Par 20. gadsimta brīnumiem

Svjatoslava Rēriha glezna “Es virzos starp šīm ēnām”

Laime – redzēt brīnumus kā vairogus stāvošus.

Aicinājums

 

Pēc Šambalas mācības, itin viss uz Zemes notiek saskaņā ar mūsu planētas evolūcijas plānu. Jau iepriekš ir noteikts, kad un kur veidosies jaunas valstis, kur un kad tiks celtas lielas pilsētas. Ir paredzēts, kur un kad jānotiek lieliem atklājumiem un atskārsmēm. Šo Kosmisko plānu dzīvē īsteno Mahātmu Brālība.

Tāpat, kā bija pareģots Cilvēces dižais Gaišais laikmets Satjajuga, tika noteikta arī zeme, kur sāksies mūsu planētas Kosmiskā ēra. Šī pasaules daļa izšķir planētas likteni.

Varbūt šī valsts, raugoties no pasaulīgā redzes viedokļa, šajā laikā atradās visnepievilcīgākajā stāvoklī, taču Augstākais Likums jau bija noteicis īpašās misijas vietu. Kosmiskajā mērogā jau bija izveidojušies apstākļi dižā uzdevuma izpildīšanai. Tā tika nostiprināta jaunā iepriekšnoteiktā pakāpe…

Un tuvā nākotnē mēs ieraudzīsim vēl vienu lielu brīnumu… Mahātmas ir teikuši: “Brīnums nāk! Saņemiet, gaidošie! Jaunais brīnums apvienos tautas. Nevis par tautu iznīcību ir jādomā, bet gan par planētas sakārtošanu! Valsts, kas vakar bija milzis, rīt var kļūt par punduri. Cilvēki var brīnīties par tādu likteni, taču Mēs redzam cēloņu pavedienus. Redzama ir tikai šodiena, bet jāapjauš arī rītdiena. Tā pasaules notikumi veido mozaīku, kuru var saskatīt tikai no Kalniem. Viesulī un jukās īstenojas Karma, un termiņi piepildās.”

 

No vecā laikmeta uz Jauno Laikmetu

Pārejas laika sarežģītība

 

Tagad laiks daudz sarežģītāks,

nekā domājat.

Pašlaik – ne straume, bet vērpete.

Aicinājums

 

Kāpēc Mahātmu Mācība Agni Joga tika dota tieši 20. gadsimtā? Lai to saprastu, jānoskaidro mūsu pašreizējā laikmeta būtība. To nekādā ziņā nevar uzskatīt par parastu – šis ir īpašs, ārkārtējs laiks. Ikviens saprātīgs cilvēks, kurš vairāk vai mazāk zina vēsturi, teiks, ka visā līdzšinējā mūsu apzinātajā cilvēces vēsturē šāda īpaša laika vēl nav bijis. Planēta pārdzīvo nebijušu spriedžu posmu. Mums priekšā stāv lielie juku laiki. Tiesa gan, arī senatnē bijuši juku laiki, taču tie nav salīdzināmi ar tām vispasaules jukām, kas notiek patlaban. Toreiz piedalījās desmitiem tūkstoši cilvēku, bet tagad – simtiem miljoni. Nemieri un jukas aptvēruši burtiski visu planētu.

 

Sašķeltība un kari

 

Mūsu laikmeta pazīme pirmām kārtām ir vēl nepieredzēts zinātnes un tehnikas progress un tā pieaugošā ietekme uz visām sabiedrības dzīves jomām. Taču pēdējos divos gadsimtos tehnikas attīstība notika uz garīguma rēķina. Tehnikas sasniegumi novērsa uzmanību no dzīves galvenās jēgas. Zinātnes un tehnikas atklājumi apsteidza apziņas un garīgās kultūras attīstību.

Pateicoties zinātnes un tehnikas “spožajiem” sasniegumiem, civilizētie cilvēki pilnveidoja savu līdzcilvēku masveida iznīcināšanas paņēmienus. Daudzi zinātniskie sasniegumi, visi tehniskie izgudrojumi tagad pirmām kārtām tiek izmantoti militāriem mērķiem, ātrākai un pilnīgākai savstarpējai iznīcināšanai. Cilvēku rīcībā ir tādi iznīcināšanas līdzekļi, kas vienā mirklī var likvidēt miljoniem ļaužu.

Līdztekus daudzajiem izgudrojumiem un atklājumiem, lielajiem tehniskajiem sasniegumiem mūsdienu cilvēks ir attīstījis milzīgu egoismu un līdz šim nepieredzētu ienaidu. Reliģiskais antagonisms, nacionālais šovinisms, rasu naids, politiskā neiecietība – tas viss sasniedzis vēl nebijušus mērogus. Niknums, neuzticība un naids izraisa starptautiskas nesaskaņas.

Cilvēce iegājusi pastāvīgu karu posmā. Šie kari ir ļoti dažādi. Tie ir gan slēpti, gan atklāti, taču to jēga un princips ir viens un tas pats – ienaids visur un visās lietās. Reliģiju karš, tirdzniecības karš, zinību karš, ideju karš, ieroču karš – valstu robežām jau vairs nav nozīmes! Karš – tā ir cilvēces mežonīguma izpausme.

