Kā LPSR par L[PS]R pārtapa. 1. daļa

Saruna ar Pilsoņu Kongresa Vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju Antonu Mikosu

 

Nākamais vietvaldis izraudzīts jau sen

 

DDD: Aptuveni pirms mēneša biedrība “Par izcilu Latvijas Valsts prezidentu” publiskoja aicinājumu, kuru parakstījuši daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki, par Valsts prezidentu ievēlēt Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Egilu Levitu. Kāpec jūs nepiekrītat, ka Egils Levits būtu labs valsts galva?

Antons Mikoss: TB/LNNK un “Visu Latvijai!” grib redzēt Egilu Levitu par Saulvedi jau kopš 2007. gada. Kad ieskatījos to personu sarakstā, kas parakstījuši petīciju par Egilu Levitu kā Valsts prezidentu, redzu patieso ainu. Piemēram, Vilis Vītols – pozitīvs cilvēks ar vāji izteiktu analītisko domāšanu. Bet daudzi šajā sarakstā ir ar “vati” galvā… Viens no tiem ir Dainis Īvāns.

DDD: Kā saprast jūsu teikto, ka Latvijas Tautas frontes līderim Dainim Īvānam “vate” galvā?

A.M.: Man ar viņu ir krustojušies ceļi, un zinu mazliet vairāk par viņa biogrāfiju. Redziet, kad mirst kādas lielas okupācijas varas “guru”, tad, kā jūs domājat, kurš būs nākamais vietvaldis kādā okupācijas pārvaldes sadaļā?

DDD: Kāds uzticams kolaborants?

A.M.: Tas, kurš raksta nekrologu! 1982. gadā nekrologu Leonīdam Brežņevam rakstīja komunists Dainis Īvāns. Tātad jau tolaik viņš tika izvēlēts par cilvēku, kuram okupācijas vara uzticēs būtisku uzdevumu nākotnē.

DDD: Kur šis Daiņa Īvāna rakstītais nekrologs tika publicēts?

A.M.: Avīzē “Cīņa” – LKP CK, LPSR Augstākās Padomes un Ministru Padomes izdevumā. Manuprāt, zīmīgi, ka šis “Cīņas” numurs ir pazudis no Latvijas publiskajiem arhīviem. Man pašam ir raksta fotogrāfija, kuru nododu jūsu rīcībā. Tur starp visu citu ir rakstīts: “Mēs, karu neredzējušie, neesam to aizmirsuši. Mēs esam iemācīti novērtēt vārdu MIERS…” Šos melus viņš rakstīja laikā, kad no Afganistānas uz Latviju pienāca cinka zārki. Tātad karš ir miers. Pilnīga vate galvā tam cilvēkam.

Tātad Dainis Īvāns tika gatavots krietni iepriekš. Atceros Latvijas Tautas frontes pirmo kongresu, kad Jānis Peters sēdēja izgāzies un ieteica savu labo kandidatūru – Daini Īvānu.

Visus Atmodas gadus man ar Daini Īvānu bija visai interesantas attiecības – es viņam sekoju kā ēna un viņš mani visādi ignorēja vai pretdarbojās, piemēram, runājot par Pilsoņu Kongresu. Bet bija arī cita saskarsme – 1990. gadā viņš, būdams Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieks, ieradās Taurupes vidusskolā iedzīvotāju sapulcē un stāstīja, ka dāņi Mazās Juglas krastos skaistā vietā cels toksisko atkritumu izgāztuvi… un taurupiešiem būs darbavietas, asfaltēts ceļš…

Es jau 1988. gada 31. jūlijā uzrakstīju vēstuli, kuru nolasīja radio “Mikrofonā”. Komunistu Valsts Plānā bija iecere būvēt toksisko atkritumu miskati Taurupē, kur bija uziets 10 metru biezumā īpaši blīvs māla slānis. Un apglabāt toksiskos atkritumus tur bija iecerēts bez īpašiem sarkofāgiem. Vēstuli nobeidzu ar citātu no grāmatas ģeologiem: “Daba ir materiāli tehniskā bāze komunisma sabiedrības uzcelšanai.”  Taurupes iedzīvotāji protestēja pret nu jau Daiņa Īvāna lobēto ieceri, un šo izgāztuvi neuzbūvēja.

