Kāpēc “novāca” tieši Cukuru?

Herberts Cukurs kopā ar advokātu, policijas prefektu un žurnālistiem. Riodežaneiro. 20. gs. 50. gadu beigas – 60. gadu sākums.
Foto no Latvijas Kara muzeja

Šā gada 1. februārī “Latvijas Avīze” publicēja Franka Gordona rakstu ar nosaukumu “Kāpēc “novāca” tieši Cukuru?”

Lūk, ieskats:

“Izraēlas valsts pastāvēšanas gados tika veikts pāri par 2700 “likvidēšanas” akciju. Taču šis gadījums esot “izņēmums”.

Telavivas lielākā laikraksta “Yediot Aharonot” (tulkojumā “Jaunākas Ziņas”) ilggadējais žurnālists un analītiķis Ronens Bergmans sarakstījis grāmatu angļu valodā “Rise and kill first. The secret history of Israel’s targeted killings” (“Celies un nogalini pirmais. Izraēlas mērķēto likvidāciju slepenā vēsture”). Te prasās semantiska izziņa: grāmatas nosaukuma pirmais teikums ņemts no Talmuda, kur rakstīts: “Ja kāds nāk tevi nogalināt, celies un nogalini pirmais.” Vārdi “targeted killings” ņemti no Izraēlas militārās terminoloģijas: ivritā – “sikulim memukadim”. Vārds “sikul” nozīme “likvidāciju”, var teikt – cilvēka “novākšanu”.

Sakarā ar šīs, var teikt, sensacionālās grāmatas iznākšanu Ronens Bergmans devis apjomīgu interviju Davidam Horovicam, kas publicēta interneta izdevuma “Times of Israel” 2018. gada 28. janvāra laidienā.

[..]

Citēju no Bergmana intervijas: “Te bija viens izņēmums – Herberts Cukurs – latviešu kara noziedznieks, kas tika nogalināts Paragvajā (te ir kļūda. Cukuru nogalināja Urugvajā. – F. G.), bet tas bija izņēmums zināmu personisku iemeslu dēļ: viņš nogalināja (Izraēlas armijas militārā izlūkdienesta vadītāja) Aharona Jariva ģimenes locekļus, un Meirs Amits (“Mossad” direktors. – F. G.) bija Jariva tuvs draugs. Viņi sēdēja kādā istabā, un kāds nolasīja meklējamo nacistisko kara noziedznieku vārdus, un tika minēts Cukura vārds un atskanēja dobjš troksnis: Jarivs noģība un nokrita uz muguras, dzirdot Cukura vārdu. Cukurs nodedzināja (burned) daudzus viņa ģimenes locekļus, un tad nu bija, ziniet, jāizdara kaut kas drauga labā.””

Liene Apine šo Franka Gordona publikāciju “Latvijas Avīzē” ievietoja “Facebook”, uzdodot jautājumu: Vai latviešiem nemaz vairs nav pašcieņas – pat ne druskas pašcieņas, ka nespēj pārtraukt šo Herberta Cukura un būtībā visas latviešu tautas apvainošanu noziegumos pret cilvēci? Kur ir mūsu valsts ārlietu dienests (laikam pārāk aizņemts ar nākšanu laukā no skapja, ko?)???”

 

Komentāri

 

Andra Kaupe: Es nebrīnītos, ja informācija par Cukura “briesmu darbiem” izrādītos nevis “no gaisa grābta”, bet gan KGB “piespēlēta” Mossadam, jo Cukurs, kurš visu mūžu bijis cīnītājs, neapšaubāmi, perspektīvā varētu kļūt bīstams PSRS okupācijas varai arī kā nelokāms cīnītājs par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Liene Apine: Domāju, ka tieši tā arī bija.

Ēriks Baurs: Līdz šim gan Gordons izcēlies savu tautas brāļu vidū ar objektivitāti pret Latvijas valsti un vēsturi. Arī šoreiz – savā rakstā, tikai atstāsta paša lasīto, bet Lienes pārmetumi ārlietu resoram gan vietā.

