Uz sarunu aicinājām cilvēku, kurš, pats būdams latvietis, ir izcēlies ar klaji pretlatviskām aktivitātēm, rupji vērsies pret 16. marta gājiena dalībniekiem un dažādos veidos aizstāvējis okupantus, lielkrievu šovinistus. Varētu likties – kas gan mums būtu runājams ar Krievijas piektās kolonnas “ruporu”? Tomēr tieši šim cilvēkam ir radusies vēlēšanās veicināt Krievijas tautiešu aizbraukšanu no Latvijas, un šāda iniciatīva pelna ievērību un uzslavu. Ikviens, kurš palīdz ārējam ienaidniekam aizvākties, šādi dara svētīgu darbu.
Saruna ar “Krievu nama” idejas autoru Jāni Kuzinu
Krievija sauc savus bērnus mājās
DDD: Mūsu laikraksts publicēja jūsu rakstu par organizācijas “Krievu nams” izveidošanu, lai atvieglotu Krievijas tautiešu repatriāciju. Kā jums – cilvēkam, kurš izceļas ar skaļu krievu interešu paušanu, – radās doma veidot organizāciju, kas veicinās krievu aizbraukšanu no Latvijas un atgriešanos etniskajā dzimtenē?
Jānis Kuzins: Šī ir iniciatīva palīdzēt tā saucamajiem Krievijas tautiešiem iepazīties ar Krievijas Federācijas sniegto informāciju par pārcelšanos uz dzīvi Krievijā. Šī programma darbojas jau gadiem ilgi. Jaunā organizācija palīdzēs cilvēkiem pārvākties uz tiem Krievijas reģioniem, kas piedalās šajā programmā un piešķir attiecīgus pabalstus. Piemēram, uz Ļeņingradas apgabalu pie Sanktpēterburgas vai uz Pleskavu, vai uz Kaļiņingradu… vai uz Tālajiem Austrumiem. Katram reģionam ir sava specifika, katrs gaida savus speciālistus. Bet principā nav ierobežojumu nevienam. Nav tā, ka kādu īpaši ierobežotu.
DDD: Vai pensionārus arī ņem pretī?
J.K.: Jā. Un ar visu ģimeni. Katram ģimenes loceklim tiek piešķirti pārcelšanās pabalsti. Bet, ja vēlas, lai administrācija palīdzētu ar darbā iekārtošanu, tad, protams, ir prioritāro darbinieku saraksts.
Savukārt, runājot par nepieciešamo specialitāšu iegūšanu, Krievija bez maksas Krievijas augstskolās piešķir iespēju mācīties, apgūt sev tīkamo specialitāti, turklāt vēl maksājot stipendiju. Iespējas studēt ir dažādas – jurisprudence, ekonomika, māksla… Principā var izvēlēties jebko. Pēc augstskolas absolvēšanas jaunieši var izvēlēties palikt Krievijā – un daudzi arī paliek. Vienīgi tad gan viņi vairs nevar piedalīties kādā pārcelšanās programmā, jo jāpiesakās ir pirms braukšanas. Lūk, tāpēc ir vajadzīgs šāds centrs Rīgā.
Šobrīd problēma ir tā, ka cilvēks iet uz Krievijas vēstniecību pieteikties, ka vēlas pārceļot uz Krieviju, bet nezina, uz kurieni un kā. Trūkst informācijas par piedāvājumiem, pabalsta apjomiem. Nezinu, vai tā ir taisnība, bet daži man raksta, ka Rīgas vai citas pašvaldības atpērk dzīvokļus, ja cilvēki piesakās braukt dzīvot uz Krieviju. To visu vajadzētu noskaidrot.
Pašā Krievijā ir izveidotas sabiedriskās organizācijas, kurās apvienojušies pārceļotāji un kas palīdz atbraukušajiem iekārtoties, iedzīvoties. Un viņi uzsver, ka līdzīgas organizācijas trūkst šeit, Latvijā, kas strukturētu informāciju un palīdzētu tikt galā ar dokumentiem, pārcelties. Vajag palīdzēt arī, piemēram, Latvijas pilsonim atteikties no šīs pilsonības un pieņemt Krievijas pilsonību. Nepilsoņiem šis process ir vienkāršāks.
DDD: Tāpēc jūs nolēmāt dibināt “Krievu namu”?
J.K.: Jā, centru. Saprotiet, cilvēkiem ir grūti uzdrošināties tagad ņemt un braukt uz Krieviju, nezinot, kā to izdarīt un kas viņus tur sagaida.
DDD: Repatriācijas programma ir, bet informācijas nav?
