Saruna ar LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekli, Mag. iur. Linardu 
Muciņu
Turpinājums no: Čekas maisi nemelo. 1. daļa un Čekas maisi nemelo 2. daļa
Jaunie aģenti aktīvi rosās
DDD: 6. maija TV3 raidījumā “Nekā personīga” bija izvērsts sižets par čekas maisiem. Tika parādīts, kā čeka darbojās, kā draugi nosūdzēja draugus. Piedalījās arī filmas sēriju “Sibīrijas bērni” režisore Dzintra Geka, kas raudādama stāstīja, ka viņas vārds aizmuguriski iekļauts čekas kartotēkā. Manuprāt, sižetā patiesība tika savīta kopā ar meliem, lai skatītājiem rastos šaubas par čekas maisos atrodamās informācijas patiesumu. Kā jūs vērtējat šo raidījumu?
Linards Muciņš: Šo procesu – čekas materiālu publiskošanu – aktīvi cenšas ietekmēt un pat novērst tādi aģenti kā TV3 “Nekā personīgi” žurnālisti, kurus mēs parasti atpazīstam kā specdienestu aizkulisēs sagrābstītas informācijas legalizētājus publiskajā telpā. Taču šoreiz ar saviem asarainajiem stāstiem viņiem diez vai izdosies izpildīt specdienestu uzdevumus. Skaidrs, ka tikai pēc tam, kad čekas aģents uzpeld virspusē un nokļūst prožektoru staru krustugunīs, viņš sāk runāt un ir iespējams pārbaudīt visus sadarbības apstākļus. Čekisti jau nevervēja pārliecinātus komunistus, bet pretējās nometnes pārstāvjus. Absolūti noziedzīgs ir TV publiskotais un vadības apstiprinātais fakts, ka šodienas Latvijas valsts drošības dienestu darbinieki absolūti neskaidru mērķu labad izdara noziegumu un tirgojas ar čekas aģentiem, cenšoties tos, pirmkārt, savervēt savā dienestā un, otrkārt, solot izņemt viņu kartiņas no čekas kartotēkas, par ko viņi zina, ka tas nav iespējams un nav pieļaujams. Arī tādēļ ir šāda pretošanās publiskošanai.
DDD: Tātad neviena vārds – pretēji tam, ko mēģināja iestāstīt TV3 žurnālisti, izmantojot sabiedrībā pazīstamu personu teikto, – nevarēja nonākt čekas kartotēkā bez viņa paša piekrišanas un viņam nezinot, jo katram savervētajam bija jāparakstās?
L.M.: Tikai no ārzemniekiem neprasīja parakstīt piekrišanu. Ārzemniekam neiekārtoja aģenta lietu. Šeit jāpaskaidro, ka pastāv aģenta personas lieta un darba lieta, bet ir arī objekta lieta. Objekti jeb čekas izpētei pakļautie parasti bija fiziskas personas, lai gan arī dažas iestādes čeka uzraudzīja. Šādu objektu lietas sauca par litera lietām, piemēram, lieta par valsts noslēpuma saglabāšanu rūpnīcā “VEF”. Ārzemnieks, kurš kļūst par aģentu, parādās mums tikai kā objekts, un to, vai viņš ir aģents, zina tikai viņu uzraugošais virsnieks.
Inde potes vietā…
DDD: Daži, kuru vārdi ir atrodami maisos, attaisnojas, ka viņi jau neko nav ziņojuši – viņi tika vēlējušies aizbraukt, piemēram, uz sporta sacensībām ārzemēs.
Linards Muciņš: Tādu pozīciju izvēlas vairums savervēto. Ko citu lai viņi teiktu? Tā ir visērtākā attaisnošanās. Rokpelnis taču godīgi pateica, ka viņam reizi mēnesī bija jāiet uz tikšanos ar čekas virsnieku.
DDD: Vai savervētajiem aģentiem bija čekas instruktāža, kas un kā jādara?
Linards Muciņš ar aizzīmogotiem čekas maisiem 1991. gadā
Foto: Uldis Briedis
L.M.: Protams. Es jau sarunas sākumā uzsvēru, ka čekas maisos ir atrodami nevis informatori, bet čekas darbinieki – aģenti. Aģents ir cilvēks, kuram čeka varēja dot un deva uzdevumu, kuru nedrīkstēja nepildīt. Piemēram, tika dots uzdevums pieiet pie kāda un pastāstīt kādu dezinformāciju, lai paskatītos, kur pēc tam šī informācija nonāk. Varēja tikt dots arī uzdevums, veikt kādas darbības, uzsākt seksuālas attiecības, poliklīnikā injicēt indi potes vietā. Aģents varēja būt arī neaktīvs, savervēts īpašam periodam.
