Saruna ar pedagoģi Vitu Ņikitinu
Turpinājums no: “Lai nāk vētras sēja. 1. daļa”
Aprobežotība traucē izvēlēties labāko
DDD: Kā tas var būt, ka cilvēks, kuru Augstākais ir veidojis pēc savas līdzības, kurš ir apveltīts ar apziņu, kuram piemīt brīvā griba, neizvēlas labāko, bet izvēlas mietpilsonisko viduvējību?
Vita Ņikitina: Viss ļaunums, man šķiet, ceļas no nezināšanas. Un lielākai daļai mums ir nezināšana, un cilvēks nepazinās to. Neteikšu, ka man piemīt pilnīga zināšana, bet es savā dzīves laikā esmu izpratusi, ka īstenībā tas, ko mēs zinām par sevi, ir tas, ka mēs patiesībā no tā nezinām neko. Bet ir jābūt kaut kādām Augstākām zināšanām – vismaz ābeces līmenī. Un, līdzko tev tas būs, tu daudz ko sapratīsi. Īstenībā mēs paši nezinām, kas tad patiesībā esam. Vai tiešām esam tikai kaut kāds olbaltumvielu kamols, nejaušs molekulu savienojums?…
DDD: Gadsimtu mijā mūs kopā saveda lekcijas par Dzīvās Ētikas Mācību Kultūras akadēmijā. Domājām, kā latviešiem darīt zināmu Mācību. Sapratām, ka visvienkāršāk būtu ar personisku piemēru mudināt attīstīt sevī taisnīguma izjūtu, atbrīvojoties no padomju laika kolonistiem un okupantiem. Pat prātā neienāca, ka tik elementārs jautājums kā patiess nacionālisms, pienākums atbrīvoties no okupantiem radīs tik lielu pretestību. Vai tev arī ir sajūta, ka mūsu tautas vairākums strauji degradējas, nevēloties izprast pat elementāros nacionālisma jautājumus?
V.Ņ.: Vēroju, par kādām lietām cilvēki interesējas. Diemžēl tālāk par personisko labumu, baudām un izklaidēm vairums netiek. Man jāpiekrīt, ka situācija nevis uzlabojas, bet pasliktinās, jo grāmatas lasa aizvien mazāk, taču, ja lasa, tad pliekanus romāniņus par seksuālās pievilcības šarmu, par kaut kādām lēta līmeņa “jogām” u.tml. Retais meklē literatūru, kas aicinātu uz augstu garīgumu. Varonība un pašaizliedzība vairumam ir pagātnei piederīgi lielumi. Atskats pagātnē ir tīri biogrāfiskā līmenī, piemēram, par mūsu pirmskara Latviju, par cilvēkiem, kuri tur bijuši kaut kāds paraugs. Cilvēki nezina, kādu cilvēcisku piepūli tas ir prasījis, lai nodibinātu, izveidotu un izkarotu savu valsti. Ar vieglu roku atsakāmies no savas zemes, atdodot Abreni Krievijai. Bez sirdsapziņas pārmetumiem ļaujam krievvalodīgajiem kolonistiem un okupantiem šiverēt pa mūsu zemi kā saimniekiem. Vai tā nav degradēšanās?
“DDD” sauc lietas īstajos vārdos
DDD: Un nav jau tā, ka cilvēkiem nebūtu izvēle lasīt labas un gudras grāmatas. Latviešiem ir paveicies, ka latviski ir izdota visa Dzīvās Ētikas Mācība – atliek tikai lasīt, mācīties un lietā likt! Latviešiem ir arī laikraksts “DDD”, kurš 2. maijā nosvinēja 17. jubileju.
