Juris un Baiba Rudevski: Ir nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās!

Saruna ar Francijā strādājošo latviešu juristu Juri Rudevski un Dr.iur. Baibu Rudevsku

 

Ar juristu pāri – Baibu un Juri Rudevskiem – mēs satikāmies kādā Vecrīgas kafejnīcā. Mūsu saruna ieilga līdz vēlam vakaram, gandrīz līdz brīdim, kad kafejnīcas darbinieki laipni paziņo, ka vēlas doties mājās… Gluži kā mizojot sīpolu, saruna gāja dziļumā, atsedzot juridisko konstrukciju vīrusus, kas inficē mūsu valsti un sagrauj mūsu tautu.

 

 

Jurista pienākums – cīnīties par taisnīgumu

 

DDD: Vai jums rodas kādas raizes, domājot par to, kas notiek Latvijā?

Baiba Rudevska: Kā juristi mani nomāc tas, ka mūsu juristu jaunās paaudzes zaudē vērtību izjūtu un vairs nesaprot to, kas Latvijai kā nacionālai valstij un latviešiem kā tautai būtu svarīgi. Būt juristam nenozīmē tikai zināt, kādi dokumenti ir jāaiznes uz Uzņēmumu reģistru u.tml. Jurists – tā ir ļoti svarīga profesija, kuras primārais uzdevums ir sargāt taisnīgumu un cīnīties par to, lai cilvēki dzīvotu taisnīgā, demokrātiskā, brīvā sabiedrībā un valstī.

Juristam arī jāapzinās, ka Latvija ir mūsu valsts un ka mums tā obligāti jāsargā, jo citādi mēs kā tauta un kā nācija varam pazust. Tas ir ļoti svarīgi. Bet, ja juristiem, it īpaši jaunajiem, tiek izsists vērtību pamats zem kājām, tad rodas cilvēki, kas nevis sargā, bet, apzināti vai neapzināti, grauj mūsu valsti, nāciju, tautu.

DDD: Kopš neatkarības atjaunošanas ir pagājis vairāk nekā ceturtdaļgadsimts, bet mūsu valstij, nācijai un tautai iet grūti – mēs vēl joprojām dzīvojam ar okupācijas mantojumu.

Juris Rudevskis: Vispirms būsim priecīgi par pašu neatkarības faktu. To, ka esam brīvi, nekādā ziņā nedrīkst novērtēt par zemu. Un tas nenozīmē tikai to, ka atkal varam brīvi svinēt 11. un 18. novembri. Ir absolūti aplami un nepieņemami apgalvojumi, ka padomju okupācijas laikā esot bijis labāk. Protams, fakts, ka pārāk daudzi latvieši šodien ekonomisku grūtību dēļ izvēlas atstāt Latviju, ir ārkārtīgi skumjš. Tomēr tas ir mazāk slikti nekā piespiedu kārtā sēdēt aiz dzelzs priekškara bez jebkādas personiskas izvēles iespējas – tātad būtībā atrasties tādā kā cietumā.

DDD: Protams, jo neatkarības atjaunošana ir pamats, lai celtu neatkarīgu valsti. Bet – vai tā tiek celta?

J.R.: Jā, tas ir pamats. Bet ir kāda problēma, par kuru esmu runājis jau sen. Paskatīsimies uz Balkāniem. Dienvidslāvijas sabrukumu pavadīja karš, precīzāk sakot, vesela karu sērija. Latvijā šī pāreja notika samērā mierīgi, izņemot, protams, 1991. gada janvāra notikumus, kur bojā gāja vairāki cilvēki.

Ikviens saprātīgs cilvēks priecāsies par to, ka pie mums viss notika gandrīz bez asinsizliešanas. Bet no otras puses ‒ slikti ir tas, ka latvieši būtībā nesajuta nekādu satricinājumu. Varu minēt piemēru ar konservatīvu vai ķirurģisku ārstēšanu. Atsevišķos gadījumos, kad slimnieka stāvoklis ir ļoti nopietns, ir nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās, jo konservatīvā nedod vajadzīgo rezultātu.

DDD: Jūs gribat teikt, ka mums, atjaunojot neatkarību, iztrūka ķirurģiskās ārstēšanas?

J.R.: Jā, iztrūka šoka moments. Kā zinām no Atmodas procesa vēstures, pārāk daudzi bijušās komunistiskās nomenklatūras pārstāvji apmeta kažokus otrādi un kļuva par neatkarīgās Latvijas augstāko ešelonu darboņiem. Tauta nepārliecinājās, ka šie darboņi tik tiešām ir mainījuši savas vērtības. Jā, cilvēks var mainīties, tā teikt, no Saula par Pāvilu pārtapt, – dažkārt tā notiek. Bet vai tas patiešām reāli notika?…

DDD: Kurā nozarē, jūsuprāt, tas visskaidrāk izpaužas?

J.R. Piemēram, tiesas un citas tiesībsargājošās iestādes, kā arī dažas citas valsts institūcijas palika ar to pašu personālu un ar to pašu domāšanas un darbības veidu. Manuprāt, daudz kas tika darīts aplami un nepietiekami radikāli.

DDD: Jūs pieminējāt tiesas?

J.R.: Tas, ka tur palika vecais kontingents, tie paši padomju sociālistiskajās skolās skolotie cilvēki, tiesu sistēmu ir iedragājis uz vairākiem gadu desmitiem. Es tolaik vēl biju pārāk jauns, bet, raugoties no pašreizējās izpratnes, uzskatu, ka vajadzēja visu darīt ļoti radikāli – gan ar tiesu, gan ar prokuratūru, rīkoties līdzīgi tam, kā darīja pēc Otrā pasaules kara Rietumu sabiedrotie Vācijas Rietumu daļā. Vai arī, lietojot nesenāku piemēru, līdzīgi tam, ko Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili izdarīja ar tolaik korumpēto un neefektīvo gruzīnu policiju.

Proti, visas tiesas vajadzēja izformēt un to vietā uz vairākiem gadiem izveidot pagaidu tiesas, kurās salikt, pirmkārt, latviešu juristus – bijušos pretpadomju disidentus; otrkārt, trimdas latviešu juristus; treškārt, ārzemju juristus no Rietumu demokrātiskajām valstīm. Un vienlaikus pilnīgi no nulles veidot jaunu tiesu sistēmu. Vecos padomju laiku tiesnešus tad varētu pa vienam laist atpakaļ, pārliecinoties, vai katrs no viņiem ir patiešām lojāls un uzticīgs neatkarīgajai demokrātiskajai Latvijai.

