Saruna ar ārstu psihiatru Ināru Švarcu
Latviešiem – ļoti zema pašapziņa
DDD: Jūs esat psihiatrs…
Inārs Švarcs: Jā, līdzīgi kā mācītājs esmu dvēseļu ārsts. Protams, psihiatrs ārstē vairāk ar medikamentiem, tomēr arī vārdi ļoti palīdz. Es lasu lekcijas, kontaktējos un komunicēju ar cilvēkiem, lai palīdzētu dziedināt dvēseles.
DDD: Jūsuprāt, vai mēs varam runāt par latviešiem kā tautu ar veselīgu psihi?
I.Š.: Ne gluži. Latviešiem ir ļoti zema pašapziņa – mēs kā tauta sevi nostādām tādā lomā, ka praktiski esam niecība, sīka, nepamanāma pasaules vienība.
Pašapziņa veidojas ģimenē, tad skolā. Taču pavērojiet – skolās vispār netiek mācīta, izkopta pat tāda lokāla pašapziņa kā piederības sajūta kurzemniekiem, zemgaliešiem, vidzemniekiem, latgaliešiem. Tā nav mācību programmā, bet tieši no šādām zinībām veidojas identitātes sajūta, kas ir ļoti svarīga veselīgas psihes sastāvdaļa. Cilvēkam, kuram nav piederības sajūtas kādam no novadiem, nav arī nācijas un valsts piederības izjūtas un sapratnes. Šobrīd es ar prieku skatos, ka Latgale sevi ceļ augšā, taču pārējie novadi ne – tie klusē. Protams, visa pamatā ir ģimene – un, ja ģimenē šī nacionālā pašapziņa netiek mācīta, ja vecākiem pašiem trūkst latviskās identitātes sajūtas, tad ko viņi spēj iemācīt bērnam? Neko, jo paši nezina, kas ir.
DDD: Kas, jūsuprāt, veido nacionālo pašapziņu?
I.Š.: Pašapziņa – tās ir zināšanas par sevi, savām spējām gūt sasniegumus. Dumjš cilvēks nevar būt ar augstu pašapziņu, jo ir jābūt zināšanām par savu vēsturi, par savu nāciju, tautu, par to, ko tā ir cietusi, kam gājusi cauri. Ja netiek lasītas grāmatas par to, ja trūkst intereses par savas tautas varoņiem, dižgariem, tad pašapziņa neveidojas. Man ir tāds niķis cilvēkus sākumā idealizēt. Gribu viņus uztvert kā gudrus, saprotošus, intelektuālus sarunbiedrus, bet tad nākas vilties. Reizēm neko vairāk kā vien par degvielas cenām vai desas izmēriem mēs nevaram parunāt. Viņi vienkārši neko vairāk nezina. Taču svarīgi ir apzināties, ka es esmu latvietis, ka esmu tas, kurš dzīvo konkrētajā teritorijā un man ir tauta, esmu tai piederīgs – neesmu tikko radies, bet aiz manis ir tūkstošiem paaudžu, mani senči. Tā veidojas cilvēka pašapziņa, nacionālā pašapziņa, un latvietis sevi uztver kā latvieti. Tā veidojas pašcieņa. Tikai tas, kurš lepojas ar savu tautu, spēj lepoties ar sevi.
Ja es nezināšu savu vēsturi un savu kultūru, ja man būs zema pašapziņa, tad man zudīs arī pašcieņa un būs vienalga, ka krievs iet, nospļaujas uz ielas, ka 9. maijā viņš demonstrē savu subkultūru pie atbilstošā pieminekļa Uzvaras laukumā, es par to tikai pasmiešos un televīzijā noskatīšos “Naša Raša” vai “Komedi Klab”. Starp citu, ar humora starpniecību var ietekmēt milzīgas cilvēku masas, tāpēc man nav saprotams, kāpēc LNT, TV3, TV6 svešvalodā raida dumjus, mūsu kultūrai pavisam svešus humora raidījumus?! Un lieki tēlot, ka esam visi kopā kā viena tauta…
DDD: Jūs runājat par latviešiem un krieviem?
I.Š. Nē, par latviešiem un tiem, kas šeit ienāca okupācijas laikā, un viņu pēcnācējiem. Starp šīm grupām nav nekādas vienotības, mēs neesam viena tauta! Ir krievi, kas stingri pastāv par sevi, un ir latvieši, kas par sevi nepastāv, bet pakļaujas ārējai ietekmei. Un te nav runas tikai par sadzīvi, bet arī par starptautisko politiku. Piemēram, kā gan kādā konferencē Latvijā var būt tāda situācija, ka uzraksti ir krievu valodā – Eiropas Savienības valstī?! Tas liecina par latviešu pašapziņas, pašcieņas trūkumu. Un sekojošie aizbildinājumi un attaisnošanās ir infantilā līmenī.
Vairums dzīvo murgos
Inārs Švarcs: Jūs jautājāt par tautas psihes veselību. Tīri no profesionālā viedokļa, man prātā nāk šizofrēnija. Ja šizofrēnijas slimnieks pirms saslimšanas ir apguvis kādu profesiju, viņš var būt vidziļākajā psihes defekta stāvoklī, bet savā profesijā darbu veikt perfekti. Un līdzīgi notiek ar mūsu tautu.
