Saruna ar Pilsoņu Kongresa Vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju Antonu Mikosu
Turpinājums no: Kā LPSR par L[PS]R pārtapa. 1. daļa
Kurš atbalsta nodevību?
DDD: Pāriesim pie mūsdienām. Laikā, par kuru runājām iepriekš, jūs bijāt arī LNNK priekšsēdētāja vietnieks. Kā jūs vērtējat Nacionālās apvienības “VL-TB/LNNK” darbu tagad?
Antons Mikoss: Bēdīgi. 1996. gadā es iestājos partijā “Tēvzemei un Brīvībai”. Aizgāju uz partijas kopsapulci. Tur bāra kādu nacionāli noskaņotu cilvēku – Laimoni Gedroviču – un nolēma, ka viņu izslēgs no partijas. Viņš bija nopublicējis “Nacionālajā Neatkarībā” rakstu par to, ka mūsu īpašumus brīvi izdāļā nepilsoņiem, tāpēc īpašumus, kuriem likumīgie īpašnieki nav pilsoņi, nedrīkst privatizēt, tos vajag nacionalizēt. Es biju sašutis par to, ka šo cilvēku slēgs ārā no partijas, tāpēc piecēlos un sacīju, ka partijas statūtos rakstīts, ka mēs aizstāvam savus biedrus. Pēc tam noliku uz galda iesniegumu par izstāšanos un teicu: “Man nevajadzēja ilgu laiku, lai saprastu, ka jums te ir pavisam citi nolūki – jums te ir sile, kurā iekāpt ar abām kājām!”
Lūk, viņi visu laiku ir bijuši pie varas (kopš 1990. gada, izņemot 1994. gadu), varas pieņemto nodevīgo lēmumu dēļ neviens nav nošāvies, neviens nav demisionējis (izņemot Eināru Cilinski, kurš izdomāja labu iemeslu aizmukt no ministra amata VARAM 16. marta gājiena sakarā)… Iedomājieties, “Visu Latvijai!” jaunieši plikām krūtīm salā protestēja pret Abrenes atdošanu Krievijai. Bet atcerieties, ka pirmais darbs, kuru 1997. gada augustā paveica Guntars Krasts premjera amatā, bija Latvijas–Krievijas robežlīguma parafēšana! Faktiski Abrenes atdāvināšana. Pirmajā darba dienā Ministru prezidenta krēslā. Viņam viss priekšā bija jau sagatavots – un viņš nevis atteicās, nevis demisionēja, bet palika savu parakstu[1] zem šī nodevīgā robežlīguma teksta. Bet viņa partija pret to neiebilda.
DDD: Laimoni Gedroviču par taisnīgu rakstu izslēdza, bet Guntaru Krastu par nodevīga robežlīguma parafēšanu atbalstīja?
A.M.: Jā. Savukārt “Visu Latvijai!” nebija nekādu pretenziju pēc tam apvienoties ar “TB/LNNK”. Viņiem visiem tur vienmēr ir interesējusi tikai sile.
Pirms pāris mēnešiem Nacionālā apvienība par prezidenta kandidātu (atkārtoti) izvirzīja Egilu Levitu – cilvēku, kurš ar savu parakstu akceptēja okupantu militāro pensionāru palikšanu un viņu sociālo nodrošināšanu Latvijā. Tikai retais no atvaļinātajiem militāristiem ir aizgājis viņsaulē. Pārējie ir manā vecumā vai jaunāki un ražīgi sapumpurojušies vairākās paaudzēs. Toreizējais ārlietu ministrs Georgs Andrejevs stingri iestājās pret okupantu militāro pensionāru atstāšanu Latvijā, atsakoties parakstīt tādu vienošanos. Un tāpēc tika izvilkta viņa čekas kartīte – un viņam bija jādemisionē. Tad nāca Egils Levits kā ārlietu ministra pienākumu izpildītājs un tieslietu ministrs, kurš parakstīja nodevīgo dokumentu. Ar ko Egils Levits atšķiras no okupācijas varas, kas bagātīgi pieslānīja Latviju ar lielkrievu nacistu substrātu visus okupācijas gadus? Pēc paraksta likšanas uz nodevīgā dokumenta amatā par grašiem viņam nevajadzēja uzkavēties un tika sameklēts mega atalgots darbiņš.