 

To sauc par Stokholmas sindromu

 

DDD: Tātad arī tiesu sistēmā – tiesiskuma balstā – nav notikusi deokupācija?

Juris Rudevskis: Jā, mēs daudzas lietas esam pārņēmuši no Padomju Savienības. Ja apmeklēsit dažādas juristu konferences Latvijā, daudzās no tām dzirdēsit tādu kā mantru, kas formāli juridiski ir pareiza, – ka starp 18. novembra (pirmskara) Latviju un pašreizējo Latviju pastāv valstiska kontinuitāte un nepārtrauktība, tas ir, tā ir viena un tā pati valsts. Tomēr institucionāli, strukturāli un psiholoģiski pašreizējā Latvijas Republika, manuprāt, drīzāk ir LPSR turpinājums. Mēs varam ļoti daudz runāt, ka šī brīža Latvija ir tās valsts turpinājums, kuru dibinājuši Jānis Čakste, Kārlis Ulmanis, Zigfrīds Anna Meirovics, bet, ja valsts darbinieku rīcībā regulāri redzam tos pašus padomju vai postpadomju šablonus, tad par kādu 18. novembra Latviju varam runāt?

Pēc komunistiskā režīma sabrukuma bija valstis, piemēram, Čehija, kur viss notika daudz radikālāk, tika veikta lustrācija. Un man ir tāds iespaids, ka abās Baltijas kaimiņvalstīs – lai gan ne pilnīgi, bet tomēr – attieksme pret bijušajiem okupācijas laika darbiniekiem bija stingrāka.

DDD: Labi, bet kur jūs vēl saskatāt problēmas, kas radušās okupācijas seku nenovēršanas dēļ?

J.R.: Es saskatu šo kaitīgo Stokholmas sindromu, kas ir izveidojies pārāk daudziem latviešiem pret saviem pāridarītājiem.

DDD: Kā tas izpaužas?

J.R.: Tas izpaužas patoloģiskā sovjetofīlijā. Tas taču ir drausmīgi, ko padomju okupācijas režīms nodarīja latviešu tautai – tas ir prātam neaptverams ļaunums: okupācija, aneksija…

DDD: …kolonizācija.

J.R.: Jā, kolonizācija! Un vērtīgāko cilvēku iznīcināšana, darījumu elites, garīgās elites, intelektuālās elites likvidēšana – vai nu Sibīrijā, vai ar lodi pakausī. To sauc par “etnocīdu” – tautai tika nocirsta galva. Un pēc tam smadzeņu skalošana jaunajai paaudzei padomju skolās; elementāro pamatbrīvību ierobežošana; likumīgo īpašumu, ko cilvēks ar savām rokām nopelnījis, atņemšana – tie, manuprāt, ir lieli noziegumi. Principā latviešiem vajadzētu būt tādai pašai alerģijai pret komunismu un sovjetismu, kāda ir ebrejiem pret nacismu un tā izpausmēm. Es nevaru saprast, kā latvietim var būt kaut kāda nostalģija pēc šī drausmīgā režīma.

DDD: Mūsu zemē vēl joprojām atrodas kontingents, kurš ieradies okupācijas laikā, kad latviešiem nebija iespēju lemt – laist vai nelaist viņus iekšā.

J.R.: Jā, arī tas tika izdarīts bez Latvijas valsts likumīgo pārstāvju piekrišanas. Bet jāatceras, ka šeit ir arī vecie krievi, kas Latvijā dzīvojuši no paaudzes paaudzē – gan ar Kuzņecova fabriku saistītie, gan no Latgales, gan vecticībnieki, gan pareizticīgie.

DDD: Jūs runājat par 18. novembra Republikas pilsoņiem un viņu pēcnācējiem, kas nav okupanti?          

J.R.: Jā, tie ir 18. novembra Republikas pilsoņi. Mana māte ir etniska krieviete, 18. novembra Republikas pilsone. Bērnībā mani pieskatīja vecvecmāmiņa, un pie viņas nāca miera laiku vecie cilvēki, kas runāja gan latviski, gan krieviski ‒ un mani, paradoksālā kārtā, par Latvijas patriotu uzaudzināja mani mātes radinieki krievu valodā! Viņi vienmēr teica: mēs esam vietējie krievi, kas šeit izsenis dzīvojuši un arī cietuši kopā ar latviešiem, bet tie – tie ir sovjeti.

DDD: Šī ir būtiska, arī juridiska atšķirība. Jo dekolonizācija attiecas uz tiem, kas Latvijā ieradās okupācijas laikā. Kāpēc, jūsuprāt, nav notikusi dekolonizācija, deboļševizācija? Nav notiksi lustrācija. Nenovērstās okupācijas sekas, manuprāt, ārda visus pārējos valstī notiekošos procesus.

J.R.: Tāpēc, ka latviešiem, kā jau teicu, ir Stokholmas sindroms.

 

Van der Stūls un etatisms

 

Juris Rudevskis: Runājot par dekolonizāciju, protams, būtu jāsāk ar to, lai paši latvieši rīkotos konsekventi ‒ radītu šeit latvisku atmosfēru, runātu latviski, nepieļautu, ka viņu klātbūtnē tiek gānīta Latvija. Tad tie cilvēki, kuriem ir radikāli nepieņemams fakts, ka šeit ir Latvija, ka šeit dzīvo un saimnieko latvieši un skan latviešu valoda, justu tādu diskomfortu, ka sāktu domāt par aizbraukšanu. Tas viss tad notiktu mierīgi un harmoniski.

Tātad latviešiem pašiem ir vajadzīga pašcieņa! Igauņiem bija lielāka pašcieņa pat padomju laikā. Šobrīd situācija ir diezgan liekulīga. Tiek prasīts, lai Valsts valodas centrs sodītu par valsts valodas nelietošanu, taču ļoti daudzi latvieši paši šo savu valodu, kas ir viens no mūsu dārgumiem, saziņā ar “krievvalodīgajiem” neciena un nelieto.

Un vēl viens moments, kāpēc mēs neesam tur, kur mums vajadzēja būt. Šis pārāk lēzenais, mīkstais, iejūtīgais pārejas periods bez jebkādas šoka terapijas ir radījis pēcpadomju latviešos tādu īpatnību, kas mūs atšķir gan no “mierlaiku” latviešiem, gan cara laika latviešiem, gan arī no trimdas pārstāvjiem – tā ir sabiedriskā pasivitāte. Ir tāds jēdziens kā etatisms, kas nāk no franču vārda “État” – valsts. Tas nozīmē pārlieku paļaušanos uz valsti: tai viss jādara cilvēku vietā, bet cilvēki var sēdēt, rokas klēpī salikuši. Sabiedriskā pasivitāte un etatisms šajā gadījumā ir dvīņubrāļi, kas iet rokrokā.

