Barbari Latvijā un barbari Eiropā

Saruna ar Spānijā dzīvojošo latvieti, čellistu Viesturu Vecbaštiku

 

Kļūdas ir jālabo!

 

DDD: Jau ilgu laiku jūs dzīvojat Spānijā, tomēr aktīvi iesaistāties publiskās diskusijās par nacionālajiem jautājumiem arī Latvijā, tādējādi piesaistot sev ne vien domubiedrus, bet arī niknus pretiniekus.

Viesturs Vecbaštiks: Jā, no savām saknēm “aizbēgt” nav iespējams un, neskatoties uz manu dziļo mīlestību pret Spāniju un visu spānisko, nekad nenoliegšu, ka esmu latvietis. Es redzu vairākus konkrētus pasākumus, kurus nekavējoties būtu jāveic Latvijā, lai dzīve beidzot sāktu uzlaboties.

Pirmkārt, tā ir 9. maija pieminekļa demontāža. Tā nebūtu tikai provokatīva valdības akcija, jo šis piemineklis, tāpat kā līdzīgie Berlīnē un Vīnē, ir tikai un vienīgi krievu okupācijas varas attiecīgajās valstīs uzspiesti monstri, pilnīgi nesavienojami ar jebkuras suverēnas valsts statusu, nerunājot nemaz par arhitektonisko nepiemērotību. Šāda valdības akcija, protams, izsauktu iespējamas pretošanās demonstrācijas, kas gudrai valdībai pasaules acīs nāktu tikai par labu, jo svešas valsts pilsoņiem nevienā valstī nav tiesību uz demonstrācijām pret attiecīgās valsts lēmumiem!  Šādā kontekstā gudrai valdībai būtu tiesības svešzemnieku nesankcionētus nemierus apspiest pat ar armijas palīdzību, jo krievu kolonisti ir svešas valsts pārstāvji Latvijas valstī.

Otrkārt, bez kavēšanās ir jāatņem vēlēšanu tiesības visiem pēc 1945. gada 9. maija iebraukušajiem “Krievijas tautiešiem” un viņu pēctečiem, pat ja tiem nez kādēļ jau būtu izsniegta Latvijas pase. Kļūdas ir jālabo, jo kolonistu statusu šie krievi nekad nav zaudējuši.

Treškārt, vajag sākt sarunas ar Krieviju par krievu mierīgu repatriāciju. Kā piemēru varu minēt vāciešu repatriāciju pirms kara. Atsevišķos gadījumos, kad Latvijai tiek nodarīts tīšs kaitējums – piemēram, T. Ždanokas “variants”, ir jāpiemēro piespiedu deportācija uz “mātušku-roģinu”.

Šie būtu trīs pirmie punkti, ar kuriem, manuprāt, ir jāsāk. Zinu, ka ar šādām atklātām domām es atkal nokaitināšu ne vienu vien, bet tas man ir pilnīgi vienalga, jo šī ir patiesība: kamēr barbari tādā skaitā uzdarbosies Latvijā, tikmēr latviešiem ir tikai viens ceļš – iznīcība…

Diemžēl, jāpiebilst, savā laikā es biju līdz asarām aizkustināts par savu tautiešu drosmi, nebaidoties nāves (jau zinot Viļņas notikumus) un masveidā piedaloties barikādēs. Kur izčibējusi šī tautas vienotības sajūta? Ja latvieši ikdienā nedos pretsparu krievu nekaunībai un neatteiksies pat sīkumos lietot mums svešo krievu valodu, neatteiksies pieņemt darbā latviešu firmās okupantu pēctečus, dibinās apšaubāmus Latvijas–Krievijas kopuzņēmumus utt. – mēs turpināsim mīņāties tajos pašos dubļos, līdz latviešu senās tautas vairs nebūs.

 

Kad valstī naidīgi barbari…

 

DDD: Interesanti, kādi ir jūsu iespaidi, iebraucot atkal Latvijā?

Viesturs Vecbaštiks: Šoreiz pirmais, ko pamanīju, – praktiski vairs nav redzami “žiguļi” vai mašīnas sliktā stāvoklī. Tas ir līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, taču ar vienu iebildumu, ka šeit mašīnas pērk lielākas, lepnākas, nekā to dara eiropieši. Uzskatu, ka tas zināmā mērā ir gribēšana sevi izcelt, bet, no otras puses, liecina, ka ekonomiski nemaz tik slikti šeit neiet, ja jau var to atļauties.

Otra lieta, kas uzreiz iekrīt acīs, ir Rīgas ielas – tās nav piemērotas lepnajām mašīnām. Šī ir tāda disonanse, kuru daudzās vietās Latvijā (sevišķi Rīgā) var uzreiz pamanīt. Zināmā mērā tāds kā duālisms, kas liecina par dziļām problēmām valstī. Atceros, ka pirms diviem gadiem sāka remontēt Brīvības (kādreizējo Ļeņina) ielu, bet tā vēl joprojām nav pabeigta. Šī, lūk, es domāju, ir Ušakova vaina, jo šo mēra amatam pilnīgi nepiemēroto sveštautieti amatā iebalsoja acīmredzot tikai nelikumīgie kolonisti. Līdzīgi kā Londonā, kur pilsētas mērs ir musulmanis, tātad arī svešinieks, Ušakovs arī nepavisam nedomā par Rīgu un rīdziniekiem. Es tā to redzu, jo Spānijā kaut kas tāds nebūtu iespējams.

Un vēl es redzu ļoti daudz lielveikalu, superveikalu, kuros nereti ir pat lielāka izvēle nekā Vācijā, Francijā vai Spānijā. Teikšu, ka Latvija tādā ziņā tiešām ir gājusi ļoti lieliem soļiem uz priekšu. Bet, ja nebūtu to piecdesmit okupācijas gadu, kad viss tika nolaists līdz pēdējam, tad, zinot, ka Latvija bija vismaz kādā trešā vietā Eiropā (tūlīt pēc Dānijas, daudz augstāk par Somiju, par Spāniju vispār nerunājot), tad – kāda tā būtu tagad?!… Bet – kādos ekonomiskos sadzīves augstumos šodien ir kādreiz atpalikusī Spānija, salīdzinot ar šodienas Latviju? Un – tikai pateicoties krievu okupācijai!…

DDD: Piecdesmit okupācijas gadi – tā ir pagātnes realitāte, kurā mēs vairs neko nevaram izlabot. Mainīt mēs varam nākotni, un tas ir jādara tagadnē. Jūsuprāt, vai tagad varam runāt, ka ir tikusi atjaunota Latvijas neatkarība, lai droši raudzītos nākotnē?  

