Čekista Rozes atklāsme. 1. daļa

Pārpublicējam no interneta vietnes “Laikmeta zīmes” kāda VDK aģenta atmiņu rakstu par Edvīnu Inkēnu.

 

Edvīns Inkēns. Rezidents

 

Pavisam nejauši “Laikmeta zīmju” rīcībā nonāca kāds interesants raksts. Tā autors ir bijušais čekas darbinieks, kas parakstījies kā Roze. Raksts radies visai sen – 90. gadu beigās – un, iespējams, ir saistīts ar kādu tā laika kompromātu cīņu.

Jājautā: kāpēc mēs nolēmām šo pusanonīmo sacerējumu publicēt, it īpaši, ja tas skar konkrētus, sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, par kuriem Latvijas tiesa reiz lēmusi – viņu sadarbība ar VDK nav pierādīta. Tāpēc, ka raksts ārkārtīgi precīzi atspoguļo PSRS drošības iestāžu darba stilu, metodes un mērķus. Tas stāsta par to, kā tika vervēti un kādus uzdevumus čekas labā veica daudzi sabiedrībā pazīstami un populāri politiskie, sabiedriskie, kultūras un reliģiskie darbinieki. Īpaši aktuāli šie jautājumi kļuvuši Latvijas simtgades kontekstā, kad aktīvi tiek diskutēts par tā saukto čekas maisu publiskošanu. Rakstu esam nedaudz saīsinājušai un stilistiski rediģējuši. Un tā jūsu uzmanībai eksčekista Rozes atklāsme…

 

* * *

 

Kas ir Edvīns Inkēns? Latviešu patriots, kas aktīvi iesaistījās Atmodas laika procesos? Patiess žurnālists, kurš centās atsegt aizmirstās vēstures lapaspuses? Aktīvs politiķis un Latvijas tēla veidotājs? Kas īsti ir šis tik aktīvais tautietis, kurš nereti uzdodas par arābu. Acīmredzami šim vīram ir ko slēpt. Mana pārliecība ir – ja gribi būt politikā, jābūt izgaismotiem visiem tavas dzīves ceļiem. Vēl vairāk – ja vēlies apšaubīt kāda cita godīgumu, pašam jābūt tīram un godīgam. Tāpēc esmu gatavs bez ļaunuma, sausiem faktiem atsegt Edvīna Inkēna dzīves posmu, kurš daudziem ir nezināms, bet saistīts ar Atmodas laiku un tāpēc interesants. Raksts nebūtu tapis, ja Inkēna kungs distancētos no politikas un darbotos, teiksim, uzņēmēja lauciņā. Bet diemžēl tā nav.

Edvīna Inkēna studenta gaitas sākās 1976. gadā, mācoties toreizējās Latvijas Valsts Universitātes Žurnālistikas fakultātē. Studentu vidū Edvīns izcēlās kā asprātīgs, gudrs un atklāts sarunu biedrs. Puiši uzticējās viens otram. Kursu sākumā brauca kolhozu talkās, rīkoja ballītes. Edvīns bija viens no grupas saliedētājiem. Kā zināms, katrā augstskolā Padomju Savienībā bija kuratori no VDK (Valsts Drošības Komiteja jeb čeka – Red.). Otrajai daļai jeb pretizlūkošanai bija īpaša interese par studentiem. Tajā laikā Universitātē kūrēja labi sagatavoti operatīvie darbinieki. Kā vienu varu minēt Ozoliņa kungu.

Edvīns nokļuva redzeslokā kā perspektīvs kadrs. Tas notika 1979. gada nogalē pēc kāda lielāka pasākuma LVU. Zinu to, ka Edvīnu vervēja operatīvais darbinieks, tolaik no 2. daļas, uzvārdā Zaļais. Students Edvīns Inkēns bija zinātkārs un atraisīts. Viņš jau studiju gados, ne bez mūsu palīdzības, strādāja Latvijas Radio ārzemju redakcijā. Viņa interese par ārpolitiku bija dabiska. Edvīnu nevajadzēja virzīt un iespaidot. 1983. gadā Inkēns ar kolēģiem apmeklēja kādu ārvalsti un brauciena laikā izpildīja 2. daļas doto uzdevumu – atgriežoties uzrakstīja detalizētu ziņojumu par diviem puišiem, studentiem. Uz kompromāta pamata abi tika savervēti kā aģenti VDK. Inkēna kungs ar savu ziņojumu var iepazīties attiecīgajās iestādēs, kuras pārņēma čekas pavirši atstāto mantojumu. Jāpiebilst, ka lielākā tiesa dokumentu gan atrodas Piemaskavas pilsētā Podoļskā, bet daži dīvainā kārtā ir atceļojuši uz Latviju.

