nepiemeklē tas, ko zinām no vēstures par senprūšiem. Senprūši padevās vācu varai, un nu viņu vairs nav. Lai nostiprinātu savu kontroli pār prūšiem, Vācu ordenis veicināja vācu un poļu zemnieku apmešanos okupētajās prūšu zemēs. Jau 15. gadsimtā prūšu vairs bija tikai aptuveni puse no savas zemes iedzīvotājiem, bet pārējie – kolonisti. Turklāt pilsētās pilnībā dominēja ieceļotāji.

B.S.: Tieši tāpat kā tagad Latvijā. Ja neveiksim dekolonizāciju, mūs sagaida prūšu liktenis. Mans tēvs teica: “Es nekad neesmu baronam roku bučojis kā mazs puika!” Mani senči nav bijuši roklaižas – un tādi nedrīkstam būt arī mēs, šodienas latvieši.

DDD: Savējo iepludināšana okupētajās teritorijās ir sens un pārbaudīts tautas iznīcināšanas un valsts pārņemšanas paņēmiens. Neviena tauta nav gājusi bojā karā vai slimībās, bet gan samierinoties ar okupantu palikšanu savā zemē.

A.M.: Ir briesmīgi, ka vairums latviešu negrib saprast šo okupācijas, tātad tautas iznīkšanas, turpināšanos.

 

Dzīvas zivis peld pret straumi

 

Baiba Skrastiņa: Šajā situācijā ir jārunā skaidra valoda. Jūs kā laikraksts drīkstat un varētu būt vēl skarbāki! Gļēvulis var apvainoties, ka viņu nosauc par gļēvuli, bet, ja šo gļēvuļu starp latviešiem ir tik ļoti daudz, tad viņiem vajag to pateikt. Kā gan citādi? Ne jau tāpēc, lai sevi izceltu, jūs to sakāt, bet tāpēc, lai latvieši beidzot apjēgtu traģēdiju, uz kuru ved bailes padzīt okupantus. Viss, ko raksta avīze “DDD” ir taisnība. Daudzi izglītoti cilvēki, skolotāji tur pauž labas domas.          

DDD: Latviešiem ir tādas nelādzīgas īpašības kā iztapība, pieglaimošanās, lietu nesaukšana savos vārdos. Varbūt arī šie netikumi iemidzina mūsu tautu?

B.S.: Jā, tā ir. Aivars Garda daudz ir iznesis, saņemot nicinājumu un naidu no pašu tautiešu puses. Viņu gandrīz nogalināja, taču viņš nekad nav nobijies, nav piekāpies netaisnības priekšā un turpina runāt skaidru valodu. Man patīk lasīt viņa rakstus un intervijas.

Ausma Muzikante: Daudziem Aivars Garda var šķist tiešs un brīžiem tik skarbs, ka jānobīstas. Taču viņš pauž patiesību. Un mums būtu jāveido sevī šī sapratne par mūsu laikmetu, par Dzīvās Ētikas Mācību, kurā var atrast visu, kas katram cilvēkam, kurš grib ar pašcieņu dzīvot, ir nepieciešams. Ir jāsaprot, ka, lai Latvija arī turpmāk pastāvētu, mums visiem ir patiesi jāgrib brīvība, tad nāks arī varēšana to sasniegt. Ja nebūs gribas, tad arī neko nevarēs. Tā tas ir visās lietās – no visvieglākās līdz visgrūtākajai.

B.S.: Mērķim ir jābūt augstam. Dekolonizācijai ir jākļūst par mūsu tautas mērķi, tad spēsim to panākt. Bet, ja cilvēkam nav pašizaugsmes, nekādu augstu mērķu, vēlēšanās pārvarēt savas vājības, tad viņa dzīve patiesībā tiek bezjēdzīgi notrallināta. Tādus vērojot, man liekas, ka viņi ir tik ļoti aizrāvušies ar saviem personīgajiem darbiem, ka nav laika pat nomirt… kur nu vēl par tautu padomāt.