DDD: Interesanti, bet tieši paši čekas aģenti šobrīd mēģina maldināt sabiedrību, ka viņi nav bijuši aģenti, bet tikai informatori. Kā piemēru varu minēt Maiju Tabaku, kas vēl nesen kādā televīzijas raidījumā stāstīja par savām mākslinieces gaitām Vācijā. Vai tiešām viņa domā, ka cilvēki ir tik naivi, lai noticētu, ka viņai nav bijusi nekāda saistība ar čeku? Lešinska grāmatā “Starp divām pasaulēm” ir pieminēti daudzi tādi mākslinieki, kas tikai kafiju padzēruši, parunājušies un pēc tam “nevainīgi” par to uzrakstījuši ziņojumu čekai.
L.M.: Tabaka ir iepriekš zināma kā aģente. Čekai jau nekas cits arī nebija vajadzīgs, lai tādi kā Tabaka Berlīnē ar kādu padzer kafiju, parunājas un pēc tam atstāsta runāto, lai čekists uzzinātu, kuru tālāk ir vērts vervēt. Nekādi citādi čekists šo informāciju nevarēja iegūt kā tikai no tādiem kā Tabaka – “nevainīgajiem” aģentiem.
DDD: Tātad čekas virsnieks aģentam deva uzdevumu parunāties ar konkrētu cilvēku?
L.M.: Jā. Bet vēl neesam līdz galam izpētījuši čekas darba metodes tieši ar māksliniekiem – ceram to drīz uzzināt.
Ja valsti nevadītu čekisti…
DDD: Cilvēkam vienkāršajam jau sen ir jautājums: kā interesēs darbojas “mūsu” drošības dienesti, ja Latvijas intereses tās nav?
Linards Muciņš: Tāpēc jau ir jautājums: lietuvieši ķer, poļi ķer, igauņi ķer, pat angļi ķer Krievijas spiegus, bet Latvijā nav neviena spiega?…
DDD: Vai ir izdevies noskaidrot, kur pazudusi Godmaņa lieta?
L.M.: Mēs par šo lietu sākām interesēties tādēļ, ka vēlējāmies palasīt, ko ir teikuši liecinieki. Dokumentu oriģināli atrodas drošā vietā – ne šajā tiesas lietā, jo uz tiesu tika sūtītas tikai kopijas. Prokuratūrā ir lietas oriģināli, bet viņiem nav tiesas materiālu – pratināšanas protokolu. Visticamāk, tur ir pāris virsnieku liecību, kuras iepriekš tika saskaņotas, jo bijušajiem čekas virsniekiem, liecinot šajās lietās, tiesā ir izveidojusies taktika teikt: “Mēs neko neatceramies, mēs neko nezinām!”
DDD: Tautā klīst runas, ka arī Latvijas Tautas frontes vadībā bijuši čekas aģenti. Vai šīs ziņas ir pamatotas?
L.M.: Skaidrs ir tas, ka bez čekas svētības LTF nevarētu darboties un nedarbojās. Kad, piemēram, Viktors Avotiņš mēģināja neakceptēti dibināt tautas kustību, tad viņam kaut kā tas neizdodas, arī avīzes par to tad neko nerakstīja. Kad Jānis Peters saņem cekas “svētību”, process aiziet. Cekisti un čekisti kļūdīgi domāja, ka viņi šo procesu stūrē, ka aģentu (Jānis Peters, Jānis Stradiņš, Ivars Godmanis u.c., atcerēsimies, ka, pēc čekistu uzskata, Augstākās Padomes 34 deputāti bijuši aģenti) plašais loks garantēs izdošanos, jo pie teikšanas taču viņējie. Čekisti pārrēķinājās, jo nezināja, kas latvietim patiesībā ir iekšā. Varbūt savervētie izmantoja iespēju atteikties iet uz ikmēneša tikšanos un nepakļāvās vairs komandām. Mēs nezinām, bet svarīgi zināt, kad tas notika, kad šīs važas tika nomestas. Arī pašā čekā notika šķelšanās, latviskā daļa, izņemot vecos staļiniešus, arī alka pārmaiņu, partijas sapulcēs nonāca pat līdz asai pretstāvei.