DDD: Vai varat minēt kādu etatisma piemēru?

J.R.: Viens no etatisma simptomiem ir šāds: es pats, lūk, latviski nerunāšu, bet gribu, lai ar koku piespiež to krievu runāt ar mani latviski. Lai to dara valsts ierēdnis – man tā ir ērtāk.

Lai gan es pats savas izcelsmes dēļ brīvi runāju krieviski, Latvijā es runāju tikai latviešu valodā. Tāpat franču sabiedrībā integrējušies arābi runā franciski. Man vispār liekas dīvaini, ka šis ir jautājums, kas tiek apšaubīts.

DDD: Bieži nākas dzirdēt vaimanāšanu, ka dekolonizācija esot kaut kas nepieļaujams, necilvēcīgs. Vai dekolonizācija ir pretēja starptautiskajām tiesībām?

J.R.:: Dekolonizācija kā tāda nav pretēja starptautiskajām tiesībām. Šis jēdziens ir ietverts vairākos Apvienoto Nāciju Organizācijas dokumentos.

DDD: Tātad mums ir tiesības pēc okupācijas atjaunot to pilsoņu sastāvu, kāds tas bija pirms okupācijas?

J.R.: Bija ļoti liels spiediens no ārienes, un tāpēc tā nenotika.

DDD: Kas bija tie, kuri spieda? Un kāpēc pakļāvāmies? Kam bija izdevīgi, ka Eiropas valstī, kas atjaunojusi neatkarību, paliek tik milzīga Krievijas piektā kolonna – būtībā ārējā ienaidnieka kolonna?

J.R.: Tās bija citas Rietumeiropas valstis, kurām bieži vien Austrumviduseiropas valstu problemātika bija sveša. Šo valstu valdībām šķita, ka dekolonizācija ir tāds nevajadzīgs traucējums – sak’, kāpēc jūs nevarētu atrisināt šo problēmu “vienkāršāk”. Manuprāt, lielā mērā tas bija empātijas trūkums, likās, ka mums te viss ir ļoti vienkārši…

Baiba Rudevska: Atcerēsimies EDSO komisāru nepilsoņu jautājumos Maksu Van der Stūlu. Lai vai kā viņu daudzināja par lielo ekspertu, tomēr jāsaprot, ka viņš bija izglītojies Rietumu valstīs un nesaprata, kas notiek ar tām valstīm, kas tikko atbrīvojušās no padomju okupācijas. Šis viņiem bija kā izaicinājums – dekolonizācija, īpašumtiesību atgūšana. Un tā nu Van der Stūls brauca uz Latviju un prātoja, kas tie tādi “nepilsoņi” vispār ir?

DDD: Un kas viņi tādi ir?

B.R.: Pavisam nesen mēs paši Latvijā to noskaidrojām. Visu laiku valdīja uzskats, ka nepilsoņi ir kaut kāda “apspiesta, diskriminēta pilsoņu kategorija”. Bet patiesībā “nepilsoņi” nemaz nav starptautisko tiesību kategorija! Tā ir mūsu nacionālajās publiskajās tiesībās ieviesta juridiska kategorija – tā mēs Latvijā apzīmējam bezvalstniekus ar priviliģētu statusu.

DDD: Tātad esam iedevuši viņiem maldinošu segvārdu?

B.R.: Kad sabruka Padomju Savienība un tika atjaunota Latvijas Republika, Latvijas teritorijā bija milzīgs skaits bijušo PSRS pilsoņu, kas tobrīd, no starptautisko tiesību viedokļa, bija kļuvuši par bezvalstniekiem. Viņu bija vairāk nekā latviešu. Tas bija milzīgs skaits – lielāks nekā Lietuvā un Igaunijā.

DDD: Viņiem bija jādodas prom – viņi taču sēdēja jau uz čemodāniem.

B.R.: Jā, viņiem būtu bijis jādodas projām, ja viņi būtu citas valsts pilsoņi, t.i., ja Krievija, kas ir PSRS tiesību pārmantotāja, būtu piešķīrusi viņiem Krievijas pilsonību. Patiesībā tas akmens jāmet Krievijas lauciņā. Krievija neiedeva pilsonību savējiem, kuriem tā pienācās. Tā vietā sāka braukt visādi ārvalstu eksperti, kas nesaprata to situāciju. Rietumos, no starptautisko tiesību viedokļa, jēdziens “nepilsonis” bija nesaprotams.

DDD: Vai viņi nesaprata vai negribēja saprast?

B.R.: Es nezinu, kā tas viss bija, bet katrā ziņā, skatoties no Latvijas juristu viedokļa, mēs ļoti piekāpjamies visādiem “van der stūliem”, nespējot saprast savu īpašo situāciju. Mēs paši radījām terminu “Latvijas nepilsonis” un tajā pašā laikā paši nemācējām izskaidrot, kas tas tāds ir. Tiesībsargs vēl joprojām savā 2017. gada 16. oktobra vēstulē paziņo, ka “nepilsoņi nav bezvalstnieki”, tādējādi sajaucot starptautisko tiesību un Latvijas nacionālo publisko tiesību jēdzienus vienā sakausējumā… Nu tad iznāk, ka mēs, juristi, joprojām vēl nezinām, kas ir nepilsoņi?

No starptautisko tiesību viedokļa raugoties, Latvijas nepilsoņi ir bezvalstnieki ar priviliģētu statusu; bet no Latvijas nacionālo publisko tiesību viedokļa – nepilsoņi. Nepilsoņu statuss viņiem piešķir faktiski privileģētas tiesības (salīdzinājumā ar citiem Latvijā esošiem bezvalstniekiem).

Principā bezvalstniekiem starptautiskajās tiesībās ir mazāk tiesību, nekā šie mūsu nepilsoņi toreiz saņēma. Mums visu laiku visādi eksperti no ārvalstīm, un arī mūsu pašu vietējie juristi, lika un joprojām liek saprast, ka tie ir kaut kādi nabadziņi, kurus diskriminējam, ka tie ir pilsoņi, kuriem kaut kas atņemts… citiem vārdiem sakot, “nepilsonis” esot tāds “pilsoņa paveids”. Tādējādi pilnīgi sagriežot visu kājām gaisā un apmaldoties trijās priedēs.