 

Pilsoņu Kongresa atšķirība no LTF ir milzīga!

 

DDD: Daudz tiek runāts par Tautas fronti, bet kā aizsākās Pilsoņu Kongresa darbība?

Antons Mikoss: Ideja nāca no Igaunijas, kur šī kustība bija aizsākusies. Igauņiem bija spēcīga nevalstiskā organizācija – Senatnes pētīšanas biedrība. Tā teikt, pētot senatni, viņi “izpētīja”, ka Igaunijā noteicēji ir Igaunijas Republikas pilsoņi, Igaunijas valsts eksistē un visā pasaulē spēkā ir okupācijas neatzīšanas doktrīna. Igaunijā jau tika reģistrēti pilsoņi, lai ievēlētu Pilsoņu Kongresu neatkarības atjaunošanai. 1989. gada pavasarī mēs sākām Latvijas Republikas pilsoņu reģistrāciju. Kad bijām jau tālu tikuši, bija jau ievēlēts Pilsoņu Kongress, pie mums atbrauca pat Krimas tatāri pēc padoma. Un mēs arī viņiem ieteicām reģistrēt savus pilsoņus un ievēlēt Pilsoņu Kongresu.

1989.gada Aglonas svētkos tika piereģistrēts milzīgs skaits pilsoņu. Atceros, kā Dainis Īvāns, kopā ar mācītājiem ejot gar reģistrācijas galdiem, vīpsnāja un stāstīja viņiem, ka šī pilsoņu reģistrācija ir pilnīgi bezjēdzīga lieta. Otrā dienā tur notika Tautas frontes mītiņš. Es pieteicos teikt runu par Latvijas Republikas pilsoņu reģistrācijas sekmēm. Bet man, tādam radikālam nacionālistam, vārdu nedeva. Es palūdzu zinātniekam Jānim Polim nolasīt manu runu. Kad Dainis Īvāns to klausījās, viņš sarka un bālēja, sarka un bālēja.

DDD: Atgriežoties pie Egila Levita – varbūt daudzi būs piemirsuši, bet tieši viņš radīja 1990. gada 4. maija deklarāciju, tātad būtībā sagrāva Pilsoņu Kongresa darbu. Kāda bija viņa loma Pilsoņu Kongresā?

A.M.: Egils Levits uzradās 1989. gada pavasarī. Viņš atnāca uz Pilsoņu reģistrācijas iniciatīvas grupas sēdi un pastāstīja par to, ko mēs jau zinājām un darījām, – par Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas doktrīnu, par pilsoņu reģistrācijas vajadzību un tamlīdzīgas lietas. Pēc tam viņš pazuda, darbā nepiedalījās. Kaut kur Latgalē viņš balotējās Pilsoņu Kongresa vēlēšanās, tika ievēlēts par delegātu, taču tas arī viss. Par to 4. maija deklarāciju, ko it kā rakstījis Egils Levits, ir par stipru teikts. To rakstīja daudzi, bet gala variantu akceptēja Boriss Jeļcins[1] un Ruslans Hasbulatovs[2]. Īvāns pašrocīgi to veda uz Maskavu.

DDD: Ar ko atšķīrās Pilsoņu Kongresa mērķi no Tautas frontes mērķiem?

A.M.: Atšķirība ir milzīga. Es jau iezīmēju vienu cilvēku – Daini Īvānu, kurš tika iepriekš speciāli sagatavots no dziļākiem slāņiem. Protams, Egils Levits arī nāk no turienes.

