Čekas maisi nemelo. 2. daļa

Vilis Seleckis un Linards Muciņš, čekas maisus pārņemot. 1991.gads

Kad veras vaļā čekas maisi…

 

 

Saruna ar LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekli, Mag. iur. Linardu Muciņu

 

Turpinājums no: Čekas maisi nemelo. 1. daļa

 

Centieni radīt šaubas par ticamību kartotēkai

 

DDD: Tātad nav nekāda pamata runām, ka tā saucamajos čekas maisos atrodamie dokumenti ir safabricēti, ka tur atrodamie vārdi būtu nejauši tur nonākuši?

Linards Muciņš: Tas fakts, kas rakstīts kartotēkā, nav apstrīdams. Piemēram, Godmanis tiesājās, ka viņš apzināti neesot sadarbojies ar VDK. Es neesmu lasījis spriedumu, jo viņa lieta ir pazudusi. Šeit ir jāpiemin Egils Levits, kurš rakstīja likumu. Tas ir viņa Rietumu tiesību iespaidā ierosināts formulējums – apzināts sadarbības fakts. Lai katrs pats spriež par šādu formulējumu – vai tas ir jaušs vai nejaušs…

Protams, tiesnesim, kurš skata šādas lietas, nav vienkārši, jo sistēma bija sarežģīta. Manuprāt, būtu pat vajadzīgs tribunāls, kurš šādas lietas skatītu, jo ir nepieciešama dziļa izpratne. Ne visiem tiesnešiem ir dziļa interese un vēlēšanās iedziļināties ne tikai konkrētajā lietā, bet sistēmas būtībā. Situāciju apgrūtināja arī tas, ka tās ir krimināllietas, bet kriminālprocesā pierādījumu slieksnis ir daudz augstāks nekā civillietās, piemēram, par goda un cieņas aizskārumu.

Ja jūs man jautājat, cik daudz var ticēt kartotēkai, tad mana atbilde ir skaidra – tai var pilnībā uzticēties! Protams, ir vēl citi vārdi, kuru tajā kartotēkā nav, bet tie, kas tur ir, nav falši.

DDD: Linards Muciņš pa lielo burzmu nevienu vārdu klāt nepielika?

L.M.: Tādas muļķības arī ir dzirdētas. Viena no versijām pat bija, ka kartiņas esot izbirušas uz trepēm un ikvienam tur klātesošajam bijusi iespēja kaut ko pielikt vai izņemt. Fotogrāfijās ir redzami šie čekas maisi, kas aizzīmogoti ar lakas zīmogiem. Kopumā bija divi čemodāniņi un divi maisi, no kuriem nekas nevarēja izbirt. Arī klāt kaut ko pielikt nebija iespējams.

Labi, ka bija maisi, jo pēdējās dienās, pirms mēs pārņēmām šo kartotēku, daži čekisti skrēja un vēlējās noņemt no uzskaites savus aģentus, bet to nebija iespējams izdarīt, jo visas kartītes bija jau sabērtas maisos. Kaut ko konkrētu atrast bija gandrīz neiespējami, jo kārtība, protams, bija izjaukta. Pat ja kartītes būtu saliktas kastītē, ar kartītes izņemšanu no kartotēkas nebūtu līdzēts, jo katra kartīte, ieliekot vai izņemot no kartotēkas, tiek reģistrēta speciālā žurnālā. Žurnālā gan nav rakstīts vārds, tur ir tikai kartiņas numurs, iesauka (piemēram, aģents Knābis), kurš virsnieks un kura nodaļa ir savervējusi, kurš apstiprinājis, kādas kategorijas aģents viņš ir, un ielikšanas datums. Uzvārds ir redzams tikai kartiņā. Tad, kad aģents nomirst, beidz darboties vai aizbrauc uz citu reģionu, tas tiek ierakstīts žurnālā. Kartotēka, protams, ir vissvarīgākā, jo tajā parādās konkrēts vārds un uzvārds, bet žurnāls neļāva veikt nekādas mahinācijas. Uz kartiņas ir vervētāja un priekšnieka paraksts. Katrai kartiņai ir numurs, kas sakrīt ar aģenta lietas numuru. Žurnālā viss tiek ierakstīts hronoloģiski – tur nav iespējams kaut ko ar atpakaļejošu datumu sagrozīt.

