Izraēlas Sabiedriskā tribunāla un arbitrāžas tiesas valdes priekšsēdētājs un prezidents prof. Solomons Budniks[1] savulaik vērsās pie toreizējā Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Aleksandra Kiršteina ar priekšlikumu palīdzēt likvidēt okupācijas sekas Latvijā. Cik daudz varēja vai nevarēja izdarīt A. Kiršteins – tas lai paliek uz viņa sirdsapziņas, bet skaidrs, ka šāds starptautiska mēroga pasākums nav iespējams bez valdības atbalsta. Cerēt uz pašreizējo politiķu pašaizliedzīgu entuziasmu nav jēgas, tādēļ ar Solomona Budnika personisku rekomendāciju publicējam viņa rakstu “Krievu okupanti Baltijas valstīs”, kuru viņš pirms dažiem gadiem nosūtīja Aleksandram Kiršteinam, lai pārliecinātu, ka pasaule ne tikai sapratīs Latviju, bet ir pat gatava palīdzēt veikt deokupāciju un dekolonizāciju.
Solomons Budniks sarunā pa tālruni uzsvēra, ka Latvijā nekas nemainīsies uz labo pusi, ja te arī turpmāk atradīsies padomju okupanti un viņu pēcteči, tādēļ tieši pašiem latviešiem ir jāpiespiež valsts vadītājus rīkoties!
KRIEVU OKUPANTI BALTIJAS VALSTĪS
Prof. Solomons Budniks
Republikas Nacionālās komitejas atbalsta loceklis
Vašingtonā
No tiesiskā skatu punkta raugoties, Krievijai kā sabrukušās fašistiskās un rasistiskās Padomju impērijas mantiniecei nav tiesības protestēt pret to, kā Baltijas valstīs izturas pret okupantiem. Ļaujiet man paskaidrot.
Totalitārā PSRS brutāli okupēja Baltijas valstis. Tas notika, pateicoties kriminālai konspirācijai, saskaņojot to ar nacistisko Vāciju, ko apliecina prettiesiskais un kriminālais Molotova–Ribentropa pakts, kuru parakstījuši divi necilvēciski un fašistiski režīmi, lai okupētu un savā starpā sadalītu ietekmi neatkarīgajās Eiropas valstīs: Čehoslovākijā, Polijā, Ungārijā, Rumānijā, Moldovā, Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Somijā utt.
Balstoties uz šo nacistu sazvērestību, PSRS iebruka Baltijas valstīs, pārkāpa un pārņēma savā kontrolē to robežas un suverenās teritorijas, nogalināja lielu skaitu armijas un policijas darbinieku, civiliedzīvotājus, pusi no iedzīvotājiem lopu vagonos vardarbīgi deportēja uz Sibīrijas piespiedu darba un nāves koncentrācijas nometnēm, izlaupīja un nelegāli izveda privātīpašumu, mājas, dārglietas, mākslas priekšmetus un okupēja Baltijas teritoriju, izmitinot savus barbariskos krievus un viņu cietsirdīgās institūcijas, kas vietējos iedzīvotājus spieda runāt krieviski, liekot aizmirst dzimto valodu un vietējo kultūru. Krievi līdzīgus noziegumus izdarīja pret lielu cariskās Krievijas žīdu kopienu un pret dažādu nacionalitāšu ieslodzītajiem.
Krievu karaspēka personālam un civiliedzīvotājiem nebija un arī tagad nav nekādu likumīgu tiesību okupēt Baltijas teritoriju un iegūt īpašumā mājas, kurās viņi šobrīd vēl aizvien dzīvo. Viņiem nav likumīgu tiesību uz nekustamo īpašumu vai dzīves vietu bijušajās okupētajās Baltijas teritorijās.
Precedents. Austrumvācijā visas mājas vai dzīvokļi, ko uzcēla Padomju armija vai padomju civiliedzīvotāji, pēc padomju varas beigām tika nodoti vietējiem vāciešiem. Tas pats ir jāpiemēro attiecībā uz Baltijas zemi un īpašumu.