J.K. Tā ir pa detaļām izmētāta pa visu internetu. Piemēram, Čeļabinska par sevi reklamē savā mājas lapā, Ļeņingrada – savā. Tāpēc tuvākajā laikā Rīgā varētu sākt strādāt “Krievu nams”, kas labos šīs problēmas.
Okupantiem – reāla iespēja doties prom
DDD: Ko dara tā saucamais “Maskavas nams” Rīgā?
Jānis Kuzins: Ar repatriācijas jautājumiem tas nenodarbojas. Maskava kategoriski atsakās piedalīties tautiešu pārņemšanas programmās, tā iesaistās kaut kādos kultūras, izglītības veicināšanas pasākumos. “Maskavas nams” tika izveidots, pirmkārt, vietējo tautiešu biznesa atbalstam. Otrkārt, pēc sankciju ieviešanas trūkst šīs biznesa apmaiņas. Treškārt, viņi tagad faktiski iznomā tikai telpas. Savukārt Rīgas domes saveidotie “nami” ir Rīgas mēra “kabatas organizācijas”, un KNAB jau pēta, cik naudas tām ir pārskaitīts un ar ko tās nodarbojas. Šīs “kabatas organizācijas” par godu “Saskaņas” partijai cep pankūkas meteņos un tādā veidā uztur savu elektorātu.
DDD: Kas jūs finansēs?
J.K.: Krievija palīdzēs ar finansējumu, un es domāju, ka nevajadzētu uz to šķībi skatīties. Esam guvuši apstiprinājumu, ka Krievijas attiecīgie fondi, kas Eiropā legāli darbojas, varētu mūs atbalstīt. Tiek risinātas pārrunas arī ar Krievijas Valsts Domes deputātiem, Ārlietu komitejas priekšsēdētāja vietnieku, ar NVS valstu un tautiešu komitejas priekšsēdētāju.
Tautiešu atgriešanās Krievijā notiek Krievijas interesēs. Piemēram, cik es zinu, Tālajos Austrumos ir atgriezušies vecticībnieki no Dienvidamerikas, kuriem piešķirtas zemes platības apstrādāšanai. Viņi paši būvē mājas, ir izveidojuši kooperatīvus, uztur savu kultūru.
DDD: Kāpēc tieši tagad tiek aktualizēts Krievijas tautiešu repatriācijas jautājums? Kāpēc jūs tam nepieķērāties jau agrāk, bet tieši pretēji – manuprāt, bijāt noskaņots pret krievu aizbraukšanu no Latvijas?
J.K.: Es vienmēr esmu aizstāvējis cilvēka tiesības – dažādu tautību – gan to, kas vēlas palikt, gan to, kas vēlas aizbraukt. Jābūt izvēles iespējām, un, galvenais, daudzi krievvalodīgie Latvijā jūtas kā ķīlnieki, kas atbrauca, kad PSRS tiem garantēja darbu un dzīvesvietu, bet jau neatkarīgajā Latvijā viņi nonāca ķīlnieku lomā. Aicinu neņirgāties, par šo tēmu, ka nevienam viņi nav vajadzīgi, jo arī latvieši Sibīrijā vai Īrijā Latvijas valdībai nav vajadzīgi. Tagad pievēršos šai tematikai, jo Krievija ir apzinājusies savus mērķus atgriezt tautiešus Dzimtenē. Tautieši ir visi tie, kuri vai kuru vecāki, vai vecvecāki ir dzimuši PSRS vai Krievijas impērijā un savas mājas asociē ar Krieviju – tie nav tikai krievi, tatāri vai inguši, bet arī ukraiņi, baltkrievi un pat latvieši un poļi. Tautībai nav nozīmes, galvenais ir kopības sajūta.
Pārceļošanas jautājumi ir kļuvuši aktuāli bijušajās Padomju Savienības republikās. Krievija diezgan skaļi un konkrēti ir sākusi deklarēt, ka ir spēcīga lielvalsts, impērija un gaida savus tautiešus atgriežamies. Krievija sevi definē kā lielu un varenu, kas gaida atpakaļ savus bērnus – ne tikai tos, kas dzimuši un aizbraukuši, bet pat tos, kas ir mazbērni no cara laikiem: sarkanos, baltos, vecticībniekus, pareizticīgos, visus, kas ir saistīti ar Krieviju.
Bet Latvijā nav institūcijas, kas ar šiem jautājumiem nodarbotos. Tāpēc Krievijas politiķi atbalsta, ka šāds centrs top, bet viņi nesteidzas pieņemt likumu par Krievijas pilsonības piešķiršanu visiem, kas ir dzimuši PSRS vai Krievijas impērijas teritorijā, jo labprātāk uzņem pārceļotājus no Baltijas valstīm nekā no Vidusāzijas puses.
