Saruna ar “DDD” lasītāju Mārtiņu Grapmani
Ikdienas rūpes padara cilvēkus aklus
DDD: Iepriekš laikrakstam “DDD” intervijā tu atzini, ka latviešu tautai trūkst nācijas izjūtas, ka latvieši ārpus Rīgas un citām lielākajām pilsētām, kurās ir liels krievvalodīgo skaits, neizjūt imperiālistisko šovinismu, ar kādu liela daļa okupantu pēcteču izturas pret latviešu valodu un kultūru. Šis ir Latvijas simtgades gads. Vai, tavuprāt, latvieši sāk saprast, ka joprojām nav saimnieki savā zemē, jo no Latvijas nav padzīti ārējie ienaidnieki, kas šeit ienāca padomju okupācijas gados, un viņu pēcteči?
Mārtiņš Grapmanis: Sabiedrisko pasākumu blīvums neļauj aizmirst par Latvijas simtgadi, bet šie pasākumi diemžēl nav vērsti uz taisnīguma atjaunošanu un Latviešu valsts, kurā saimnieki, vismaz uz papīra, ir latvieši, sakārtošanu. Iespējams, man kāds pārmetīs – ko nu tagad, sasniedzis četrdesmit gadu vecumu, sāc runāt par lietām, kas iepriekš šķitušas mazsvarīgas?! Iepriekš esmu dzīvojis ārpus Rīgas – laukos, kur neizjutu ārējo ienaidnieku naidīgo attieksmi. Nevar teikt, ka par to nedomāju vispār, bet tur, kur es dzīvoju, krievu kolonistu nebija daudz. Tos nedaudzos krievvalodīgos uzskatīju vienkārši par nekulturāliem un aprobežotiem cilvēkiem, kas nespēj iemācīties tās valsts valodu, kurā viņš dzīvo.
Neapzinoties situācijas traģiskumu, dzīvoju relatīvā mierā, nedomājot un neuztraucoties par latviešu tautas nākotni. Tāpat kā vairums dzīvoju no dienas dienā, no svētkiem uz svētkiem. Sastopoties dzīvē ar krievvalodīgo kolonistu jeb ārējo ienaidnieku naidīgo šovinismu, protams, mainījās manas prioritātes un domas. No sirds vēlos mainīt šo situāciju.
DDD: Tātad latvietis parastais gluži vienkārši ir tik dziļi ieslīdzis savā ikdienā, svētku baudīšanā, ka nevēlas neko mainīt?
M.G.: Manuprāt, vienmēr reāli kaut ko darīt ir gatavs tikai mazākums, bet, neliekot spēkus kopā, daudz neko mainīt nevar. Izskatās, ka ir jānotiek kaut kam ārkārtējam, lai latviešu tautas vairākums justos nokaitināts, sanāktu kopā un likumīgi izmestu tos krievvalodīgos kolonistus ārā no Latvijas.
Mediji čakarē smadzenes
DDD: Vai tu tiešām domā, ka latvietis parastais apzinās reālo situāciju un vienīgais šķērslis, lai patriektu ārējos ienaidniekus, ir nespēja apvienoties? Man šķiet, ka latvietim parastajam daudz svarīgāk ir padziedāt, padejot, paskriet, pamakšķerēt, fanot par hokeju… Nemanu, ka latviešus uztrauktu taisnīguma atjaunošana.