DDD: Kaut kādas lietas mēs varam veikt perfekti, taču… Kā jūs to domājat?
I.Š.: Ir tāda sajūta, ka latviešu vairums dzird kaut kādas “balsis”, kas liek skriet uz turieni, kur, šķiet, ir labāk… un vienlaicīgi atņem spēju, teikšu, rada impotenci loģiskajā domāšanā, kad nevar atšķirt labo no sliktā, pareizo no nepareizā…
DDD: Tā ir šizofrēnijas pazīme?
I.Š.: Jā, viena no pazīmēm. Ja cilvēks dzīvo savā murgu pasaulē, pienāk brīdis, kad viņš tik tālu savā personībā izmainās, ka fiziski paliek labi. Tieši tāpat notiek arī ar mūsu tautu. Saviļņošanās vien par kaut kāda nodokļa pielikšanu, saviļņošanās, kad kaut kas skar personīgi – algas samazinājums, atlaišana no darba. Protams, konkrētajā brīdī tā cilvēkam ir milzīga problēma, bet par tautas kopējo stāvokli intereses trūkst.
DDD: Jūsuprāt, kādēļ esam nonākuši šādā prāta sašķeltības stāvoklī?
I.Š.: Gribētu akcentēt izglītību. Ja būtu iespējams to novērtēt 10 baļļu sistēmā, es liktu ap 3–4 ballēm.
DDD: Nesekmīgi?
I.Š.: Jā. Kā jau teicu, netiek adekvāti mācīta nācijas vēsture – tātad pamats. Mēs esam pilnībā aizmirsuši bērniem iemācīt to, kāds nodarījums ir pastrādāts pret mūsu tautu! Esmu radījis virkni dokumentālo filmu ar veco cilvēku stāstījumiem, parādot viņus arī sadzīvē, bet nevienai skolai tās nav vajadzīgas. Nevienai izglītības iestādei šie dzīves stāsti neliekas interesanti un saistoši. Bet kā tad citādi var iemācīt?! Cilvēks ir tāda būtne, ka viņam labāk ir redzēt un dzirdēt – arī reklāma taču tādējādi darbojas, ietekmējot gan vizuāli, gan ar skaņu. Un tieši tāpēc es uzskatu, ka ārkārtīgi grēko skola, nemācot latviešu tautas vēsturi. Tur ir pilnīgs vakuums.
DDD: Varbūt, ka faktus māca, bet nemāca pēc…
I.Š.: Nemāca pēc būtības. Labi, ka ir filmas, bet tās neskatās, tās netiek demonstrētas skolās. Ja arī kāda tiek parādīta, taču no vienas reizes tā tūlīt nepaaugstinās pašcieņu – savas nācijas pašapziņu, ka esmu latvietis un man ir jārunā savā valodā.
DDD: Varbūt latvietim pašcieņu degradē uzspiestā samierināšanās ar okupācijas sekām? Man liekas, ka vairumam latviešu ir slēpta, varbūt pat neapzināta sajūta, ka vajag atbrīvoties no okupantiem, taču bail par to pat padomāt. Vai tā varētu būt?
I.Š.: Padomājiet, kas notiek, ja latvieši īsti nepajēdz, kas viņi ir. Ja latvietis nav ar savu stingru nacionālo pašapziņu, tad ko labu varam sagaidīt? Jau no paša sākuma, kad Latvija atguva, teikšu, nosacītu brīvību no okupantiem, ar milzīgu tempu pie varas nāca bijušie čekisti, kas būtībā jau ir ārējā okupanta, ārējā spēka aizstāvis, tikai zem citas maskas. Viņi maskējas.
DDD: Latvijas teritorijā atrodas desmitiem tūkstoši reālu ārējo ienaidnieku, kuri šeit ieradušies okupācijas laikā no okupētājvalsts, savairojušies un pat saņēmuši pilsonību.
I.Š.: Piekrītu, Latvijai lojālo krievu ir ārkārtīgi maz. Būsim reāli. Krievvalodīgais neuzbruks savējam, ja tas nāks mums virsū – viņš būs savējo pusē, neatkarīgi no tā, vai viņš prot vai neprot latviešu valodu. Domādams par šo problēmu, savā prātā esmu modelējis – ja sāktos pilsoņu karš, tad kas būs tie, kuri stāvēs Latvijas pusē? Lai Dievs nedod kaut ko tādu, bet politiķi ir tik infantili, manā skatījumā, ka ar savu neapdomīgo rīcību viņi var novest pie tā! Ne velti angļi jau uzņēma filmu par karu Latgalē.