A.M.: Par dekolonizāciju runā arī “Radio Merkurs” raidījumā “Gaismas pils”. Man patiktos, ja “DDD” lasītu un raidījumus klausītos arvien vairāk latviešu un paši sevi tādā veidā saspridzinātu.

DDD: Kā tas jāsaprot – saspridzināt sevi?    

A.M.: Tas nozīmē saspridzināt sevī melus, bailes, iztapību un citas tumšās īpašības. Mūsu tētis savulaik saviem bērniem mācīja: “Cilvēkam ir divas izvēles. Tu vari peldēt pa straumi un baudīt iluzoru labsajūtu, bet vari arī peldēt pret straumi, tad būs sarežģījumi, taču būsi gandarīts, ka vari pārvarēt sevi un paveikt kaut ko labu.” Šajā gadījumā es domāju, ka mums vajag uzspridzināt to latviešu apziņu, kas ir aizmiguši, kas, pārvērsti akmeņos, guļ un domā: “Vai cik man ir labi, es savu mūžu tā nodzīvošu.”

DDD: Ir jau tā, ka tikai dzīvas zivis peld pret straumi, bet beigtas – pa straumei.

A.M.: Lūk, lai mūsu tauta nekļūtu par beigtu zivi, mums ir jāatrod spēcīgi “spridzekļi”, kas atmodina nekustīgos, gulošos un dzīvi baudošos.

 

Katrā ģimenē: mantu kults un vienaldzība

 

DDD: Vai garīgi var vienoties divi latvieši, no kuriem viens cīnās par dekolonizāciju, bet otrs tikai bauda dzīvi un pieļauj, ka latvieši saliedējas ar okupantiem un tauta iet bojā?

Baiba Skrastiņa: Nevar! Paēdušais neēdušo nesaprot. “Neēdušais” ir tas, kuram pietrūkst brīvības, kurš ilgojas atbrīvoties no okupantu klātbūtnes, bet “paēdušais” – tas, kuram tāpat ir labi…

DDD: “Paēdušais” mietpilsonis – bez brīvības ideāliem, būtībā lopveidīgs cilvēks?

B.S.: Jā.

Ausma Muzikante: Vissāpīgākais, ka šādi dalās latviešu ģimenes.

DDD: Jā, ģimenē vieni grib atjaunot taisnīgumu, okupantu aizvākšanos, bet otri – tiecas tikai pēc sava pašlabuma, samierinās ar nenovērstajām okupācijas sekām un tautas garīgo bojāeju.

A.M.: Tieši tā. Tiklīdz tu sāksi par to runāt, ka ilgāk šī okupācija un kolonizācija turpināties nedrīkst, tāpēc visiem kopā ir jāsaceļas pret netaisnīgumu, tā katrā ģimenē atrodas tuvi radinieki, kas paziņo, ka viņiem tāpat ir labi…

B.S.: Protams, ļoti liela latviešu daļa ir vīlušies, ka viss noticis tā, kā noticis, – viss privatizēts, viss izdalīts… Un daudziem šis mantas kults arī pašiem šķiet svarīgs.

A.M.: Tieši šis seklais materiālisms tagad visur ir kā pirmais lozungs. Bet, ja ģimenē kādam pajautā: “Kā tev liekas, kā tavi bērni, mazbērni tālāk dzīvos?” – tad ir atbilde: “Viss taču ir labi, gribu vien tā mīļi padzīvot, ko tad celšu tagad kaut kādu lozungu par kaut kādu dekolonizāciju?!”

DDD: Zināms, ka tev ir četri bērni. Vai visi četri atbalsta dekolonizāciju?