V.V.: Nē. Bet atbildot gribu salīdzināt divas lietas: barbari Latvijā un barbari Eiropā. Vai tas nav kaut kas ārkārtīgi līdzīgs, kas, iespējams, tiek veidots no “augšas”, speciāli? Varbūt tas ir Soross – apmēram nojaušu, ko viņš grib panākt ar cilvēkiem. Visas tās masas Eiropā tīšām tiek iepludinātas.

Nupat strīdējos ar Juri Kažu, kurš apgalvo, ka Zviedrijā grautiņus rīko zviedru ekstrēmisti, nevis musulmaņi. Bet tas taču ir skaidrs, ka tie ir musulmaņu “bēgļi”, kas it visur rīko atentātus, dedzināšanas, sabotāžas. Viņi ir barbari – tur nav divu domu. Un teikt, ka mums ir jābūt līdzjūtīgiem pret viņiem, ir absurds. Kādai gan līdzjūtībai jābūt pret marokāņiem, pret tunisiešiem, kuru valstīs nav nekāda kara, arī Lībijā ir relatīvi mierīgi, Pakistānā, Libānā nav kara, tikai terorakti. Taču no turienes bēg – no kā?

Esmu gandrīz četrus gadus dzīvojis un strādājis musulmaņu valstī, ar vislielāko cieņu atceros īstos savas zemes patriotus (musulmaņus, protams), un turklāt tieši arābu musulmaņi man palīdzēja aizbēgt no grūstošās PSRS, kad padomju armija gribēja ar mani izrēķināties par piedalīšanos nacionālas Latvijas akcijās. Tie, kuri iebrūk Eiropā, nav savas tautas patrioti, viņi tāpat kā “Latvijas krievi” ir savas tautas “atkritumi”, kas meklē tikai un vienīgi materiālas iedzīvošanās iespējas.

DDD: Labāku dzīvi, sociālos pabalstus…

V.V.: Tieši tā. Un musulmaņi atsakās ēst to, ko viņiem dod, jo migrantu nometnēs neesot pietiekami labs ēdiens viņiem. Tie, kuri jau dzīvo Eiropā, pieprasa, lai bērniem skolās nedotu cūkgaļu, bet tikai īpaši sagatavotu gaļu “halali”. Viņi pieprasa celt mošejas, Spānijā uzstāj, lai bērniem skolās māca islāma pamatus. Pēc viņu domām, ja sievietei nav parandžas vai burkas, tad viņu drīkst izvarot… Un izskan aicinājumi iznīcināt visus suņus Eiropā, jo šie dzīvnieki esot “nešķīsti”, tādēļ apvainojums musulmaņiem. Lūk, to un vēl daudz ko citu viņi pieprasa.

Bet tieši tas pats, tikai mazliet savādāk, notiek arī Latvijā – arī krievu kolonisti šeit daudz ko pieprasa (piemēram, otru oficiālo valsts valodu, skolas krievu valodā utt.), kaut uz to viņiem nav ne mazāko tiesību. Par kulturālo plaisu pat nerunāšu – nav nekādas atšķirības starp krieviem Latvijā un musulmaņu “bēgļiem” Eiropā, tie ir kā dvīņu brāļi, vienīgā atšķirība ir ādas krāsa…

Runājot par dekolonizāciju, lielisks un relatīvi nesens piemērs ir Alžīrija – kad alžīrieši atguva neatkarību, visiem frančiem bija jāatstāj šī valsts; arī tiem, kas tur dzīvoja jau vismaz trīs paaudzēs un senāk. Pasaule nevarēja runāt pretī, jo tā ir ANO pamatprasība un Ženēvas Konvencija – kolonistiem bijušās kolonijas jeb iekarotās zemes ir jāatstāj.

 

Mērķis – iznīcināt pamattautas

 

Viesturs Vecbaštiks: Būtībā prasības, ko lolo krievi Latvijā, līdzinās tam, ja arābi tagad pieprasītu, lai Spānijā viss notiktu arābu valodā, pēc arābu vēlmēm. Bet tas taču ir pilnīgi svešs spāņiem, tāpat kā krieviskums ir svešs latviešiem.

DDD: Ja arābu procentuāli saradīsies tik daudz, cik ir okupantu, kolonistu Latvijā, un spāņi viņus pieņems atplestām rokām, tad šādas prasības vairs nebūs nekāds pārsteigums, kā tas jau ir pie mums Latvijā. Un šis ir arī galvenais Latvijas posts, runājot par okupācijas laika izcelsmes krieviem un citiem pārkrievotiem sveštautiešiem.

V.V.: Tur jau ir tā problēma! Diemžēl jūsu teiktais var izrādīties tuvu realitātei, jo Spānijā pirms diviem mēnešiem slēpta valsts apvērsuma rezultātā pie varas nāca sociālists Pedro Sančess – pilnīgi nespējīgs korumpēts “politiķis”, kurš šajā neilgajā laika sprīdī paspējis iekārtot augstos amatos savu sievu, savu brāli un apmēram 500 partijas biedrus, kā arī par 30 procentiem pacēlis algas savas valdības locekļiem un par 25 procentiem valdības ierēdņiem. Un, protams, piekritis uzņemt “bēgļu” kuģus, kā arī “migrantus”, no kuriem Vācija grib atbrīvoties…

DDD: Tomēr esmu dzirdējusi, ka Eiropā nesaprot Latvijas problēmu ar okupantiem, jo viņi ir baltie un nav musulmaņi.

V.V.: Jā, taisnība. Un iebildīšu, ka Rīgā uzreiz var redzēt, kurš ir krievs un kurš – latvietis, pat ja šis cilvēks nerunā. Kultūras līmeņa atšķirība ir ļoti liela un visasāk to var izjust, ja vairākus gadus neesi bijis Latvijā.

Tagad, vismaz Spānijā, jau labāk sāk saprast Latvijas problēmu. Bet 1991.–1992. gadā, kad Baltijas valstu prezidenti “izgāza lielo podu”… Tolaik Spānija viņus uzaicināja uz Barselonas Olimpiskajām spēlēm. Un visi trīs prezidenti par goda konsuliem Barselonā, pirms oficiālās vēstniecības atvēršanas Madridē, nozīmēja kataloniešu separātistus. Tas bija liels spļāviens sejā Spānijai, kaut saprotu, ka amatieru politiķi toreiz to nesaprata. Desmit dienas pēc šī gadījuma presē parādījās raksts, ka Baltijas valstīs nekad nebūs Spānijas vēstniecību, bet diplomātiskās attiecības tiks kārtotas caur Skandināvijas valstīm. Paldies Dievam, ka “pušieri” vēlāk izdevās nolīdzināt.

Atceros, tolaik lasīju kāda spāņa publicētu vēstuli: “Ko jūs, latvieši, iedomājaties – ja krievi tur pie jums dzīvo, tātad jūs jārunā un jāsaprot krieviski tāpat kā viņiem, jo viņiem ir tādas pašas tiesības kā jums!” Viņam atbildēja Amerikas latviete, īsi, solīdi izskaidrodama: “Jums arī tad vajadzētu uzskatīt arābus par pamatiedzīvotājiem!”