Nesen es vērsos pie Pilsoņu Kongresa fonda dalībnieka Zigurda Strīķa, kurš pēdējās vēlēšanās startēja Nacionālās apvienības sarakstā, lai viņš tur partijā sāk runāt patiesību par Egilu Levitu. Viņš man atbildēja, ka nevar to darīt… nav laika… Es pats neesmu Nacionālajā apvienībā, bet man tur ir daudz paziņu. Jautāju viņiem, vai tiek rīkotas diskusijas par izvirzīto prezidenta kandidātu? Ar savu rīcību kopā ar pārējiem Kremļa kurmjiem šis kandidāts taču ir vairojis “Saskaņas” un Krievu partijas piekritējus! Tie atbild: “Ai, tur tā spice!…” Tādēļ uzrakstīju pats rakstu, kur pateicu visu, kā ir. Nacionālā apvienība ir nacionāli tukši darboņi bez izpratnes par dekolonizāciju un deokupāciju. Es redzu, ka Raivim Dzintaram nav latviskā gēna – nav patiesu rūpju par latviešu tautu un atbildīgas domāšanas.
DDD: Bet latvieši šo visu ir pieļāvuši, nav protestējuši, gājuši uz vēlēšanām, nedomājot, par ko tad viņi īsti nobalso.
A.M.: Lielākais okupācijas laika nodarījums ir tautas pārvēršana par vates cilvēkiem – bez analītiskās domāšanas, bez spējas rīkoties. Daudzi latvieši ir kļuvuši gļēvi, nesaprātīgi, tautas interesēs darboties nespējīgi – viņi grib kādus “lielos”, kas visu iedod.
Gunārs Meierovics, komunistu aicināts, atnāca no trimdas uz Latviju. Ar ļoti retiem izņēmumiem, kopumā trimdas latvieši neatbalstīja Pilsoņu Kongresu – viņi atbalstīja Gorbunova valdību.
Pie varas – “jaunie čekisti”
DDD: Jūsuprāt, kāpēc nav notikusi dekolonizācija?
Antons Mikoss: Tāpēc, ka nav notikusi lustrācija jeb dekomunizācija. Starp citu, vislielākā zaudētāja, ka nav notikusi lustrācija, ir Krievija, jo šobrīd to vada čekists un pasaule ir nolikta kara priekšā. Arī Latvijā nav notikusi lustrācija tāpēc, ka šeit krieviem ir milzīgas intereses. Vislielākās investīcijas ir no Krievijas. Piemēram, lietuviešiem tā nav vajadzīga – tur okupantu procentuāli ir mazāk nekā pirms kara cittautiešu, un krievu ietekme tur ir maza. Bet Latvijā – liela!
DDD: Bet Eiropas Savienība taču pieļāva šādas kolonizētas valsts kā Latvija uzņemšanu.
A.M.: Tāpēc, ka Eiropas Savienībai tas ir “pie vienas vietas”, tai ir savas intereses sadarbībā ar Krieviju. Tāpat arī Amerikai. Bils Klintons pie Brīvības pieminekļa stāstīja, ka šeit ir noticis liels noziegums, bet šeit visiem tagad draudzīgi kopā jādzīvo… Amerikāņiem galvenais bija atņemt krieviem atomdegvielu. Vāciešus, dāņus savukārt interesēja iepirkt zemi Latvijā, būvēt savas rūpnīcas. Skandināvi ieviesa savu banku filiāles, sapirkās zemes un mežus no tukšgalvīgiem tautiešiem.
DDD: Okupantu klātbūtne palīdz viņiem darboties Latvijā?
A.M.: Viņus šis jautājums neinteresē. Saprotiet, neviens mūs neglābs, ja mēs paši sevi neglābsim! Pēc Otrā pasaules kara taču arī nenāca angļi mūs glābt.