DDD: Kāpēc?
J.K.: Likums ir viens. Jautājums nav par diskrimināciju, cilvēki no Vidusāzijas un Kaukāza raujas uz Maskavu vai Sanktpēterburgu, bet šīs pilsētas ir pārpildītas un šie ieceļotāji bieži nav pietiekami izglītoti, lai integrētos uzreiz galvaspilsētu sabiedrībā, tāpēc rodas konflikti. Krievija ir atvērta arī viņiem, piedāvā gan bezmaksas augstskolas, tehnikumus un citus integrācijas instrumentus.
Saprotiet, Krievija, ejot soli pretī Baltijas krieviem un tautiešim, negrib dot plašākas iespējas Uzbekistānā, Turkmenistānā un citur tajā reģionā dzīvojošajiem. Tas ir juridisks jautājums – Krievija nevar federālā līmenī dot iespēju atgriezties vieniem, bet citiem nedot. Krievijai ir zināmas problēmas ar Vidusāzijas valstīm. Tāpēc šis jautājums pagaidām nav noregulēts. Un šobrīd sabiedriskā iniciatīva varētu būt noderīga.
DDD: Vai Krievijas migrācijas dienests nenodarbojas ar šiem jautājumiem?
J.K.: Viņiem ir savs pārstāvis vēstniecībā, kurš darbojas tikai savas birokrātiskās kompetences ietvaros, bet nereklamē informāciju par izglītošanos, dzīvokļu iegādi, valsts galvojumiem jaunajām ģimenēm utt.
Ordenis repatriantiem
DDD: Vai šai Krievijas programmai finansējums ir pietiekams? Vai šīs iespējas motivē atgriezties etniskajā dzimtenē?
Jānis Kuzins: Es domāju, jā. Ja cilvēki ir patiešām nobrieduši to darīt, tad finansējuma pietiek. Protams, nebūs tā, ka visi uzreiz dabūs darbu “Gazpromā”, kaut gan arī tas ir iespējams. Viena no lielākajām algām Krievijā šobrīd ir reģionā Tālajos Ziemeļos, kur tiek gaidīti simtiem inženieru. Tur ir uzbūvēts viens no modernākajiem pasaulē gāzes termināliem, tur strādā franči, amerikāņi, angļi, jo tiek maksātas ļoti lielas algas. Taču uz turieni nelabprāt brauc tāpēc, ka temperatūra visu gadu ir zem nulles. Bet par šo mūžīgo sasalumu arī attiecīgi maksā.
DDD: Jūsuprāt, kāpēc vēl joprojām šis pārceļošanas process nav ieguvis vajadzīgos apmērus? Kāpēc ir tik liela pretestība gan no latviešu, gan krievu puses pret krievu atgriešanos Krievijā?
J.K.: Esošā politiskā kliķe matemātiski ir izrēķinājusi savu elektorātu. Piemēram, ja ar Nacionālo apvienību kaut ko nevar sarunāt, tad “Saskaņa” vienmēr piebalsos klāt. Politiskā kliķe ir tas, ko jūs teicāt par Finka pareģojumu un sarkanbaltsarkano karogu, kurš ir veco komunistu rokās – viņi arī rēķina savus vēlētājus. Gan “Saskaņa”, gan Nacionālā apvienība viņu rokās ir tikai marionetes. Ziņas par “Krievu nama” izveidi lielajā latviešu presē neparādījās, it kā tas uz latviešiem neattiektos.
Tagad ir brīvprātīga iespēja cilvēkiem pārcelties uz dzīvi Krievijā, saņemot oficiālu atbalstu no Krievijas Federācijas, bet Latvijas puse klusē. Latvijas Republikas oficiālo viedokli es nezinu, tas nav definēts. Latvija ar Krieviju nav izrunājusi daudzus jautājumus. Uzskatu, ka tos vajag izrunāt normālās sarunās. Ja mēs kaut ko prasām, tad pie tā arī ir jāturas, citādi Latvija Krievijas priekšā visu laiku lokās – prasības tiek mainītas, atceltas… tas ir smieklīgi. Piemēram, jautājumā par robežlīgumu, par Abreni. Sākumā Latvijas politiķi apgalvo, ka Abreni nemūžam neatdos Krievijai, bet tad tādi kā Vaira Vīķe-Freiberga, Kalvītis, Pabriks, Šķēle, Šlesers u.c. sāka locīties kā “puņķis uz drāts” un atdeva.