Mārtiņš Grapmanis: Latvietim parastajam ir mediju sačakarētas smadzenes. Principā televīzijā, radio, internetā un presē žurnālisti stāsta, ka valstī viss ir kārtībā. Tādi liberasti kā Bogustovs TV24 stāsta, ka viss ir labi, ka jāveicina integrācija. Atceros TV tiešraidi 9. maijā – cilvēkus, kuri bija pulcējušies pie Okupācijas muzeja, lai protestētu pret nelikvidētajām okupācijas sekām, pieprasītu deokupāciju un dekolonizāciju, Bogustovs ar neizpratni balsī nosauca par margināliem. Tajā pašā laikā viņš vairākkārt skandināja, ka otrpus Daugavas tūkstošiem cilvēku katru gadu svin 9. maiju. Bogustovu nemulsināja fakts, ka katrs sestais Rīgas iedzīvotājs piedalās 9. maija svinībās. Tā tiek zombēta latviešu tauta, stāstot, ka “jocīgi cilvēciņi” pie Okupācijas muzeja nesaprotamu iemeslu dēļ pauž nepatiku, bet tur, lūk, notiek lielas uzvaras dienas svinības – krievu kolonistu vienotības diena Latvijā. Vairums latviešu tic tam, ko saka televīzija.
DDD: Vai tu domā, ka žurnālistiem vajadzētu būt sašutušiem, ka latvieši tik mierīgi uztver faktu, ka ik gadu tik daudz krievvalodīgo pulcējas 9. maija svinībās pie tā saucamā Uzvaras pieminekļa, bet notiek gluži pretējais?
M.G.: Jā, būs jāpaceļ karogs dienā, kad LTV1 vai Latvijas Radio pateiks, ka 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa pulcējas nevis “mūsu krievi” jeb “vēl neintegrētie nepilsoņi”, bet gan Latvijas ārējie ienaidnieki. Esmu pārliecināts, ka tajā dienā ļoti daudz kas radikāli mainītos latviešu tautai par labu.
Man ir iespaids, ka latviešu tauta dzīvo ar klapēm uz acīm – cilvēki iet, dara savu darbu, bet nepaskatās ne pa labi, ne pa kreisi un neredz kopainu. Šāds stāvoklis nekādi neuzlabo kopējo situāciju. Katrs savā ziņā jūtas svarīgs, jo audzina bērnus, dzied korī, uz valsts svētkiem piesprauž pie krūtīm karodziņu, iet nolikt Krastmalā svecīti un fano par hokeju – ko tad vēl vairāk?!… Latvieši nezina vai ir aizmirsuši, ko nozīmē būt vienotai tautai, kādi ir ikviena pienākumi pret savu tautu un valsti.
Dienējot Zemessardzē, sapratu, ka puiši ir saklausījušies un noticējuši Latvijas masu medijos plaši tiražētajiem meliem, ka viss ir labi, ka nevajag saspīlēt situāciju, ka esam veiksmes stāsts Eiropas Savienībā. Kur tad ir tas Latvijas veiksmes stāsts? Joprojām – 28 gadus pēc neatkarības atjaunošanas, kad ir izaugušas jau gandrīz divas jaunas paaudzes, – ir cilvēki, kas nezina latviešu valodu, kuri nicina latviešus un uzvedas šeit kā okupanti (kas viņi patiesībā arī ir). Krievvalodīgie, kas strādā apkalpojošajā sfērā, spēj atbildēt tikai uz elementāriem jautājumiem – tiklīdz sākas plašāka saruna, viņi pāriet uz krievu valodu, nejūtot par to nekādu diskomfortu. Vai tas ir Latvijas veiksmes stāsts???
Ārējais ienaidnieks vispār nejūtas neērti par to, ka viņš runā krieviski. Tas ir apbrīnojami, ka latvieši, kas dzīvo savā zemē, kautrējas, jūtas neērti atbildēt savā zemē savā valodā uz kaut kādā svešvalodā uzdotu jautājumu vai izteiktu uzrunu. Tas ir traģiski! Kad latvietim tiek aizrādīts, ka visur un vienmēr ir jārunā tikai latviski, tiek izdomāti visneloģiskākie argumenti, lai attaisnotu savu gļēvo rīcību.
DDD: Kādi ir šokējošākie, absurdākie attaisnojumi, ko esi dzirdējis no latviešu puses, kādēļ viņi runā krieviski?