A.M.: Jāsaka tā – kad sāk runāt, tad visi, cienīdami mammu, atklāti neko nesaka pretī un palasa arī avīzi “DDD”, ja viņiem iedod… bet pašiem spēcīgas intereses un mērķa panākt dekolonizāciju nav. Taču vēl skumjāk, ka manas māsas ģimenē nav neviena, kas kaut ko darītu, lai panāktu dekolonizāciju. Pašas māsa man sacīja: “Man ir labi un gribu tā mierīgi savu dzīvi nodzīvot. Es dzīvoju brīvībā, un par politiku ar mani nerunā.”

DDD: Šādu vienaldzīgu, mietpilsonisku tuvinieku ir katrā latviešu ģimenē – viņi ir vairumā. Ja visi latvieši tā uzskata, ka galvenais ir mierīgi savu dzīvi nodzīvot, tad mūsu mazbērniem un mazmazbērniem vairs nemaz nebūs labi…

A.M.: Un tieši tas man ļoti rūp, jo man ir daudz mazbērnu, arī jau mazmazbērnu. Nākamās paaudzes, kas dzīvos Latvijā un vēlēsies būt īsti latvieši, saskarsies ar prātam neaptveramām problēmām. Jau tagad tauta garīgi degradējas, samierinoties ar krievisko vidi. Latviešu tauta ir ļoti īpaša, talantīga, ar savu nacionālo kultūru, valodu, tradīcijām, dzīves izpratni. Tāpēc mums ir jādomā, lai tas viss nepazūd lielajā pasaules globalizācijas jūklī. Kādam savas ģimenes loceklim ieteicu palasīt grāmatu “Ievads Dzīvās Ētikas Mācībā”, kas tik tiešām ievada patiesības izzināšanā un iedrošina cīnīties pret netaisnību, taču atbilde skanēja: “Man nav laika tagad!”

B.S.: Redzot latviešu dziļo miegu un vienaldzību, jūtos ļoti sašutusi, tomēr cenšos pēc iespējas plašāk izplatīt jūsu avīzi. Lai uzzina, ko jūs rakstāt! Pa radio to nestāsta, televīzijā nerāda. Es domāju, ka šajā izplatīšanas darbā būtu jāiesaistās ikvienam “DDD” lasītājam. Ir jāsniedz tālāk šī informācija un arī finansiāli jāatbalsta avīzes paplašināšanās.

A.M.: Viens otrs sākumā baiļojas, brīnās, taču tad sāk domāt un nākamajā gadā jau ir “DDD” abonents – un līdz šai dienai priecājas, ka ir uzzinājis par šādu avīzi.

Ko tu domā, tas tu esi

 

Baiba Skrastiņa: Man liekas, ka cilvēkam ir jāsaprot, pirmkārt, pašam sevi un viss, kas mums apkārt. Man šo saprašanu veicina “DDD”. Vēlreiz gribu pateikt paldies, ka ļāvāt man iepazīties ar Dzīvās Ētikas Mācību

DDD: Bez dzīves jēgas izpratnes latvietis nespēs pašaizliedzīgi uzsākt patiešām grūto cīņu par okupantu aizvākšanos. Bez Dzīvās Ētikas zināšanām var nolaisties rokas un pārņemt bezcerība. Problēma, ka vairums nesaprot, kāda ir cilvēka misija uz zemes: vai viņam jākļūst par mietpilsonisku dzīves baudītāju, patērētāju, vai arī jātiecas uz kalpošanu vispārības labumam. Dzīvā Ētika atbild uz šiem jautājumiem un māca atrast sevi.

B.S.: Bet tas ir grūti un vairumam šķiet garlaicīgi… Es novēlu “DDD” redakcijai šo lielo izglītošanas darbu turpināt un piesaistīt aizvien jaunus cilvēkus. “DDD” “spridzina” latviešu mietpilsoniskumu, un tas ir labi.