DDD: Saprotu, ka neviens, kurš atrodas kartotēkā, tur nenokļuva bez viņa paša ziņas. Kādēļ tad šodien dzirdam runas, ka tur kāds nokļuvis nejauši, viņam pašam nezinot?

L.M.: Ko citu šie cilvēki, kas bija čekas aģenti, lai saka? Protams, viņi var tāpat kā dzejnieks Rokpelnis atzīties un atklāti pateikt – jā, mani savervēja, man vienreiz mēnesī bija jāiet uz kaut kādu dzīvokli tikties. Tā būtu vispareizākā rīcība, jo tieši tā tas arī notika, tā būtu patiesība. Viss pārējais ir mēģinājumi attaisnoties un izlikties par nevainīgiem. Cilvēkiem negribas atcerēties nepatīkamas lietas, ka viņi ir sadarbojušies.

 

…par “kristāltīrajiem” ārzemju latviešiem

 

DDD: Kādēļ, jūsuprāt, Vaira Vīķe-Freiberga tik ļoti aktīvi iestājas pret kartotēkas atvēršanu. Viņas taču nav šajā kartotēkā?!

Linards Muciņš: Kā jūs zināt, ka nav? Pirmkārt, ja viņas nav šajā kartotēkā, varbūt viņa ir tajā, kas atrodas Maskavā. Otrkārt, ārzemniekiem nevajadzēja parakstīties. Ja čekists, ar kuru ārzemnieks kontaktējās, uzskatīja, ka kontakts ir pietiekami dziļš, tad VDK šo ārzemnieku uzskatīja par savu aģentu. Ārzemnieki, kas ļoti regulāri brauca uz Latviju, – viņiem varbūt likās, ka paši neko neziņo, bet tikai parunājas. Tiešu pierādījumu nav.

Ja runājam vispārīgi, tad ir tieši pierādījumi par sadarbību, kas parādās, piemēram, naudas atskaitēs. Bija maksas aģenti, kas uzturēja dzīvokļus, kuros notika tikšanās. Viņiem maksāja katru mēnesi apmēram 100 rubļus klāt pie pensijas. Tie bija pensionēti čekas vai armijas virsnieki, kuriem varēja uzticēties. Katrai izmaksātajai naudas summai pretim ir paraksts par saņemšanu. Aģentiem naudu nemaksāja, jo viņus centās savervēt uz kompromitējoša materiāla pamata, taču vienu vai divas reizes gadā viņi saņēma stimulējošas dāvanas, par kurām bija jāparakstās. Tas, protams, bija atkarīgs no čekista psiholoģijas, no viņa spējas motivēt savu savervēto aģentu. Bieži vien gan čekisti, gan savervētie aģenti kopā “šmorēja” un par čekas naudu apmaksāja rēķinu, kas bija jāpieliek klāt pie atskaites. Par šo sistēmu stāsta pārbēgušais čekists Boriss Karpičkovs, kura rakstīto ar turpinājumiem iespējams izlasīt interneta vietnē: www.kompromat.lv.

Ārzemju aģentu vārdus mēs diemžēl nedabūjām, jo viņus uzraudzīja 1. daļa, un šo informāciju no Rīgas aizvāca pirmo. Mums gan ir pieejama 1. daļas aģentūra, bet tajā atrodama informācija par aģentiem Latvijā. Izlūkošana ir veicama vai nu, aģentam aizbraucot uz konkrēto valsti, vai arī “no savas teritorijas”, tas ir, mājās. Tieši tāpēc viesnīcas bija zem čekas kontroles, jo tur notika galvenā darbošanās un grēkā krišana. Atbraucot no mītnes zemes uz Latviju bez sievas vai vīra, notika viss kaut kas, un tas tika arī nofotografēts no augšas un no apkašas. Kompromitējošais materiāls bija kabatā – un savervēt bija daudz vieglāk.