Lai izprastu PSRS pārmaiņu būtību, veikšu nelielu vēsturisku atkāpi. Ir precīzi zināms laiks, kad Rietumpasaulei radās apņēmība darīt galu PSRS. Attīstītās valstis noslēdza savstarpējo stratēģiskās aizsardzības iniciatīvas līgumu jeb SAI. Galvenie sasniedzamie mērķi bija ātrdarbīgas skaitļošanas tehnikas attīstīšana un lieljaudas lāzeru radīšana. SAI paredzēja iznīcināt no kosmosa PSRS raķetes pirmajās minūtēs pēc to palaišanas, kas nozīmētu, ka tās eksplodētu virs Padomju Savienības teritorijas. Mihails Gorbačovs reaģēja nekavējoši un sasauca fiziķu, militāristu un visādu magu pulciņu ar vienu izskatāmo jautājumu, proti, vai SAI darbosies. Visi mierināja Gorbačovu, ka tas ir blefs. Tomēr fiziķi bažījās par izteikto viedokli un sāka padziļināti pētīt. Saņemot vispusīgus pētījumus dažādās jomās, tā pati Gorbačova sasauktā zinātnieku grupa pēc mēneša uzprasījās uz neatliekamu tikšanos un pavēstīja, ka SAI tomēr ir darboties spējīga iniciatīva.

Panikā par drīzu globālo militāro mazspēju sacensībā ar Rietumiem Gorbačovs[3], Jakovļevs[4] un Ševardnadze[5] trijatā nolēma pasludināt “atklātības” un “pārbūves” kursu. Negāja gludi. Militāristu vidū bija gudrinieki, kas teicās esam atraduši zāles SAI neitralizēšanai. Palaidīšot tūkstošiem tukšu raķešu, kuras tad lai triecot zemē veseli, to vidū gan jau kāds procents īsto kodolraķešu sasniegšot mērķi. Ap šiem gudriniekiem nu pulcējās “pārbūves” pretinieki.

Pārbūves galvenais uzdevums bija sameklēt jaunos impērijas vietvalžus nomalēs, arī Latvijā, saskaņā ar Gandija universālo formulējumu: “Okupācijas varai brūkot, pie varas nonāk lielāki rojālisti nekā karalis.” Pārkārtotājiem bija jārada dažādas organizācijas, kuras atbalstītu PSKP iecerētās pārvērtības. Galvenais uzdevums šo organizāciju veidošanā bija atrast piemērotus īpatņus to vadīšanai. Čekas rūpes tobrīd bija sameklēt tādus stukačus, kas ziņotu par dažādu jomu darbīgu censoņu noskaņojumu.

Čekā īpaši aktīvi darbojās radošās inteliģences pārstāvji. Ne velti, dzejnieks Jānis Rokpelnis atzina, ka čekai esot ziņojis par inteliģences noskaņojumu… Lūk, stukačiem bija jāpalīdz PSKP pakļautajai čekai atrast tādus vietvalžus, kas spētu iekarot tautas simpātijas un ieņemt vadāmu vietvalžu vietiņas organizācijās, parlamentos un valdībās. Gala mērķis lielkrievu imperiālistiem bija jauna PSRS Līguma noslēgšana. Baltijas valstu brīvprātīga iestāšanās likvidētu Rietumu neatzīto vardarbīgo valstu okupāciju. Tātad “pārbūves” ziņotāji palīdzēja atrast noderīgos jaunkangarus, kas palīdzētu galīgi pārkausēt latviešus krievu masā.

Jūs jautāsit, kāpēc nenoslēdza jauno PSRS Līgumu? Tāpēc, ka sākotnēji mēs, kuri reģistrēja Latvijas Republikas pilsoņus un organizēja Pilsoņu Kongresa vēlēšanas, zinājām, ka Latvijas Tautas fronte visus savus virzāmos cilvēkus saskaņo ar LKP CK. Un mēs patraucējām!

Daudzi atceras paniku, kas sacēlās 1989. gada oktobrī LTF otrā kongresa laikā, kad LTF vadība gribēja ievēlēt tikai pusi no LTF Domes. Pārējos bija paredzēts iecelt vēlāk, virzot no čekas izraudzīto vidus vietējās nodaļās. Pastāvējām uz to, ka kongresā jāievēl divas trešdaļas domnieku. Mūs toreiz un arī tagad dēvē par šķeltniekiem. Un pareizi, jo tāds bija mūsu nolūks! Es biju viens no tiem, kas vadīja šo sacelšanos pret LTF kliķi. Mūsu mērķis bija veidot LTF ar minimālu čekas izraudzīto pārstāvju skaitu LTF Domē. Sākās panika – kājās pielēca Juris Rubenis un teica piepaceltas runas. Visbeidzot, es teicu, “ja Tautas fronte negrib kļūt par Latvijas Republikas pilsoņu jumta organizāciju, tad mēs tādu dibināsim ap LNNK”. Tādējādi LTF paliktu ar savējiem no kompartijas ieceltajiem… Pēc šiem vārdiem iestājās kapa klusums, uz skatuves sarosījās Sandra Kalniete, pieskrēja man klāt, pagrūda mani malā un mikrofonā teica: “Ziniet, mums tomēr ir jāpieņem, ko Mikosa kungs ierosina.” Ar mums vairs nevarēja nerēķināties.

