Sadarbībai ar VDK nav noilguma
Saruna ar VDK zinātniskās izpētes komisijas ekspertu M.iur. Linardu Muciņu
Turpinājums no: Čekas maisiem gals vaļā. 1. daļa un Čekas maisiem gals vaļā. 2. daļa.
Čekai bija daudz daļu, nodaļu un aģentu
DDD: Iepriekš jūs ļoti detalizēti izstāstījāt par čekas uzbūvi. Pēc kādiem principiem aģenti tika sadalīti pa daļām un nodaļām?
Linards Muciņš: Piemēram, 5. daļas 6. nodaļa bija žīdu nodaļa. Tieši šajā nodaļā visvairāk aģentu bija žīdi. Viņi, protams, bija arī citās nodaļās, bet visvairāk tieši 5. daļas 6. nodaļā, kuras uzdevums bija cīņa pret izbraukšanu uz Izraēlu. Sākumā žīdiem neļāva braukt uz Izraēlu, vēlāk atļāva, bet bija jāuzmana, lai no PSRS neaizbrauc kāds, kurš ir strādājis ar valsts noslēpumu, projektējis raķetes utt. Tika vervēti cilvēki no dažādām vidēm, lai būtu pilnīga kontrole pār visu žīdu sabiedrību, cīnījās pret viņu ticību, valodas apgūšanu, propagandu par izbraukšanu. Čeka pat uzskatīja, ka Izraēlas Absorbcijas dienests ir valsts izlūkdienests, līdzīgi kā cīnījās pret latviešu emigrantu organizācijām – mistiskām CIP filiālēm. Piemēram, OTD vervēja pastniekus, sakarniekus, telefonistus, pasu galdu darbiniekus.
1.daļa sadalījās četrās nodaļās: nelegālā izlūkošana, ārējā pretizlūkošana, zinātniski tehniskā izlūkošana un politiskā izlūkošana. Latvijā bija spēcīga 1. daļas 3. nodaļa, kas nodarbojās ar zinātniski tehnisko izlūkošanu. Latvijas zinātniski tehniskā izlūkošana tika uzskatīta par vienu no labākajām visā PSRS, jo emigrācijas latvieši. salīdzinot ar citiem, bija ļoti labi izglītoti – vairāk nekā 50 procenti latviešu ārzemēs bija ar augstāko izglītību. Kad aktīvi sāka braukāt ārpus PSRS, tieši spiegošana bija zinātnieku galvenais uzdevums, tādēļ tagad raudāt, ka neviens neko nav darījis, ir smieklīgi. Latvijas PSR Zinātņu akadēmija bija viena liela spiegošanas organizācija. Arī mākslinieki, rakstnieki, dzejnieki, arhitekti un citi radošie bija aģentu vidū – to šodien redzam kartotēkā un pirms maisu publicēšanas izdotajā literatūrā.
Čekai bija daudz daļu, nodaļu un līdz ar to arī aģentu. 5. daļa nodarbojās ar politisko izspiedzi, piemēram, uzraudzīja arī nacionālistus, kurus čeka un ceka bija sadalījusi divās nometnēs – ekstrēmajos nacionālistos un mērenajos nacionālistos. Pie ekstrēmajiem nacionālistiem čeka pieskaitīja “Helsinki-86” grupu, LNNK, Pilsoņu kongresu, Vides aizsardzības klubu un citus. Starp citu, Latvijas Tautas fronti čeka nepieskaitīja ekstrēmistiem, bet mērenajiem nacionālistiem.
Melu kampaņa turpinās
DDD: Zināmi vairāki gadījumi, kad cilvēki, kuru vārds atrodams šajā publiskotajā čekas kartotēkā, tiesā ieguvuši atzinumu, ka viņu sadarbības fakts nav pierādīts. Ja, publiskojot ziņojumus un citus čekas dokumentus, atklāsies informācija, ka šie “nevainīgie” tomēr ir ziņojuši, vai tiks pārskatīts tiesas spriedums?
Linards Muciņš: Tiesnesis Stukāns no VDK Zinātniskās izpētes komisijas un daļa komisijas locekļu uzskata, ka pašreizējais likums šajā jautājumā ir neefektīvs. Iespējams, ka būs nepieciešams kāds jauns likumisks regulējums, lai to risinātu. Es šobrīd nevēlos uzstāties kā juridiskais guru. Atbildēšu, citējot Saeimas deputātu Aleksandru Kiršteinu, – tie ir svešas valsts dokumenti, mēs neesam par tiem atbildīgi. Mēs vienkārši atveram arhīvus. Šobrīd ir publicētas tikai trīs kartotēkas, kaut gan kopumā to ir septiņpadsmit.