DDD: Kam, jūsuprāt, tas viss ir izdevīgi? Kam bija izdevīgi 90. gados atstāt šo ārējā ienaidnieka kolonnu Latvijas teritorijā?

V.V.: Es domāju, ka tiem pašiem, kas veicina imigrantu ieplūšanu Eiropā. Vai tā ir Sorosa vai kāda cita politika…

DDD: ultraliberāļu?

V.V.: Jā, šis ir tas ultraliberālisms, kas arī geju jautājumu stimulē, lai iznīcinātu tautas dzīvo spēku, lai par normu pataisītu visu nenormālo. Barbaru tiesības nevar būt norma! Es domāju, agrāk esmu jau to teicis, ka Latvijas nelaime ir tā, ka pārāk agri iestājāmies Eiropas Savienībā – neviens (domājot Austrumeiropas valstis) vēl nebija gatavs. Latvijas gadījumā vispirms bija jānoregulē sava valsts: kā neatkarīgai valstij ar stingru politiku vajadzēja izmest ārā visus kolonistus un tikai tad domāt par stāšanos Eiropas Savienībā. Tagad nu jālaipo starp ES, Krieviju un pašmāju kritiķiem… Reizēm ir kauns klausīties latviešu prezidentu vai “politiķu” pilnīgi “nepieskaitāmo vāvuļošanu” – gluži kā spāņu komunisti, populisti un citi, piedodiet, muļķi…

DDD: Kāds, jūsuprāt, ir ultraliberāļu mērķis?

V.V.: Es domāju, ka iznīcināt pamattautas: vispirms kultūru, tad valodu un tad tautu pavisam – demogrāfiski. Lai neeksistētu vairs tādas “mazas, nožēlojamas Baltijas tautiņas”, bet gan tikai patērētāji, kuri var būt arī krietni zemāka kulturāla līmeņa,  lai tikai maksā.

Bet – problēma ir daudz lielāka, jo Soross un viņa “banda” par mērķi esot izvirzījuši sagraut Eiropu, tādēļ arī “bēgļu” plūdi, “indulgences” nekulturālajiem krieviem, spiediens uz politiski vājāko Eiropas valstu valdībām utt.

Eiropas Savienība, manuprāt, nesaprot, ka šai Krievijas piektajai kolonnai no Latvijas ir ārkārtīgi viegli braukt prom uz visām pusēm. Pat Krievijas krievi caur Latviju ieceļo Eiropā. Pirms pāris gadiem Spānijā skatījos raidījumu – intervēja lepnāko villu īpašniekus, starp kuriem bija arī viens krievs. Viņš atbildēja tikai krieviski, viņam, protams, tulkoja. Visbeidzot, korespondente neizturēja un teica: “Jūs tagad te dzīvojat jau kādus gadus piecus un neuzskatāt, ka vajadzētu iemācīties spāņu valodu?” Viņš atbildēja: “Kamdēļ man tā vajadzīga, ja tāpat ir labi; ja vajag, man ir tulks.” Tāda ir viņu attieksme. Un tāda ir arī musulmaņu attieksme pret mītnes zemēm.

Protams, pagaidām viņi vēl ir spiesti mācīties vietējās valodas. Taču, kad barbari Eiropā sasniegs tādu pašu procentu kā barbari Latvijā, tad arī eiropieši to sapratīs. Un, kad kādam afrikāņu “bēgļu” aizstāvim musulmaņu “bēglis” džihādists pieskries klāt un ar savu bļāvienu “Allahu akbar!” pārgriezīs rīkli, tad jau būs par vēlu nožēlot savus maldus…

Palicis slēptais protests

 

DDD: Vai sapratu pareizi, ka valdošo ultraliberālo politiku – arī okupantu atstāšanu Latvijā – jūsuprāt, var sasaistīt ar homoseksuālisma propagandu, dženderismu un tamlīdzīgu nenormālību uzspiešanu?

Viesturs Vecbaštiks: Esmu pārliecināts, ka noteikti. Jo, kā jau teicu, tā ir tautas dzīvā gara un spēka kompleksa iznīcināšana. Kas tad ir gejisms? Sabiedrības iznīcība! Pretēji visiem geju apgalvojumiem par “gēniem un ADN”, zinātniski ir pierādīts, ka nav nekādu “geju gēnu”, visas šīs perversitātes saistītas tikai un vienīgi ar paša indivīda prāta slimīgajām novirzēm. Un kā vienmēr eksistē arī dabiskā dzīvnieku pasaule – ja arī kādas slimības dēļ dzīvnieku pasaulē uzrodas kāds kropls “homoseksuālis”, pārējie veselie bara dzīvnieki slimo vai nu nogalinās, vai arī pilnīgi ignorēs un notiesās mūžīgai vientulībai. Tā ir neapstrīdama objektīvās zinātnes atbilde perversajām geju “teorijām”.

DDD: Cilvēku pasaule atšķiras no dzīvniekiem, tāpēc savus slimos indivīdus ārstē, nevis iznīcina. Taču šobrīd notiek pretējais – slimie tiek saslimdināti vēl vairāk un viņiem tiek liegtas tiesības ārstēties. Cik zinu, Spānijā pederasti un lesbietes jau vairāk nekā 10 gadus var pat “precēties”.

V.V.: Bija ļoti daudzas un lielas demonstrācijas pret šī likuma pieņemšanu. Protesti notika katrā pilsētā. Sociālisti paliek sociālisti, neklausījās, protams… likums tika pieņemts. Taču vēl joprojām spāņi protestē pret to, daudzu pilsētu mēri joprojām atsakās “laulāt”, jo reliģiskā pārliecība to nepieļauj. Un Spānijā tas ir pietiekams aizbildinājums – neviens tur nevar iebilst. Manuprāt, lielākā daļa spāņu ir pret šādām “laulībām”, nicinājums ir ļoti liels, taču tagad vēl palicis tikai slēptais protests, jo likums jau ir pieņemts.

DDD: Kā tad bija iespējams uzspiest šādu likumu?

V.V.: To paveica sociālisti, tiekot pie varas. Neviens joprojām nezina autoru vilcienu spridzināšanai Madridē un apkaimē 2004. gada martā trīs dienas pirms vēlēšanām. Jaunais valdības galva Sapatero (burtiskā tulkojumā “kurpnieks”), spridzināšanas rezultātā ticis pie varas, aizliedza izmeklēt notikušo, kā arī pavēlēja iznīcināt vagonus un citus nozieguma pierādījumus.

 

Likumiskā organizētā noziedzība?