Es pats esmu bijis ārkārtīgi daudzās situācijās, pat kāvies uz ielas, kad agresīvs braucējs gandrīz iebrauca man mašīnas sānos. Tas bija jauns puisis, kurš nolādēja Latviju, protams, krievu valodā – uz to es viņam atbildēju ar sitienu pa muti, un neuzskatu sevi par vulgāru cilvēku. Es saprotu, ko mēs esam izcīnījuši, kam esam cauri gājuši, un te kaut kāds astoņpadsmit gadīgs puišelis var nerunāt latviešu valodā un tēlot uz ielas “varoni”, gānoties par Latviju! Tāds ir okupantu vairākums. Tāpēc man bažas rada tas, ka diezgan daudzi tā saucamie jaunpilsoņi sāk ieņemt vietu Latvijas armijā. Vai tas nav risks? Manuprāt, ir.
Kultūras saglabāšanai – visaugstāko prioritāti!
Inārs Švarcs: Man personīgi ir kauns, ka, staigājot pa Vecrīgu, ārzemnieki dzird tikai krievu valodu. Bet viņi taču ir atbraukuši uz Latviju! Viņiem šķiet, ka krievu valoda ir latviešu valoda…
Atceroties tos laikus, kad nācās runāt krievu valodā, mācoties Rīgas Medicīnas institūtā, tad sabraukušie krievi mūs pazemoja visādos veidos – kopš tā manai ausij šī valoda ir pilnīgi neciešama. Piecdesmit gados, kad okupanti te valdīja pilnībā, mūsu – latviešu, lietuviešu, igauņu – valodas viņi sauca par “suņu valodām”. Kāpēc mums tagad cienīt tādus cilvēkus?
DDD: Kāpēc, jūsuprāt, Latvijas valdība viņus sargā un neveic dekolonizāciju?
I.Š.: Es arī par to brīnos. Piemēram, Izraēla nupat ir pieņēmusi lēmumu, ka pusotra mēneša laikā no Āfrikas ieceļojušajiem ir jāpamet Izraēlas teritorija.
DDD: Un nekas netiek iebilsts?
I.Š.: Pilnīgi nekas, jo tas ir normāli. Savas kultūras un zemes saglabāšanai ir augstāka prioritāte nekā palīdzības sniegšanai kaut kādiem svešajiem.
Pirmkārt, ja tu vēl joprojām neproti valsts valodu, tad tava vieta ir, piemēram, Sibīrijā, plašajā Aizurālu teritorijā. Tur savulaik tika izsūtīti latvieši. Kāpēc Benjamiņa kundzei bija jānomirst badā Sibīrijā? Lai latviešiem svešie brauc prom no Latvijas, ceļ sev pilētas, attīsta savus bezceļa plašumus – un dzīvo laimīgi!
DDD: Manuprāt, tā ir latviešu atbildība, ka labprāt dzīvojam totālos melos. Okupācijas laikā ienākušie – gan militārās, gan civilpersonas, kas ieradās mūsu zemē un atbalstīja okupācijas režīmu, – un viņu pēcnācēji juridiski ir okupanti.
I.Š.: Tieši tā.
DDD: Bet meli ir tie, ka šim kontingentam ir iedots segvārds “nepilsoņi” ar tiesībām iegūt pilsonību. Un latvieši ar to samierinās.
I.Š.: Ieskatīsimies vēsturē. 700 gadus šeit ir valdījuši zviedri, vācieši utt. Bet šo 700 gadu laikā latvietība tika saglabāta vairāk, nekā krievi to iznīcināja 50 gados.
DDD: Laikam jau.
I.Š.: Esmu par to pat pilnīgi pārliecināts. Krievijā tika iznīcināta inteliģence, un liela daļa no vateņos tērptajiem okupācijas laikā ienāca Latvijā. Un tie savukārt uzdeva toni visam okupācijas posmam, visiem šiem drausmīgajiem 50 gadiem. Bet latvietis nemāk sevi aizstāvēt – tā ir tāda kā ģenētiska īpašība, ka mēs viegli pakļaujamies, trūkst savas nostājas.
DDD: Okupācijas režīms arī Latvijā iznīcināja patieso inteliģenci, kurai bija sava nostāja un spēja pretoties.
I.Š.: Jā, čeka iznīcināja. Kā radās čekisti? Ja tu nekas neesi, bet tev ir parādījies viens mikroskopisks stariņš, lai izšautos virsotnē, tad tu to darīsi – tu pārņemsi varu. Un tā nu tie “sūna ciema zēni” likvidēja inteliģenci Krievijā un nāca pie varas. Veselīgam cilvēkam ir kritika, ir robeža, ko var atļauties, ko nevar. Un turpat blakus ir arī kauna sajūta. Bet šiem kauna sajūtas nebija. Ne paškritikas, ne kritikas – nekā.
DDD: Interesanti, ka tieši Latvijā okupantu masa tika iesūtīta vislielākā apjomā, igauņiem mazāk, lietuviešiem pavisam maz.
I.Š.: Jāņem vērā arī Latvijas ģeogrāfiskais izvietojums. Mēs esam vidū. Un tā ir vieta, kur visvieglāk iefiltrēt, kaut vai ar to domu, lai plešas uz abām pusēm. Un tā nav demokrātija, ja viņus šobrīd saglabājam šeit. Kā vispār var rasties situācija, ka Rīgas domes galva ir okupācijas laikā ienākušo cilvēku pēcnācējs? Viņam taču pavisam cita domāšana. Kad tika runāts par attiecīgās statujas nojaukšanu Uzvaras laukumā, tad viņš gandrīz histēriskā balsī sauca: “Neviens piemineklis netiks novākts!”