Vita Ņikitina: Patiešām, latvieši var būt laimīgi par iespējām, kādas ir devis apgāds “Vieda” un laikraksts “DDD”. Man ļoti patīk tas, ka laikraksts “DDD” nav tāds, kādas ir bijušas visas citas nacionālās avīzītes, kuras ar tautisku sentimentu runā tikai par politiskajām lietām. “DDD” liek domāt pa jaunam, attīstīt Jaunā Laikmeta domāšanu, kas mums būtu vajadzīga, lai Augstākie spēki nāktu palīgā un mēs Viņus pievilktu ar savām domām. Katrs laikraksta numurs aicina nepalikt zemes līmenī, bet, filozofiski izsakoties, savienot zemi ar debesīm. Un es personiski uzskatu, ka laikraksts “DDD” ir Baltās Hierarhijas posms, bez kura nevarēs tālāk attīstībā nekur tikt.
DDD: Paldies par augsto novērtējumu, bet te droši vien daži feisbuka komentētāji iebildīs: jā, “DDD” visiem pa purnu sola, sauc visus par muļķiem, nodevējiem, paši neko nedara, tikai raksta…
V.Ņ.: Tādiem gribu teikt: uzraksti pats, mēģini noorganizēt savu ruporu, tad redzēsim, kas tev sanāks! Aivars Garda vienmēr atgādina: ja tu vari labāk, dari; ja nevari, paklusē un atej maliņā. Kā tajā teicienā: “Suņi rej, bet karavāna iet uz priekšu!” – jo tai vienmēr ir kāds augstāks uzdevums. Vēlreiz atkārtošu, laikraksta “DDD” veidotājus un arī lasītājus, manuprāt, aizsargā Augstākie Spēki, jo viņu domas un darbi ir vērstas uz taisnīguma atjaunošanu.
DDD: Mums pārmet, ka mēs gānāmies, un tas, lūk, neesot savienojams ar Dzīvās Ētikas Mācību.
V.Ņ.: Tam es absolūti nepiekrītu. Man par to nāk smiekli. Gānīšanās būtu tā, ja kāds švalis uz ielas dzertu aliņu un prasti lamātos… Bet, ja kāds dara riebeklības pret taisnīgumu, pret patiesību, tad ir jāpauž gara sašutumam un lietas jānosauc savos vārdos. Tieši to dara laikraksta “DDD” veidotāji – nevis gānās, bet sauc lietas īstajos vārdos. Ja kādam nepatīk, tad lai nedara riebeklības, tad nebūs par to jārunā. Nevar izpatikt visādiem “kulturālajiem” mietpilsoņiem, kuriem nepatīk, ka mēsli tiek sakustināti un izplatās nepatīkam smaka.
Tā teikt – ir radikāli jāstrādā. Ja nebūtu jūsu, šo mazo taisnīguma rūķīšu, ja nebūtu šo dažu cilvēku, kuri cenšas no paaudzes paaudzē savest kārtībā nenormāli aizaugušo dārzu, tad es nevaru iedomāties, kas te būtu. Esmu pateicīga tiem patriotiem, kuri, neskatoties pat uz dzīvības draudiem, nesuši to lāpu, stāstot jaunajai paaudzei patiesību. Ja viņu nebūtu, tas būtu ārprāts. Tad arī nebūtu šīs pēctecības.
Lielkrievu šovinisma akcents domāšanā
DDD: Tu ikdienā esi saistīta ar pedagoģiju. Vai taviem kolēģiem, jaunajiem pedagogiem, ir spējas atšķirt labu no ļaunā, skaisto no neglītā?
Vita Ņikitina: Viss ir ikdienišķā (pasaciņu) līmenī. Neviens neuzdrošinās runāt ne par augstākiem ideāliem, ne par politiskajiem uzskatiem, jo ikvienā mācību iestādē ir tādi iekšējās kārtības noteikumi, ka ikvienu par sistēmai neatbilstošu izlēcienu var izmest no darba. Kurš tad ies riskēt ar to? Nezinu pat, cik varētu būt tādu jaunās paaudzes pedagogu, kuri domātu tāpat kā “DDD” veidotāji. Un vēl tās piektās kolonnas sērga.
Kaut strādāju, tomēr esmu vēl topošais pedagogs – studēju, lai iegūtu diplomu. Pamanu, ka manā studiju kursā lielākā daļa ir okupantu atvases, kas pat diezgan švaki latviešu valodu zina. Un tādi bilingvālās grupās ar raustītu, šķobītu valodu, lielu akcentu un savu specifisko domāšanu māca latviešu bērnus. Un droši vien 9. maijā iet arī pie sava uzvaras monstra.