 

Viesturs Vecbaštiks: Pirms Sapatero Spānija atradās visaugstākajā vilnī – triumvirāts: ASV prezidents Džordžs Bušs, Anglijas līderis Tonijs Blērs un Spānijas valdības prezidents Hosē Marija Aznārs. Ir jāpārzina Spānijas politikas aizkulises, lai sāktu izteikt aizdomas. Man personīgi šādas aizdomas ir, jo Sapatero nekādi nebūtu varējis uzvarēt vēlēšanās pēc astoņu gadu ilgušās ļoti gudrā Aznāra (starp citu, pirmais  spāņu valdības galva, kurš apciemojis arī Latviju) valdīšanas. Es labi atceros tos laikus – Sapatero valdīšanas gadus, kad Spānija tika novesta līdz ekonomiskam kraham. Ja vēlēšanās nebūtu uzvarējis Marjano Rahojs, Spānijai draudētu Grieķijas liktenis.

Par to ir jārunā, jo tagad arī Latvija ir saistīta ar Eiropas Savienību. Jau teicu, ka iestāšanās bija pāragra. Spānija nav Latvija, bet ir lietas, kuras latvieši varētu pamācīties no Spānijas bēdīgās pieredzes. Pats nepatīkamākais ir republikāņu naids pret normālajiem valsts pilsoņiem. Mūs, lojālos Spānijas pilsoņus, ikdienā apsaukā par “fačām” (no vārda “fašists”).

PSOE (Spānijas Sociālistiskā Strādnieku Partija) vēl nesen tika slepeni finansēta no PSRS. Tā ir viskorumpētākā Spānijas partija ar daudzu miljonu piesavināšanos. Tieši PSOE 1936. gadā izraisīja Spānijas pilsoņu karu. Tieši PSOE līderi izzaga Spānijas zelta rezerves un atdeva Staļinam. Tas viss jau sen pierādīts, bet partija turpina pastāvēt. Atgriežoties pie “geju likuma”, ir labi, ka šie sociālisti vēl nepieņēma likumu par tiesībām adoptēt bērnus homoseksuāļu “ģimenēs”.

DDD: Bet kā sociālistiem var būt tik liela noteikšana, ja tautas vairākums ir pret?

V.V.: Te ir jārunā par ļoti dīvaino Spānijas vēlēšanu likumu. Es personiski vēl joprojām to īsti neizprotu. Salīdzinājumam, pēdējās Katalonijas oficiālajās vēlēšanās ir noteikts, cik balsu vajag vienam deputāta krēslam Katalonijas parlamentā. Iznāca, ka 56 tūkstoši vienam krēslam no Barselonas provinces, 23 tūkstoši, piemēram, no Leridas provinces. Tad skaidrs, ka no lauku rajoniem, kur mazāk balsu vajadzīgs vienam krēslam, cilvēkus ir vieglāk apmānīt.

Kāpēc sociālisti valda jau 30 gadus Andalūzijā? Sen jau vairākums ir par Tautas partiju, bet vēlēšanās atkal un atkal ar minimālu pārsvaru uzvar sociālisti. Tāpēc, ka tā ir visapjomīgākā Spānijas province, kur lielākā daļa ir zemnieku, un zemniekus ir visvieglāk apmuļķot. Bet vislielākais absurds – pēc neuzticības izteikšanas iepriekšējai valdībai (tātad pārlieku demokrātiski likumi pieļāva šo slēpto valsts apvērsumu) Spānijas valdības prezidenta krēslā ir iesēdies neviena neievēlēts garīgi nenobriedis “jaunulis” Pedro Sančess ar 84 partijas krēsliem parlamentā no 350…

Solījumi jāpilda, un samaksai par balsīm no vispopulistiskākās partijas “Podemos” (“Mēs varam”) tās priekšsēdim Pablo Iglesiasam piešķirts TV un preses pārrauga “amats”. Zinot šīs personas mīlestību pret Kubu, Venecuēlu, kā arī Ļeņinu un Staļinu, nav jābrīnās, ka “purgas” jau sākušās, jo tiek atlaisti visi neatkarīgākie Spānijas TV darbinieki.

 

Piestrādā polittehnologi

 

DDD: Atgriežoties pie Latvijas – manuprāt, arī šeit pie varas nāk partijas, kas apmuļķo un kaitē latviešiem. Mēs tiekam baroti ar meliem, tiek iestāstīts, ka pēc okupācijas un kolonizācijas esot jāseko integrācijai, nevis deokupācijai un dekolonizācijai. Bet kāpēc latvieši tic šim melu absurdam?

Viesturs Vecbaštiks: Pie tā rūpīgi piestrādā polittehnologi. Šī ir mērķtiecīga politika. Bet paši latvieši ir atbildīgi par šādas politikas pieņemšanu. Problēmas parādījās jau okupācijas laikā. Kāpēc Lietuvā nav kolonistu bars? Tāpēc, ka lietuvieši bija gudrāki, – viņi stājās partijā, paši bija pie varas, neļāva iepludināt svešu, pret pamattautu naidīgi noskaņotu darbaspēku. Un rezultātā lietuviešu Lietuvā ir ap 87 procentiem, bet krievu – nepilni 5 procenti. Savukārt Igaunijā kolonistus ieplūdināja ar varu, bet igauņi ļoti pretojās, nerunāja krieviski, izrādīja nepatiku. Tallina nav tik ļoti apsēsta ar krieviem kā Rīga. Tikmēr latvieši kopš okupācijas sākuma vēl joprojām padodas krievu klātbūtnei…

Šoreiz Latvijā esmu ilgi – divus mēnešus. Diemžēl nācās konstatēt, ka latvieši sevi neciena: arī mazpilsētās latvieši  pat veikalos pāriet uz krievu valodu, izdabājot barbariem. Es personīgi to nedarīju pat “krievu laikos”, izsaucot protestus, kurus demagoģiski atvairīju. Mums bija vienotība latviešu strēlnieku, Brīvības cīņu laikā, bet pēc tam vairs ne.

DDD: Kaut kādā veidā mums ir jāiziet no šī apstulbuma.

V.V.: Jā, es domāju, ka tas ir pirmais, ka jādara. Lasot komentārus sociālajos tīklos internetā, var redzēt, ka daudzi pamuļķi šīs problēmas nesaprot – viņi prāto: “Dzīvosim draudzīgi!” Bet kāda gan draudzība var būt ar okupantiem?!

Varbūt tās ir bailes, kas mums iedzītas no krieviem 50 gadu laikā. Mūsu mājās jau arī vismaz līdz 1961. gadam bija salikti čemodāni un sausiņi – ja nu naktī mūsu ģimenei atbrauktu pakaļ melnā “Berta”. Cilvēki pazuda pa naktīm, to es pats pieredzēju bērnībā Liepājā.