DDD: Man liekas absurdi, ka pirms un pēc katrām Rīgas domes vēlēšanām latvieši vaimanā – vai, vai, vai, Nils Ušakovs pie varas… Un tomēr pašu cēloni, ka tāds naturalizēts okupants var nākt pie varas, nerisina – pretojas domai par dekolonizāciju.
I.Š.: Man arī visvairāk nepatīk tas, ka mēs daudz ko noklusējam, pieciešam, mums bail pat runāt. Bail nostāties jebkādā konfliktā. Ja gribam saglabāt savu valsti, tad šis ir tas likums, kurš jāpieņem un jāizpilda.
DDD: Dekolonizācijas likums?
I.Š.: Jā, visiem, arī pēcnācējiem, kas nekādi ar darbiem nevar pierādīt savu lojalitāti Latvijas valstij, ir jāpamet Latvija. Nevienā valstī nav tādas situācijas kā Latvijā, kur tiek dāsni dāvāta pilsonība nelojāliem cilvēkiem.
Latvija – visvieglākais mērķis
DDD: Jūsuprāt, kas tā ir par latviešu politiķu apmātību – likumīgi neizraidot okupantus, viņi taču rok sev politisko kapu. Rīgā pirms “Saskaņas” pie varas bija “Tēvzemei un Brīvībai”…
Inārs Švarcs: Būtībā latviešu politiķi dzen sevi ārā arī no Saeimas. Tas ir stulbums, kura pamatā, domāju, ir kaut kādi finansiāli labumi, kas rada politisku impotenci.
DDD: Jūsuprāt, kādi?
I.Š.: Viņi ieņems labi atalgotus amatus. Tas bija redzams jau pašā sākumā. Kas tika pie varas? Tie paši bijušie čekisti, kompartijas locekļi, aktīvisti. Vēl šobrīd Ārstu biedrībā augstus amatus ieņem tie, kas studiju gados bija komjaunatnes pirmie sekretāri un no sirds šai lietai piegāja. Tas pats arī Saeimā. Bijušie okupācijas darboņi joprojām ieņem augstus amatus, sēž Saeimā, valdībā, kļūst par profesoriem, strādā Stradiņa universitātē un vēl daudzās augstskolās. Viņiem nav nacionālās identitātes – reti kuram tā ir attīstīta.
DDD: Bet ir kaut kāds spēks, kas šo okupācijas iekapsulēšanos ir atbalstījis un atbalsta. Un žurnālisti, juristi, politiķi, augstskolu pasniedzēji ir šīs sistēmas uzturētāji.
I.Š.: Kremļa roka ir gara, bieži vien kļūst neredzama vai vāji saskatāma, bet kiberkarš notiek. Ja Latvija kā ietekmes sfēra politiskajā ziņā ir visnovājinātākā, tad tā ir visvieglākais mērķis.
Vajadzīgi “dezinfekcijas pasākumi”
DDD: Man pazīstams ķirurgs, kurš tagad pārkvalificējies par psihoterapeitu, neatlaidīgi, arī feisbuka komentāros, mums pārmet, ka runājam par dekolonizāciju – šobrīd, viņaprāt, latviešiem ir jāiemācās vispirms pārvaldīt valsti, būt par saimniekiem, nevis likumīgi jāpadzen okupanti. Okupantu jautājums tad atrisināšoties pats no sevis. Vai tiešām? Jūs arī esat ārsts, kurš pazīst cilvēku psihi, – vai latvieši var apiet, ignorēt okupantu klātbūtnes jautājumu? Vai cilvēks, kurš nevēlas atbrīvot savu valsti no okupantiem, spēj veiksmīgi to pārvaldīt?
Inārs Švarcs: Godīgi sakot, no psihiatrijas viedokļa tas ir pielīdzināms garīgi atpalikuša cilvēka domāšanai – tāda situācija gluži vienkārši nevar būt, tas ir absurds. Tauta par saimnieku nevar kļūt, ja valstī ir vēl viens saimnieks.
DDD: Kurš turklāt ir ienācis šeit kā ārējais ienaidnieks! Vai saprotu pareizi, ka, jūsuprāt, latvietis nevar attīstīt sevī saimnieka apziņu bez vēlēšanās atbrīvoties no okupantiem?
I.Š.: Protams. Jo bez šīs latviešu vēlēšanās arī okupanti jūtas šeit kā saimnieki, bet starp diviem saimniekiem vienmēr būs karš. Ar darbiem okupantam neko nevar pierādīt, ar nostāju arī neko. Šeit ir jāpieņem likums, lai atbrīvotos no viņiem.
Kā ārsts es teikšu, tas varētu būt “dezinfekcijas pasākums”, “antibiotiku terapija” kā pie jebkuras infekcijas. Cilvēkam ir jāveic šie fiziskie atveseļošanās pasākumi, lai virzītos tālāk. Taču persona ar tādu domāšanu kā jūsu pieminētajā gadījumā, manuprāt, veicina okupāciju. Un tāds ārsts, arī kontaktējoties ar krievvalodīgu pacientu, visticamāk, runās krieviski.