DDD: Tomēr vairāk ir dzirdēts par aktīvu Rietumu pretestību, nevis vienaldzību pret dekolonizāciju. Pat pirms referenduma par Pilsonības likuma grozījumiem mūsu bāleliņi skandēja un biedēja latviešus, ka Rietumi mūs nesapratīs, ja okupantu bērneļiem nedosim pilsonību. Jūsuprāt, kāpēc tā?
A.M.: Tāpēc, ka nav notikusi dekomunizācija – “jaunie čekisti” ir pie varas. Nejaušu cilvēku tur nav! Tie, kas ir par Latvijas dekolonizāciju, pie varas nenonāk. Par to “Rietumi mūs nesapratīs”. Pirms Abrenes atdošanas vietvara klaigāja, ka bez robežlīguma neuzņems NATO un ES. Igauņiem robežlīguma nav vēl šodien! Amerika vēlas atteikties no automātiskās pilsonības piešķiršanas tur dzimušajiem nepilsoņu bērniem. Vējonim ir latviski tukši padomnieki.
DDD: Vai tiešām arī Nacionālo apvienību jūs ierindojat jauno čekistu pulkā?
A.M.: Mēs nupat runājām par Egilu Levitu, kuru par Valsts prezidenta kandidātu izvirzīja tieši Nacionālā apvienība.
DDD: Bet atradīsies lasītāji, kas protestēs, ka Raivis Dzintars no Nacionālās apvienības vai Juta Strīķe no Jaunās Konservatīvās partijas nav čekisti, komunisti – viņi taču ir pret “Saskaņu”?
A.M.: Dekolonizācijas neveikšanas jautājumā viņi ir uz vienu roku. Pagājuši vairāk nekā divdesmit pieci gadi – viss ir iekonservēts, nekas nav atrisināts. Cik vēl vajag?
Par to, ka Vilis Lācis veidoja izvešanas sarakstus, mēs viņu visi nosodām. Egils Levits parakstīja iesūtīšanas sarakstus jeb, citiem vārdiem, dokumentu par padomju militārpersonu piesaisti – gandrīz tikpat okupantus ar ģimenēm, cik latviešus izveda. Bet Nacionālā apvienība viņu izvirza prezidenta amatā. Levita sarakstā bija aptuveni 20 tūkstoši izlases virsnieku vecumā līdz 38 gadiem, kurus ieveda Latvijā! Kopā ar saviem mazbērniem viņi tagad ir sapumpurojušies ap 100 tūkstošiem – tie ir sevišķi lieli nelieši, Krievijas impēristi! Vai Nacionālā apvienība nesaprot, ka viņu aizstāvamais ir izdarījis to pašu, ko Vilis Lācis?! Kremļa kurmis Vilis Lācis 1956. gadā zūdījās: “Ja būtu zinājis ar ko tas beigsies, es nebūtu ielaidies ar komunistiem.” Turpretī Egils Levits neko nenožēlo un iejuties “Nācijas tēva” lomā. Apbrīno sevi par veikumu. Tas ir prātam neaptverami.
DDD: Pie Nacionālās apvienības un pirms tam pie “Visu Latvijai!” mēs esam daudzreiz vērsušies par dekolonizācijas jautājumu, arī par 1996. gada un 2005. gada Saeimas deklarāciju pildīšanu.
A.M.: Kādu gan dekolonizāciju viņi realizēs! Neceriet. Viņi neatbalsta dekolonizāciju. Šodien viņi lielās un par varoni uzskata uti, kurš piesaistījis 100 tūkstošus okupantu izlases neliešus. Viņi neveic ne dekolonizāciju, ne dekomunizāciju. Ja kādam no viņiem tikšanās reizē ar vēlētājiem paprasītu, vai vajag dekolonizāciju, viņš piekristu, taču nekā nedarītu, lai šo problēmu risinātu.
DDD: Mūsu avīzei pārmet mūsu nostāju, ka tieši vēlēšanas nodrošina okupantu klātbūtni Latvijā, jo pašu latviešu nodevējpartijas par to rūpējas gadiem ilgi. Tas, ka varas partijas neveic dekolonizāciju, nodrošina “Saskaņas” elektorāta pieaugumu. Vai piekrītat, ka tāda Nacionālā apvienība, kas skaitās esam latviešu tiesību pusē, ar “Saskaņu”, kas aizstāv okupantu intereses, ir viena pūķa divas galvas?