DDD: Vai, jūsuprāt, tas nav absurdi, ka tiek veidota masveidīga kampaņa plašsaziņas līdzekļos, lai attaisnotu čekas maisos atrodamos cilvēkus? Izrādās, ka viņi ir cietēji, sabiedrības gaišie prāti, kuri speciāli tika savervēti, lai viņu labos darbus varētu apšaubīt un noliegt kā nevajadzīgus!? Vai tad šo “gaišo prātu” piekrišana kļūt par aģentiem nekādu postu nenodarīja?
L.M.: Tas ir vairāk nekā absurdi. Tas, ka viņu dēļ cilvēki nokļuva cietumos, tika izslēgti no augstskolām, tika izmesti no darba taču nav tik būtiski, vai ne?! Katrs, protams, var teikt, ko grib, bet veselais saprāts neļaus melnu pataisīt par baltu. Mēs taču nezinām, kurā brīdī parādīsies informācija, ko tad šie sabiedrības “gaišie prāti” patiesībā ir stāstījuši par saviem līdzcilvēkiem, kā tas ir ietekmējis cietušo dzīvi. Bet tas nevar būtiski mazināt aģentu profesionālās un sabiedriskās darbības nopelnus. Te, ja nav izdarīts noziegums, varam runāt tikai par ētisku, morālisku, sabiedrisku nosodījumu.
Lielai daļai sabiedrības, sevišķi jaunatnei, laikam joprojām nav skaidrs, ka VDK bija noziedzīga organizācija, kuras darbība Latvijā uzskatāma par noziegumu, kuram nav noilguma. Kad 1991. gadā gatavoju likumu “Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā”, jau pirmajā pantā ierosināju skaidri ierakstīt, ka PSRS valsts drošības iestāžu un to struktūrvienību darbība ir atzīstama par noziedzīgu. Man toreiz iebilda, ka nav noticis Nirnbergas-2 process. Galu galā šī frāze tika iekļauta likumā šādi: “PSRS valsts drošības iestāžu un to struktūrvienību, arī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas, darbība Latvijas Republikas teritorijā atzīstama par noziedzīgu un tādu, kas vērsta pret Latvijas tautas interesēm.” Tā ar likumu tika noteikts un pasvītrots, ka Latvija bija okupēta valsts, ka LPSR VDK bija okupētājvalsts PSRS VDK represiju noziedzīgs izpildorgāns, ka jebkuri čekas štata vai ārštata darbinieki un viņu palīgi jebkurā čekas orgānā (vietējā, sakarnieku, armijas, flotes, robežsargu), lai ar ko viņi bija nodarbojušies, ir iesaistījušies noziedzīgā organizācijā.
DDD: Tad kā lai attaisno cilvēkus, kuri piekrita sadarboties ar noziedzniekiem?
L.M.: Bija dažādi iemesli, kādēļ cilvēki piekrita sadarboties. Vieni piekrita, citus piespieda. Manuprāt, vislielāko riebumu izraisa tie, kuri piekrita sadarboties, lai iegūtu kādus materiālus labumus, lai padarītu savu dzīvi labāku, kāptu pa karjeras kāpnēm, iegūtu iespēju izdot savas grāmatas, izstādīt gleznas utt. Tā bija tā mīkstā vervēšana. Bet bija jau arī cietā vervēšana. Piemēram, cilvēks, kurš nonāca cietumā, dažādu iemeslu un iespaidu dēļ bija spiests parakstīt piekrišanu sadarboties.
DDD: Protams, apstākļi bija dažādi. Varam tikai cerēt, ka situācijā, kad mūs nežēlīgi dauza, draud sabojāt dzīvi tuviniekiem, mēs spētu palikt nesalaužami.
VDK interesēja pat nenozīmīgs sīkums
DDD: Man liels izbrīns, ka ļoti daudzi tika savervēti astoņdesmito gadu beigās, kad Latvijā jau bija jaušams impērijas gals.
Linards Muciņš: Tieši tajā laikā kļuva vieglāk savervēt, jo čekas aģenti un OBHSS (Отдел по борьбе с хищениями социалистической собственности) bija noseguši valūtas un zelta tirdzniecības ceļus. Valūtas un zelta tirdzniecības pants bija čekas, nevis milicijas pants. Pie uzpirkšanas punktiem stāvēja aģenti, kuri tirgoja valūtu “no rokas”. Viņiem ļāva darboties, bet viņiem bija jāstučī. Milicija, tās vadoņi (Spuļģis, Zakutajevs, citi) bija tur dziļi iekšā. Pēc tam čeka ar savu aģentu starpniecību muitā veica šo pircēju, par kuru aktivitātēm, personību, valsti un laiku, kad un kur persona izbrauca, viss jau bija iepriekš zināms, aizturēšanu, pārbaudi, kratīšanu, vervēšanu. Izvēle starp cietumu un sadarbību bija par labu čekai.
