Atvadu vārdi

2019. gada 7. janvārī Hamiltonā, Kanādā, acis uz mūžu ir vēris mūsu Draugs – nerimstošs cīnītājs par patiesu Latvijas brīvību, pašaizliedzīgs Latvijas Nacionālās frontes un laikraksta “DDD” atbalstītājs Verners Cinis.

Viņš piedzima 1927. gada 4. ok­tob­rī Rudbāržos, agri zaudēja savus vecākus un nonāca Vācijā. 1944. gada oktobrī brīvprātīgi pieteicās vācu armijas divīzijā, kuru bija paredzēts pārvest uz Kurzemes fronti, tomēr tā nenotika. Graudencā viņš tika ievainots un krita Sarkanās armijas gūstā, četrus smagus gadus pavadot Karē­lijā spaidu darbos. 1949. gadā šie kara­gūs­tekņi tika atbrīvoti un lopu vagonos sūtīti uz Vāciju. Ver­ners nekad nespēja aiz­mirst Brestļitovskas stacijā redzēto, kā citos lopu vagonos aizved latviešus pretējā virzienā – uz Sibīriju. 1955. gadā viņš nokļuva Kanādā un pēc tam darbojās Daugavas Vanagu Toronto nodaļas val­dē. Visus šos gadus, līdz pat savai Aiziešanai, Verners Cinis izmantoja katru izdevību, lai atgādinātu gan trimdas, gan Latvijas latviešiem: “Vēl cīņa nav galā!” – ir jāveic Latvijas deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija. Viņš ir devis arī nozīmīgu ieguldī­jumu Zemessardzes izaugsmē un saņēmis Zemessar­dzes augstāko apbalvojumu – nopelnu zīmi “Par tēvu zemi un brīvību”.

Ikviens patiess un tīrs darbs savas tautas un Tēvzemes augstāko vajadzību piepildījuma labā paliek iekalts Mūžībā.

Izsakām visdziļāko pateicību un cieņu par mūža devumu un kopīgi ieto ceļu.

Uz Priekšu un uz Augšu, Draugs!

Pieminot Verneru Cini, pārpublicējam 2008. gada sarunu ar viņu, kurā teiktais lai ir ceļavārdi mums visiem.

 

LNF un “DDD” kolektīvs

 

 

 

Piektā kolonna ir ļoti bīstama

 

Saruna ar Kanādā dzīvojošo latvieti Verneru Cini

 

Verners Cinis: Okupanti šeit, Latvijā, ir piektā kolonna, un es domāju, ka tā ir ļoti bīstama organizācija – krievvalodīgs pūlis. Tas ir ļoti kaitīgs un iedarbīgs pret Latvijas valsti.

Staigājot pa Rīgas ielām, nomācošā vairumā es dzirdu krievu valodu. Kā jau teicu, potenciāli tas ir ļoti bīstami. Domāju, ka valsts drošības iestādēm neatliekamā kārtā ir jāvelta lielāka vērība šai krievvalodīgajai grupai. Obligāti!

DDD: Vai Latvijai ir nepieciešama konsekventa, pilnīga dekolonizācija?

V.C.: Noteikti ir nepieciešama.

 

Nepieciešama totāla dekolonizācija

 

DDD: Tomēr varbūt jūs piekrītat “Visu Latvijai!” uzstādījumam, ka pietiek tikai ar naidīgo kolonistu izraidīšanu?

Verners Cinis: Nu, nē! Mūsu gadījumā ir jābūt konsekventai, radikālai dekolonizācijai. Milzīgais krievvalodīgais pūlis Latvijā ir bīstams. Viņu klātbūtnes iespaids uz latviešu tautu un valsti ir graujošs. Tādēļ ir jāveic pilnīga jeb totāla dekolonizācija, kā to atbalsta Latvijas Nacionālā fronte. Šeit varētu palikt tikai tādi atsevišķi, nedaudzi krievi, kuri godīgi savos darbos ir pierādījuši cieņu pret latviešu tautu.

Ļoti daudzi latvieši man ir stāstījuši, ka šie piektās kolonnas pārstāvji vēl arvien nereti izsakās, ka labprāt mūs visus izsūtītu atkal uz Sibīriju… Šādi vārdi vien jau norāda, cik viņi ir naidīgi noskaņoti pret mūsu tautu.