DDD: Tā ar Krieviju neko nevar sarunāt?
J.K.: Nē, ar Krieviju vajag sēsties pie galda un teikt, ka ir konkrētas problēmas: “Jūs gribat dabūt tautiešus mājās – ko varam darīt mēs, lai to veicinātu?” Un, kad ir sarunāts, tad pie tā jāturas. Vajag normālas, prognozējamas attiecības. Arī ne visus krievus Krievija grib dabūt atpakaļ – tos, kas pārdevušies Rietumiem un dzīvo Londonā, Rīgā vai Tallinā, strādājot ASV fondos, noteikti ne.
DDD: Varbūt ir vajadzīga pozitīvas gaisotnes veidošana – ka tas ir gods atgriezties savā tēvzemē?
J.K.: Jā, noteikti. Krievijas televīzijā piedalījos raidījumā par šo tēmu un saņēmu ovācijas par frāzi, ka labāk šiem krievvalodīgajiem jauniešiem ir braukt mācīties prestižās augstskolās un strādāt prestižās profesijās Krievijā nekā lasīt sēnes, piemēram, Īrijā. Šī arī ir tā vajadzīgā reklāma.
DDD: Domāju, ja Putins pasniegtu ordeni katram repatriantam no Latvijas, tad ātri vien daudzi gribētāji uzrastos.
J.K.: Ordeni par tautu draudzību jau saņem, un, domāju, ja šeit lietas sāks strādāt, varbūt kāds arī to nopelnīs.
DDD: Kāpēc ne? Lai tie, kas brauc no Latvijas, kļūst par varoņiem. Ierosiniet saviem sadarbības partneriem Krievijā!
J.K.: Laba reklāma būtu arī, ja, piemēram, Vējonis dotos uz Pleskavas apgabalu, kur ir dzimis, un tur izlemtu par palikšanu… joks.
“Krievu nams” – pozitīvs notikums
DDD: Kā paši krievi uztver jūsu iniciatīvu veicināt viņu repatriēšanos?
Jānis Kuzins: Ar negatīvu attieksmi neesmu saskāries. Esmu saņēmis daudz zvanu ar jautājumu, kad sāksim reāli strādāt.
DDD: Vai šobrīd jau ir pieprasījums pēc šiem pakalpojumiem? Vai jūtat, ka varētu izdoties jau pašā sākumā piesaistīt kādus cilvēkus, kas vēlas dzīvot Krievijā?
J.K.: Jā, protams. Cilvēki zvana un interesējas, piesakās pat palīdzēt. Ir pieteikušies arī aktīvi dažādu piketu par krievu skolām un mītiņu dalībnieki.
DDD: Vai varētu pienākt brīdis, ka Krievija atzīst Latvijas okupācijas faktu?
J.K.: Atceros, šāds jautājums savulaik tika uzdots Putinam. Viņš atbildēja, ka Krievija neatkārtosies, jo spēkā ir 1991. gada 6. septembra PSRS Augstākās Padomes lēmums par Baltijas valstu neatkarības atzīšanu, kur minēts, ka notikusi vardarbīga aneksija. Jau astoņdesmito gadu beigās, Krievijas demokrāti ar Borisu Jeļcinu priekšgalā atzina par spēkā neesošu Molotova–Ribentropa paktu un nosodīja Baltijas valstu nelikumīgu okupāciju. Putins uzskata, ja vienreiz dokuments ir pieņemts, tad otrreiz tas nav jādara.
…daudzi krievvalodīgie Latvijā jūtas kā ķīlnieki, kas atbrauca, kad PSRS tiem garantēja darbu un dzīvesvietu, bet jau Latvijā viņi nonāca ķīlnieku lomā. Aicinu neņirgāties, par šo tēmu, ka nevienam viņi nav vajadzīgi, jo arī latvieši Sibīrijā vai Īrijā Latvijas valdībai nav vajadzīgi. Tagad pievēršos šai tematikai, jo Krievija ir apzinājusies savus mērķus atgriezt tautiešus Dzimtenē.