A.M.: Tās nav vienīgās galvas šim pūķim. Ja būtu tikai divas, tad varētu nocirst, un miers. Bet pie varas esošais pūķis ir ar daudzām galvām. Vecie tur ir zināmi cilvēki, vairums saistīti ar komunistiem un čeku, jaunie tur ir pajoliņi bez nacionālā, bez latviskā gēna. Latvijā nav bijusi lustrācija, un nevar būt, ka tā notiek automātiski. Tie, kas sēž Saeimā, ir speciāli virzīti cilvēki.
Dzirdēju, kā Raivis Dzintars televīzijā diskutēja ar Andri Šķēli. Šķēle teica aptuveni šādi: “Nu ko tad jūs tur, jaunie kumeļi, varat politikā izdarīt!” Dzintars viņam atbildēja: “No jaunā kumeļa var izaugt kārtīgs zirgs, bet kas var iznākt no zirga gados…” No viņiem ir mūļēzeļi izauguši, bez nacionālā gēna! Vārdos viņi iet it kā par latviešiem, bet faktiski – Šķēles pēdās. Raivi Dzintaru es uzskatu par nenobriedušu sprukstiņu ar īpatnēju savas ģimenes vēsturi, bez pietiekamas izglītības, jo politoloģija – tā nav izglītība, kas vajadzīga valsts vadīšanai. Politoloģija ir mācība, kā sagrābt varu, nevis kā vadīt nacionālu valsti.
Tagad ir Ukrainas piemērs, kurš liecina, pie kā tas viss noved. Krievijai vislielākās investīcijas ir Latvijā. Līdzekļi no turienes nāk dažādos veidos. Mēs redzam rezultātu. 1992. gada Karaganova doktrīnā[2] ir teikts: “Krievvalodīgie iedzīvotāji – tas ir ne tikai pasīvs, bet arī varens Krievijas aktīvs. Pirmkārt, jādara viss iespējamais, lai atstātu krievvalodīgos iedzīvotājus tajos reģionos, kur tie pašreiz atrodas. Ne tikai tāpēc, ka mēs nevaram atļauties milzīga bēgļu viļņa uzņemšanu, bet arī tāpēc, ka mums tur jāatstāj ietekmes sviras ar tālāku perspektīvu. Rēķinoties ar ekonomisko izdevīgumu, Krievijai ir nekavējoties jāuzsāk plaša investīciju ekspansija.”
Iznākums – šodien labi redzams
DDD: Nobeigumā – vai tā ir tiesa, ka 1991. gada 13. janvārī Pilsoņu Kongress noslēdza sadarbības līgumu ar Augstāko Padomi?
Antons Mikoss: Jā. Pilsoņu Kongress, kuru bija ievēlējuši likumīgie Latvijas Republikas pilsoņi, 1990. gada 15. decembrī pieņēma “Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa un Augstākās Padomes kopīgā komunikē” projektu, kurā abas puses apņemas “sadarboties un saskaņot savu rīcību” un piedāvāja Augstākajai Padomei noslēgt šādu vienošanos. 1991. gada 13. janvārī Augstākā Padome šo vienošanos apstiprināja, taču spēkā tā bija tikai vienu dienu…
DDD: Kāpēc?
A.M: Tāpēc, ka tajā pašā dienā, 13. janvārī, Tallinā Anatolijs Gorbunovs un Boriss Jeļcins parakstīja Latvijas Republikas un KPFSR līgumu “Par starpvalstu attiecību pamatiem.” Līguma 3. pants noteic, ka abas puses “uzņemas savstarpējas saistības garantēt personām, kas šā līguma parakstīšanas brīdī dzīvo Latvijas Republikas teritorijā un KPFSR teritorijā, un ir PSRS pilsoņi, tiesības saglabāt vai iegūt Latvijas Republikas pilsonību atbilstoši viņu brīvai gribai.”
DDD: Vienkāršāk sakot – vienojās par pilsonības piešķiršanu Latvijā dzīvojošajiem okupantiem.