1984. gadā Inkēns tika pārvests darbā uz 1. daļu (VDK 1. daļa nodarbojās ar ārējo izlūkošanu – Red.). Tas notika pēc īpašas viņa personības analīzes. Atcerēsimies, ka Edvīns tolaik strādāja Latvijas Radio ārzemju raidījumu redakcijā, plecu pie pleca ar Nikolaju Neilandu (diplomāts, politiķis un žurnālists, vairākus gadus strādāja diplomātiskajā darbā Zviedrijā, kur, domājams, bijis saistīts ar PSRS drošības iestādēm – Red.). Televīzijā viņa partneris bija Mavriks Vulfsons (komunistu partijai pietuvināts žurnālists – Red.). Jau 1983. gadā Edvīns skaloja cilvēku smadzenes ar raidījuma “Globuss” starpniecību. Nākamajā gadā viņš pārgāja strādāt uz Propagandas redakciju. Nostrādāja Ivara Ķezbera (politiķis un diplomāts, no 1973. līdz 1978. gadam strādāja PSRS vēstniecībā Zviedrijā, kad, domājams, bija saistīts ar VDK – Red.), kuru pamatoti uzskata par Inkēna aizmuguri, ieteikums.

Tomēr 1986. gadā Čatokvas konferences (ASV–PSRS sabiedrības pārstāvju tikšanās Jūrmalā – Red.) laikā vadīt pārraidi no Dzintaru koncertzāles augstākās VDK aprindas uzticēja Edvīna kolēģim Jānim Gavaram. Tas notika tādēļ, ka, neskatoties uz Inkēna kunga principialitāti un ticību tam, ko viņš dara, viņa angļu valodas nepietiekamība darbu lika uzņemties Gavaram. Šajā laikā Edvīna Inkēna saimnieki bija 1. daļas darbinieki Ločmelis (Pēteris Ločmelis – LPSR VDK 1. daļas 2. nodaļas operatīvais pilnvarotais – Red.) un Anspaks (Roberts Anspaks – VDK 1. daļas 2. nodaļas darbinieks – Red.).

Atmodas laiku sākumā, 1987. gadā, VDK pastiprināti gatavoja atbilstošu rezidentūru, kas varētu darboties ārzemēs, jo nereti gadījās, kad kāds mūsu darbinieks tika atmaskots un izraidīts no ārvalsts. Tā gadījās arī ar Robertu Anspaku, kurš kā žurnālists Cīrulis veica savus pienākumus ASV. Liktenim un kopīgai vēlmei iemācīties angļu valodu labpatika šos abus kungus savest kopā Pārdaugavā LVU docenta Ulda Abeltiņa dzīvoklī. Tajā laikā docenta dzīvoklī kosmētisko remontu veica Abeltiņa kādreizējais kolēģis no svešvalodu fakultātes Jānis Jurkāns. Jurkāns bija aizgājis no LVU pēc paša vēlēšanās, jo nespēja samierināties ar tur notiekošo. Kamēr Inkēns ar Anspaka kungu cītīgi mācījās angļu valodu, Jurkāns mālēja. Par stundām norēķinājās Roberts [Anspaks].

1987. gada vasarā notikumiem attīstoties neparedzamā virzienā, VDK izstrādāja stratēģiju tuvākam laikam, kas paredzēja aizpildīt vakuumu, kāds varēja izveidoties pēc aktīvāko helsinkiešu (Cilvēktiesību aizstāvības grupas “Helsinki-86” dalībnieku – Red.) izraidīšanas no valsts. Un tad sākās pašas interesantākās lietas, kuras daudzi varbūt nojauta, bet sīkumos nezināja.

 

“Labvakar” laiks

 

1988. gada janvārī no vecā Āgenskalna (Latvijas TV vecā studija Āgenskalnā – Red.) tika pārraidīta tiešraide ar nosaukumu “Labvakar, Latvija”. Tā satricināja sabiedrību ar savu atklātību un specifiskajiem studijas komentāriem. Lai radītu demokrātisku iespaidu, uz studiju varēja piezvanīt un uzdot jautājumus. Jāteic, tie problēmas raidījuma vadītājiem neradīja. Pati iecere nāca no Inkēna puses. Kas viņu uz to pamudināja, varam tikai minēt. Bet jāatgādina, ka 1987. gada straujie notikumi noteica spēles noteikumus. Uz 14. jūnija pasākumiem ieradās TV grupa Zeltkalnes (Brigita Zeltkalne, “Panorāmas” žurnāliste – Red.) kundzes vadībā. Šī grupa filmēja riteņbraucēju svētkus, sarkanos strēlniekus, kuri nosodīja ažiotāžu, kāda sacelta ap 14. jūniju, protams, arī pašu “H-86” rīkoto gājienu un ziedu nolikšanu. Pāris dienu vēlāk, ne bez Gavara un Inkēna kungu līdzdalības, materiāli televīzijā tika samontēti un paņemti uz Stabu ielas māju (LPSR VDK galvenā ēka, tā sauktā Stūra māja – Red.). Caur presi sabiedrība tika noskaņota nelabvēlīgi pret tik lielu atklātību. Tas kaitēja iepriekš izstrādātajam plānam – katrs notikums jāatspoguļo un tam jādod atbilstošs novērtējums.