M.G.: Kad esmu aizrādījis latvietim, ka nedrīkst ar ārējo ienaidnieku runāt krieviski, mūsu bāleliņi atrod visneiedomājamākos attaisnojumus. Bailes liek pat noliegt savu latvietību. Pēkšņi izrādās, ka viņš ir pa pusei uzbeks vai sieva ir krieviete. Tradicionālākā atruna – cenšos neaizmirst krievu valodu vai šeit ir brīva valsts, tādēļ runāju tādā valodā, kādā gribu.
Kur te loģika? Brīva šī valsts ir tādēļ, ka dažādos karos mūsu senči ir cīnījušies un atdevuši savas dzīvības, lai mums vispār būtu valsts. Tagad kāds idiots iedomājas ar šo argumentu, ka šeit ir brīva valsts, attaisnot savu gļēvumu un nespēju ārējam ienaidniekam pateikt: “Ja, būdams Latvijas iedzīvotājs, nejēdz latviešu valodu, es neuzskatu par vajadzību tevi uzklausīt!”
Vai esi gatavs kauties par Latviju?
DDD: Tu pieminēji mūsu senčus, kas bija gatavi un arī reāli ziedoja savas dzīvības par latviešu tautu un valsti. Diskusijās sociālajos tīklos, piemēram, feisbukā, kad uzsākam sarunu par gatavību cīnīties par savu Tēvzemi, daudzi neslēpj, ka nemaz necīnītos, ka baidās atdot savu dzīvību par Latvijas un latviešu tautas neatkarību. Vai, tavuprāt, jautājums “Vai esi gatavs atdot dzīvību par savu Tēvzemi?” ir neatbilstošs šim laikmetam?
Mārtiņš Grapmanis: Manuprāt, šis jautājums iederas katrā laikmetā. Tas pat varētu būt jebkuras nacionāli domājošas meitenes pirmais jautājums, satiekot jaunu puisi: “Vai esi gatavs iet un cīnīties par savas valsts neatkarību? Vai būtu gatavs ar zobiem un nagiem cīnīties, sist pa purnu katram, kurš apdraudētu latviešu tautas tiesības šajā zemē?”
DDD: Uz šādiem jautājumiem nākas dzirdēt atbildes, ka latviešiem tikai jākopj sava kultūra, jādzied un pareizos datumos jālec pāri ugunskuriem – tad nekas neapdraudēs latviešu tautas nākotni. Tad okupanti sapratīs, cik mēs esam stipri, un paši aizvāksies. Tu piekrīti šādiem argumentiem?
M.G.: Dziedāšanai, dejošanai, lēkšanai pār ugunskuru un fanošanai par hokeju droši vien ir divas puses. Taču skaidrāks par skaidru – ar dziedāšanu un dejošanu mēs nevienu patiesu konfliktu neuzvarēsim. Dziesmusvētkos un citās kopā būšanās labais ir tas, ka cilvēciņi saiet kopā un jūt savas tautas varenību, apzinās piederību latviešu kultūrai.
Bet, ir arī otra puse – esot šādos pasākumos, cilvēki skaisti uzdzied, uzdejo, pabļauj par hokeju, paskrien un notic, ka viss ir labi. Patiesībā tiek aizlīmētas acis, tiek zaudēta spēja redzēt patiesību. Eiforijā par to, cik esam skaisti tautastērpos vai īsajās maratona bikšelēs, mēs noticam meliem, ka Latvijā viss ir kārtībā. Cilvēki skrien, danco, dzied, jo tas ļauj paslēpties no realitātes.
DDD: Būtībā latvieši apmāna paši sevi un izvēlas dzīvot melos.
M.G.: Nezinu, vai tas notiek apzināti. Nav slikti sanākt kopā, padziedāt, padejot, bet ir vēl nepabeigtas cīņas, pēc kurām varēs dejot un dziedāt ar pilnu atdevi. Tad, kad būs no Latvijas padzīts ārējais ienaidnieks, varēs ar labi padarīta darba apziņu patiesi svinēt svētkus – dejot un dziedāt no rīta līdz vakaram. Bet vēl ir daudz kas jāizcīna…
Dzīvot ar klapēm uz acīm, neredzēt patiesību ir ērtāk. Nezinu, vai latvieši to izvēlas apzināti, bet vairumu piespiež izvēlēties tādu dzīvi, neatlaidīgi medijos tiražējot melus, noklusējot patiesību.