 

Nespēja izturēt spriedzi, uzturēt konfliktu

 

DDD: Saprotu, ka mēs dzīvojam melos, kas mūs pašus iznīcina. Jūsuprāt, kāpēc latvieši, Latvijas ārlietu dienests neuzsāka un vēl joprojām neuzsāk diplomātiskas sarunas ar Krieviju un Rietumvalstīm par šo cilvēku repatriēšanu?

Juris Rudevskis: Tāpēc, ka šeit vērojama īpašība, kuru, salīdzinot latviešu un igauņu zemniekus, atzīmēja jau Garlībs Merķelis. Latviešiem ir tendence, kas mūsdienās ir kļuvusi vēl spēcīgāka, – nespēja izturēt un uzturēt konfliktu, spriedzi. Piemēram, Japāna gadu desmitiem dzīvo ar to, ka Kuriļu salas uzskata par savām. Japāņi neatsakās no tām, lai tikai nebūtu strīdu, lai tikai viss būtu mierīgi…

Baiba Rudevska: Bet Latvija atdeva Abreni.

Juris Rudevskis: Jā. Lai tikai nebūtu karš, lai tikai nebūtu strīdu, lai viss būtu mierīgi…

B.R.: Bet pretim nekas netika saņemts.

DDD: Pat Putina solītās sprāgušā ēzeļa ausis izpalika…

J.R.: Šodien, kad ļoti labi zinām, ka Ukrainas notikumu dēļ ir iedibinājies krietns antagonisms starp Krieviju un Rietumvalstīm, ‒ ja Abrenes jautājums būtu novilcināts līdz šai dienai vai izturēts spiediens, kas saistīts ar nepilsoņiem, tad šobrīd viss būtu krietni vienkāršāk atrisināms.

DDD: Būsim godīgi – lielākajās pilsētās latvieši jau ir minoritāte. Un, manuprāt, ja nerisināsim šo jautājumu šodien, rītdien jau būs par vēlu.

J.R.: Piekrītu.

B.R.: Šobrīd mēs vienkārši peldam pa Eiropas straumi. Tomēr ir kaut kādas fundamentālas lietas, par kurām nevaram iziet uz kompromisiem, par kurām ir vienkārši jāstāv un jākrīt, lai tur vai kas. Ja mēs neizturēsim to spiedienu, tad vienkārši pazaudēsim savu tautu, kura jau tagad brauc projām uz Īriju, uz Angliju u.c. Ja latvieši šeit būs mazākumā, tad tā vairs nebūs mūsu valsts. Mēs vispār varam pazaudēt šo mūsu 18. novembra valsti paši ar šādu savu attieksmi. Un šis ir tas, kas biedē.

J.R.: Man parasti nākas dzirdēt tādu apgalvojumu, ka sabiedrībai esot obligāti jābūt daudzveidīgai, kur valdītu dažādība. Bet pastāstiet man, kā dažādības trūkums ir šausmīgi traucējis vai kavējis attīstību Japānai? Un, savukārt, kādā veidā etniskā, reliģiskā un tamlīdzīga dažādība ir veicinājusi mieru un uzplaukumu Balkānu reģionā? Parasti pēc šiem maniem jautājumiem vai nu apklust, vai arī sāk lamāties.

DDD: Tātad tas ir mīts par nepieciešamo dažādību Latvijā, kuru cenšas mums iepotēt? Kārtējie inducētie meli?

J.R.: Dažādība ir laba tad, ja sabiedrībai ir kopīgas pamatvērtības. Amerikāņu nācija, kā mēs zinām, ir šāds “kausējamais katls”. Tā ir nācija, kas veidojusies no dažādiem iebraucējiem, bet viņiem ir bijušas kopīgas pamatvērtības, kopīgs skatījums uz darba tikumu. Civilizācija jau bija viena un tā pati.

DDD: Arī mērķis bija viens – uzcelt Amerikas valsti.

J.R.: Tieši tā, vienu valsti! Tātad svarīgi atcerēties, ka dažādība ir laba tikai tad, ja dažādiem cilvēkiem ir vienādas vērtības un viņi spēj vienoties kopējam mērķim – kā vīrietis un sieviete, kad viņi dodas laulībā.

 

Latvijā gluži vienkārši kaut ko “bīda”…

 

DDD: Jūs sniedzāt diezgan satraucošu vērtējumu, ka institucionāli, strukturāli un psiholoģiski pašreizējā Latvijas Republika ir LPSR turpinājums, nevis 1918. gada 18. novembrī dibinātā valsts. Sanāk, ka kopš 90. gadu sākuma pie varas esošajai elitei ir interesējis tikai personiskais izdevīgums, nevis atbrīvošanās no okupācijas sekām, kas saārda valsti un pazudina tautu?

Baiba Rudevska: Šis ir tas, ko allaž uzsveram, proti, ka mums nav valstsvīru, nav valstssievu – mums ir tikai politiķi. Lielākajai daļai no viņiem nav spēju domāt kopīgā labuma un valsts līmenī. Pat saprātīgu juristu bieži trūkst – aizvien mazāk paliek to, kas spētu domāt kopējā labuma virzienā. Iznīcinošs ir šausmīgais individuālisms, kas pārņēmis ne tikai Latviju, bet visu Rietumu pasauli. Cilvēks vairs nespēj apjēgt, kas ir svarīgs viņa nācijai, tautai, valstij. Bet tieši valstsvīriem būtu jādomā šādās kategorijās, taču pie varas esošie politiķi Latvijā gluži vienkārši kaut ko “bīda”… Es neesmu redzējusi nevienu nopietnu skatījumu jeb plānu, uz ko Latvijai jātiecas vismaz tuvākajos piecdesmit gados.

Juris Rudevskis: Patiesībā šī nespēja raudzīties kopējā labuma kategorijās parāda psiholoģiskā brieduma trūkumu, infantilismu. Mums ir ļoti maz politiķu – valstsvīru un valstssievu –, kas būtu psiholoģiski pilnībā pieauguši.

DDD: Pārvaldīt un rūpēties par neatkarīgu Latvijas valsti?

B.R.: Jā, jo vairumam trūkst izpratnes, kas ir kopējais labums – ka tieši uz to ir jāvirzās. Tā vietā domā par mazāk nekā viena procenta sabiedrības iegribu apmierināšanu, pārējiem 99 procentiem nodarot ļaunumu. Izstrādājot likumus, vienmēr ir jādomā par kopējo labumu mūsu tautai un valstij. Pretēji nedrīkst rīkoties ne valstsvīrs, ne valstssieva, ne jurists.