Protams, pirms savervēšanas tika vērtēts katrs konkrētais cilvēks. Čekā strādāja gudri, psiholoģijā zinoši un apmācīti cilvēki. Ārzemniekam varbūt nešķita, ka viņš ir aģents, bet tā virsnieka acīs, ar kuru notika sarunas, kontakts, šis ārzemnieks tāds bija un kā aģents tika arī iereģistrēts. Viņš pat varēja nezināt, ka runā ar čekas virsnieku, bet viss, ko stāstīja, tika izmantots. Čeku interesēja viss, nevajadzēja noteikti stāstīt valsts noslēpumus. Viņi meklēja zinātniekus, speciālistus, kas varētu noderēt vēlākai vervēšanai, kuri bija pietuvināti drošības vai aizsardzības nozarei.

Galvenais nebija zināt, ar ko tu runā, – galvenais, ka runā. Ārzemnieki runāja ar kādu vietējo savas nozares pārstāvi, kurš, tāpat kā Godmanis, kaut kad bija braucis uz ārzemēm stažēties, pirms tam parakstot piekrišanu par sadarbību. Vairākus gadus varbūt šis zinātnieks tika likts mierā, bet tad to pamodināja, jo bija pienācis laiks parunāt ar iebraukušo zinātnieku no ārzemēm. No operatīvām lietām čekas arhīvā redzams, ka pirms atmodas sākuma ar ārzemniekiem vispār netikās ar čeku nesaistīti cilvēki. Ja tikšanās notika ar septiņiem Latvijas zinātnes vai kultūras pārstāvjiem, tad viens vai divi bija īsti čekas virsnieki; viens vai divi – čekas virsnieki, kas strādāja “zem jumta”; divi trīs – čekas aģenti; divas trīs – uzticības personas. Un lietā var redzēt, ka VISI tikšanās dalībnieki ir rakstījuši ziņojumus vai nodevuši informāciju, citam par citu nezinot. Tā reizē bija arī viņu uzticības un kvalitātes kontrole.

 

Ir jāatklāj čekas darbības sistēma

 

DDD: Jūs iepriekš teicāt, ka principā jau tagad ir pieejama liela daļa informācijas, kas ir čekas maisos, tad kādēļ tomēr nepieciešams atvērt čekas maisus?

Linards Muciņš: Vienkārša maisos atrodamo vārdu nosaukšana vien neko nedos, ir nepieciešams atklāt, apzināt un aprakstīt, kā arī zinātniski analizēt sistēmu kopumā. Tomēr šo procesu nevar sākt bez elementārākā – bez čekas aģentu un objektu kartotēku, visu citu čekas darbinieku uzvārdu un attiecīgo žurnālu elementāru fotokopiju publiskošanas, vēlāk veicot to digitalizāciju un sistematizāciju. Bez aizklāšanas un cenzūras ir jāpublicē arī visa elektroniskā čekas informācijas sistēma “Delta”. Tas ir darbs, ko neizdarīja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC), un šis centrs ar SAB svētību apzināti darbojās pret savu valdības apstiprināto nolikumu, likumu un Satversmi. Čekas aģenti arī aktīvi pretojas atklātībai un nenovēršamai čekas materiālu publikācijai.

Var jau vienkārši uzrakstīt, ka bija aģents Knābis, kurš saņēma uzdevumu un tika kādam piesūtīts. Vai arī: notika tikšanās Zinātņu akadēmijā ar VFR profesoru Lēberu, kurā piedalījās septiņi cilvēki (bez uzvārdiem neiztikt), no kuriem viens bija KGB virsnieks “zem jumta”, viens bija KGB virsnieks, kurš noklusēja savu identitāti, bija arī viena uzticības persona un trīs čekas aģenti. Profesors Lēbers, kurš šo gadījumu atcerējās un tā atspoguļojumu izlasīja savā čekas lietā, teica, ka visi, kas tur bija, rakstīja pēc tam savus ziņojumus. Pilnīgi visi, lai gan katram bija savs čekas darbinieka statuss un tie cits par citu nezināja… Tas bija pilnīgs totalitārisms – neviens, kas nebija saistīts ar čeku, netika pielaists profesoram, kurš bija ieradies Latvijā ar zinātnisku mērķi. Tā tika kontrolēti un čakarēti arī paši aģenti. Profesors bija par to pavisam izbrīnīts un satriekts, jo visi šie seši dažāda kaluma čekas darboņi pēc neatkarības atjaunošanas ar viņu satikās un uzvedās tā, it kā būtu lielākie neatkarības cīnītāji. Un man kaut kādi murmuļi tagad stāsta, ka par to ir jāklusē, ka tas kaitēšot šiem aģentiem un viņu radiem?! Tieši noklusēšana un nepublicēšana kaitē tautai un valstij. Valsts drošības dienesti pie mums ir ārpus jebkādas juridiskās un politiskās kontroles, par ko jaunievēlētai Saeimai būs spēcīgi jāpiedomā.