DDD: Manuprāt, šīs bailes tiek uzturētas arī no politiķu puses, jo viņi kalpo tiem, kuriem ir nepieciešama ārējo ienaidnieku klātbūtne šeit. Par spīti tam, ka ir pieņemta Deklarācija par Latvijas okupāciju un Krievijā darbojas repatriācijas programma, latvieši tomēr baidās dzīt prom okupantus? Ar mērķtiecīgu politiku šobrīd būtu ļoti viegli uzsākt vispirms brīvprātīgu repatriāciju. No Aizkaukāza kolonisti ir aizbēguši ļoti labprāt, jo vietējās tautas to vēlējās. Tagad Armēnijā armēņu ir 98 procenti, Azerbaidžānā azerbaidžāņu – 93 procenti, Gruzijā gruzīnu – 84 procenti. Tikmēr Latvijā, kur okupācijas rezultātā latviešu ir tikai ap 60 procentiem, politiķi pļāpā par utopisku “integrāciju”.

V.V.: Godīgi sakot, es to nesaprotu. Domāju, ka vaina varētu būt tā, ka latviešiem nav īstu politiķu pie varas. Baidos, ka Latvijai mūsdienās nav bijis neviena īsts prezidenta, par “politiķiem” vispār nerunājot. Kā izskaidrot faktu, ka Latvijas “prezidents” (Vaira Vīķe-Freiberga) aizbrauc uz Maskavu svinēt arī Latvijas okupāciju? Lietuvieši un igauņi atteicās sevi pazemot; latvieši, protams, atkal sajauca iespējamo Baltijas vienotību.

Neesmu Baltijas–Polijas–Somijas iespējamās ūnijas vēstures speciālists, bet domāju, ka mums, latviešiem, vajadzētu vairāk rēķināties ar mūsu ģeogrāfiskajiem kaimiņiem. Manuprāt, šodien zināmā mērā arī tas ir jāpieraksta bailēm – vienas bailes ir no Krievijas un krievu piektās kolonnas, bet otras bailes ir no tā, ko teiks Eiropas Savienība. Negribas jau strīdēties ar Eiropu…

Tikko runājos ar armēņu baznīcas galvu Latvijā un Igaunijā un viņa kundzi. Viņi apstiprināja, ka krievu laikā 85 procenti no skolām Armēnijā bija tikai krievu valodā, armēņiem bija jāmācās krievu skolās. Tieši tādā veidā tur izpaudās PSRS politika, lai arī šo lepno tautu pārkrievotu. Bet tagad pa visu Armēniju ir tikai viena krievu skola. Ar ko Armēnija pārāka par Latviju? Jā, varu atbildēt – ar lepnumu par savu tautu.

Armēņi mīl savu tautu, latvieši ne. Un “sist” latviešus par šo gļēvulību ir mazākais, ko varu izdarīt… Kāpēc latviešiem būtu jāpieņem, ka krievi šeit ir “pamatiedzīvotāji”? Tikko beidzu “diskusiju” ar Dmitriju Kolomejecu (nezinu, kuras idiotiskas partijas pārstāvi). Viņš pat nezināja, ka Livonijā nav bijis neviena krievu tirgotāja, bet demagoģiski man uztiepa, ka esot bijuši daudzi. Paprasīju dokumentus, un mērglis pazuda.

Tautai ir jāatmet bailes. Vajadzīga drosme pateikt to, ko patiesībā domā. Es uzskatu, ka vismaz 95 procenti latviešu domā, ka krievi mums nav vajadzīgi savā zemē, bet BAIDĀS.

DDD: Baidās par to runāt un savas domas aizstāvēt?

V.V.: Tieši tā. Un tas slavenais “Dzīvosim draudzīgi!” ir ļoti ērts demagoģisks sauklis. Visi taču zina, ka eļļa ar ūdeni “nevar dzīvot draudzīgi” – tie nekad nesamaisīsies! Tāpēc musulmaņu invāziju Eiropā es pilnībā salīdzinu ar līdzīgu barbaru invāziju Latvijā.

Tie nav nekādi krievi…

 

Viesturs Vecbaštiks: Padomāsim, cik krievu ienāca pēc 1795. gada, kad Latvijas teritoriju Krievija okupēja pirmo reizi? Gandrīz vai uz vienas rokas pirkstiem varēja saskaitīt un arī tad ne katrā pagastā. Bet 1940.–1991. gadā? Tā bija pārdomāta kolonizācijas politika. Tas pats notiek Eiropā, kur tiek iesūtīti vai “iebēg” Āfrikas vidienes nēģeri un Ziemeļāfrikas vai Āzijas musulmaņi. Īstie, savu Dzimteni mīlošie musulmaņi nebrauc uz Eiropu, tikai salašņas. Tāpat arī no Krievijas šeit ieradušies salašņas – kā, iedzēris, vēl “krievu laikos” parasti man teica kāds izglītots un ļoti simpātisks Maskavas mūziķis: “Tie krievi, kas pa pilnam sabraukuši pie jums Latvijā, nav nekādi krievi – tie ir сброд (salašņas).” Kad strādāju Alžīrijā, mani arābu draugi ļoti līdzīgi raksturoja arī savus “bēgļus”, kas devušies uz Eiropu.

DDD: Bet daudzi latvieši saka – okupanti taču apmirst, un tagad dzimst nevainīgi bērniņi.

V.V.:  Latvijā (Baltijā) faktiski karš joprojām nav beidzies, jo palikuši okupācijas varas atstātie kolonisti, kuriem nav ne mazāko tiesību vairs atrasties Latvijā. Izprotot juridisko pamatu, var sekmīgi “aizbāzt muti” jebkuram krievu vai pašmāju demagogam. Bet “bērniņi”… Manuprāt, šie “bērniņi” ir vēl bīstamāki par iebraukušajiem! Tādēļ, ka viņi uzskata Latviju par savu zemi, jo te esot dzimuši… un viņiem esot visas tiesības izpausties kā “pamatiedzīvotājiem”. Visiem latviešiem būtu beidzot jāsaprot, ka Latvija ir tikai un vienīgi latviešu tautas zeme, kurā tikai latviešiem ir tiesības “izpausties” un pieņemt lēmumus. Latvijai jābūt demokrātiskai latviešu tautas valstij, kurā netiek liegta ne pilsonība, ne uzturēšanās atļauja lojāliem citu valstu imigrantiem.

Pēc 1940.–1945. gada iebraukušie “krievvalodīgie” PSRS pilsoņi un to pēcteči nav un nevar būt Latvijas pilsoņi, tie ir tikai, uzsveru vēlreiz, okupācijas varas atstāti nelegāli kolonisti. Un tas latviešiem ne tikai jāsaprot – ir jāapzinās, ka tie ir latviešu mentalitātei svešas tautas barbariskākā daļa, kuri okupēja mūsu zemi un turpina sēt naidu, nicina latviešus un pat neslēpj savu nodomu palikt Latvijā, vairoties, pārņemt varu un pēc dažiem gadu desmitiem atkal pievienot Latviju Krievijai kā krievu vairākuma apdzīvotu teritoriju (nevis citas tautas neatkarīgu valsti)! Ja mēs paši to nesapratīsim, neradīsim krieviem Latvijā diskomfortu, lai tiem pašiem rastos vēlēšanās aizbraukt no sev naidīgas sabiedrības, neviens mums nepalīdzēs.