DDD: Tad jau laikraksta “DDD” skarbums ir vietā, jo situācija ir patiesi traģiska.
V.Ņ.: Skarbums ir vietā. Gribētu, lai ikviens latvietis uzdrošinātos jums līdzināties, jo esam traģiski zemu krituši, pieļaujot okupantu atvasēm ieaugt mūsu sabiedrībā un pārņemt kontroli pār visām dzīves jomām.
DDD: Šur tur ir dzirdams, ka mēs šķeļam latviešus. Vai tev arī tā liekas, ka sašķeļam latviešus?
V.Ņ.: Es teiktu, ka tā ir graudu atsijāšana no pelavām. Jau sen ir atšķēlušies tie, kuri aizgājuši vienā solī ar latviešu tautai iznīcību nesošo sistēmu; bet ir arī tie, kas kā partizāni dzīvo savā vidē un turpina sevī taisno līniju turēt. Sašķēla jau īstenībā kolaboracionisti – “Latvijas ceļš” un citi nodevēji.
DDD: Kā viņi sašķēla?
V.Ņ.: Ar savu demagoģiju, ar cilvēku smadzeņu sašķobīšanu, piepidarojot cilvēku smadzenes ar nepareiziem uzskatiem, ar kaut kādu samiernieciskumu, ka jāatstāj šeit okupanti. Tie, kas tīri domāja un atklāti iestājās par taisnīgumu, palika mazākumā. Un līdz ar to sašķēla latviešus, uztaisīja savu sistēmu. Izveidojās kritiskā masa, ar kuru viegli manipulēt, kura skraida uz vēlēšanām un atbalsta okupantu integrēšanos latviešu tautā, lai gan tas ir pretdabisks un noziedzīgs process.
Bet “DDD” ir tas glābjošais kociņš, pie kā pieķeroties, cilvēks vēl var sevi dabūt ārā no tā akača. Cilvēka izglītošanās notiek tikai caur to, ka tu pats ej, meklē un dari. Nu, nevar to iebarot ar karotīti – tas ir jādara pašam, jāmeklē informācija, jālasa. Ar savu pieredzi tikai var darīt – citādi nevar.
DDD: Taisnīgums ir jāgrib, dekolonizācija ir jāgrib. Kad patiesi vēlēsies taisnīgumu, tad radīsies arī ceļi to sasniegt.
V.Ņ.: Kad mācījos Kultūras akadēmijā, man bija kolosāls krievu literatūras pasniedzējs, kurš teica, ka vislielākās briesmas nodara tieši izglītots un aktīvs muļķis.
DDD: Mēs jau redzam, kādu postu tādi izglītoti entuziasti var nest – Vaira Vīķe-Freiberga bija spilgts piemērs.
V.Ņ.: Tādiem izglītotiem un aktīviem muļķiem ir jāierāda viņu īstenā vieta, jānogrūž viņi no slavas pjedestāla, lai iet slaucīt ielas, nevis vada valsti.
Nebaidies konfliktēt!
DDD: Kāds būtu tavs vēlējums mūsu lasītājiem?
Vita Ņikitina: Nebaidīties domāt plašāk. Nevajag aprobežoties ar šauru mājnieciskumu, šauru nacionālismu. Nevajag baidīties, ka kādas Augstākas vērtīgākas zināšanas var nākt no kādas citas zemes. Vienmēr izvērtēt ar savu veselo saprātu un izglītoties – gan intelektuāli, gan garīgi, audzināt sevi, kas, protams, ir ļoti grūti. Nebaidīties pie gadījuma iesaistītes konfliktsituācijās. Ja kādam var palīdzēt mūsu spēka dziesmas, tad pasēdi, iedvesmojies no mūsu senčiem.
DDD: Tavs iedrošinājums nebaidīties konfliktēt ir vietā, jo latvieši, manuprāt, nepareizu motīvu dēļ cenšas izvairīties no konfliktiem.