Tagad daudz tiek runāts par Krievijas “maigo varu”, par hibrīdkaru, par Krievijas televīzijas programmām, kas tiek retranslētas Latvijā. No Latvijas puses notiek it kā cīņa pret tām, bet kāpēc vienlaikus tiek tērēta mūsu nodokļu maksātāju nauda, kad Rīgas dome, dažādi tās uzņēmumi, arī valsts uzņēmumi, kā “Latvijas Dzelzceļš”, finansē raidījumus šajās Krievijas televīzijas programmās? Un tad mēs brīnāmies, kāpēc tajās ziņās parādās attiecīgi Latvijas politiķi, kas pārstāv attiecīgas partijas… un KNAB nevar saprast, jo kukuļi it kā nav nesti. Arī 9. maija pasākums šādi tiek “uzpumpēts” – ar apmaksātu reklāmu Krievijas televīzijās. 9. maiju organizē “9.maijs.lv” ar Rīgas domes deputātu, saskaņieti, Pirmā Baltijas kanāla juristu Vadimu Baraņņiku priekšgalā. Pirmo Baltijas kanālu, REN TV un NTV Mir retranslē Baltijas Mediju alianse, kurā kādreiz strādāja Nils Ušakovs, bet tagad divi citi Rīgas domes deputāti.
DDD: Jūs jau arī apmeklējat 9. maija orģijas Pārdaugavā, kādreiz bijāt “Saskaņas” biedrs, līdz tikāt izslēgts… Jūs esat noskaņots pret “Saskaņu”?
J.K.: Man nepatīk, ka mani māca, kā kaut kas ir jāsaprot, bet tas notiek šajās televīzijās. Tur starp ziņām tiek ielikti sižeti ar skaidrojumiem, kā ir jāsaprot Putina teiktais. Mēs runājam par kaut kādu atsevišķu “mediju telpu”, bet nesaprotam, ka tā nerodas Maskavā, bet gan šeit – Rīgā. Šo “mediju telpu” ir radījuši attiecīgi sabiedrisko attiecību speciālisti no “Saskaņas”, viņi veido ziņas, reklāmas blokus un arī kaut kādu jaunu Baltijas krievu “tautu”, kas par viņiem balso.
DDD: Viņi jau tāpēc arī šeit ir atstāti, lai manipulētu… Jūsuprāt, kurš ir ieinteresēts neveicināt Krievijas tautiešu repatriēšanos?
J.K. Organizācija “Krievu nams” ir paredzēta, lai sniegtu informāciju par pārcelšanās iespējam tiem, kas to vēlās. Daudziem, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā sākās apjukums, jo latvieši sāka braukt strādāt uz Īriju un Lielbritāniju, bet Latvijas nepilsoņiem šādas iespējas nebija. Te ir ļoti interesants nopelns Eiropas Parlamenta deputātei Tatjanai Ždanokai, kura panāca, ka Latvijas nepilsoņi līdzīgi pilsoņiem iegūst tiesības strādās ES valstīs. Rezultātā daudzi nepilsoņi aizbrauca, bet vēlāk, kad, arī pateicoties Tatjanas Ždanokas centieniem, Latvijas nepilsoņiem atcēla vīzu režīmu ar Krieviju, daudzi sāka skatīties šajā virzienā. Taču katram virzienam vajag segumu, bez sociālajām, darba un mājvietas garantijām neviens citur laimi nemeklēs.
Kas attiecas uz tiem, kas paliek Latvijā, es neatkāpjos no saviem uzskatiem, ka tiem, kas paliks, ir jānodrošina viss starptautiskajos līgumos minētais, ko Latvija nav līdz galam ratificējusi. Sasāpējušais skolu jautājums, manuprāt, ir jāatdod pašvaldībām un jāatļauj arī vēstniecībām vērt vaļā savas vispārizglītojošās skolas – atbilstoši Eiropas nacionālo minoritāšu konvencijai tajās pašvaldībās, kurās dzīvos virs vienas trešdaļas kādas noteiktas tautības, ir jābūt šo tautību skolām. Pilsonības jautājumi, pēc manām domām, ir jāatrisina kā Igaunijā vai Lielbritānijā, ka pašvaldību vēlēšanās var balsot visi pilsoņi, nepilsoņi un visu citu valstu pilsoņi; Igaunijā, piemēram, var balsot pat Krievijas Federācijas pilsoņi un nepilsoņi. No šīm lietām nav jābaidās, ja pie esošās situācijas “Saskaņas” partija pārvalda Rīgu, Rēzekni, Daugavpili un Jūrmalu.
DDD: Labi, tikai piebildīšu, ka, saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, ārējam ienaidniekam, kuram Latvijā piešķirts segvārds “nepilsonis”, vienīgās likumīgās tiesības ir steigšus doties prom. Tas pats attiecas uz pilsonību ieguvušajiem okupantiem…
J.K.: “Krievu nams” ir pozitīvs notikums, ceru, ka drīz arī latvieši šādus namus varēs atvērt Lielbritānijā un Īrijā.
Intervēja Līga Muzikante
Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.5(403) [2018. gada 9–22. marts]