A.M: Jā. Latvijas Pilsoņu Komiteja, Pilsoņu Kongresa izpildinstitūcija, Gorbunova–Jeļcina līgumam uzlika veto, atzīstot to par likumīgā spēkā neesošu un tiesiskas sekas neizraisošu, jo līguma teksts neatbilst Latvijas Republikas pilsoņu interesēm. Taču Augstākā Padome, par spīti Latvijas Republikas pilsoņu pārstāvniecības kategoriskajam protestam, 14. janvārī starptautisko līgumu ratificēja. Līdz ar to vienošanās par sadarbību bija lauzta.
DDD: Tātad Augstākā Padome ratificēja līgumu, lai okupantiem piešķirtu pilsonību?
A.M.: Tieši tā – pretēji Latvijas pilsoņu interesēm! Latvijas Pilsoņu Komiteja paziņoja, ka “līgums ir pretrunā ar LR pilsoņu interesēm, jo līgumslēdzējas puses izvairās konstatēt neapstrīdamo faktu, ka Latvija ir okupēta, anektēta un kolonizēta no PSRS puses”. Atceros, kā Jānis Dinēvičs LTF frakcijas sēdē bļāva mikrofonā, ka mēs gribam visu izjaukt!
DDD: Jūs gribējāt izjaukt kangaru nodevību – pilsonības piešķiršanu okupantiem. Smieklīgi, ka Augstākā Padome nobalsoja, ka jūs esat vainīgi pie sadarbības laušanas, jo protestējāt pret noslēgto līgumu. Atceros, ka pēc tam Latvijas Pilsoņu Komiteja izplatīja aicinājumu latviešiem neiet uz barikādēm, lai aizstāvētu Augstāko Padomi. Laikrakstā “Pilsonis” tika publicēts[3]: “Izbeidziet karnevālu Vecrīgā un Rīgas centrā, ejiet uz mājām! Taupiet savas dzīvības nākotnes Latvijai… Neizlejiet savas asinis par velti! Piešķirt masveidā pilsonību tādiem ļaudīm, kas ir sveši un naidīgi latviešu tautai, zemei un kultūrai, ir tas pats, kas atdot viņiem daļu mūsu zemes.”
A.M.: Jā, Augstākajā Padomē īpaši sagatavoti cilvēki, komunisti, čekisti, bija pārņēmuši varu. Un iznākums ir labi redzams šodien.
Vēlreiz atkārtošu – tagad par prezidentu tiek virzīts Kremļa kurmis, kurš parūpējies par okupantu militārpersonu palikšanu Latvijā. Jautāju NA gensekam Raivim Zeltītam, vai Nacionālā apvienība negrib pavaicāt Egilam Levitam par viņa tēvu Jonasu Levitu. 1940. gadā kāds Jonass Levits aktīvi darbojās nacionalizācijas ārprātā okupantu interesēs. (Klusums.)
Tā ir kārtējā prātam neaptveramā nodevība! Ja Nacionālajā apvienībā kāds ierindas biedrs aktīvi sāks iebilst pret to, viņu labākajā gadījumā izsviedīs no partijas… Neviens, kurš ir kaut kādos amatiņos, neiebilst.
Intervēja Līga Muzikante
[1] Parafēšana nozīmē, ka darbs pie līguma teksta ir pabeigts un tas ir abām pusēm pieņemams. Pilnvarotie pārstāvji to apstiprina ar saviem iniciāļiem vai parakstu.
[2] Krievijas politologa un valdības padomnieka Sergeja Karaganova izstrādātais principu kopums ar mērķi veicināt Krievijas imperiālistu ietekmi tā sauktajās tuvajās ārzemēs, kur Krievija zaudēja savu ietekmi pēc PSRS sabrukuma.
[3] Tie bija Visvalža Lāča vārdi LTV pārraidē, kurus viņš pauda televīzijā. Viņš tika deleģēts paziņot Latvijas Komitejas lēmumu Jeļcina–Gorbunova pakta sakarā.
Interija publicēta laikrakstā “DDD” Nr. 7(429) [2019. gada 12.–25. aprīlis]