DDD: Tādējādi uzturot okupāciju?
I.Š.: Jā, viņš uztur šo nekaunību, šo visatļautības sajūtu okupantos vēl joprojām.
Un tas notiek ik uz soļa. Jā, es piekrītu, krievi te ir dzīvojuši arī agrāk, bet tie bija inteliģenti krievi ar pietāti pret šo zemi un nebradāja ne pa mūsu sirdīm, ne pa mūsu zemi ar kirzas zābakiem, neatstāja tik dziļas brūces, kā to darīja okupanti. Tie bija Latvijai lojāli pirmās brīvvalsts krievi. Bet okupantu mentalitāte nemainīsies, tas ir jāsaprot.
DDD: Taču jūs pats – vai tad ar saviem krievu pacientiem jūs nerunājat krieviski?
I.Š.: Nē, es runāju latviski. Krievu valodu Latvijā nelietoju jau kopš Barikāžu laika – arī saziņā ar saviem pacientiem.
Pirmais solis – runāt latviski
DDD: Jūs sacījāt, ka krievu valodu Latvijā nelietojat jau kopš Barikāžu laika. Latviešu mietpilsonis šausminātos – kā gan ārsts var nerunāt ar pacientu krieviski, ja viņš latviski nesaprot?
Inārs Švarcs: Kopš neatkarības atjaunošanas ir pagājuši jau gandrīz 30 gadi, šeit valsts valoda ir latviešu valoda. Ja tu šeit dzīvo, bet nesaproti latviešu valodu, lūdzu, nāc ar tulku – ne jau man tulks viņam būtu jānodrošina. Līdzīgi man būtu vajadzīgs tulks, ja es atrastos aiz Latvijas robežām un nezinātu tās valsts valodu.
Es studēju un sāku strādāt vēl krievu laikā. Un arī tad apzinājos, ka esmu latvietis, ka šeit ir mana zeme – citādas domas man nebija. Jau tolaik es nerunāju īpaši daudz krieviski. Ja nopratu, ka sarunu biedrs ir krievs un pilnīgi neko neapjēdz, tad nepieciešamības kārtā runāju krieviski. Bet ar saviem kolēģiem krieviem neesmu runājis neviena vārda krieviski. Tas nekas, ka man krievu valodā bija izcila atzīme – prāts un zināšanas ir viena lieta, bet neredzēju nekādu vajadzību savā zemē runāt svešā valodā. Tas bija un, protams, ir zem mana goda. Un tā tam jābūt ikdienā visās profesijās.
DDD: Arī apkalpojot tūristus?
I.Š.: Nē, tūristi ir cita lieta, bet komunikācijā ar vietējiem ir tikai viena valoda – latviešu.
DDD: Bet latvietim ir bail un kauns runāt latviski, jo tas var sadusmot sarunbiedru, viņš var sarāt, šķībi paskatīties…
I.Š.: Kauns? Kaunam jau jābūt krievam, ne man.
DDD: Vai apņemšanās runāt latviski varētu būt pirmais solis uz baiļu pārvarēšanu?
I.Š.: Protams. Cilvēks šādi cels arī savu pašvērtību, savu pašapziņu un savas nacionālās identitātes apzināšanos.
DDD: Tātad kļūs garīgi veselāks?
I.Š.: Jā, tieši tā. Es nejūtu nekādu kaunu vai neērtības sajūtu, Latvijā runājot latviski. Es taču esmu savā zemē un runāju savas valsts valodā. Piemēram, Lietuvā krievu valoda kā vietējais saziņas līdzeklis vispār neeksistē. Un to es cenšos panākt savā darbā – gan sarunās, gan lasot lekcijas par ļoti daudzām un dažādām tēmām, vienmēr runāju arī par pašcieņu. Viens no pamatpostulātiem man ir tāds: katrā lekcijā pieminēt šo pašapziņu – obligāti.
DDD: Vai par jums nav sūdzējušies?
I.Š.: Vienreiz, jā, sūdzējās. Kāds puisītis nonāca krīžu centrā, un tēvs pa telefonu sāka ar mani runāt krieviski. Es viņam pateicu, ko domāju par šādu sazināšanās stilu, un krieviski ar viņu nerunāju. Teicu: “Ja dzīvojat Latvijā, tad runāsim latviski.” Viņš steidzās kaut kur par mani pasūdzēties, taču viss norima.
Mani tas absolūti neuztrauc – lai sūdzas! Ar to jau varu tikai lepoties, jo parādu savu nelokāmo nostāju un pašcieņu. Es jau nepārkāpju nevienu likumu, bet parādu, ka esmu latvietis. Tas, ja kāds te ir tik mentāli vājš, ka, ilgstoši dzīvojot Latvijā, vēl joprojām nesaprot latviešu valodu… tā nav mana problēma. Protams, mana priekšrocība ir tā, ka strādāju Kurzemē – tur latviešu valoda ir vairāk apgūta.