A.M.: Man gribētos pieminēt mūsu izcilo dzejnieku, kuru es ļoti mīlu un cienu, – Leonīdu Breikšu. Okupanti arī viņu iznīcināja. Es daudzreiz atkārtoju viņa vārdus, ka “bailīgums ir visu vergu zīme un nedrošība visu vergu karogs”. Un joprojām mūsos ir šis bailīgums un nedrošība – diemžēl. Tātad mēs vēl joprojām neesam pacēlušies tādā spēkā un gribēšanā, lai parādītu, ka gribam saglabāties kā tauta.

Taču Leonīds Breikšs raksta:

“Caur laiku laikiem Viņš pa pēdām

Tik tāpēc latvju tautai nāk,

Lai pēc posta un pēc bēdām

Tā celtos spēkā varenā.”

Lūk, mūsu tautas uzdevums – celties spēkā varenā! Mēs nedrīkstam atkārtot to, kas vēsturē noticis ar tik varenu tautu kā senprūši. Tas ir bēdīgi, jo viņi pakļāvās, nedomādami, ka tādējādi no cilvēces izzudīs kā varoša, attīstīties spējīga sastāvdaļa.

B.S.: Taču nezāle neiznīkst… Jā, par nezāli neviens negrib būt, bet paraugieties, kā nātre dzeļ, lai izdzīvotu!

DDD: Arī roze sevi aizsargā! Mēs katrs esam atbildīgs par savas tautas likteni un ar jūtām, domām, darbiem varam to uzlabot vai sabojāt.

B.S.: Visas domas materializējas – gan gaišās, gan tumšās.

A.M.: Tie, kuri nelasa Dzīvo Ētiku, varētu vismaz padomāt par Raiņa vārdiem: “Domas ir spēki! Ko tu domā, tas tu esi.” Īsi un patiesi. Tad nu padomāsim, uz kurieni savas domas virzām: vai tikai uz baudu, pašlabumu – tā teikt, “lai tie okupanti te ir, kas man par daļu, man ir labi”? Un kas mēs esam, šādi domājot?

 

Patiesību nevar noslīcināt

 

DDD: Tātad latviešiem ir vajadzīga jauna domāšana, pamošanās, sacelšanās?

Baiba Skrastiņa: Tieši tā. Vajadzīga nevis iešana uz vēlēšanām, pūķa kārtējā pabarošana, lai atbildību par tautu noveltu uz kangaru pleciem, bet tiešām garīga sacelšanās.

Ausma Muzikante: Vajadzīga kangariskās sistēmas un mietpilsoniskās apziņas “uzspridzināšana”. Cēsīs notika sarunu festivāls “Lampa”. Par latviešu identitāti tur gudri runā, pulcē jauniešus, danco un dzied. Bet par to, kas patiesībā notiek ar mūsu tautu un valsti, nerunā. Mums nav atjaunota brīvība, kā tur saka, un neviens tur savās runās neiestājās par dekolonizāciju.   

B.S.: Toties mums ir daudz lielu veikalu… Latvieši ir pārvērtušies par patērētāju sabiedrību.

A.M.: Vairumam bauda ir dzīves saturs. Mēs ar Baibu esam kaimiņienes Cēsu pusē un kopīgi cenšamies izplatīt “DDD”, aicinot kļūt par abonentiem, regulāriem lasītājiem, lai latvieši atmostos un saprastu, kur mēs patiesībā atrodamies. Patiesību nevar ne noslīcināt, ne sadedzināt – agri vai vēlu tā kļūst redzama. Daudzi to neapzinās, bet, kad nonāk tik tālu, ka nevar vairs labot pieļautās kļūdas, tad jau ir par vēlu. Ja neko nedarīsim, tad nākamās paaudzes varēs brīnīties: kā gan tā mierīgi ar dančiem, ar dziesmiņām pieļāvām latviešu tautas iznīcību?!

 

Intervēja Līga Muzikante

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.14(436) [2019. gada 26. jūlijs–8. augusts]

 

Saistītie raksti: Dzīvā Ētika: latvietim tuva Mācība. 1. daļa


« Atpakaļ