 DDD: Ko tagad publiskos, saņemot komisijas atzinumu?

L.M.: Runa nav tikai par publiskošanu, bet gan par turpmāko šo maisu likteni. Pirmkārt, nevajadzētu vairs turēt šos arhīvus SAB mājā, bet gan nodot Latvijas Valsts arhīvam, lai ikviens – gan zinātnieki, gan jebkurš cits interesents – var tiem piekļūt.

Otrkārt, kartotēka ir jādigitalizē, lai ikviens spētu to lietot, neradot draudus, ka kaut kas varētu pazust. Digitalizācijai savukārt ir nepieciešama gan nauda, gan laiks. Paralēli ir arī jāsaglabā TSDC funkcija pārbaudīt pirms vēlēšanām deputātu kandidātus, nododot TSDC Latvijas Valsts arhīva pakļautībā.

Lietuvieši, piemēram, digitalizēja čekas žurnālu, to vienkārši nofotografējot, taču tas, manuprāt, ir pirmais solis, bet nav veiksmīgākais risinājums, jo tad vārdu meklēšana pēc alfabēta nav iespējama. Digitalizācijai jādod iespēja strādāt ar kartotēku no dažādiem rakursiem, lai varētu, piemēram, veidot analītisku statistiku par aģentiem un līdz ar to arī par KGB darbību dažādos laikposmos. Statistiskie rādītāji pa gadiem ļautu izdarīt secinājumus par čekas darbību. Ir taču divdesmit pirmais gadsimts, datoru gadsimts.

 

Un ko aģenti dara tagad?

 

Linards Muciņš: Būtu interesanti uzzināt, vai 1986., 1987. un 1988. gadā čekas darbība mazinājās vai tieši pretēji – čeka sāka strādāt ar lielāku entuziasmu. Varbūt šeit tika ievestas kaut kādas slepenas čekas daļas. Lai gan ārēji šķita, ka LPSR čeka “tiek laista dibenā”, kādas Maskavai tieši pakļautas vai armijas čekas daļas pārvervēja, pārņēma vai savervēja no jauna aģentus, kas pildītu uzdevumu pēc Latvijas neatkarības.

Latvija ir tik maza, ka vairāk par 50 aģentiem izlūkošanai nav vajadzīgi – katrā ziņā tie vairs nav pieci tūkstoši, kas darbojās LPSR laikos, lai uzturētu sistēmu. Svarīgākais – kur tie 30–50 aģenti darbojas. Viņi varēja nokļūt drošības dienestos, policijā, armijā, kļūt leitnanti ar labām karjeras iespējām iegūt vadošos amatos. Nevar būt tā, ka Igaunijā un Lietuvā, un citur NATO valstīs regulāri arestē Krievijas spiegus, bet pie mums nav neviena. Tas, manuprāt, ir smieklīgi…

DDD: Droši vien daži teiks, ka jums nevar uzticēties, jo vēl nesen iebildāt pret čekas maisu publiskošanu. Kāpēc mainījāt savas domas un tagad esat par maisu atvēršanu?

L.M.: Kad strādāju Iekšlietu ministrijā, agrāk uz šo jautājumu skatījos nedaudz citādāk. Tagad situācija ir mainījusies, pagājis daudz gadu, tādēļ uzskatu, ka čekas maisi ir jāpublisko, jo tajā atrodamā informācija vairs nav aktuāls izlūkošanas materiāls. Tā ir vēsture, kuru ir tiesības zināt ikvienam. Protams, vienmēr būs jautājums: ko dos tas, ka uzzināsim kartotēkā esošo cilvēku vārdus? Piemēram, ieraudzīsim tur mūsu populāro dzejnieku, mākslinieku, žurnālistu vārdus.