Mēs reģistrējām Latvijas Republikas pilsoņus ar mērķi ievēlēt Latvijas Republikas pārstāvniecību – Pilsoņu Kongresu. Taču Tautas frontes vadoņi nepildīja savas Domes 1989. gada 5. augustā pieņemto dokumentu par atbalstu Pilsoņu komitejām. Atceros, vēl 1989. gada 18. novembrī pusmiljona mītiņā Daugavmalā Ilmārs Bišers nolasīja Ivara Godmaņa sacerēto tekstu par to, kā Latvija likumīgi kā suverēna republika iestāsies PSRS. Tātad Tautas frontei sākotnējais mērķis bija “pareizi”, demokrātiski iestāties Padomju Savienībā. Par atbalstu nolasītajam murgam iekliedzās vien daži desmiti bļāvēji, kuri atradās vienviet. Par spīti Tautas frontes spices manevriem, mītiņā bija pulcējušies cilvēki ar Latvijas Republikas pilsoņu pagaidu apliecībām kabatā – viņi ar savu klusēšanu parādīja nostāju un piekrišanu nevis Tautas frontes variantam, bet Latvijas Republikas atjaunošanai.

DDD: Tātad LTF mērķis sākotnēji nemaz nebija neatkarības atjaunošana?

A.M.: Protams, nē. Un šī ir tā lielā atšķirība no mums – no Pilsoņu Kongresa.

 

Laika bumbas ielikšana

 

Antons Mikoss: Neieskicējot to vidi, kas 1989. gadā valdīja LPSR, mēs nevaram izprast, kas tas bija par procesu.

LPSR Augstākās Padomes Prezidijs 1989. gada 13. jūlija lēmumā atzina, ka “Pilsoņu komitejas kavē uzsākto darbu pārkārtošanās politikas juridiskā noformēšanā. Pilsoņu komiteju veidošana ir nelikumīga, to darbība nerada juridiskas sekas.” LPSR AP ieteica Tautas deputātu padomēm, valsts un sabiedriskajām organizācijām atturēties no Pilsoņu komiteju darbības sekmēšanas. Atspoguļojot Latvijas Republikas pārstāvniecības organizācijas darbu LPSR valstiskās suverenitātes atjaunošanā, masu informācijas līdzekļiem tika ieteikts parādīt Pilsoņu komiteju nekonstitucionālo raksturu un dot šo komiteju darbības iespējamo seku novērtējumu. Varens un iedarbīgs uzstādījums, kas darbojas uz daudziem politiskajiem aktieriem, kuri nomelno Pilsoņu Kongresu arī šodien.

1989.gada 28. jūlijā LPSR AP pieņēma Deklarāciju “Par Latvijas valsts suverenitāti”, nosakot, ka Latvijas PSR likumiem ir prioritāte pār PSRS likumiem. Es klausījos šo sēdi pa radio. Atceros, ka tur aizelsies ieradās Vilnis Bresis un teica: “Es esmu tikko no Maskavas – tur mums lūdza, lai mēs pieņemam šādu likumu.” Visi bija apjukuši, bet pieņēma. Vēlāk sekoja LPSR AP 1990. gada 15. februāra Deklarācija jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību.

DDD: Šajā deklarācijā ir teikts: “Pamatojoties uz Latvijas PSR Augstākās Padomes 1989. gada 28. jūlija Deklarāciju “Par Latvijas valsts suverenitāti”, [Latvijas PSR Augstākā Padome] iestājas par to, ka jāveic pasākumi, lai Latvijas PSR pārveidotu par brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti tādu valstu savienībā, kas iet humānu demokrātiska sociālisma ceļu un savas attiecības ar citām valstīm veido uz līguma pamatiem.”