DDD: Droši vien iemesli bija dažādi, kādēļ cilvēki sadarbojās ar čeku, bet, neizvērtējot viņu rīcību, nevar visu piedot. Kā zināms – ja nav nožēlas, nav arī piedošanas.
L.M.: Tas laikam ir jautājums, ko labāk prasīt filozofiem, bet cilvēkiem nevajadzētu lētticīgi ticēt tiem, kuri tagad raud krokodila asaras un apgalvo, ka neko par būšanu čekas kartotēkā nav zinājuši, ka viņu vārds tur nonācis viņiem aizmuguriski. Kad tiks publicēti žurnāli, kļūs pieejami “Deltas” ziņojumi, tur būs redzams, cik daudz kurš aģents un cik ražīgi darbojies, cik sējumi ar ziņojumiem nodoti arhīvā.
DDD: Tad aģenti atradīs jaunus attaisnojumus, ka viņi jau nekādus noslēpumus, kas būtu viņu līdzcilvēkiem kaitējuši, nav atklājuši – viņi tikai pastāstījuši sadzīviskus, nebūtiskus sīkumus.
L.M.: Bet tieši šos sīkumus čekisti arī gribēja uzzināt, lai varētu pa gabaliņiem salikt viņus interesējošā objekta portretu. Ja dzer, tad – cik daudz; kur iegūst un kur glabā naudu; kāda ir seksuālā orientācija un vektors, aktivitāte; kādus politiskos uzskatus atbalsta; kādi ir nākotnes plāni. Čeka nedarbojās vienai dienai – viņi pacietīgi gaidīja, gadiem ilgi vēroja, lai īstajā brīdi savervētu vai iznīcinātu. Nekad neviens nevarēja zināt, kā informācija, pat it kā visnevainīgākā, kuru nodevi čekai, tiks izmantota un kādas sekas radīs.
Arī tie aģenti un čekas palīgi, kas gadiem ilgi novēroja un ziņoja Čehoslovākijas čekai (informāciju tā tālāk nodeva Maskavas KGB) par it kā nenozīmīgiem notikumiem bagātnieka Trampa dzīvē, kurš viesojās pie savas pirmās sievas tēva ģimenes, droši vien domāja, ka pēc būtības neko sliktu vai “vispār neko” neziņoja. Vai tad tā ir ziņošana – atstāstīt Trampa izteikumus par paša dzīvi, uzskatiem, paradumiem, īpašumu, bagātībām, ziedojumiem politiskām partijām?! Tiešām – tīrie sīkumi, līdz brīdim, kad Tramps sāka sūkstīties par zemē nosviestiem miljoniem dolāru, kurus viņš bezcerīgi ziedojis gan vienreiz ASV Demokrātu partijai, otro reizi abām partijām vienlaikus, trešo reizi ASV Republikāņu partijai, jo ziedojumi nav nesuši nekādus rezultātus. Tam sekoja Trampa dzīves kursa maiņas paziņojums – šāda ziedošana ir bezjēdzīga naudas tērēšana, pašam ir jādodas politikā un jākļūst par ASV prezidentu! No šī brīža iepriekš čekas iztērētā enerģija un līdzekļi atmaksājās. Tramps kļuva čekai interesants, tā sāka viņam pievērst milzīgu uzmanību. Ko arī viņam šobrīd pārmet.
DDD: Nožēlojamā patiesības noliegšana liek uzdot jautājumu, vai vispār ir bijušie aģenti? Var jau teikt, ka tā ir sazvērestības teorija, bet Latvijā notiekošais ik pa laikam liek uzdot jautājumu, vai esam brīvi no čekistu ietekmes?
L.M.: Noliegums un pretošanās informācijas atklāšanai var likt domāt, ka arī šodien daudzu cilvēku sirdsapziņa nav tīra. Kā mēs varam būt pārliecināti, ka arī šodien viņš nestučī? Bēdīgais Igaunijas piemērs liecina par tādu iespējamību.[1]
Intervēja Liene Apine
[1] Pagājušā gada nogalē izskanēja ziņas, ka noķerti Igaunijas pilsoņi, kuri, iespējams, ilgstoši ir spiegojuši Krievijas labā. Viens no viņiem ar stučīšanu nodarbojies arī padomju laikos. – Red. piez.
Publicēta laikrakstā “DDD” Nr.4(426) [2019. gada 22. februāris–7. marts]