DDD: Vai pazīstat vēl kādus kolēģus, kas līdzīgi jums runā tikai latviski?
I.Š.: Diemžēl, nē. Esmu lasījis lekcijas par psihiatriju arī ģimenes ārstiem un vienmēr uzdevis šo jautājumu: kāpēc jūs, cienītie kolēģi, ar krieviem runājat krievu valodā? Skaidras atbildes viņiem nav – viņi paši to nezina…
Jābeidz ākstīties, ir jādara
Inārs Švarcs: Jo vairāk mēs, latvieši, šo krievisko – pirmkārt, krievu valodu – ienesīsim sadzīvē, jo vairāk brauksim lejā. Patiesībā tā mēs ejam uz iznīcību.
Es pats biju pie sava ģimenes ārsta Sabilē. Pa durvīm ienāk kāda dāma ar bērniņu, sarunājoties tīrā krievu valodā. Labi, lai ar savu bērnu runā krieviski, bet viņa pieiet pie reģistratūras un turpina runāt krievu valodā. Es pajautāju: “Kas par lietu – kāpēc runājat krieviski?” Man atbild: “Mēs varam arī baltkrieviski runāt.” Saku: “Jā, bet jūs varat arī latviski runāt, nekautrējieties – te ir Latvija!”
Reiz CSDD es maksāju par tehnisko apskati. Redzu, divi vīrieši pieiet pie blakus lodziņa un sāk runāt krievu valodā. Es iejaucos, pateicu: “Kungi, vai jums kauna nav? Jūs runājat ar latvieti.” Tad mani lādēja krustu šķērsu, bet – lai jau izlādas…
DDD: Vai CSDD darbiniece sāka runāt latviski?
I.Š.: Jā, viņa runāja ar viņiem latviski, bet uz mani skatījās kā uz tikko no kaut kurienes izlīdušu briesmoni.
Neesmu uz sūdzēšanos, bet aptuveni pirms trim gadiem Rīgā, strādājot Bērnu un jauniešu centrā, ievēroju, ka kolēģe psiholoģe ar latviešu bērniem atļaujas runāt krievu valodā. Es izsaucu Valsts valodas centra darbiniekus, par ko šī krieviete bija ārkārtīgi šokēta. Taču turpmāk viņa runāja tikai un vienīgi latviski.
Ko es ar to visu gribu teikt? Lūk, šie ir sīkumi, no kā sastāv dzīve. Un viss ir ārkārtīgi vienkārši – nav jārunā, bet ir jādara, tad šis process iekustēsies. Ja ne, ja tikai sūkstīsimies, čīkstēsim, nicināsim paši sevi, ja pieliksim klāt vēl attaisnojumu, ka esam taču maza tauta, – tad…
Krievam, kurš dzīvo Latvijā, ar latviešiem ir jārunā latviski. Es vairakkārt esmu teicis, ka tie, kas nerunā latviski, ir garīgi slimi cilvēki, kuru prāts nespēj apjēgt vienkāršas lietas. Pirmkārt, viņi neaptver, ka dzīvo svešā zemē, viņi nekaunas par to, ka ar savu valodu un attieksmi uzmācas visai apkārtējai publikai, viņiem nav šīs kritiskās attieksmes pret savu stāvokli un uzvedību. Faktiski tie ir garīgi atpalikuša cilvēka simptomi. Man ir darbs ar tādiem.
DDD: Bet, piemēram, Nils Ušakovs ir iemācījies latviešu valodu, taču savu okupanta būtību, manuprāt, nav mainījis. Un tādu kā viņš ir vairāk nekā 273 tūkstoši – Latvijas pilsoņi, kas Valodas referendumā nobalsoja par krievu valodu.
I.Š.: Tā ir spēlēšanās ar Latvijas likteni. Tas, ka šāds referendums tika pieļauts, ir kauns visai valdībai!
DDD: Pilsonības dāļāšana okupantiem?
I.Š.: Jā, runa ir par mūsu nāciju, par tautu! Jau runājām, ka Saeimai ir jāpieņem likums par okupantu un viņu pēcteču izraidīšanu. Ja var būt naturalizācija, tad ir iespējama arī denaturalizācija. Un vēl ir jābeidz ākstīties ar kaut kādiem pārejas periodiem uz mācībām latviešu valodā. Ja jau 30 gadu laikā nevar iemācīties valodu, tad ir smieklīgi vēl kaut kādu laiku dot. Man liekas, ka suns ātrāk iemācīsies saprast latviešu valodu nekā okupants. Viņš šeit ienāca, palika un pret mūsu gribu darbojas, neciena mūsu valodu un kultūru.
DDD: Manuprāt, ir briesmīgi, ka latviešu vairums to neapjēdz un pieņem kā normu.
I.Š.: Sākums visam ir Saeima. Tāpēc nost ar bailēm! Un mēs nekādi nebūsim pret demokrātiju, neapdraudēsim demokrātiju. Kāpēc tad mēs visu laiku šo nihilismu pret demokrātiju paciešam – ja latvietis savā zemē nevar klausīties latviešu valodu, ja viņam televīzija uzspiež raidījumus krievu valodā un tā tālāk?! Protams, ka pašcieņas trūkums sākas jau Saeimā. Gan pašcieņas, gan nacionālās pašapziņas, gan valstiskās apziņas līmeņa nav. Dekolonizācijas likums netiek pieņemts, jo tas it kā neiet kopā ar demokrātijas pamatprincipiem – bet tie patiesībā visu laiku taču tiek kropļoti.