A.M.: Jā, tātad viss tika gatavots, lai realizētos Staļina solījums Rūzveltam, kurš bija pikts par Baltijas valstu okupāciju un aneksiju, sarīkot referendumu pēc kara mierīgākos laikos. Gorbačovs to bija pārtvēris un virzīja ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Un ir ļoti labi redzami visi politikas aktieri, kas to mēģināja īstenot. Pirms puča 1991. gada 18. augustā Mihails Gorbačovs zvanīja Anatolijam Gorbunovam, trešo reizi jautādams, vai Latvija parakstīs Padomju Savienības Līgumu. Atbilde bija noraidoša.

DDD: Kāpēc Gorbunovs nepiekrita parakstīt?

A.M.: Kā gan viņš varēja parakstīt! Atcerieties, ko stāstīju par pusmiljonu lielā mītiņa Daugavmalā reakciju uz plānu demokrātiski iestāties Padomju Savienībā! Lūk, kad Gorbunovs atteicās, nākamajā dienā iesākās pučs. Viņi redzēja, ka ar tām metodēm vairs nevar neko panākt un ir nepieciešamas citas – Pilsoņu Kongresu novākt…

DDD: Piemānīt un apstulbot latviešus?

A.M: 1990. gada 4. maija scenārija sekas mēs tagad baudām pilnā mērā. LC un ZS varturi nepakautrējās pat okupantu pensionētos militāristus piesaistīt Latvijai, nosaucot to par nepieciešamo kompromisu. Kas tas ir par kontingentu? No Austrumvācijas demobilizēja virsniekus, kas jaunāki par 38 gadiem. Viņi izvēlējās dzīvesvietu visvairāk Latvijā un Krimā. Tagad šo izlases militāristu dēli un mazdēli rāda savu attieksmi pie okupācijas “falla” Pārdaugavā. Zīmīgi, ka atbildīgie par okupācijas karaspēka “izvešanu” neizvedot ir lielā cieņā. Viens jau ir pabijis prezidenta krēslā – tas ir Guntis Ulmanis. Cits ir tautā mīlēts zinātnieks (stukačs) – Jānis Stradiņš. Vēl citu politiskie censoņi kā balvu par laika bumbas uzstādīšanu tagad virza par nākamo Valsts prezidentu – tas ir Egils Levits.

Kas ir jādara? Ir jāpasaka: “Pietiek!” Bet tas ir jādara visiem.

 

Turpmāk vēl…

 

Intervēja Līga Muzikante

 

[1] Boriss Jeļcins – sākumā bija KPFSR AP priekšsēdētājs, pēc tam kļuva par Krievijas Federācijas prezidentu – red.piez.

[2] Ruslans Hasbulatovs – sākumā bija KPFSR tautas deputāts, kurš iestājās par līdztiesīgu savienību ar citām suverēnām republikām, pēc tam KPFSR AP priekšsēdētāja pirmais vietnieks, tad kļuva par Krievijas Federācijas Augstākās padomes priekšsēdētāju – red.piez.

[3] Mihails Gorbačovs – PSKP CK ģenerālsekretārs, vēlāk PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētājs, pēc tam vienīgais un beidzamais PSRS prezidents – red.piez.

[4] Aleksandrs Jakovļevs – PSKP CK Politbiroja loceklis, ideoloģiskais sekretārs, M. Gorbačova draugs – red.piez.

[5] Eduards Ševardnadze – PSKP CK Politbiroja loceklis, vēlāk PSRS ārlietu ministrs, pēc tam kļuva par Gruzijas prezidentu – red.piez.

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.6(428) [2019. gada 22. marts–11. aprīlis]

 

Saistītie raksti:

Daiņa Īvāna nekrologs Leonīdam Brežņevam

Nepieskaitāms vai liekulis un pielīdējs okupācijas varai?

Kā LPSR par L[PS]R pārtapa. 2. daļa


« Atpakaļ