Nepieskaitāms vai liekulis un pielīdējs okupācijas varai?

Steidzīte Freiberga

 

Izlasījusi “Cīņā” publicēto nekrologu Leonīdam Brežņevam, sākumā mēģināju iejusties D. Īvāna sirsnīgajā attieksmē pret cilvēku, kurš savā laikā bijis pie PSRS stūres, un tik daudz Dainim un viņa paaudzei nozīmējis šī līdera vārds… Ir jau bijuši gadījumi, kad cilvēks atdevis sirdi un dvēseli kaut kam, kas pēc tam izrādījies mēsls. Bet tad sapurināju sevi – un vēl patētiskais raksta nobeigums “Leonīds Brežņevs taču paliek dzīvot mūsos, viņš mums ir vajadzīgs un mēs piemiņu par viņu nesīsim tālāk” mani atmodināja no šīs emocionālās noskaņas. Tas taču Dainis Īvāns – mūsu latviešu tautas Atmodas vadzvaigzne, gandrīz visu latviešu mīlulis, kurš tur jūsmo par Brežņevu!

D.Īvāns jūsmo par PSRS Komunistiskās partijas vadītāju, par kuru Latvijas Vēstures institūta pētnieks Juris Pavlovičs raksta: “Sērijas “Kas patika partijas vadoņiem?” redzeslokā šoreiz ir cilvēks, kurš gribēja padarīt savu dzīvi par pieminekli, bet tā vietā pārvērta to nemirstīgā anekdotē – Leonīds Brežņevs. (Skat.: http://lpra.vip.lv/breznevs.htm) Un turpat vēl: “…par partijas un tātad arī valsts vadītāju kļuva Leonīds Brežņevs – vienīgais Politbiroja loceklis ar nevarīga un bailīga cilvēka reputāciju.” Juris Pavlovičs Brežņeva laiku starp visu citu ir nosaucis par Brežņeva kukuļsociālismu.

Brežņeva stagnācijas laikos notika politiskās slepkavības un tika vajāti disidenti. Kaut kur lasīju, ka Brežņevu pat uzskatījuši par sava veida neostaļinistu. Brežņeva laikā jau sāka drupt PSRS, ņemot vērā arī viņa uzdzīves un medības. Anekdotes par viņu bira kā no pārpilnības raga, piemēram: “Reiz Brežņevam prasīja, kāpēc mums ir gaļas deficīts. Brežņevs atbildēja: mēs ejam uz komunismu tik straujiem soļiem, ka lopi netiek līdzi.”

Kas tad īsti D. Īvānu līdz tādiem dziļumiem ir aizkustinājis Brežņeva personā, kam viņš tā atdevis savu sirdi – vai šādam okupētājvaras ākstam un draņķim?!

Nē, man tāds Brežņevs nav bijis vajadzīgs – un arī nevienam, kuru pazīstu. Viņu ne vien lādēja, bet par viņu smējās visi. Un nekādi nevaru ietilpināt savā apziņā, ka normāls cilvēks var veltīt tādu godpilnu piemiņas odu tādam monstram. Vai nu Dainis Īvāns ir pavisam aptaurēts, vai arī viņš ir liekulis un pielīdējs.

Bet kā tādā gadījumā vērtēt viņu kā aktīvistu mūsu Atmodā – kā nepieskaitāmu vai kā melīgu liekuli un pielīdēju okupācijas varai? Par kādu Daini Īvānu tad latvieši tik aizrautīgi jūsmoja – un daļa vēl joprojām jūsmo?

Te tad nu būtu jānoskaidro, iekš kā tad būsim vienoti – šādu apmātu dīvaiņu vai liekulīgu krāpnieku atmaskošanā?

Kurš no šiem vērtējumiem ir latviešu tautas Atmodas līdera cienīgs?

Lūk, tas ir jautājums!

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.6(428) [2019. gada 22. marts–11. aprīlis]

 

Daiņa Īvāna nekrologs Brežņevam


« Atpakaļ