Liene Apine: Tieši tas, ka Gordons tikai atstāsta, ko citi raksta, nedodot komentāru, ka tas ir kārtējais apmelojums, parāda, ka Gordons īpaši neiebilst pret šādu apmelošanas kampaņu.

Aivars Gedroics: Arī līdz šim vienīgo pozitīvo Gordona darbībā redzu to, ka viņš neiebilst pret vārda “žīds” lietošanu!!!…

Zigmārs Ungurs: Liene, latviešiem pašcieņa ir, bet nav latviešu politiķiem un birokrātiem. Nav tiem, kas trīc par savu amatu, reputāciju utt.

Liene Apine: Latviešu tautai varbūt arī pašcieņa ir, bet problēma tā, ka to cilvēku, kas pieder tautai, ir ļoti maz. Vairums ir latviešvalodīgais pūlis, kas arī ievēl un ļauj būt pie varas cilvēkiem bez pašcieņas.

Zigmārs Ungurs: Liene, pilnībā piekrītu. Ir cilvēki, kuri to saprot. Bet mēs taču esam mazākumā. Un tomēr būtu jādomā, kā mainīt cilvēku apziņu.

Arvis Vanags: Cukuru nogalināja nelietīgi un zemiski, bez tiesas un bez pierādījumiem. Kauns par tādu Izraēlas zemiskumu.

Voldis Prancāns: Zināms, ka KGB un STASI sadarbojās trešā vainīgā žīdu šaušanā meklējumos pēc kara. No tam tie mīti, tamdēļ arī Cukuru negrib aizstāvēt.

Andris Imants Kokenbergs: Melu izplatīšanas ziņā “draugi uz mūžu” /līdz 1941. g. 22. jūnijam/ Hitlera Vācija un Jāzepa Staļina PSRS bija līdzvērtīgi partneri. Žēl “patiesības meklētājus”, kuri kaut ko stāsta vienīgi savu ambīciju apmierināšanai.

Gina Vieglina: Tā jocīgi iznāk. Kā lai latvieši reaģē uz padomju žīdu varas darbiem Latvijā no 1940., 1941., 1944. līdz 1991. gadam?

Andris Ezergailis: Noslepkavot bez tiesas, protams, ir noziegums. Tomēr Cukura 1940. gada došanās uz Maskavu un darbība Arāja šāvēju komandā, nu nedara godu.

Gina Vieglina: Cukuru nepaspēja likvidēt pirms vācu iebrukuma, tad nu KGB un Izraēlas slepenie viņu kopā nogalināja.

Baiba Šāberte: Mani šai anekdotē visvairāk interesē pirmais teikums. Pati nezinu, kāpēc.

Aivars Gedroics: Mani savukārt interesē, kad Cukura nāves dienā – 23.02. – beidzot būs pikets pie Izraēlas vēstniecības???

Baiba Šāberte: Zem stāvoša akmens straume netek. 🙂

Aivars Gedroics: Tā gan!!!

Jānis Ozols: Ja Cukurs būtu bijis vainīgs, KGB būtu sen to darbu izdarījis.

Aivars Gedroics: ĀM ir kosmopolītu un pidaru perēklis, tur neko citu nevar arī gaidīt, bet, re, kā “patriots” reaģēja!

Voldis Prancāns: Nu jā, Kiršteins ir pētījis un izteicies un DDD ir publicējis.

Aivars Gedroics: …un citiem vairs nekas nav jādara!

 

 


 

 

Herberta Cukura problēma Latvijas–Izraēlas attiecībās

 

Aleksandrs Kiršteins

Saeimas deputāts

 

Šī gada 1. februāra “Latvijas Avīzes” numurā publicēts Franka Gordona raksts “Kāpēc “novāca” tieši Cukuru?”, kurā minēta Izraēlas žurnālista Ronena Bergmana grāmata angļu valodā “Celies un nogalini pirmais. Izraēlas mērķēto likvidāciju slepenā vēsture.” Tajā aprakstītas 2700 likvidēšanas operācijas, kuras īstenoja Izraēlas slepenie dienesti galvenokārt pret arābu terora akciju organizētājiem. Taču pieminēts arī Herberts Cukurs, kurš it kā esot sadedzinājis (burned) Izraēlas armijas militārā izlūkdienesta vadītāja Aharona Jariva ģimenes locekļus.