Pakāpeniski nonāksim pie galamērķa – dekolonizācijas
DDD: Jūs sacījāt, ka redzat mūsu tautā tādas kā šizofrēnijas pazīmes. Kā mums ārstēt tautas apziņu?
Inārs Švarcs: Pirmkārt, runāt. Pavisam nesen Kandavas Kārļa Mīlenbaha vidusskolā lasīju lekciju par narkomānijas un alkohola ietekmi uz psihi. Taču es, protams, runāju par daudz ko, īpaši par pašapziņu. Skolēniem nav sajūtas, ka viņi ir kurzemnieki – viņi nekā nezina, kā vien to, ka viņiem tur ir mājas… Skolā nenotiek mērķtiecīga nacionālā audzināšana. Bet mēs nevaram utopiski gaidīt, ka visās ģimenēs nu pēkšņi bērnus sāks audzināt par latviešiem ar pašapziņu. Šis darbs ir jāuzņemas skolām. Nākamā ikdienas rīcība būtu likt dažādus paziņojumus, izkārtnes, uzrunas, plakātus tikai latviešu valodā. Aizliegt jebkādu okupācijas simboliku ikdienā un svētkos. Tas ir pamatā.
DDD: Kad mēs rosinām diskusijas par dekolonizāciju, tad atskan vaimanas, ka būšot asinis. Tātad milzīgas bailes. Kā šīs bailes rodas un kā ar tām cīnīties?
I.Š.: Bailes ir no tā, ka, iespējams, var sākties pilsoņu karš.
DDD: Tas nozīmē pilsoņi pret šiem naturalizētajiem?
I.Š.: Jā. Tā kā tas ir vienas valsts teritorijā, tad to var nosaukt par pilsoņu karu.
Taču šobrīd būtībā tas ir gandrīz vienīgais, kas varētu atrisināt šo jautājumu. Ja mēs iesim šajā pašā solī tālāk, kā šobrīd ejam, mēs kā tauta iznīksim.
DDD: Jūs neticat integrācijas iespējamībai?
I.Š.: Kāda integrācija – muļķības! Krievs ir savā pasaulē, bet latvietis savā kultūrvidē un vēl jauktā vidē – gan šur, gan tur. Nesen bija intervija ar jauno krievu teātra direktori, viņa vēlas, lai latvieši vairāk ietu uz Krievu drāmas teātri. Nav jau runas par to – lai iet. Bet tā nav integrācija. Kam kur ir jāintegrējas? Vai latvietim savā zemē ir jāintegrējas krievos? Man ir fotogrāfija, kurā pašā Rīgas centrā nama logā redzams Krievijas karogs…
DDD: Kā, jūsuprāt, latviešiem pārvarēt savas nenormālās bailes no dekolonizācijas procesa?
I.Š.: Tas nav viena gada jautājums. Šeit es redzu pakāpeniskumu, jāiet pa solītim. Bet Saeimā ir jābūt kādam gudram prātam, kurš to visu pakāpeniski virza, lai nonākam pie galamērķa – pie Dekolonizācijas likuma. Es neesmu politiķis, nevaru konkrēti pateikt, kā.
DDD: Labi, bet ko vienkāršais latvietis var darīt?
I.Š.: Vienkāršais latvietis var sākt darīt ļoti vienkāršas lietas. Pirmkārt, nerunāt vairs krieviski, pārvarēt pierasto vēlmi atbildēt svešvalodā. Tieši ar to arī ir jāsāk. Protams, tūristiem varam atbildēt viņiem saprotamā valodā – tādējādi mēs parādām viesmīlību. Vēlreiz atkārtošu, ka ikdienā no sīkumiem sastāvošas lietas noved pie mērķa. Bet mērķis, kas jāsasniedz, ir likums par dekolonizāciju. Respektīvi, nevis privilēģiju došana, kā tas šobrīd notiek, bet likumīga izraidīšana no valsts. Lai brauc uz savu etnisko dzimteni. Kā zināji ienākt, tā zini aiziet. Tāpēc latvietim tagad vajag attīstīt un saglabāt neatlaidību un pacietību. Tātad neaizmirst, kur mēs esam un kas esam.
Padomāsim, kādos apstākļos dzīvo daudzi latvieši – ar malku kurināmās mājiņās, pusbadā. Bet kā latvieši varētu dzīvot, ja nebūtu šo okupantu, kas aizņem ērtus dzīvokļus. Kāds labums latvietim būtu, ja okupantu būtu mazāk! Nesaku, ka nebūs nemaz, bet krietni mazāk.
Tāpat vajadzētu aizliegt 9. maija svinības pie visiem zināmā pieminekļa. Rīgas centrā joprojām ir Maskavas nams – ej, svini aiz slēgtām durvīm. Bet ne publiskā vidē. Viņu mentalitāte jau mums visiem ir zināma – nevajag to demonstrēt.