DDD: Bet tu taču izvēlējies Patiesību?!
M.G.: Ja es būtu turpinājis dzīvot savos laukos, skatījies televizoru un akli ticējis Ansim Bogustovam vai citam liberastam, kas tur ik dienas žvadz, tad droši vien tā arī turpinātu domāt, ka Latvijā viss ir puslīdz kārtībā. Cilvēki, kas klausās un skatās šos raidījumus, domā: vai nu viss ir kārtībā, vai arī valdība dara visu, lai tuvākajā laikā viss būtu kārtībā. Tādam nav ne mazāko šaubu, ka viss notiek, ka viss kļūst labāk. Kad iebāž viņam degunu tajos mēslos, kas ir visapkārt, tad viņš paliek dusmīgs.
Cilvēkiem nepatīk, kad viņiem acīs pasaka patiesību: “Tu esi nodevējs, gļēvulis un idiots.” Es labprāt arī to neteiktu, bet – kā lai citādi izsit no latviešiem laukā to mīkstmiesību, kas var novest mūsu tautu līdz iznīcībai? Latviešu mīkstmieši ir gatavi ar asarām acīs uztraukties par “nabaga” kolonistiem: “Kur viņi brauks, ja mēs viņus dzīsim laukā?” – bet pret savu tautu, pret latviešu tautu, izturas nežēlīgi. Tā taču ir nežēlība – ļaut aiziet bojā savai tautai?
DDD: Protams, tā ir nežēlība un nodevība.
Ir jārunā skaidra valoda
DDD: Tu reizēm piedalies diskusijās feisbukā. Dažas sarunas esam publicējuši arī laikrakstā “DDD”. Atsauksmes no lasītājiem ir dažādas – vieni atzīst, ka šādām diskusijām ir jābūt, ka tās ir jāpublicē arī avīzē, citi savukārt rauc deguntiņu un uzskata, ka vārdu pārmaiņa starp komentāru dalībniekiem ir pārāk skarba. Kāds ir tavs vērtējums par publiskajām diskusijām (daži teiktu – strīdiem) feisbukā?
Mārtiņš Grapmanis: Šīs publiskās sarunas ir ļoti vērtīgas. Manuprāt, tās vajadzētu pat vēl plašākas, lai tās izlasītu ne tikai tie cilvēki, kas lieto, piemēram, feisbuku, kura īpašnieki, ja viņiem kaut kas nepatīk, var par jebkuru vārdu nobloķēt jebkuru lietotāju. Šādām diskusijām vajadzētu sasniegt lielākas cilvēku masas, jo tad būtu cerība, ka cilvēki sāktu domāt, spētu atšķirt patiesību no meliem.
DDD: Nesen kāda diskusija izgāja ārpus feisbuka, jo viens no teksta autoriem, Alfrēds Buls, pasūdzējās par taviem izteikumiem Nacionālo bruņoto spēku (NBS) vadībai. Tu, Bulaprāt, biji ievietojis naidīgus komentārus par seksuālajām minoritātēm[1]. Kā beidzās šis stāsts? Kā vērtē Bula uzvedību?
M.G.: Strīdu uzsāka Alfrēds Buls, jo viņam nepatika jautājums, kādēļ viņa partijas programmā nav iekļauts uzdevums veikt dekolonizāciju. Viņš uz jautājumu neatbildēja, tikai sāka izvirzīt murgainas pretenzijas laikraksta “DDD” veidotājiem.