Visā garajā Cukura sāgā tas, protams, ir kas jauns. Sīkāk gan nav paskaidrots, kur šis noziegums pastrādāts, jo vecā liecība par sinagogas dedzināšanu jau sen atmesta kā viltota (Cukurs neatradās Rīgā 1941. gada 4. jūlijā).

Vēsturnieks Andrievs Ezergailis ir izpētījis Hamburgas Frīdriha Jānkes prāvas dokumentus, kas attiecas uz Rumbulas akcijas noslēpumu iztirzi, kā arī vairāk nekā trīssimt notiesāto Arāja bataljona dalībnieku lietas, kuras izmeklēja krievu čekisti. Katram tiesājamam čekisti uzdeva divus jautājumus: kas vadīja šaušanu un kas bija šāvējam blakus? Nevienā liecībā – ne krievu, ne vācu dokumentos – nav ziņu par jebkādu Cukura darbību akcijās pret ebrejiem.

“Neviena no Mossad piedāvātajām liecībām nav bez smaga VDK pēdas zīmoga, kas norāda, ka to izcelsme nav Izraēla vai Vācija, bet nāk no Sovjetu informācijas telpas,” raksta A. Ezergailis grāmatā “Starp velna zobiem”. Līdz šim neviens no Mossad piedāvātajiem dokumentiem nav izturējis objektīvu analīzi. Dokumenti un to trūkums pierāda, ka Cukurs nav piedalījies nevienā no trim lielajiem ebreju iznīcināšanas viļņiem Latvijā. Patiesības meklētājiem būtu jāzina, ka arī Rumbulā Cukurs nevarēja spēlēt nekādu lomu, jo līdz ar SS un policijas augstākā vadītāja Ostlandē ģenerāļa Jekelna ierašanos Rīgā tika nodemonstrēta neuzticība tur esošajai SD vadībai. Galvenie organizatori bija Jekelna vīri, kas bija atvesti no Ukrainas, bet operatīvās grupas A (Einsatzgruppe A) vadītājs SS brigādenfīrers Štālekers un Latvijas SD komandieris SS oberšturmbanfīrers Lange bija skatītāju lomās. Fridriha Jānkes prāvas dokumenti, kas dod sīku akcijas aprakstu un analīzi, rāda, ka akcija bija augstā mērā ģermanizēta, latviešu vārdi tajā neparādās.

Atšķirībā no Mossad neveiksmes mūs apgādā ar patiesiem dokumentiem, kā raksta Andrievs Ezergailis, mums ir reāli pierādījumi, ka Cukurs no iznīcības paglābis vismaz četrus ebrejus un bija piedāvājis pakalpojumus vēl citiem.

2006. gadā, drīz pēc Liepājā sarīkotās izstādes par lidotāju Herbertu Cukuru, Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra ierosināja kriminālprocesu par ebreju iznīcināšanu Latvijā. Vairāk nekā 12 pēdējos gados prokuratūras izmeklētāji nav atraduši nevienu jaunu pierādījumu par vismazāko Cukura vainu viņam izvirzītajās apsūdzībās.

Varam tikai minēt, pēc kā ierosmes kriminālprocess tika ierosināts. Ģenerālprokuratūrā to vairs neviens neatceras, tomēr nav nekādu šaubu, ka Ārlietu ministrijai agrāk vai vēlāk būs jāpierāda, ka Latvijas pilsoņus nevienas valsts specdienesti nedrīkst nogalināt bez tiesas sprieduma, un, protams, jāpanāk kompensācijas izmaksa Herberta Cukura piederīgajiem.

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.3(401) [2018. gada 9.–22. februāris]


« Atpakaļ