PSRS un tās mantiniece Krievija, kas atzina un uzņēmās visus finansiālos parādus un likumīgās saistības, līdzīgi kā nacistiskā Vācija ir atbildīga arī par visiem nodarītajiem zaudējumiem okupētajām Baltijas valstīm, kā arī par genocīdu un noziegumiem pret cilvēci, kurš ir ticis izvērsts pret vietējiem iedzīvotājiem, – kā tas noteikts Nirnbergas tiesas protokolā un 1948. gada ANO Cilvēktiesību deklarācijā.
Latvija, Igaunija un Lietuva tādējādi ir tiesīgas izvirzīt pretenzijas Krievijai un Vācijai par cilvēktiesību pārkāpumiem un ekonomiskajiem zaudējumiem un kaitējumiem. Jo Vācija atlīdzināja zaudējumus kādreiz okupētajai Beļģijai, Itālijai, Francijai, Zviedrijai, Norvēģijai, Dānijai, Nīderlandei. Precedents ir arī Zviedrijas, Vācijas, Austrijas, Itālijas, Francijas u.c. valstu, banku, korporāciju un apdrošināšanas kompāniju kompensāciju izmaksas žīdu upuriem un piespiedu darba veicējiem, kā arī 100 miljardu Vācijas marku lielās Vācijas kompensācijas Izraēlai par sešu miljonu Eiropas žīdu nogalināšanu.
Līdzīgas sūdzības varētu vērst pret bijušajām PSRS bankām, institūcijām, organizācijām un kompānijām – to mantiniecēm Krievijā (pret Krievijas Centrālo banku, Krājbanku u.c.), balstoties uz okupēto Baltijas valstu iedzīvotāju piespiedu darbu, ar to saprotot ne tikai darbu padomju koncentrācijas nometnēs, bet arī darbu padomju uzņēmumos padomju-komunistu nežēlīgajā režīmā, kurā par smagu darbu maksāja smieklīgi mazas algas. Padomju valsts iestādes nemaksāja pietiekamas alkas tās strādniekiem, bet šodienas Krievija nemaksā pensijas Baltijas valstu strādniekiem par viņu darbu padomju okupācijas un verdzības laikā. Šis ir pilnībā likumīgs pamats šādu kompensāciju pieprasīšanai.
Turklāt viss Padomju armijas personāls un civiliedzīvotāji atstāja tādas bijušās Padomju varas okupētās valstis kā Austrumvāciju, Ungāriju, Poliju, Rumāniju, Moldāviju (izņemot joprojām okupēto Dņestras rajonu), Dienvidslāviju, Čehoslovākiju u.c. Bet padomju pilsoņi nelegāli un ar noteiktu mērķi kā piektā kolonna vēl aizvien turpina uzturēties Baltijas valstīs. Viņus par krimināliem likuma pārkāpumiem, nelegālu uzturēšanos un graujošām darbībām padzīt ir visas tiesības! Visas tiesības ir arī viņus kā nelegālos imigrantus, migrantus un nevēlamas personas – okupantus, kas rada pastāvīgus draudus sabiedrībai, – deportēt uz Krieviju, jo PSRS/Krievija bija un joprojām ir krimināla un teroristiska valsts, kas atbalsta un finansiāli uztur teroristiskas valstis, režīmus un organizēto noziedzību Irānā, Sīrijā, Libānā, Lebanonā, Sauda Arābijā, Ēģiptē, musulmaņu okupētajās Izraēlas teritorijās, kā Hebrona, Gaza, Judeja, Samarija, Jeruzaleme u.c.
Precedents. Arābi, kas dzīvo Izraēlā un ir nelegālie imigranti un kriminālie migranti, kurus ar mērķi okupēt Svēto Zemi un apspiest vietējos žīdu un kristiešu iedzīvotājus nelegāli ieveda Lielbritānija un Francija, izmantojot musulmaņu noziedzīgās pasaules cilvēkus un masu slepkavas. Izraēlas nodevēji un noziedznieki imigrantiem nelikumīgi piešķīra Izraēlas pilsonību, tomēr arābi joprojām palika piektā kolonna un Izraēlas dabiskais ienaidnieks. Tādēļ viņiem liegts dienēt Izraēlas armijā, jo tas varētu radīt draudus sabiedrībai. Tāds pats scenārijs būtu piemērojams arī Baltijas valstīs, jo nebija likumīga pamata piešķirt pilsonību krievu okupantiem: starptautiskie likumi paredz, ka šādiem cilvēkiem drīkst piešķirt tikai terminētās vīzas ar aizliegumu strādāt, bet par okupācijas-nelegālās uzturēšanās gadiem (laika posms no 1940. gada) krievu okupantiem un nelegālajiem imigrantiem jāmaksā neatkarīgajām Baltijas valstīm kompensācijas.
