DAUDZĒJĀDĪBA (LOGOSS UN KOSMISKĀ HIERARHIJA)

Kad beidzas Kosmiskās Nebūtības periods, pirms jaunās lielās Manvantāras rītausmas no Nezināmā un Neizdibināmā Absolūta, no visa esošā Bezcēloņa Cēloņa pirmais, lai sāktu savu Esību, dzimst Kosmosa Pirmcēlonis, Lielā Die­višķā Būtība, ko sauc par LOGOSU.

Šis nosaukums, kas ņemts no sengrieķu filozo­fijas, nozīmē – Pirmais Vārds, kas dzimst no Klusuma. Tā ir Pirmā Skaņa, ar ko sākas Visums, tā ir Kosmiskās Enerģijas vibrācija jeb kustība. Logoss ir arī sākotnējā GAISMA – UR, jo Gaisma ir Matērijas kustība. Tā nav fizikālā Gaisma, tā ir Saprāta Gaisma. Šī Gaisma ir arī Dievišķā Doma, kas aizsāk milzum ilgo Kosmosa radīšanas procesu. Tādējādi Logoss ir Kosmiskā Saprāta Iemiesojums.

Logoss ir Radošais Vārds, tas ir, vārds, kurā ietverta Ideja, tātad noteikta Izpausmes Jēga, Mērķis un Likumi, kuros Radītājs iegulda savu Jaunradi, tas ir, “daļiņu no Sevis”. Šis Radošais Vārds lika pamatu Visuma izpausmei, tāpēc Lo­gosu var saukt arī par Kosmosa Pirmcēloni. Un viss mūsu redzamais un neredzamais Visums radies “no Tā”.

Jaunās lielās Manvantāras sākumā no Nebūtī­bas atgriežas Dižās Būtnes, kas jau pabeigušas savu cilvēcisko evolūciju iepriekšējā Manvantārā uz vienas vai otras planētas vienā vai otrā Saules sistēmā. Šīs būtnes dēvē par Planetārajiem Ga­riem, Pasauļu Radītājiem. Tie kļūs par Kosmiskā Saprāta tuvākajiem palīgiem. Tā izpaustais Lo­goss, sākdams jauno lielo Manvantāru, vada veselu apzinīgo Radošo Spēku Hierarhiju, garīgo saprātīgo Būtņu Dievišķo Hierarhiju. Šajā Hier­arhijā katram Hierarham ir sava loma, savs uz­devums Kosmosa izveidē, un Viņš to pilda, kamēr vien pastāv Visums.

Tādējādi starp mūsu Visuma augstāko punktu – Svēto Trīsvienību – un cilvēci pastāv vesela virkne neredzamo Būtņu dažādu pakāpju un hier­arhiju; augstākās no Tām ir septiņi Dievišķie Gari, septiņas Ugunis jeb Liesmas. Katra no Tām vada plašu savai dabai atbilstošu Saprātīgo Būtņu pulku; šīs Būtnes savukārt iedalāmas pēc pakāpēm. Tādējādi pastāv septiņi lieli šo nere­dzamo Būtņu pulki, un To Saprāts ir Dievišķais Saprāts Dabā.

Pastāv Liels Debesu Karapulks, Gaismas Spēku Hierarhija, dažādu pakāpju Dievi, kas rada pasaules un pārvalda tās. Visi šie pasauļu Radītāji agrāk ir bijuši cilvēki. Taču viena antropomorfiska Dieva, debess un zemes, visa redzamā un neredzamā radītāja, kam piemistu cilvēciskas īpašības, pasaulē nav. Dieva jēdziens visā savā diženumā noskaidrosies, balstoties uz Hierarhiju. Tikai tā Augstākais Jēdziens nepaliks abstrakts un saplūdīs ar visu Esību.

Hierarhijas simbols ir kāpnes, kuru pirmie pakāpieni atrodas uz zemes, bet augšējie izzūd ska­tienam, iesniegdamies bezgalīgajos Kosmosa pla­šumos. Visums neveidojas un nedzīvo pašplūsmā. Kosmosa dzīvi plāno un regulē Hierarhija, kas virza Visumu pa plānveida evolūcijas ceļu.

Pirms sākas Kosmosa jauncelsmes darbs, Lo­goss izstrādā projektu visai sistēmai, kurai jāiz­paužas kā Visumam, kādam tam jābūt no sākuma līdz beigām. Logoss rada “prototipus” visam, kas būs, – visām formām un spēkiem, visām emoci­jām, domām un intuīcijām un noteic, kā, kādas stadijas izejot, tiem jāīstenojas Viņa sistēmas evolucionārajā shēmā. Tādējādi jau pirms Visuma rašanās visa tā viengabalainība ir ietverta Kos­miskajā Saprātā un eksistē Tajā kā ideja – itin viss, kas pēc tam visā turpmākajā celsmes procesā īstenojas objektīvajā dzīvē.

Projekts visam tam, kas notiks nākamajā Vi­sumā, netiek radīts patvaļīgi, pēc Logosa iegribas: visi šie pirmtēli ir iepriekšējā Kosmosa augļi. Ra­dot Visuma projektu jaunajai Manvantārai, Lo­goss izsauc šīs idejas no Nebūtības, kurā tās bija nogrimušas nu jau pagājušās Pralaijas sākumā. Visi šie pirmtēli, kas izsaukti jaunajā Esībā, būs sēkla nākamajam Kosmosam – labākam un pil­nīgākam salīdzinājumā ar iepriekšējo. Tāds ir Evolūcijas pamats.

Daudzskaitlīgajā Hierarhijā starp Logosam pakļautajiem Radošajiem Spēkiem ir lieli Celt­nieku pulki, kas veidos visas formas pēc šiem pirmtēliem – idejām, ko glabā sevī Logoss, Kos­miskais Saprāts. Šie Celtnieki rada jeb, pareizāk sakot, atjauno ikvienu Sistēmu pēc Lielā Nebūtī­bas Perioda. Bet Logoss ir Radītājs tādā nozīmē, kādā Arhitekts tiek saukts par nama Radītāju, lai gan viņš nekad nav pieskāries nevienam šā nama akmenim, bet, uzzīmējis plānu, visu roku darbu uzticējis mūrniekiem.

Ikvienam materiālajam veidojumam mūsu pa­saulē ir savs radītājs. Bet kā ir uz Zemes – tā arī Debesīs. Kosmosā viss ir likumsakarīgs, ikvie­nai parādībai ir savs cēlonis. Cēloņu un seku likums ir galvenais Kosmiskais likums. Izpaustajā Kosmosā itin visam ir savi Radītāji, un visas Dabas enerģijas visā Visumā strādā un darbojas saprātīgu Celtnieku vadībā.

Kosmosa jauncelsmē piedalās pulku pulki sa­prātīgo Būtņu – sākot ar Lielajiem Dievišķajiem Arhitektiem un beidzot ar ierindas mūrniekiem. Pēc Pralaijas beigām Visums tiek veidots ļoti lē­nām, daudzus miljardus gadu. Kurš gan var ap­lēst, cik eonu bija nepieciešams, lai izveidotu kaut vai tikai mūsu sīciņo Zemi? Vai tikai mūsu planē­tai vien šī Radīšana, šī celtniecība neieilgs uz simtiem miljonu gadu?

 

 

No grāmatas “Ievads Dzīvās Ētikas Mācībā”

 

Sastādījis Stepons Stuļginskis

 


« Atpakaļ