DDD: Bet, jūsuprāt, faktiski notiek tieši šis pretējais?

B.R.: Nevaru iedomāties, ka Francijā varētu būt valsts apmaksāta izglītība vēl kādā citā valodā, nevis franču valodā. Lai vai kā, bet izglītība nav pat arābu valodā. Tas, ka mēs vēl līdz šai dienai atļaujamies Latvijā finansēt okupētājvalsts pēcteču skolas viņu valodā – tas ir kaut kas neiedomājams.

J.R.: Turklāt bieži vien mēs Latvijā redzam situāciju, kuru nav iespējams nosaukt citādi, kā par kretīnismu. Piemēram, paskatieties uz pēdējām Amerikas Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanām. Daži latviešu politiķi būtībā iesaistījās vienas kandidātes priekšvēlēšanu programmā, gānīdami otru kandidātu. Kādēļ viņi to darīja? Grūti pateikt, bet laikam vienkārši gribēja parādīt sev un citiem, cik viņi ir “moderni” un “progresīvi”, dziedādami kopējā korī ar lielajiem Rietumu preses izdevumiem. Pēc tam, kad uzvarēja šis otrais kandidāts, par kuru domāja, ka viņam nebūs nekādu izredžu, daži politiķi sāka steigšus dzēst ārā savas lamas no sociālajiem tīkliem, toties citi vēl kādu laiku pēc inerces turpināja rakstīt ķengājošus komentārus.

 

Deep state, kurai milzu vara

 

DDD: Interesanti, kāda ir jūsu attieksme pret Donalda Trampa ievēlēšanu?

Juris Rudevskis: Realitāte ir tāda, ka drošības jomā ASV ir Latvijas stratēģiskais partneris numur viens, lai kuras partijas pārstāvis konkrētajā laikposmā sēdētu Baltajā namā. Normāls, nopietns valstsvīrs, kuram patiesi rūp savas tautas labums, šo atziņu pieņem par izejas punktu un attiecīgi rīkojas. Pirms vēlēšanām riskēt sabojāt attiecības, turklāt bez jebkādas vajadzības un racionāla iemesla, nudien nav prāta darbs. 2016. gada amerikāņu prezidenta vēlēšanas bija kā tests jeb lakmusa papīrs, kas parādīja, ka pārāk daudzi mūsu politiķi valstij svarīgos momentos diemžēl rīkojas neracionāli, infantili un bez domām par tautas kopējo labumu.

DDD: Bet varbūt šīs ASV prezidenta vēlēšanas iesāka tādu kā laikmeta nomaiņu? Vai, jūsuprāt, ir cerības, ka ultraliberālisms jeb galēji kreisais liberālisms aiziet no politiskās skatuves?

J.R.: Ja mēs raugāmies tieši Amerikas ietvaros, tas lielā mērā parāda, ka nedaudz sašūpojusies ir iepriekš valdošās elites un ar to saistīto lielo uzņēmumu ietekme. Pastāv veidojums, kuru angliski sauc par deep state jeb “dziļo valsti”. Šis jēdziens parādījās astoņdesmitajos gados Turcijā, bet to pārņēma amerikāņu politologi.

“Dziļā valsts” ir ierēdņi, kas, ielaiduši saknes savos mīkstajos kabinetu krēslos, armijas un pretizlūkošanas dienestu virsnieki, arī lielie uzņēmumi, kas cieši saistīti ar valsti, pilda valsts pasūtījumus un lobē savas intereses. “Dziļās valsts” pārstāvjiem ir savs pašlabums un savas ideoloģiskās nostājas, kuras tie shēmodami virza paralēli demokrātiski ievēlēto politiķu darbībai, vai arī tieši ietekmējot šos politiķus. Problēma ir tā, ka viņi agri vai vēlu zaudē realitātes izjūtu. Tā notika arī ASV. Ja viens no kandidātiem pastāvīgi ņirgājas par nozīmīgu tautas daļu, nicina to un sauc par “nožēlojamu”, tad šie “nožēlojamie” galu galā iet un nobalso par otru kandidātu, kurš – ar visiem trūkumiem, kas viņam ir – runā atklātu un saprotamu valodu.

Man šķiet, ka arī mūsdienu apātijas pārņemtajās sabiedrībās ir kaut kāda robeža, kaut kāds kritiskais punkts, aiz kura cilvēki sāk jau protestēt. Un es ceru, ka Latvijā arī tā reiz būs, lai gan diemžēl pie mums šis punkts atrodas vēl pārāk augstu.

DDD: Vai nav nekādu priekšvēstnešu pozitīvām pārmaiņām?

J.R.: Man ļoti grūti atbildēt, bet šajā jautājumā diemžēl esmu diezgan pesimistisks. 2009. gada 13. janvāra notikumi apstiprināja manas bažas. Kas notika toreiz 13. janvārī? Tas būtu drīzāk jāvērtē nevis politologiem, bet psihoterapeitiem. Sanāca pie Saeimas, paplosījās, padauzīja logus, nolaida tvaiku – un aizgāja mājās. Un viss turpinājās pa vecam. Man šķiet, ka problēma ir tā, ka mums, latviešiem, ir pārāk augsts šis “vārīšanās punkts” – mēs esam gatavi ciest. Paceļ nodokļus – un ko mēs? Sapakojam pauniņas un braucam uz Īriju. Esam paklausīgi.

DDD: Vēl trakāk – valdība atdod Krievijai Abreni, Satversmes tiesa pieņem noziedzīgi politisku lēmumu, bet tauta klusē. Galvaspilsētā šiverē naturalizēts okupants, bet tauta…

Baiba Rudevska: Īstenībā latviešiem trūkst izpratnes par to, ka tauta ir noteicēja savā valstī.

DDD: Tātad šī ir mūsu – tautas – atbildība?

B.R.: Jā, jo politiķi ir mūsu priekšstāvji, mūsu kalpi, kuriem jāstrādā mūsu labā, nevis otrādi – it kā mēs būtu viņu kalpi, lai pildītu valsts kasi, valsts budžetu un lai viņi varētu to tālāk tērēt. Tikai tad, kad tautai būs šī sapratne, ka mēs esam politiķu darba devēji, kaut kas mainīsies. Nav jau obligāti visiem jāstājas partijās, kā tas nesen izskanēja – mēs pārāk maz stājoties politiskajās partijās. Domāju, ka mums šo partiju jau ir pārāk daudz. Bet vajag dibināt biedrības, nevalstiskās organizācijas, kas nodarbojas ar tautas interesēm kopumā, kas kontrolē to pašu politiķu darbību. Viena biedrība, piemēram, nodarbojas ar ģimenes politikas jautājumiem, cita – ar nodokļu jautājumiem u.tml. Tas būtu jādara.