Turklāt, tā kā Krievija neatzīst PSRS noziegumus pret Baltijas valstīm un cilvēkiem un nemaksā nekādas kompensācijas par kaitējumu un cilvēktiesību pārkāpumiem, bijušos krievu izcelsmes padomju pilsoņus, kuri nelegāli uzturas Baltijas valstīs, var likumīgi deportēt uz Krieviju, liekot viņiem pašiem segt ceļa izdevumus, konfiscējot viņu privātīpašumu – ieskaitot bankas kontus, dzīvokļus, mājas, mašīnas un vērtslietas – tāpat kā to PSRS izdarīja ar vietējiem Baltijas un citu okupēto valstu iedzīvotājiem.
Konkrētos krievus neaizstāv neviens starptautiskais likums vai konvencija, jo viņi nelegāli pārvietojās uz ārvalstu teritorijām, okupēja tās, masveidā slepkavoja vietējos iedzīvotājus, ļaunprātīgi izmantoja un nozaga vietējos dabas resursus, zemes un privātīpašumus. Tāpat viņi ekspluatēja vietējo darbaspēku, lai netaisnīgi palielinātu padomju režīma bagātības un, iekasējot nodokļus, nodrošinātu viņu izņēmuma privilēģijas, uzturētu miljoniem komunistu partijas līderus un oficiālos pārstāvjus – parazītus, vienkāršos partijas biedrus.
Turklāt pat tādā gadījumā, ja ir iegūta Latvijas pase, no Krievijas ieradušies okupanti un viņu pēcnācēji saskaņā ar starptautiskajiem likumiem uzskatāmi par nelegālām personām, kuras nevar iesniegt nekādas sūdzības Eiropas tiesās par cilvēktiesību pārkāpumiem vai par notiesāto tiesību pārkāpumiem, jo minētajām tiesām nav juridiska pamata un tiesību izskatīt lietas, kas cēlušās no prettiesiskā un kriminālā 1939. gada Molotova–Ribentropa pakta un tam sekojošo Krievijas noziegumu rezultāta. Formāli, visi padomju okupanti ir padomju pilsoņi ar padomju pasēm, jo nav atteikušies no savas PSRS pilsonības un nevar legāli uzturēties Baltijas valstīs.
Mehānisms okupantu padzīšanai
Lībija, Ēģipte, Sīrija, Libāna, Jordāna un citas valstis deportēja žīdus uz Izraēlu, konfiscējot viņu īpašumus; Izraēla deportēja žīdu kolonistus no Sinajas un tagad arī žīdu dzimtajām vietām, kuras okupējuši arābi; Namībijā, Zambijā, Nigērijā un citur nogalināja baltos fermerus, nozaga viņu īpašumus un deportēja uz Eiropu.
Brutālā krievu antisemītiskā politika PSRS gados lika padomju žīdiem atstāt PSRS un kā bezpavalstniekiem doties uz Izraēlu, pametot visus īpašumus, vērtības un pensijas. Žīdi nesaņēma nekādas kompensācijas vai dokumentus, izņemot smieklīgu personu apliecinošu dokumentu izbraukšanai uz Izraēlu. 1972. gadā žīdiem piespiedu kārtā bija jāsamaksā 10 000 rubļu par augstāko izglītību (toreiz summa bija ekvivalenta 10 000 ASV dolāru) un desmit mēnešu alga par iepriekš minētajiem izbraukšanas dokumentiem. Manuprāt, tāda pati “antikrieviska” politika var tikt realizēta pret krievu okupantiem.