Vislielākais šodienas latviešu noziegums ir pievienošanās demagoģiskajam sauklim: “Ребята, давайте жить дружно!”, jo saukļa reālais tulkojums ir: “Tautieši, palīdzēsim krieviem un labprātīgi izdarīsim kolektīvu pašnāvību!”…

Un, kas ļoti interesanti, latviešu kolaboracionisti, kuri iestājas par krievu kolonistu “līdztiesību” latviešu zemē, mani sociālajos tīklos rupjiem vārdiem lamā par to, ka aktīvi iestājos pret kataloniešu nacionālšovinistu separātistu izdomāto Katalonijas “okupāciju” un “spanizēšanu”. Bet – Donbasa piederība Ukrainai netiek apšaubīta. Kur tad konsekvence? Katalonija kopš neatminamiem laikiem ir bijusi ibēriešu, romiešu, rietumgotu un nu jau daudzas simtgades Spānijas teritorija. Kurši, zemgaļi, latgaļi – visi ietilpst latviešu nācijā, tāpat kā katalonieši, aragonieši, andalūzieši un citu Spānijas reģionu iedzīvotāji veido spāņu nāciju. Un – sic! – jau vairākkārt angļu, amerikāņu un vācu pretizlūkošanas dienesti ir brīdinājuši par Putina Krievijas slepenu aktīvu darbību Katalonijas separātistu atbalstam. Iemesls ļoti vienkāršs – Eiropas šķelšana un hipotētiska Krievijas kara bāze tuvu Eiropas centram. Impēriju jāatjauno…

Kad Alžīrija atbrīvojās no Francijas, tika deportēti visi franči – lai arī kāda dzimta tur būtu  dzīvojusi visus kolonijas 150 gadus… Ja esi franču kolonists – ārā! Un neviena pasaules organizācija nevarēja pretoties, jo tas bija saskaņā ar ANO pamatprincipiem. Vai nu francūzis kļūst par arābu, vai prom! Arī vācieši tika padzīti no okupētajām zemēm, krievi pat Vācijai atņēma Kēnigsbergu un tās reģionu, izdzenot pamatiedzīvotājus. Neviens nepīkstēja, bet par krieviem nez kāpēc pīkst, pat “vaimanā”…

Eiropā es bieži citēju angļu žurnālista Timoteja Gārtena Aša (Timothy Garten Ash) vārdus (nacisma un komunisma vietā var likt “vācieši un krievi”): “Rietumu pozīcijās pret nacismu un komunismu jau ilgu laiku eksistē kaut kas ļoti dīvains, ko britu rakstnieks Ferdinands Meuts (Ferdinand Maut) kvalificēja kā “indulgenču asimetriju”. Pirms dažiem gadiem Kopenhāgenā es vakariņoju restorānā ar nosaukumu “KGB”. Kad pajautāju oficiantei, kas bija tērpta ne visai pareizā KGB uniformā: “Kāda ir jūsu pakāpe?”– viņa man atbildēja: “Bet es esmu Staļins!” Ir grūti iedomāties kādu restorānu ar nosaukumu “GESTAPO”.”…

 

27 gadus pēc neatkarības atgūšanas

 

Viesturs Vecbaštiks: Armēņi, ar kuriem runājos Latvijā, atzina: “Mūs tracina, ka ne jau latvieši, bet tieši krievi, kuri šeit dzīvo, uz mums brēc – jūs te esiet iebraucēji, mēs esam pamatiedzīvotāji! Ar latviešiem mums nekad nav bijis neviens konflikts, meita mācās latviešu skolā, perfekti runā latviski, dēlu arī pārcelsim uz latviešu skolu.” Lūk, tas ir visbriesmīgākais, ka okupanti – kolonisti uzskata, ka Latvija ir viņu “dzimtā” zeme!

Nereti man uznāk emocionālas pārdomas, braucot pāri Vanšu tiltam laikā, kad uz Stokholmu atiet “Tallink” kuģis. Atceros, vēl piecdesmito gadu beigās, kad jau sāku kaut ko apjēgt no pasaules, nereti dzirdēju klusas ziņas, ka atkal kādu bēgļu laivu krievi nogremdējuši vai sagūstījuši. Manā bērnībā ne tikai no Ventspils vai Kolkas apkaimes, bet arī no manas dzimtās Liepājas ne tik reti izmisīgās brīvības alkās ne viens vien tautietis mēģināja nokļūt Zviedrijā nedrošās zvejnieku laivās. Domāju, ka nepārspīlēšu, ja teikšu, ka tieši šo drosmīgo vīru rīcība bija impulss manām bērna ļoti dziļajām pārdomām un jau toreiz nelokāmi nostiprināja uzskatus par PSRS kā krievu varmācīgas kundzības pārvaldītu cietumu. Tolaik braucējus iznīcināja, šāva, aizdzina uz Sibīriju, bet šodien katrs latvietis vakarā var brīvi iekāpt kuģī un no rīta būt jau Stokholmā. Baidos, ka milzīgajā kritikas plūsmā daudzi latvieši nav spējīgi aizdomāties līdz šai vismaz vienai izcīnītās brīvības priekšrocībai.

DDD: Šī gan ir priekšrocība, kas tagad atvieglo dzīvi, bet nenovērš krievisko vidi Latvijā, it īpaši Rīgā. Šķiet, latvieši ir saraduši ar okupantu klātbūtni, viņi nekonfliktē, bet pakļaujas tāpat kā okupācijas laikā…

V.V: Jā, tas mani šeit burtiski sašauj! Nekas būtībā jau nav mainījies. Nupat iebraucu benzīntankā un uzrunāju kādu simpātisku kungu, lai pajautātu – kurš no dīzeļiem ir lētākais. Viņš man atbildēja tikai krieviski. Kā tas var būt 27 gadus pēc neatkarības atgūšanas?!

Spānijā mums šo problēmu, vismaz pagaidām, nav. Spānijā mūsu mājas trešajā stāvā dzīvo musulmaņi no Marokas. Vīrs ir marokānis un runā relatīvi labā spāņu valodā, dēls vēl labāk. Kādreiz sasveicinos ar kādu no kaimiņa  sievām – viņas spāniski gandrīz nesaprot, bet tas jau ir klauvējiens pie durvīm, brīdinot par to, kas tuvojas. Tāpat kā daudzos Latvijas lielveikalos krievi atsakās runāt vai nesaprot latviešu valodu, un tas mani šausmina.