DDD: Vai piekrītat domai, ka tad, ja nebūtu bijis tik daudz nodevēju, savervēto, kas turpināja darboties pret Latvijas interesēm arī pēc neatkarības atjaunošanas, šodien latvieši kā nācija atrastos daudz labākā situācijā? Varbūt būtu izdevies pilnībā atbrīvoties no padomju laikā iebraukušajiem un viņu pēctečiem, kuriem jau sen vajadzēja atgriezties savās etniskajās dzimtenēs?
L.M.: Droši vien. Mēs gan arī nezinām, cik liela loma tajā, kas notika pēc neatkarības atjaunošanas, ir amerikāņiem. ASV vēstniecības darbinieki ļoti aktīvi darbojās, katrā tikšanās reizē mērķtiecīgi “borēja” politiķiem un dienestu darbiniekiem savus uzskatus. Bija arī tādi jautājumi, kur amerikāņu teikto uzreiz nesapratām, bet tas bija ļoti svarīgi. Piemērs ir krievu armijas izvešana. Amerikāņi uzstāja, ka armija ir jāizved, bet pa daļām, kam mēs negribējām piekrist, čekas provokatori bļāva – izvest visu uzreiz! Provocēja – visu vai neko. Galu galā armija tika izvesta.
DDD: Bet ļoti daudzi pensionētie armijnieki ar ģimenēm palika.
L.M.: Tas bija kompromiss. Par bijušo sarkanarmijas virsnieku aktivitātēm, kas, kā izrādās, bija zem rūpīgas mūsu jauno valsts drošības iestāžu kontroles deviņdesmitajos gados, var lieliski izlasīt jūsu izdotajā Arnolda Bērza grāmatā “Sarkanie burbuļi”.
Mani vairāk satrauc nevis tas, ka krievu skolas nav vēl pārgājušas uz mācībām latviešu valodā, bet gan tas, ka šis nenotiek bērnudārzos. Arī armijā ir daudz latviski runājošu krievu. Mani satrauc, ka viņi ir arī mūsu ministrijās, valsts pārvaldes struktūrās. Var jau teikt, ka viņi kļūdās vai ir muļķi, bet, manuprāt, viņi apzināti grauj valsti. Daudzi augsti valsts ierēdņi ir latviski runājoši krievi, un tur, kur ir nepatikšanas, izrādās, ka priekšgalā ir tieši tāds kadrs. Izbrīna milicijas (10. novembrī) un čekas (20. decembrī) gadadienu svinēšana mūsu policijā. Viņi nav nekādi ždanokieši, ne saskaņieši, bet kaut kas vienmēr kaut kā noiet greizi…
Mazliet par Atmodas varoņiem
DDD: Sarunas noslēgumā vēlējos pajautāt par astoņdesmito gadu disidentiem, piemēram, Helsinki-86 dibinātājiem, – kāpēc viņi aizbrauca no Latvijas?
Linards Muciņš: Runa ir par Liepāju… interesanti, bet čekas arhīvos ir ļoti daudz materiālu par Liepāju – pat par Rīgu nav tik daudz. Grantiņam un viņa domubiedriem bija jāaizbrauc – viņus piespieda aizbraukt. Viņam parādīja, ka viņus tiesās, ja vajadzēs, pat vairākkārt.
DDD: …bet Grantiņam ļāva aizbraukt!
L.M.: Domāju, ka viņam nevis ļāva, bet viņu piespieda aizbraukt. Pirmkārt, viņam cietumā salauza ribas; otrkārt, manuprāt, čeka viņu piespieda parakstīt dokumentu par sadarbošanos; treškārt, viņš uzstājās ar runu televīzijā. Bet aizbrauca ne tikai Grantiņš. Esmu runājis ar vīru, kurš arī aizbrauca dzīvot Vācijā. Viņš uzreiz pateica, ka bija jāparaksta papīrs par sadarbošanos ar čeku – citādi nemaz ārā no Latvijas netika. Jautājums, kas notiek pēc tam, kad esi aizbraucis – vai pakļaujies spiedienam, kad tev, dzīvojot ārzemēs, nāk klāt čekists, vai tomēr ne. Droši vien tas bija atkarīgs no tā, kādi čekai bija kompromitējoši materiāli pret konkrēto cilvēku, cik tuvi cilvēki viņam bija palikuši Latvijā. Galu galā – noteicošais bija tas, cik tev stiprs mugurkauls.
DDD: Paldies par sarunu! Ceru, ka čekas maisi drīzumā beidzot tiks atvērti.
Intervēja Liene Apine
Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.10(408) [2018. gada 25. maijs–7. jūnijs]
Saistītie raksti: ČEKAS KONSPIRĀCIJA BIJA DZIĻA. Saruna pēc publikācijas.