Klaudija Tiltiņa
Žurnālistu savienības biedre
brīva žurnāliste
Mūsu laiks trauksmainais. Apvāršņi smaržo pēc vējiem. Realitātē Svēteļa putns ar melnbaltu simbolu riņķo un likteni šūpo. Latvija pasaules staiguļiem ir kā lipeklis mušām. Pagātnes skumjie recidīvi – kā Dāmokla zobens virs galvas. Briest baisas briesmas vēsturiskās stafetes pārtraukumam. Smags āmurs uz likteņa laktas. Gaist varavīksnes ilūzijas politikā. Rītdiena pēkšņi var izrādīties vakardiena, jo no “kazarmu komunisma” aizlienētas ir universālas metodes. Politiskais tvans Austrumu virzienā gandrīz nav pārskatāms un pārklāj bijušos atraugājumus unisonā ar tautas raizēm. Projektā “Pagātne nākotnei” tagadni mēģina uzpost pagātnes “tradīcijā” – ar “svētās un šķīstās” ideoloģijas neļķēm. Satrauktais jautājums gūst kamertoņu skanējumu.
Latvijā dekomunizācija veikta formāli: (nepilnīgi) novākti pieminekļi un pārdēvētas ielas, bet problēma taču nav atrisināta. Pilnvērtīga lustrācija arī nav bijusi. Svarīgus amatus joprojām ieņem un prasmīgi manevrē kādreizējie padomju nomenklatūras komunisti, viņu radinieki un viņiem pietuvinātās personas. Nozīmīgs skaits tautas kalpu ir kompartijas šķērmie rudimenti. Izrādās – visi ir labi, visi ir svēti un dievišķīgi, tikai pats nelabais nesaprot, kāpēc ātrāk izvirzās tie, kas iet atpakaļ. Reālā padumju padomju cilvēku “paradīze” mūsu dzīvi tvarsta: administratīvais aparāts visādi cenšas diskreditēt latviešu tautas brīvību, atrofē nacionālo apziņu. Komunisti “pārkārtojušies” un “pārkrāsojušies”, apsedzot sejas ar modernām demokrātiskām maskām, un neaiztiktā rangu tabula kā kanonizēto svēto reģistrs atrodas valsts priekšgalā.
Ilgus gadus tiek kultivēta “krievu pasaule”, kuras klēpī ar valodas palīdzību tiek vesti latvieši, tādējādi graujot valstiskumu. Kad cenšas pārveidot tautas mentalitāti, vienmēr sāk ar valodu. Sveša valoda uzspiež svešu raksturu, svešus stereotipus, svešu kultūru un svešu uzvedības kodu. Tieši latviešu uzvedības koda iznīcināšana varai garantē savus amatus un ietekmi. Etniskas tautas valodas ignorēšana un nievāšana izraisījusi sabiedrības morālo pagrimumu, jo tikumība pakļauta interešu noteikumiem: kauns un gods saplūduši dvīņos, pieaugusi cena nekaunībai. Dekomunizācija met līkumu varas likumdošanas atzarojumam, kas tomēr turpina augt no agrākā padomju stumbra. Rusifikācijas process turpinās, un mazvērtības komplekss nav pārvarēts. Politiskas haizivis mērķtiecīgi mēģina iznīdēt nacionālā rakstura pozitīvos kolorītus un traucēt pašidentifikācijas procesam. Kodīgajos dūmos zūd sveces spožums. Lielas partijas sabiedrību moka, plosa, bet nelielas – demoralizē.
Efektīvai varai atbilst 3 principi: patriotisms, profesionālisms un godprātība. Lūk, šādiem jābūt visiem ierēdņiem!
Patlaban centrā izvirzījusies sociālā taisnīguma problēma. Sociālās dzelmes ļaudīm ir neapskaužams liktenis: mēmas sāpes žņaudz sirdi, balta sāpe staigā basām. Sakrājies daudz rūgta rūgtuma. Mēs kā turku svētie esam nabagi. Sociālo reformu dinamika atgādina sirds slimnieka pulsu pirms nāves. Vīlušās tautas ticības bads un nabadzība mazinājusi lepnumu: tukšam maisam grūti noturēties stāvus. Īstenības ideāli un reālās ainas attālinājušās viena no otras, un vispārējās labklājības iluzorie paraugi zūd tālē. Diemžēl izveidojies savāds politiķu, ierēdņu un biznesmeņu bloks, kas ieinteresēts strādāt vienīgi savā, nevis sabiedrības labā – tas ir interešu grupu apvienojums priviliģēto kārtā. Kampšanas reflekss aptumšojis visgaišākos prātus. Rausēju laiks apliecina nācijas garīgo distrofiju.
Korupcija ir pārāk politizēta. Cīņa ar korupcija kļuvusi tikpat bezjēdzīga kā kristietības sludināšana musulmaņiem. Bagātie grābj līdz zilumam, bet pārējie iedzīvotāji paliek zili jau citu iemeslu dēļ. Patoloģisku mantraušu mērķis – lielas varas konvertācija ļoti lielā naudā. Mūsdienu traģēdija – lietu un patērētāju ideoloģijas kults un pērkamība. Patlaban ekonomiskā anēmija un stresa noskaņojuma kardiogramma ārkārtīgi noplicina latviešu nacionālo loģiku, kas savukārt traucē nācijas izaugsmei.
Varas un tautas starpā ir pamatīga plaisa – par to nav vērts strīdēties gluži kā vilkam un āzim, kas ir garšīgāka un veselīgāka: zāle vai gaļa? Varneši un pilsoņi dzīvo dažādās dimensijās. Ieraugs raudzē mīklu, bet mums mīkla un ieraugs ir šķirti. Uz visu trūcīgo, maznodrošināto iedzīvotāju fona funkcionāri izskatās kā citas bioloģiskas sugas būtnes. Auglīgu augsni mīl arī nezāles. “Tautas griba” ir tikai vīģes lapa rafinētai bezkaunībai, atmetot “reņģēdājiem” atliekas no kungu galda. Tagad aptuveni šādā sociālekonomiskā režīmā dzīvo daudzi tūkstoši cilvēku.
Alkatīgajiem ierēdņiem nav zināms “sociālā žēluma” jēdziens. Neizturama ir netaisnība likuma vārdā. Vissmagākā kalibra pesimisti ir paaudze, kas par 30–40 gadu darbu valsts iestādēs un uzņēmumos tiek “aplaimoti” ar trūcīgo, maznodrošināto, respektīvi, nabagu statusa izziņām. Absurds! Toties ierēdņu kastai pastāvīgi tiek piešķirtas pieklājīgas prēmijas, kas pierāda cinismu pret darba darītājiem.
Stāvu ar patiesību kā ar apkaunojošu preci, jo pliko patiesību ikviens ģērbj pēc savas gaumes, formas un konjuktūras modes. Socioloģija, reitingi – tā ir politiska reklāma prātu zombēšanai.
Raksts publicēts laikrakstā “DDD” Nr.3(401) [2018. gada 9.–22. februāris]