DDD: Soross jau ir sadibinājis biedrības, kas kontrolē…

B.R.: Tieši tā, un mums trūkst īstas, tautas dibinātas biedrības. Soross ir sadibinājis organizācijas, kas nestrādā Latvijas valsts un tautas labā.

J.R.: Šajā sakarā būtu ļoti labi, ja jūsu avīzes lasītāji izprastu šo jēdzienu deep state jeb “dziļā valsts”, kurai ir milzu vara.

 

Mākslīgi radīta “sociālā aktivitāte”

 

Juris Rudevskis: Arī Latvijā, protams, ir “dziļā valsts” – ierēdņi, ar valsti saistīti lielie uzņēmumi, kas barojas un lobē savas intereses. Šī “dziļā valsts” pārmaiņas negrib, tā bremzē visas pozitīvās tautas iniciatīvas, jo darbojas pašu interesēs. Otrais jēdziens ir astroturfing – tā ir sociāla aktivitāte, kuru organizē un apmaksā no augšas, bet vienlaicīgi radot sabiedrībā maldīgu iespaidu, ka tā ir cilvēku spontāna aktivitāte. Piemēram, uzņēmums organizē kādas preces reklamēšanu un rada iespaidu, ka šo preci vienkārši brīvi un no visas sirds slavina parasti cilvēki no ielas. Tas ir ļoti spēcīgs ir polittehnoloģijas līdzeklis.

DDD: Tātad līdzeklis, kā radīt sabiedrības “šūmēšanos” un ietekmēt vienkāršo cilvēku prātus.

Baiba Rudevska: Jā, šādi notiek manipulācija ar cilvēkiem.

DDD: Tikko Latvijā šūmējās par oligarhu sarunām. Pirms dažiem gadiem jau notika oligarhu “kapusvētki”… Nez, kāpēc nepamet sajūta, ka to visu organizē “dziļās valsts” sastāvā plaši pārstāvētais sorosiskais spārns. Bet vai tad Soross nav oligarhs? Vai tad viņš ar savu naudu nejaucas šeit politiskajos procesos?

B.R.: Protams, ka jaucas. Viņam ir ļoti lielas naudas summas. 2002. gadā Francijā viņu notiesāja par finansiālu krāpšanos (iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu darījumos).

J.R.: Te ir spēkā tas, ko tikko teicu – astroturfing. Ir jāprot atšķirt nevalstiskās organizācijas, kuras brīvi dibinājuši tautas pārstāvji, un organizācijas, kas  ir iedibinātas no ārienes un lielāko sava finansējuma daļu saņem no ārienes. Šķiet, ka Sorosa organizācijas pieder pie šīs otrās kategorijas.

DDD: Jūs paši šobrīd strādājat Francijā. Vai varat pastāstīt par Sorosa aktivitātēm tur?

J.R.: Francijā viņa sociālās inženierijas aktivitātes nav manāmas. Šis ir trešais svarīgais jēdziens – sociālā inženierija. Tā ir sabiedrības pārveidošana no augšas, ar mērķtiecīgu manipulēšanu pēc kaut kāda mākslīga šablona, kuru kāds “filozofs” izdomā.

DDD: Tas notiek Latvijā – pēc Sorosa šablona?

B.R.: Jā, šeit tas notiek. Bet Francijā Sorosa klātbūtnes nav.

J.R.: Sāksim ar to, ka Francija ir lielvalsts. Kāda ir atšķirība starp lielām un mazām valstīm? Lielvalstis, kā Krievija, ASV, Francija, Vācija, jau kopš laika gala izturas ar ļoti lielu nepatiku un alerģiju pret to, ka ārzemnieki jaucas to iekšējos sabiedriski politiskajos procesos. Savukārt mazās valstis, kā Latvija, Igaunija, Lietuva, Slovākija, u.c., kuras bieži vien ir bijušas bandinieki šajā spēlē, pret to izturas daudz mierīgāk. Francijā attieksme pret ārvalstu ietekmi uz politiskajiem procesiem ir krasi negatīva. Bet Latvijā vai citās mūsu reģiona valstīs ir izplatīta šāda domāšana: “Nu, labi, viņi saņem finansējumu no ārzemēm – nu un kas?” Sorosam Francijā īpaši nevarētu būt panākumu tādēļ, ka frančiem tradicionāli piemīt gan zināms kreisums, gan antiamerikānisms. Un, ja Soross ir amerikāņu miljardieris, tātad kapitālists…

B.R.: Un tāpēc Francija ir vienīgā valsts, kas Sorosu notiesāja.

 

Soross – cilvēks bez saknēm

 

Juris Rudevskis: Par Sorosu runājot, interesanti atzīmēt, ka viņa dzimtā valoda (vai vismaz viena no dzimtajām valodām) ir esperanto. Tā ir mākslīga valoda, kuru izveidoja Ludvigs Lāzars Zāmenhofs jeb Doktoro Esperanto 19. gadsimta otrajā pusē. Mākslīgām valodām ir viens trūkums – tās ir bezsakņu valodas, kurām nav saistību ne ar kādu kultūru. Zāmenhofs ļoti cerēja, ka esperanto kļūs par starptautisko sazināšanās līdzekli, bet tā ir kļuvusi tikai par samērā šauras entuziastu grupas – esperantistu – saziņas valodu. Mūsdienu pasaule starptautiskai saziņai lieto angļu valodu. Tā ir reāla, dzīva valoda, kas saistīta ar zināmu kultūru. Katrā dzīvā valodā ir frazeoloģismi, sakāmvārdi, parunas, dažādas tautas gudrības, kas ir saistītas ar kultūru. Bet esperanto tā visa trūkst – tā nav pilnvērtīga valoda, jo nav tai nav sakņu. Nevar iedomāties, kā tādā valodā var dziedāt bērniem šūpuļdziesmas.

DDD: Bet kā tad tā varēja kļūt par Džordža Sorosa dzimto valodu?

J.R.: Viņa vecāki bija šīs valodas aktīvisti.