DDD: Manuprāt, sabiedrībai ir tiesības zināt, ko, piemēram, tagad dievinātā dzejniece Māra Zālīte ir darījusi padomju okupācijas laikā.

L.M.: Tieši tādēļ viņi bļauj, ka nevajag atvērt čekas maisus.

DDD: Ir tāda apgriezta morāle – mēģinājums problēmu no slimās galvas pārlikt uz veselo galvu. Ne jau man ir jājūtas slikti, ka Māra Zālīte ir čekas maisos – viņai ir jātaisnojas, kāpēc viņa tur ir!

L.M.: Starp citu, smeršiste, čekiste Ingrīda Sokolova – dusmās par Māras Zālītes, viņasprāt, necienīgo attieksmi pret čekas aģentu Vili Lāci – “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” bija ielikusi niknu rakstiņu par Māru Zālīti un Jāni Ķuzuli. Māra Zālīte jaunības gados strādāja Rakstnieku savienībā par sekretāri. Rakstnieku savienībā viņa sagāja kopā ar Literatūras fonda direktoru Ķuzuli, kurš bija arī starptautiskās kategorijas rokasbumbas tiesnesis un bieži braukāja pa ārzemēm. PSRS laikos uz ārzemēm ilgstoši varēja izbraukt tikai aģenti. Sokolova niknumā arī uzrakstīja “Neatkarīgajai Rīta Avīzei”, ka kopā sagāja divi aģenti. Diemžēl sabiedrībā nekādu reakciju tas neizraisīja. Arī Māra Zālīte uz šo publikāciju nereaģēja. Ja tā būtu nepatiesība, tad taču vajadzēja teikt, ka Sokolova melo. Protams, Sokolova nemelo – to pierāda viņas rīcībā esošā informācija; arī viņa pati bija čekiste.

Jums ir taisnība, ka sabiedrībai ir tiesības zināt. Lai tie, kas ir tajos maisos, skaidro un taisnojas, kādēļ viņiem toreiz paslīdēja kāja, kādēļ viņi piekrita sadarboties. Iespējams, daži to darīja, jo viņus centās nostādīt smagas izvēles priekšā, cietumā fiziski iespaidoja. Bet vēl svarīgi ir uzzināt, kad un kādos apstākļos, čekai turpinot pastāvēt, tomēr, sākoties atmodai, šie cilvēki pārtrauca sadarbību ar čeku! Tikai viņi paši to var izstāstīt.

DDD: Daži droši vien teiks, ka toreiz bija tāds laiks – mums nebija citas izvēles.

L.M.: Visiem bija izvēle. Ir ļoti daudz tādu, kas izvēlējās nesadarboties un cieta no tā. Principā visiem bija iespēja izvēlēties, jo apstiprināšana par aģentu bija gara procedūra. Bija jau arī, protams, zibenīgās vervēšanas, pieķerot personu ļoti kompromitējošā vai noziedzīgā situācijā, bet parasti notika ilga potenciālo aģentu izpēte. Tika ievāktas ziņas, pētīts, vai noskatītajam potenciālajam aģentam ir piekļuve tādiem cilvēkiem, par kuriem interesējās čeka. Tika organizētas izsekošanas un noklausīšanās – tas viss maksāja naudu, un nenotika nejaušības. Kad bija pārliecība, ka noskatītā persona ir vajadzīga čekai, notika vervēšana. Nevienu bez viņa paša ziņas nevarēja iekļaut čekas aģentu sarakstā – bija nepieciešama savervētā un dažādu pakāpju čekas nodaļu priekšnieku piekrišana, kuru apstiprināja ar parakstiem. Te nevarēja notikt pierakstījumi kā celtniecības darbos par izraktiem un aizbērtiem grāvjiem vai būvbedrēm.

 

Turpmāk vēl…

Intervēja Liene Apine

 Publicēta laikrakstā “DDD” Nr. 9(407) [2018. gada 11–24. maijs]


« Atpakaļ