Kas attiecas uz Bula sūdzību NBS vadībai, tad, pirmkārt, neesmu aizskāris nevienu “seksuālo minoritāti”. Ja tas tā būtu noticis, tad viņi to būtu jutuši visai nepatīkamā veidā (smejas). Par tādiem kā Buls, kurš uzdodas par baigo nacionālistu, bet kā autoritāti diskusijās piemin bēdīgi slaveno geju karognesēju Streipu, neko vērtīgu es pateikt nevaru. Viņš ir uztaisījis kaut kādu partiju, mēģina pievērst sev uzmanību, bet tā rosīšanās izdodas ļoti neveikli un pat stulbi.
Mazais cilvēciņš (Alfrēds Buls), es ceru, nožēlo izdarīto. Nosūdzot mani NBS vadībai par to, ka es it kā necienīgi izteicos par seksuālajām minoritātēm, ieguva stukača slavu. Daudzi cilvēki vērsās pret viņu pašu – tādā veidā viņš parādīja savu patieso seju. Tajā brīdī, kad ar pieauguša vīrieša cienīgiem komentāriem vairs nevarēja sevi aizstāvēt, viņš sāka izķēmot manu uzvārdu. Ņemot vērā mūsu vecuma starpību, gandrīz katrā komentārā pieminēja, ka tad, kad viņš jau cīnījies par Latvijas neatkarību, veidojis Jaunsardzes vienības, es ar nolaistām bikšelēm vēl esot zem galda skraidījis. Tādā līmenī es varbūt sarunājos pamatskolā – kad nav argumentu, tad sākas apsaukāšanās; ja apsaukāšanās nelīdz, tad jāsāk vai nu kauties, vai jāskrien pie skolotājas stučīt. Buls izvēlējās stučīšanu… Varu atklāt, ka Zemessardzes vadība nostājās manā pusē.
Diskusijā Bulam pievienojās un nozākāja laikraksta “DDD” veidotājus arī Linards Grantiņš, kurš jau pusei Latvijas iedzīvotāju ir piespriedis augstāko soda mēru. Arī es savas pārliecības dēļ esmu pasludināts par kriev-žīdu. L. Grantņš savā stulbību portālā “tautas tribunāls” solīja mani nogalināt nošaujot. Es saprotu, ka tie ir tikai slima cilvēka šļupsti, un pasmaidu. Man personīgi būtu interesanti uzzināt, kas tiešām ir šis bijušais Helsinki-86 darbonis Linards Grantiņš. Pastāstiet man, rakstot uz adresi: martinsgrapmanis@gmail.com
Intervēja Liene Apine
[1] Šā gada 5. aprīlī presē, portālā “Delfi.lv” parādījās ziņa ar nosaukumu “Zemessargs “Facebook” naidīgi izsakās par seksuālajām minoritātēm; NBS veiks pārrunas”. Tur varēja lasīt: “Aizsardzības ministrijas Preses nodaļas pārstāve Sandra Brāle apstiprināja, ka konkrētā persona dien Zemessardzē. Ministrija gan vērš uzmanību, ka publicētā informācija nav Aizsardzības ministrijas vai NBS oficiāls viedoklis.
Tajā pašā laikā Brāle norādīja, ka aizsardzības nozarei ir svarīgi, ka karavīri un zemessargi arī savos personīgajos sociālo mediju kontos ievēro augstus ētikas un morāles standartus, tāpēc jau tuvākajā laikā ar konkrēto personu tiks veiktas pārrunas.
Vīrietis “Facebook” naidīgi izteicies par seksuālajām minoritātēm, lietojot tādus vārdus kā “izvirtības perēklis”, “izlaidības legalizēšana”, “garā vājie ļautiņi” un citus. Viņš arī piesaucis Dievu, paužot viedokli, ka “nekas no tā, kas slēpjas tajos skapjos, no kuriem viņi tur lien ārā, nav Dieva radīts un Viņam patīkams”.
Vīrietis arī “Facebook” nav slēpis, ka ir zemessargs. Par to liecina ievietotās fotogrāfijas, kurās viņš redzams zemessarga formā.”
Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.10(408) [2018. gada 25. maijs–7. jūnijs]