Inkēnam uzticēja veidot reportāžu par nākamajiem “kalendārajiem nemieriem” – 23. augustu Rīgā. To viņš paveica profesionāli. Pēc vakara pārraides VDK atbildīgie darbinieki sanāca kopā un novērtēja notikušo. Gandrīz visi atzinīgi novērtēja Edvīna Inkēna sagatavoto un vakarā pārraidīto reportāžu, kurā bija intervijas ar ļaudīm, kas pārsvarā nezināja 23. augusta nozīmi. Taču bija arī tādi, kas sarunās ar žurnālistiem pauda konkrētu attieksmi un zināšanas par šo dienu vēsturē. Atceros aktiera Jāņa Skaņa sacīto par it kā slepeno protokolu esamību. Tas tika izgriezts ārā. Visi šaubīgie pilsoņu izteicieni nonāca attiecīgās iestādes analītiskajā nodaļā, kur, tos apstrādājot, tika uzzināts sabiedrības noskaņojums. Atsevišķi cilvēki tika aicināti uz pārrunām savos darba kolektīvos. Ja viņi neatzina alošanos, tad tika nosodīti avīžu slejās. Šeit lielu ieguldījumu deva TV Propagandas redakcija, kura cieši kontaktējās ar mūsu darbiniekiem. Un citādāk jau arī tolaik nevarēja.

Problēmas radās vēlāk, kad Inkēna kungs pats uz savu galvu sāka virzīt procesus. Var minēt 1988. gada augustā veidoto tiešraidi par Molotova–Ribentropa pakta slepeno protokolu esamību. Edvīna sarunu biedrs bija tolaik LPSR kultūras ministrs Ivars Ķezbers. Atcerēsimies, ka oficiāli tādas lietas tika noliegtas. Kuluāros gan paši komunisti runāja, ka pat Austrumberlīnes arhīvos esot protokolu slepenie pielikumi. Tomēr uzdot tik konkrētus jautājumus Ķezberam bija liels risks. Viņš saminstinājās un sāka runāt par [vēstures] baltajiem plankumiem. Edvīnam tika punkti no skatītājiem, kur autoritāte tiek gūta lēnām un gudri. Taču attiecībā pret čeku viņš pārforsēja. Jau tajā laikā VDK sāka dalīties pārbūves (krievu “perestroika” – Red.) piekritējos un pretiniekos. Daži vecie virsnieki uzskatīja, ka Inkēns vairs nekalpo padomju idejām. Šādus uzskatus veicināja “Labvakar” komandas biežie braucieni uz ārvalstīm, kur tika intervēti un pēcāk parādīti televīzijā “reakcionārie” trimdas tautieši.

Jāatgādina – VDK 1. daļa nodarbojās ar izlūkošanu. Bija saņemtas direktīvas no Maskavas iesaistīt žurnālistus, aktierus un sabiedrībā pazīstamus cilvēkus ārzemju braucienos, kur pārsvarā viņi nevis aģitēja par padomju idejām, bet sagatavoja augsni un vairoja uzticību tautiešu integrācijai iespējamos repatriācijas gadījumos. Ļoti svarīgi bija panākt PBLA (Pasaules Brīvo latviešu apvienība – Red.) un ALA (Amerikas latviešu apvienība – Red.) vadības ticību tiem spēkiem, kas 1988.–1989. gadā veidoja Atmodu. To visu perfekti veica uzcītīgi ļaudis, tā teikt – no tautas. Tautas Frontes Ārējo sakaru komiteja, atšķirībā no citām komitejām, saņēma telpas Dzirnavu ielā 30. Tieši otrajā stāvā, kur līdz tam atradās VDK 1. daļas konspiratīvais dzīvoklis. Liktenim labpatika, ka vēlēšanās par komitejas priekšsēdi kolēģi apstiprināja nevis Inkēnu, bet Jurkānu. Komitejā vēl darbojās Kalniete, Vulfsons, Freimanis.

 

Turpmāk vēl…

 

© Ervīns Jākobsons (priekšvārds, beigu komentārs)

Pārpublicēts no: http://www.laikmetazimes.lv/2018/08/14/rezidents/

Laikraksta “DDD” izcēlumi

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.2(424) [2019. gada 25. janvāris–7. februāris]


« Atpakaļ