Krievu okupantiem jārada līdzīgi apstākļi un pret viņiem jāizturas tāpat, liekot samaksāt, kad viņi brīvprātīgi vai ar varu kā bezpavalstnieki dosies prom uz Krieviju. Attaisnošanās, ka PSRS režīms vairs neeksistē, nevar tikt uzskatīta par adekvātu, jo pārmaiņas nav notikušas imperiālistiskajā un agresīvajā krievu agresoru un okupantu uzvedībā, kas kā Trojas zirgs atstāts Baltijā. Mēs ļoti labi zinām, kas noticis un joprojām notiek neatkarīgajā Moldovā, Ukrainā, Gruzijā, Abhāzijā, Čečenijā un Baltijas valstīs. Lai gan režīms ir mainījies, krievu okupanti joprojām tur palikuši un aktīvi iestājas par šo teritoriju atkalpievienošanu Krievijai.
Salīdziniet Baltijas valstu pretenzijas pret Krieviju: 300 miljardi ASV dolāru. Tas ir divreiz mazāk nekā IMF (SVF – Starptautiskais Valūtas fonds. – Red.piez.) un Pasaules Banka piešķīrusi līdzekļus Latīņamerikas valstīm, īpaši Brazīlijai, 1970. un 1980. gados, kuras tā arī nekad šo aizdevumu nav atdevušas. Ekonomiskos zaudējumus, kādus kopš 1940. gada cietušas Baltijas valstis, jānovērtē atbilstoši.
Rīcība. Latvija, gan kā valsts kopumā, gan kā privāti pilsoņi, var iesniegt sūdzības un prasības pret Vāciju un Krieviju, to kompānijām un iedzīvotājiem. Lietas var izskatīt Latvijā, Igaunijā un Lietuvā publiskās tiesās, balstoties uz arhīviem, dokumentiem un cietušo liecībām. Sods un naudas kompensācijas pienākas par valsts un privātīpašuma sabojāšanu un izlaupīšanu, cilvēktiesību pārkāpumiem, rasu diskrimināciju, deportācijām un piespiedu darbu, kas radīja masu slepkavības, nāvi un slimības, morālām un garīgām ciešanām, zaudētiem ienākumiem, uzkrājumiem un pensijām, zaudētiem privātieguldījumiem (Padomju industriālie valsts parādzīmes, kas Hruščova laikā bija obligāti jāiegādājas, jo par tām nelegāli un bez izvēles iespējas no ikmēneša algas atvilka noteiktu summu, kas nekad netika atmaksāta), Padomju banku saistību nepildīšanu utt.
Tālāk var panākt prasības apmierināšanu Hāgas Starptautiskajā tiesā un Eiropas tiesā, un ASV tiesās, izmantojot ATCA, kas ļauj ASV rezidentiem vai ārvalstniekiem ierosināt lietas pret ārvalstu korporācijām, iepriekšminētajām krievu kompānijām, kā tas notika Žīdu Pasaules kongresa lietā pret Šveices bankām.
Realizācija. Eiropas Savienība un ASV pret Krievijas valsts un a/s īpašumu, balstoties uz precedentu – Francijas tiesas lēmumu lietā Šveices kompānija NOGA pret Krieviju. Ar pagaidu un pastāvīgiem tiesas lēmumiem pret Krievijas līdzekļiem un eksportu, ieskaitot valsts un korporāciju akcijas un vērtspapīrus, jāaizliedz pārdot ieročus, kopīpašumu, zeltu, dimantus, naftu, gāzi u.c. trešajām personām, piemēram, ES valstīm. Tāpat jāaizliedz pārskaitīt naudu uz Krieviju, tās valsts un privātkompānijām par naftu, gāzi, zeltu, ieročiem, saražotajām precēm utt.
Turklāt visi Itālijas un Francijas komunistisko partiju konti jāiesaldē, jo Padomju Komunistu partijas naudu, tas ir, miljardiem dolāru, kas tika nozagti PSRS pilsoņiem, KGB pārvietoja uz Eiropas nodaļām.
