Ai, Bezrobežība – vai nav Tev beigu?
Bez sākuma, bez beigām – vai var būt?
Ja runa ir par leģendu vai teiku –
Tad tikai tām var noticēt – varbūt.
Bet dzīvo leģendas vēl šodien – stāsta
Par ZEMI skaistāko uz pasaules.
Šie stāsti aicina un sirdi glāsta,
Un svētsvinīgi garu augšup nes.
Mīt Dižgari Tai Zemē – Augsti Viedie,
Kas pauž par Pirmavotu Mūžīgo,
Par Augstām zinībām, ko sargā svētie,
Par Dailes pirmavotu – vienīgo.
Kas ir šī Zeme – kur un kā tur nokļūt?
To daudzi meklējuši – maldīgi.
It visas takas kalnos, aizās nozūd –
Kas neaicināts, – meklēs veltīgi.
Tā – ŠAMBALA, ko izrunā ar sirdi,
Un svētsvinīgi Viņas vārdu min.
Neviens To neuztvers ar zemes dzirdi,
Vien smalka apziņa Tās smaržu zin’.
Un Dižgari ar asinslāsēm vaigā
Tur pūlas mūsu zemi noturēt.
Virs Gaismas Citadeles krāsu zaigā –
Var ziemeļblāzmas spēli saredzēt.
Mūs sargā Hierarhija – vada, prasa,
Uz Vārtiem ugunīgiem godam iet.
Tur Dailes dārzos nolīst Debess rasa,
Un Jaunā Rīta Zvaigzne nenoriet.
Ko darīt gan, lai tiktu aicināti?
Uz ZEMI TO, kur Sargi nomodā?
Ir Gaismas ceļu jāiet apzināti,
Un jātic Hierarhijai – jāgodā.
Bet elpo Bezrobežība un runā, –
Kā Kosmoss dzimst un zūd – un atkal dzimst.
Tā arī cilvēks esmes uguns dunā
Tam līdzi iet – šī gaita nenorimst.
Steidzīte
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.6(428) [2019. gada 22. marts–11. aprīlis]