Valdības pastiprināti bruņojas un šai nolūkā tērē miljardus. Milzīgi, patiesi neaptverami līdzekļi tiek izlietoti slepkavošanas mērķiem. Kara iespējamība pastāv visās pasaules daļās. Pasaule zaudējusi prātu, un šis masveida neprāts draud cilvēcei ar neskaitāmām nelaimēm, līdz pat tās pilnīgai pašiznīcībai. Nemiera laiki cilvēku noveduši līdz garīgam bankrotam, garīgai mežonībai.

 

Garīguma krīze

 

Kaut arī fizisko zinību jomā daudz kas ir sasniegts, tajā pašā laikā katastrofāli pazeminājies cilvēka apziņas līmenis. Formulu gūzmā ir pazudusi ētika. Tieši tagad, kad plaukti vai lūst no milzum daudzajām grāmatām, cilvēce nonākusi savtīguma un mirāžu gūstā. Ļaudis ir zaudējuši spēju domāt par dzīves pamatiem. Viņi raduši operēt ar robustiem jēdzieniem, kas aizstāj visus augstākos nojēgumus. Cilvēces apziņa piesātināta ar ierastības putekļiem. Mežonīgums un raupjums sasniedzis neticamus apmērus.

Nevajag domāt, ka runas par mežonību ir pārspīlētas. Nekādas virspusīgas civilizācijas pazīmes neapslēps gara mežonīgumu. Cilvēks var nēsāt dārgas drānas un tomēr būt mežonis. Zinātnes un tehnikas atklājumi apsteigusi apziņas attīstību – ir radies īpašs mežonības veids, kas raksturīgs ar zinātnisko līdzekļu izmantošanu. Bet civilizēts mežonis – tā ir visbīstamākā parādība.

Mūsdienu cilvēce sākusi pārspīlēti lielu nozīmi piešķirt materiālajiem labumiem, atzīdama tos par vienīgo vērtību. Cilvēks tiecas pēc visvisādiem laicīgiem labumiem, lai nodrošinātu savu dzīvi ar visu viņam pieejamo komfortu, lai nodzīvotu to pēc iespējas pilnvērtīgāk (no viņa viedokļa raugoties), tas ir, ar visām ērtībām. Un, lūk – mūža labākā un apzinīgā daļa tiek tērēta bagātību iemantošanai, tam tiek veltīti visdažādākie pūliņi, un bagātības dēļ cilvēks bieži nonāk pat līdz noziegumam. Dzīšanās pēc bagātības, cīņa par stāvokli un varu, kas garantē materiālo labklājību, mūsdienās sasniegusi apogeju.

Tieksmi pēc materiālajiem labumiem pavada izpriecu un baudu kāre. Mūsdienu cilvēks ir aizmirsis dzīves īsteno mērķi un nolēmis, ka dzīve dota baudīšanai. Spraigu domāšanu un rīcību viņš sācis aizstāt ar izpriecām, haotisku sadrumstalošanos. Tā izveidojusies ārkārtīgi vieglprātīga attieksme pret dzīvi. Mūsdienu dzīve lielum lielajam vairumam cilvēku ir tikai dzīšanās pēc baudām, kuru saturs pakāpeniski pazeminās: tās kļūst arvien pliekanākas un rupjākas.

Jaunā paaudze pārāk viegli nosliecas uz rupjību. Tai nav ne vēlēšanās, ne laika nodoties nedz zinībām, nedz mākslai un literatūrai, nedz arī citiem kultūras veidiem. Jaunās paaudzes prātus un sirdis iekaro nevis varoņi, nevis zinātnieki un izgudrotāji, bet gan visvisādi rekordisti un čempioni.

Mūsdienās aizraušanās ar rekordiem – bezjēdzīgiem, muļķīgiem, nevienam nevajadzīgiem – nonākusi līdz absurdam. Neviena izrāde, neviens koncerts, neviena lekcija nepiesaista tik daudz apmeklētāju kā futbols vai bokss. Mūsdienu cilvēks vislabprātāk skatās tos. Šāda veida sacensības tiek uztvertas kā lieli notikumi. Par tiem raksta, tos rāda televīzijā, par rezultātiem planētas iedzīvotāji tiek informēti pa radio. Šāda aizraušanās ar rupjiem sporta veidiem liecina par galīgu tikumu pagrimumu, par progresa neiespējamību un garīgā robustuma galējo robežu.

Tieksme izvairīties no apzinātas domāšanas izraisa vēl vienu briesmīgu mūsdienu pasaules nelaimi: cilvēki tiecas pēc tādas vai citādas narkotikas, lai tikai nebūtu jādomā par dzīves pamatiem. Un tas viss – narkotiku lietošana, tieksme pēc rupjām izpriecām un vulgārām baudām, neapvaldīta izvirtība un citi mūsdienu “jaukumi” – noved pie pārsātinātības, vilšanās un, beigu beigās, pie labprātīgas aiziešanas no dzīves.

Tā nu cilvēki ir aizrāvušies ar materiālām, miesiskām, pārejošām lietām, kas līdzīgi putekļu mākonim aizsedz gaismu un nostumj pakrēslī kultūras vērtības. Cilvēce ir apstājusies savā garīgajā attīstībā – tā pārdzīvo vēl nebijušu krīzi. Cilvēce ir garīgi panīkusi un pagrimusi. Šo vispasaules krīzi izjūt ikviens – tā ir garīguma krīze.

 

 

No grāmatas “Ievads Dzīvās Ētikas Mācībā”

 

Sastādījis Stepons Stuļginskis

 

Publicēts laikrakstā “DDD”: 5(427) [2019. gada 8.–21. marts]


« Atpakaļ