DDD: Pie pieminekļa Pārdaugavā viņi svin noziegumu, kas pastrādāts pret latviešu tautu un Latvijas valsti.
I.Š.: Neapšaubāmi, tā ir okupācijas svinēšana. Kā valstī var būt tāda vieta, kur okupants, pamatnācijas iznīcinātājs, svin savus noziedzīgos svētkus?! Sen jau tam monstram (piemineklim) vajadzēja būt noārdītam. Kā “ļeņinekli” nogāza, tā vajadzēja arī to iznīcināt. Cik es vairāk vai mazāk no mākslas saprotu, šis nepavisam nav nekāds šedevrs. Kad to spridzināja, vajadzēja to darīt nopietni, lai nekā vairs no tā nepaliek.
Homoseksuālisms – ārstējama kaite
DDD: Ir vēl kādas antisociālas svinības. Ko jūs kā psihiatrs sakāt par gaidāmo t.s. “simtgades praidu”?
Inārs Švarcs: Mēs būsim bērnišķīgi, ja noliegsim, ka ir tādi cilvēki. Man kā mediķim tas ir jāpieņem. Bet viņiem nav sevi jādemonstrē – šī izrādīšanas, pats fakts jau manī rada riebumu. Un to var saistīt, ar ko grib, bet ne ar valsts simto jubileju – tā ir visklajākā, visbriesmīgākā zaimošana. Praidiem nav jānotiek, tos nevajag atļaut.
Es arī kā ārsts neciešu šos praida gājienus – nevajag, neprovocējiet sabiedrību, neākstieties! Kad strādāju Paula Stradiņa Medicīnas Vēstures muzejā, bija vairāki kolēģi, kuri bija homoseksuāli orientēti. Neviens man neuzmācās, jo tur dominēja intelekts. Un viņi nekādos praidos negāja, viņi to neafišēja.
DDD: Taču tagad iet…
I.Š.: Man šķiet, zināmā mērā tā ir savu kompleksu izlādēšana. Un tad paši kliedz: “Mūs ar mēsliem, ar vecām olām apmētā!” Nu, tad neejiet.
DDD: Vai ir zināmi kādi līdzekļi homoseksuālisma ārstēšanai? Dakteris Jānis Zālītis savulaik atzina, ka var…
I.Š.: Jā, es pats ar hipnoterapiju nodarbojos un uzskatu, ka ar šo metodi visu var izdarīt.
DDD: Vai hipnoterapijai ir paliekošs efekts?
I.Š.: Noteikti. Pavisam nesen pie manis atnāca sieviete, kurai bijuši milzīgi pārdzīvojumi, jo viņa redzēja tieši to brīdi, kad pakaras viņas vīrs, – un viņa bija zaudējusi valodu. Es veicu hipnozes seansu, pēc divām dienām viņa runāja. Un tas ir paliekoši.
Protams, runājot par homoseksuālismu, ārstēšanā ir jābūt kompleksai pieejai – varbūt nepieciešama arī medikamentoza terapija, bet pamatā ir jābūt hipnoterapijai un psihologa palīdzībai. Bet nelaime ir tā, ka ar varu nevienu nevar piespiest.
DDD: Viņi paši negrib ārstēties?
I.Š.: Negrib, jo šajos sakaros tie gūst baudu. Turklāt viss, kas ar to saistās, viņiem rada baudu. Pat tā mēslu mešana praida laikā uz viņiem iedarbojas stimulējoši un radīja baudu.
DDD: Kā to saprast?
I.Š.: Viņi saņēma un redzēja reakciju. Līdzīgi kā histērijas lēkme sagādā baudu. Piemēram, kad bērns krīt zemē, protams, netraumējoties, ieraugot mantiņu logā, un kliedz tik ilgi, kamēr viņam to nopērk.
DDD: Bērns par savu histēriju gūst atalgojumu?
I.Š.: Bet pieaugušajam tas var izpausties savādāk. Klasiskais veids ir imitēt epilepsijas lēkmi, bet parasti bez apčurāšanās. Cilvēkam tas rada baudu – jo vairāk skatītāju, jo labāk, jo tā viņš piesaista sev uzmanību. Pamats ir psiholoģisks – bērnības trauma vai kaut kas cits. Tas ir individuāli. Tieši tāpat praida laikā homoseksuālisti gūst baudu, it īpaši, ja saņem pretreakciju.
Homoseksuālisms zināmā mērā ir ārstējams. Bet gluži tāpat kā alkoholisma gadījumā, ja cilvēks neuzskatīs par vajadzību ārstēties, tad tur neko nevarēs izdarīt, ar varu nepiespiedīsim. Līdz kaut kādai robežai tā nav pat saslimšana, tas ir cilvēka IQ līmeņa fenomens – viņa interešu aprobežotība, izlaidība, bēgšana no problēmām.
Intervēja Līga Muzikante
Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr. 2(400) [2018. gada 26. janvāris–8. februāris] un Nr.3(401) [2018. gada 9.–22. februāris]