V.Ņ.: Visur, kur es eju, skatos, ka situācija, piemēram, latviešu valodas jautājumos, ir palikusi vēl kritiskāka nekā Atmodas pirmajos gados. Tad vēl bija laiks, kad cilvēki cīnījās, noliekot tādu krievušku pie vietas: brauc uz savu Krieviju, nav tev te ko smirdēt! Pat ar izsaucieniem: čemodan, vokzal, Rossija! Bet tagad latvieši ir tā nobijušies, tā sarāvušies, astīti kājstarpē iežmieguši, ka pilnīgs ārprāts. Varbūt arī tas, ka vecākā paaudze jau aiziet, bet jaunie atkal samierinās un pierod, ka krievi jau ir pārņēmuši mūsu vidi.
Es gāju kārtot dokumentus Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā. Tā nav privātbodīte, bet valsts iestāde, un dzirdu (arī pie blakus galdiņa), ka okupanti tur kārto savas padarīšanas, bet visi aģenti, inspektori ar viņiem runā krievu valodā – stomīdamies, lai tikai kaut kā censtos pakalpot okupantiem. Pareizi “DDD” teica: lai ņem līdzi savu tulku, ja kaut ko grib no Latvijas valsts! Un tā vajadzētu viņiem pateikt – lai tas konflikts briest, lai aiziet starptautiskā līmenī, lai aiziet presē, pa pasauli. Nevajag baidīties.
Tāpēc aicinu arī visus priekšniekus, latviešus, nebaidīties atbalstīt savus darbiniekus, kuriem darbs ir svarīgs, lai varētu pabarot savas ģimenes. Vajag boikotēt šo sistēmu un visiem vienoti runāt latviski. Jābūt vienotiem – ja to darām, tad darām visi. Viens pats jau noslīks tajā atvarā.
DDD: Un tomēr – lai dara kaut vai viens, lai uzdrīkstas. Nedrīkst atlikt taisnīguma aizstāvēšanu līdz brīdim, kad visi būs gatavi tā rīkoties. Ja mēs cits uz citu gaidīsim, varam pazaudēt visu.
V.Ņ.: Pareizi. Ja paskatāmies vēsturē, daudzreiz viss ir sācies no kāda viena. Un vajag aicināt atbalstīt savus darbiniekus, lai viņi runā un aizstāv latviešus. Viss taču sakņojas Satversmē, Valsts valodas likumā. Latvijā ir tikai viena valoda, un mums ir tikai viena neliela Tēvzemīte pie jūras un citas nav, uz kurieni aizbēgt – citur būsim tikai svešinieki. Un neviens negrib liekus parazītus uz sava kakla. Un vēl gribu teikt, ka nedrīkst baidīties būt ideālistiem. Cilvēki dažkārt domā: ko tu tur runā, labāk iztīri istabu. Bet, ja nebūs cilvēku, kuri domā augstas domas, tad jau viss aizaugs.
DDD: Tomēr, vai tev nešķiet, ka dekolonizācija, tēlaini izsakoties, ir šī mājas tīrīšana? Mēs tikai klausāmies, ka aicina visus klāt baltus galdautus, bet māja pilna ar mēsliem…
V.Ņ.: Jā, aizgājusi uzvaras svinēšana tikai tādā galda līmenī – rautā. Un patiesībā nekādas uzvaras jau nav – vai tad latvieši ir saimnieki savā zemē? Vai tad esam likvidējuši okupācijas sekas?
Laikraksta “DDD” lasītājiem vēlētu paplašināt savu domubiedru rindas. Lasiet paši, dodiet lasīt arī citiem, jo “DDD” ir laikraksts savas zemes saimniekiem. Galvenais – nenododiet savu nostāju, lai neviens nevar pierunāt uz samierināšanos ar netaisnību. Stabili ejiet uz priekšu visu laiku un saviem bērniem māciet to pašu. Nedrīkst vējiem līdzi ļengani locīties!
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.10(432) [2019. gada 24. maijs–6. jūnijs]