Atbilstoši Polija, Ungārija un Čehoslovākija tāpat iesniegs prasības pret PSRS/Krieviju par radītajiem zaudējumiem, 40 000 poļu virsnieku nogalināšanu Katiņā, 1956. gada Ungārijas okupāciju un 1968. gada Čehoslovākijas okupāciju, tādējādi izraisot nāvi, sabrukumu, cilvēktiesību pārkāpumus un piespiedu vietējo resursu eksportu uz PSRS par smieklīgi mazu samaksu.
Nekavējoši Izraēlā jārīko lemtspējīga Baltijas Valstu konference pret krievu okupantiem. Tam jānotiek Izraēlā, lai nodrošinātu taisnīgumu un izvairītos no Krievijas spiegiem un teroristiem. Balstoties uz starptautiskajiem likumiem, varam sagatavot visus nepieciešamos dokumentus, prasības un lietas, papildinošos dokumentus un pierādījumus, lai apstiprinātu un paātrinātu atlīdzības un kompensāciju saņemšanu, paralēli realizējot nekavējošu krievu okupantu izraidīšanu no Baltijas valstīm, kā tas notiek visās valstīs ar nelegāliem imigrantiem un nevēlamām personām, piemēram, prostitūtām, narkotiku tirgoņiem, teroristiem utt.
Esam pazīstami eksperti šādās lietās, esam konsultējuši Izraēlas Ārlietu ministriju, Tieslietu un Finanšu ministrijas tiesiskos un finansiālos jautājumos. Nesen realizējām pretprasību/aizstāvību kopā ar Nīderlandes valdību pret nelegālo un kriminālo Hāgas Starptautiskās tiesas lēmumu pret tiesisko Izraēlas aizsardzības žogu, lai apturētu arābu teroristu, nelegālo musulmaņu migrantu, likuma pārkāpēju un strādnieku-okupantu apmešanos žīdu zemēs Jūdejas Karalistē un Izraēlā, žīdu teritorijās līdz pat Irākas robežai (ieskaitot Jordānu un Sīriju – nelegālos musulmaņu veidojumos), kā to nosaka 1917. gada Balforas deklarācija un 1920. gada Nāciju Līgas dekrēts.
Mūsu profesionalitāti un spējas pierāda vēsturiskās tiesas prāvas un pretenzijas:
a) 25 miljardi ASV dolāru (200 epizodes) prasība pret Šveices, Vācijas un Zviedrijas bankām par sadarbību ar nacistiem un iedzīvošanos uz žīdu asinīm un nozagtajām vērtībām Otrā Pasaules kara laikā;
b) 25 miljardu ASV dolāru prasība pret Lielbritānijas valdību par Izraēlas okupāciju Britu Mandāta laikā. Visas iepriekšminētās lietas un intelektuālais apliecinājums par potenciālu var tik nosūtīts jums, ja nepieciešams, lai apliecinātu mūsu zināšanas un prasmes.
Publicēts ar autora personisku rekomendāciju
Pirmpublikācija: “DDD” Nr.18(92)–19(93)
[1] Solomona Budnika vadītā Izraēlas Sabiedriskā tribunāla un arbitrāžas tiesa izspriež civillietas un krimināllietas cilvēktiesību jautājumos, valsts, banku un komerctiesību strīdos. Viņš pats ir vairāku zinātnisku pētījumu un grāmatu autors.
Budnikam piederēja amerikāņu kompānija CEP Intl. INC., kas sniedza padomus ASV prezidentam Klintonam juridiskos un ekonomiskos jautājumos sadarbībai ar Krieviju. Viņa vadītā kompānija vadīja juridiskos strīdus Sanfrancisko, Kalifornijas tiesās un izstrādāja Kalifornijas nodokļu restrukturizācijas plānu, pamatojoties uz savu jauno makroekonomikas teoriju. Viņš bija Republikāņu nacionālās komitejas pārstāvis Vašingtonā. Izraēlā Budniks ir īstenojis daudzas veiksmīgas tiesas prāvas, īpaši jāpiemin prāva pret Israel Broadcating Co (Izraēlas apraide) un Nacionālo apdrošināšanas institūtu.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.10(432) [2019. gada 24. maijs–6. jūnijs]