DDD: Krievu valoda ir pašpietiekama Latvijā. Latvieši nedzen okupantus prom, bet gluži pretēji – viņiem izdabā.

V.V.: To taču nedrīkst vairs pieļaut nekādā veidā! Atzīšos, ka man ne visai patīk pārliecīgā Latvijas angliskošanās, taču, pietiekami pazīstot Eiropu, nedomāju, ka tas varētu būt pārāk bīstami latviešu valodai. Arī Francijā vai Vācijā visai daudz uzrakstu un reklāmu ir angļu valodā, taču pamēģiniet Francijā vai Vācijā pajautāt ceļu angliski – 9 no 10 gadījumiem uzrunātais garāmgājējs strupi atbildēs, ka angliski nerunā! Tā ir dabiska tautas reakcija uz citas valodas mēģinājumiem uzkundzēties, un esmu pārliecināts, arī latvieši spēs savu valodu aizsargāt no pārmērīgas anglosakšu ietekmes – kā tas noticis ar latviešu valodu krievu okupācijas laikos. Nu neesam taču latviešu valodā pieņēmuši daudz slāvu cilmes vārdu.

Runājot par krievu valodas mācīšanu latviešu jaunatnei – domāju, ka šajā gadījumā nedrīkstētu akli sekot parunai, ka katra iemācīta valoda bagātina un paplašina garīgo apvārsni. Krievu valoda mūsu tautas  gadījumā vismaz uz laiku Latvijā latviešiem pilnīgi jāaizmirst kā saziņas valoda, un nekas nenotiks, ja kāda latviešu paaudze nevarēs Tolstoju vai Dostojevski lasīt oriģinālvalodā. Jaunietim, tiešām neprotot krievu valodu, atkritīs pārprasta “smalkjūtība” sadzīvē runāt krieviski, bet krievu firmas vairs nevarēs sameklēt “divvalodīgus” latviešus un pašiem krieviem nāksies apgūt latviešu valodu.

 

 

Laikmetīgā māksla – zombēšanas sastāvdaļa

 

DDD: Intervijas sākumā runājām par ultraliberālismu, kura mērķis ir nenormālo pataisīt par normu, lai iznīcinātu tautas, sākot ar kultūru. Vai tā saucamā laikmetīgā māksla, jūsuprāt, arī nav viens no ultraliberāļu ieročiem?

Viesturs Vecbaštiks: Esmu par to domājis. Gan tēlotājā mākslā, gan mūzikā arvien vairāk parādās darbi, kuriem ar mākslu kā tādu ir visai attāls sakars. Protams, modernajā mākslā var atrast arī talantus, taču to ir ārkārtīgi maz Nesen noskatījos dažu minūšu garu video, kā tiek radīti “mākslas darbi”. Mērkaķis pavāļājas krāsā, pēc tam apsēžas uz audekla. Būtībā tāda ir lielākā daļa modernās mākslas. Šobrīd cilvēkiem ir kaut kāda prāta dekadence, kas, manuprāt, apzināti tiek izraisīta un virzīta. Uz kurieni? – Katram iespējas meklēt savu skaidrojumu, taču es to arī uzskatu par “zombēšanas” sastāvdaļu, jo emocionālu impotentu bez garīguma ir vieglāk valdīt.

Vairāk varu izteikties par mūziku. Ja kāds “laikmetīgais” skaņdarbs, piemēram, orķestrim, ir tehniski instrumentāli meistarīgi uzrakstīts, iespējams, es noklausīšos to ar ieinteresētu profesionālu interesi, kaut arī emocionālu pārdzīvojumu neizjutīšu. Mūzikas galvenā jēga galu galā ir emocionālais pārdzīvojums, ne tā? Tomēr itin bieži viss pāriet idiotismā.

Piemēram, Latvijas Nacionālās operas iestudējumi – Žorža Bizē opera “Karmena” piektās kategorijas franču režisores inscenējumā vai Volfganga Amadeja Mocarta operas “Figaro kāzas” darbības vietas pārcelšana uz Dienvidameriku gluži vienkārši ir repertuāra padomes nekompetences un pieaicināto viesrežisoru talanta trūkuma demonstrēšana. Talants tiek aizvietots ar pārgudru fantāziju un nekaunību.

Tajā pašā laikā atcerēsimies mūsu režijas meistaru Alfrēdu Jaunušānu un viņa “Skroderdienas Silmačos” iestudējumu – tas ir lielisks piemērs, ka īsts talants spēj pilnīgi jaunā rakursā parādīt mākslas darbu, ne par matu neatkāpjoties no autora teksta, realitātes apziņas un darbības laikmeta. Šobrīd dominē laiks, kad netalantīgi, taču finansiāli atbalstīti   cilvēki it kā meklē kaut ko jaunu, bet nav spējīgi radīt neko vērtīgu.

DDD: Un karalis ir un paliek pliks.

V.V.: Ir vērojama tendence – beigsim vecos kanonus mūzikā; kāpēc gan mums vajag to harmonisko zīmējumu? Vajag disonansi! Vajag ģenialitāti! Kaut vai šis pavecais  piemērs: kāds izgudroja “varenu” jauninājumu – raustīt klavieru stīgas ar pirkstiem. “Spēlē” augšējā reģistrā, “spēlē” apakšējā reģistrā, dziļdomīgi un “emocionāli” parausta klavieru stīgas, tad atkal “kaislīgi” pabungo disonanses ar taustiņiem un atkal parausta stīgas… Nākošajā dienā “modernie” mūzikas kritiķi raksta slavinošas recenzijas par jauna ceļa meklējumiem (tikai aizmirst piebilst, ka klausītāju bijis labi ja pāris desmitu…). Diemžēl tas viss notiek radošās impotences dēļ, jo īsts talants neprasa lētus efektus – talants arī šodien rada paliekošus emocionālus skaņdarbus.

Es saprotu un nenosodu, ja trīs dāmas – vijole, čells, alts – kaut ko parodē, atskaņo interesantu vieglo mūziku, maina instrumentus, spēlējot noguļas uz sola, arī notrinkšķina melodiju tieši uz klavieru stīgām un tā tālāk… Jā, es saprotu, tas ir cirks, bet, ja asprātīgi pasniegts, – par to var pasmieties. Humors, starp citu, mūsu pārlieku nopietnajā un steidzīgajā laikmetā ir pat ļoti  vajadzīgs.

Bet, ja operteātri ar netalantīgu režisoru palīdzību izķēmo nopietnu skaņdarbu, tad man smiekli nenāk. Un grēko jau ne tikai Latvijas opera (es uzskatu, ka minētie iestudējumi ir tikai “mērkaķošanās pakaļ” nebūt ne vadošajiem Eiropas operteātriem); arī Barselonas “Liceu” un citur nācies redzēt pilnīgi, piedodiet, stulbus režijas uzvedumus.