Baiba Rudevska: Var redzēt, ka Sorosam, tāpat kā esperanto valodai, nav nekādu sakņu, viņš nejūtas piederīgs nevienai tautai, nevienai nācijai. Un domāt, ka viņš tagad palīdzēs mums, latviešiem, celt kaut kādu nacionālo pašapziņu, aizstāvēt mūsu vērtības, ir liels naivums – viņš kaut ko tādu nesaprot, jo viņam pašam tā visa nekad nav bijis un joprojām nav. Viņa personība neliecina par to, ka šis varētu būt cilvēks, kurš Latvijai un latviešu tautai spētu kaut ko labu vēlēt un darīt.

DDD: Un tajā pašā laikā viņam ir ļoti liela nauda un liela ietekme. Varbūt šeit būtu jāmeklē mūsu tautas domāšanas novirzīšanās pēdējo divdesmit gadu laikā? Varbūt tas ir tautas aklums?

B.R.: Principā, jā. Latvija ļāva Sorosa naudai šeit brīvi ieplūst jau no pašiem neatkarības sākumiem.

DDD: Turklāt tautas acīm neredzami. Viņam te ir organizācijas, stipendiāti, pētnieki, viedokļu līderi… Tātad Sorosa “dziļā valsts”?

B.R.: Jā, ir viss. Sākumā tika teikts, ka viņa aktivitātes ir demokrātiskas, vajadzīgas, palīdzēs mums ar tiesiskuma celšanu… daudz ko sponsorēja un joprojām turpina sponsorēt Sorosa fonds, arī juristu pasākumus. 1998. gadā ar Sorosa fonda līdzdalību tika nodibināta Rīgas Juridiskā augstskola, kurā joprojām 24 procentus daļu pārvalda “Sorosa fonds – Latvija” (tagad gan tas pārdēvēts par fondu atvērtai sabiedrībai DOTS). Tas rada bažas par to, kādas vērtības tajā augstskolā tiek ieliktas studentos.

Soross šādā veidā ielaida savas saknes Latvijā, un tikt vaļā no viņa “garīgās klātbūtnes” nu jau ir problemātiski. Ungāri to tagad mēģina darīt attiecībā uz Centrāleiropas Universitāti Budapeštā.

 

Skrūvītes lielajam mehānismam

 

DDD: Rietumu pasaulē zeļ un plaukst ultraliberālisms, kas iznīdē tautas, ģimenes un cilvēka personības attīstības pamatus. Kā šī ideoloģija tiek implantēta latviešu prātos?

Baiba Rudevska: Sorosa darbinieki un domubiedri savas ietekmes augstskolās un organizācijās ideoloģiski apstrādā stratēģiski svarīgo zinātņu jomu studentus, it īpaši jaunos juristus, žurnālistus, sociologus, politologus, droši vien arī ekonomistus. Un šīm organizācijām, pat ja to nav daudz, ir tendence būt aktīvām. Acīmredzot par šo aktivitāti viņiem maksā, jo naudas ir daudz. Līdz ar to viņiem ir pieejami visādi resursi, kas paver iespējas realizēt gandrīz visu. Viņi prot radīt iespaidu, ka pārstāv visu tautu, runā tautas vārdā. Viņi arī zina stratēģiski svarīgus cilvēkus, ar kuru palīdzību izplatīt savas idejas sabiedrībā. Apmāca viņus savos semināros. Viņi ļoti labi prot apstrādāt cilvēku prātus, izmantot presi, pielietot polittehnoloģijas. No viņiem varētu pat pamācīties.

Protams, viņus interesē arī augstskolas, katedras, no kurienes nāk šie akadēmiski izglītotie “pētnieki”… un caur šiem “zinātniekiem” viņi arī iedarbojas uz sabiedrību, cilvēki viņiem notic.

Man nepatīk arī tas, ka Sorosa ietekmes dēļ netiek sagatavoti augstas klases juristi ar stabilu vērtību sistēmu, aristotelisku domāšanu, kas spētu kritiski domāt, analizēt un loģiski argumentēt. Jaunie studenti gan uzskata, ka viņiem iemāca lielas Rietumu gudrības, bet īstenībā tā ir ilūzija. Rietumu gudrības atrodamas pavisam kur citur – ne jau Sorosa līdzfinansētajās augstskolās, konferencēs un semināros. Ja uzmanīgi pavērojam, tad varam redzēt, ka viņus interesē vienīgi tās tiesību nozares, caur kurām vislabāk var iefiltrēt ideoloģiju – cilvēktiesības un konstitucionālās tiesības tam ir vispateicīgākais lauks. Tāpēc no viņu mutēm tik daudz dzirdam par cilvēktiesībām, demokrātiju, atklātību, toleranci – visu, kur vien var iestrādāt iekšā ideoloģiskos postulātus.

Ja atceramies, cilvēktiesības bija ierakstītas arī 1978. gada LPSR konstitūcijā. Bet jautājums – kādas ideoloģijas gaismā tās tika interpretētas? Arī pašlaik cilvēktiesības tiek pagrieztas tā, lai ar to palīdzību varētu represēt un iebiedēt citādi domājošos. Cilvēktiesības ir kļuvušas par instrumentu pret tiem, kas saceļas pret šo kreisā liberālisma ideoloģiju. Piemēram, pret homoseksuālismu kā parādību nedrīkstam protestēt – jo uzreiz tiekot pārkāptas viņu cilvēktiesības, tiekot pausta homofobija. Bet manas cilvēktiesības uz vārda brīvību nevienu vairs neinteresē. Kaut kur pazūd arī manas un citu cilvēku tiesības uz reliģijas brīvību. Tā vietā kā tāds milzīgs zemūdens kuģis uzpeld kaut kādas dīvainu grupu “cilvēktiesības”. Smejos, ka drīz mums būs “cilvēktiesības” katram uz savu rozā tualetes papīru un tamlīdzīgām muļķībām, bet tikai ne būtiskās, fundamentālās brīvības, kas ir pamatā jebkurai demokrātiskai, tiesiskai un brīvai sabiedrībai.

Brīvā valstī brīvi paust savu viedokli, uzskatus, piekopt savu reliģisko pārliecību, nevis tiesības uz kaut kādām apkaunojošām baudām, – tie ir pamatu pamati. Tāpēc mani biedē, ka aizvien vairāk jauno, pat manas paaudzes juristu, tiek šādā veidā muļķoti. Diezgan daudzi Latvijas juristi ir mācījušies Sorosa dibinātājā Centrāleiropas Universitātē Budapeštā.

DDD: Ja ieskatās ne tikai “Providus”, “Delnas” un tamlīdzīgu organizāciju dalībnieku, bet arī Latvijas Universitātes un citu augstskolu mācībspēku izglītībā – tik tiešām daudzi no viņiem ir beiguši šo Centrāleiropas Universitāti. Ko tur pasniedz?