DDD: Vai piekrītat, ka trimdas latvieši pārāk maz aizstāv latviešu tautas intereses?

V.C.: Jā, trimdas latviešiem ir aktīvāk jāiesaistās politikā un jāuzstāda latviešu tautas interešu aizstāvošas prasības.

DDD: Bet tā vieta bijusī trimdas latviete Vaira Paegle paklausa Vairai Vīķei-Freibergai un nobalso par Abrenes atdošanu…

V.C.: Jā, tas ir traģiski. Tāpat nepiedodami ir tas, ka bijusī Valsts prezidente nevienu reizi neaizbrauca uz Lesteni. Mēs, trimdā palikušie latvieši, starp kuriem ir arī leģionāri, nekad viņai to nepiedosim! Ja Latviešu 19. divīzija nebūtu stāvējusi Morē un aizturējusi milzīgus krievu armijas spēkus, Vaira Vīķe-Freiberga ar savu ģimeni nebūtu varējusi izkļūt no Latvijas. Varbūt viņa būtu mirusi Sibīrijas taigā… Tikai pateicoties latviešu leģionāru varonīgajām cīņām, kuri uzupurējās un atdeva savas dzīvības, viņai bija iespēja nokļūt Rietumos, nevis Sibīrijā.

Mūsu leģionāri dedzīgi cīnījās pret to, lai Latvijā vēlreiz nevaldītu krievu boļševiki, kuri Baigajā gadā bija paveikuši zvērīgus noziegumus pret latviešiem. Mēs zinām, kādi elementi darbojās čekā un kā tika spīdzināti un mocīti latvieši. Tas bija drausmīgi!

DDD: Vai jūs pats arī esat bijis leģionārs?

Verners Cinis: Nē, jo iesaukšanas brīdī biju nedaudz par jaunu. Tādēļ brīvprātīgi iestājos vācu divīzijā Dancigā. Taču kritu gūstā un četrus gadus pavadīju Karēlijā.

 

Kur palikuši čekas maisi?

 

DDD: Jūsuprāt, kādēļ bijusī prezidente, kura, pateicoties latviešu leģionāriem, ir paglābusies no čekas mocībam, šobrīd rīkojas tik nodevīgi un necilvēcīgi?

Verners Cinis: Jūs jau zināt, ar ko viņa satiekas un kur viņa skrien… Vašingtonā, Ņujorkā viņai ir zināmi spēki un personas, kam viņa labprāt klausa. Tas ir saistīts ar kādiem norādījumiem, ko viņa drīkst un ko nedrīkst darīt.

DDD: Vai domājat, ka šādi ārzemju latvieši, kuri, atbraucot uz Latviju, izturas nodevīgi, pat naidīgi pret mūsu tautu, tiek apzināti skoloti un virzīti augstajiem amatiem?

V.C.: Tas varētu tā būt. Tas ir nepiedodami!

DDD: Vai Latvijas okupācijas laika slepenie dienesti no PSRS vervēja sev aģentus un sabiedrotos starp trimdas latviešiem Kanādā, ASV un citur?

V.C.: Bez šaubām. Tas visiem bija zināms. Savervētos mēs saucām par “kultūras sakarniekiem” – piemēram, Kanādā dzīvojošā pazīstamā rakstniece Velta Toma. Bijusī prezidente ļoti aizstāvēja Veltu Tomu. Arī latviešu apvienības pārmeta, ka mēs viņu esam atstūmuši… Bet mums bija zināms, ka viņa, vismaz daļēji, sadarbojas ar padomju slepenajiem dienestiem.

Jājautā, kur palikuši tā saucamie čekas maisi? Kādēļ tie netiek atvērti? Acīmredzot tajos ir informācija, kas izskaidrotu valdošo nodevību.

“DDD” latviešiem ir ļoti nepieciešama avīze, kura rosina atmosties un meklēt taisnību.

 

Intervēja Līga Muzikante

 

Pirmpublikācija: “DDD” Nr.21(173), 2008. gada 10.–23. oktobris


« Atpakaļ