Neatceros vainīgo operteātri, bet ne pārāk sen Eiropu pāršalca protesta vētra, kad Mocarta operas darbība tika pārcelta uz koncentrācijas nometni un pazīstamas ārijas dziedāja SS virsnieku uniformās tērpti solisti. Mocarts ir pasaules ģēnijs, kāds varbūt otrs nekad vairs nepiedzims. Un izvarot viņa mūziku un ieceri, pielāgojot to darbībai koncentrācijas nometnē, – tas degradē mākslas jēgu un būtībā sasaucas ar visu šo varmācīgi uztiepto iznīcinošo ultraliberālismu ar gejismu un nēģeru–musulmaņu iepludināšanu priekšgalā. Ļoti iespējams, ka tā ir labi apmaksāta politika, bet “mākslinieku” talanta trūkuma izpausme jau nu noteikti.

 

Par Dziesmu svētkiem

 

Viesturs Vecbaštiks: Arī par Dziesmu svētkiem runājot – uzskatu, ka daudz zemākas muzikālās kvalitātes darbus nedrīkst ielikt repertuārā tikai tādēļ, ka to autori ir šodienas pazīstami komponisti un grib “izpausties”. Svētku uvertīrai, piemēram, nav uzrakstīts atbilstošāks skaņdarbs par nu jau klasiķa Jāņa Ivanova “Svinīgā prelūdija”, tāpat kā “fanfarām” Pētera Barisona “Dziesmai šodien liela diena” aranžējums metālpūšamajiem instrumentiem.

DDD: Tad jau katru reizi nebūs lielas izmaiņas repertuārā?

V.V.: Nu un tad? Bēthovena 9. simfonija vai Mocarta 40. simfonija pasaulē tiek atskaņota tūkstošiem reižu, bet koncertzāles vienmēr pārpildītas. Galvenais ir gan publikas, gan pašu izpildītāju “sirdsstīgas”. Bet Latvijā – kam ir “pazīšanās” vai vara, tas iebalso “savējos” skaņdarbus.

Un, izmantojot izdevību, gribētu izteikt savu cieņu un apbrīnu kādam komponistam – fenomenam latviešu mūzikā. Raimonds Pauls, gadu desmitiem tautas mīlēts un pielūgts, skauģu nevarīgi kritizēts un okupantu varai nepakļāvies Mūziķis un Cilvēks (rakstiet ar lielajiem burtiem!). Raimonds Pauls nekad nebija Komunistiskās partijas biedrs (nešaubos, ka viņu daudzreiz mēģināja piespiest), nekad nav uzrakstījis nevienu partiju, Ļeņinu vai plašo “mātušku” slavinošu dziesmu (droši vien tikai viņš pats vien zina reizes, kad tas tika pieprasīts), par visu, kas viņš kļuva jau PSRS laikā, viņam ir jāpateicas tikai un vienīgi savam neparastajam talantam. Šodien gadījies lasīt dažu latviešu, pat patriotu, apvainojumus Maestro. Skumji. Katrs var pieļaut kādu kļūdu, sevišķi, ja neesi profesionāls politiķis, jo visi esam cilvēki (pat ģeniālais Mocarts sadzīvē nemaz nebija tik apbrīnojams), taču Raimonda Paula kopkora dziesmas “krievu laika” Dziesmu svētkos latviešu saliedēšanai kalpoja tik lielā mērā, ka to vēl pat īsti neesam apjēguši. Esmu lepns, ka kādreiz piedalījos vairāku R.Paula autorskaņuplašu ierakstos un vēl vairāk – par paša Maestro atļauju man aranžēt viņa dziesmas. Paldies par visu labo, Maestro!

DDD: Kā komponists Raimonds Pauls ir ļoti talantīgs, man patīk viņa dziesmas. Taču kā cilvēks – es viņu nerakstītu ar lielo burtu tāpēc, ka viņš ir viens no tiem, kas nobalsoja par Abrenes atdošanu Krievijai.

V.V.: Raimondam Paulam nevajadzētu piekrist sevi ievilkt Latvijas politikā. Kā piemēru varu minēt arī nupat notikušo Spānijā – divkārt kosmosā pabijušais spāņu astronauts, tautā mīlētais Pedro Duke (Pedro Duque) izdarīja muļķību un pieņēmu zinātnes ministra portfeli vissliktākajā valdībā, kāda bijusi vismaz pēdējo piecdesmit gadu laikā. Un tagad viņu “ķeskā” visi, kam nav slinkums; atrasti likumpārkāpumi nodokļu nelikumīgai samazināšanai. Trīs mēnešu laikā viņš jau ir ceturtais ministrs, kuram būs jāatkāpjas.

 

 

DDD: Kā jūs formulētu mākslas uzdevumu?

V.V.: Māksla, mūzika – tā ir dvēseles atmodināšana, garīga pacēluma veicināšana. Ne velti kopš seniem laikiem mūzika ir neatņemams lūgšanu papildinājums kristiešu svētnamos. Es pats esmu ar asarām acīs klausījies labu skaņdarbu, tā izpildījumu. Protams, kā profesionālis varu novērtēt kādu tehniskā ziņā interesantu sacerējumu, bet ļoti bieži tas dvēseli neaizrauj. Un diemžēl tieši modernā “nopietnā” mūzika ir tā, kas visretāk pacilā un iedvesmo. Mani pārsteidza, starp citu, arī tas, ka šo divu mēnešu laikā Latvijā nedzirdēju arī pilnīgi nevienu vērtīgu vieglās mūzikas jaunrades dziesmu.

Daudz lietu šobrīd gan Latvijā, gan pasaulē notiek tā, kā nevajadzētu būt. Šim procesam, kā jūtams, ir ļoti bagāti un vareni režisori. Tāpēc mums ir pašiem jācenšas saskatīt visas šīs uzspiestās nejēdzības, nepieņemt tās kā normu un jāizrāda pretestība. Un – vienotība, mīļie tautieši Latvijā un svešumā, vienotība tur, kur tā visvairāk nepieciešama, lai latvieši, Latvija un tās galvaspilsēta Rīga visbēdīgākajā veidā nekļūtu par to, kas šodien ir mūsu jau izzudušās brāļu prūšu tautas dzimtā zeme un tās galvaspilsēta Karalauči.

 

Intervēja Līga Muzikante

 

Publicēta laikrakstā “DDD” Nr.16(414) [2018. gada 24. augusts–6. septembris], Nr.18(416) [2018. gada 21. septembris–4. oktobris], Nr.19(417) [2018. gada 5.–18. oktobris] un Nr.20(418) [2018. gada 18. oktobris–2. novembris]


« Atpakaļ