B.R.: Tur gatavo maģistrus, piemēram, džendera studijās (gender studies), nacionālismā, cilvēktiesībās, starptautiskajās attiecībās, politiskajās zinātnēs, socioloģijā un sociālajā antropoloģijā, tiek piešķirti vienotie Eiropas maģistra grādi sieviešu un džendera studijās (The Joint European Master in Women’s and Gender Studies (GEMMA)). Civiltiesības, krimināltiesības un citas klasiskās tiesību nozares viņu mājas lapā neesmu atradusi. Kad ar šiem “izglītotajiem” sāc runāt, liekas, ka viņi domā tikai vienā virzienā, nespēdami saprast to, ka tiesības ir domātas kopējam labumam. Tas būtu jāzina katram tiesību zinātņu studentam jau pirmajā kursā. Viņi tomēr tiek ideoloģiski apstrādāti, pašiem to nenojaušot. Iekšēji tie vairs nav brīvi un lepni cilvēki, bet gan noderīgas skrūvītes lielajam mehānismam.

DDD: Tas pats būtu sakāms arī par žurnālistiem.

B.R.: Jā, arī par žurnālistiem to pašu varētu teikt.

Juris Rudevskis: Tas jau notiek ne tikai Latvijā, bet arī daudzās citās valstīs. Attiecīgās ideoloģijas pārstāvji stāsta, cik ļoti viņi ir atvērti brīvai domai, atklāti, iecietīgi un loģiski – bet, kad sākat viņu viedokļus apšaubīt ar pretargumentiem, tad viņi kļūst ārkārtīgi agresīvi… Seko personīgi apvainojumi, pat lamu vārdi, iebiedēšana. Tādējādi tiek demonstrēts, ka viņi nespēj izturēt pretējus viedokļus. Ir jāsaprot: katrreiz, kad viņi iestājas par “kritisko domāšanu”, viņi ar to domā kaut ko citu – spēju ātri mainīt un paklausīgi pielāgot savus uzskatus valdošo aprindu diktātam, bet ne jau šī intelektuālā diktāta kritisku apšaubīšanu.

B.R.: No pārējiem tie prasa toleranci (iecietību), bet paši ir visneiecietīgākie cilvēki pasaulē.

 

Stambulas konvencijas “āža kāja”

 

DDD: Bet, jūsuprāt, kādu mērķu vārdā šī ultraliberālisma propagandas ielaušanās cilvēku prātos tiek finansēta? Un kādēļ jūs tik kategoriski iestājaties pret tā saucamās Stambulas konvencijas ratificēšanu Saeimā, paziņojot, ka tā noārdīs ģimeni kā sabiedrības pamatšūnu?

Baiba Rudevska: Francija, kur mēs strādājam, Stambulas konvencijai pievienojās ļoti ātri. Bet pagaidām neko savos nacionālajos likumos īsti nav ieviesusi. Es lasīju franču juristu publikācijas par to, ka viņi pat nav sapratuši, ko paraksta – viņi nav izpētījuši šo konvenciju. Šajā ziņā mēs Latvijā varam lepoties, jo, atšķirībā no pārejām valstīm, pirms parakstīšanas mēs tomēr rūpīgi analizējām Stambulas konvenciju. Faktiski mūsu valdība ar juridisko analīzi tika brīdināta, kas šis ir par dokumentu. Mūsu pētījumu ir iztulkojusi, cik zinu, arī Horvātijas valdība – viņi sāka domāt tikai pēc Konvencijas parakstīšanas.

DDD: Horvāti vēl nav to ratificējuši?

B.R.: Nē. Slovāki, savukārt, ir apturējuši ratifikāciju, jo ir ļoti liela pretestība no tautas puses. Viņi parakstīja Konvenciju ātri un bez izpētes, jo politiskais spiediens bija liels. “Ja neparakstīsit, tātad esat par vardarbību pret sievieti!” – šāda ir retorika. Man kā juristei vajadzēja objektīvi izpētīt, ko patiesībā satur šī Konvencija ar brīnišķīgo nosaukumu – Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu.

DDD: Kas tur tik graujošs?

B.R.: Stambulas konvencija ir pirmais starptautiskais līgums, kurā ietverta “gender” jeb “sociālā dzimuma (dzimtes)” definīcija sociālās teorijas izpratnē. Vēl neesam pat vienojušies, kā šo angļu terminu “gender” pārtulkot latviski – es piedāvāju lietot vārdus “sociālā dzimte”, nevis “dzimums”.

Būtu jāpaskaidro, ka “sociālās dzimtes” jeb džendera ideoloģijas pamatā ir postulāts, ka dzimums ir nevis bioloģiski nosacīta jeb iedzimta cilvēka personas īpašība, bet gan sociāla konstrukcija, loma, kuru cilvēks ir apguvis kopš bērnības, tādēļ savas dzīves laikā ir tiesīgs to arī mainīt. Būtiski, ka Stambulas konvencija paredz diskriminācijas aizliegumu pēc dažādām pazīmēm, arī “dzimtes” identitātes. Ar vārdiem “dzimtes identitāte” tiek apzīmētas cilvēka personiskās izjūtas par savu “sociālo dzimti”, kas var sakrist ar bioloģisko dzimumu, bet var arī nesakrist.

DDD: Kā to saprast?

B.R.: Tātad, ja vīrietis jūtas kā sieviete, šī Konvencija ir attiecināma arī uz viņa aizsardzību, un sabiedrība nedrīkst to diskriminēt, nelaižot, piemēram, sieviešu dušas telpās. Tāpat diskriminācija būtu aizliegums šādai “sievietei” precēties ar vīrieti. Bez jokiem!

Starp citu, Konvencija ir nepareizi iztulkota latviešu valodā – “sociālās dzimtes” definīcijā ir izlaists būtiskais vārds “konstruēts”. Ir ļoti liela atšķirība starp vienkārši sociālām lomām un starp sociāli konstruētām lomām. Šis “konstruēts” tieši norāda uz to, ka Konvencijā ir iestrādāta tā saucamā sociālās dzimtes teorija. Ja runājam par dzimumu, tad zinām, ka tas ir kaut kas bioloģiski noteikts – ir sievietes un ir vīrieši. Tātad neviens neko nekonstruē – cilvēks piedzimst jau ar savu dzimumu.

DDD: Vai saprotu pareizi, ka sociālās dzimtes teorija uzskata, ka cilvēks savu dzimumu (dzimti)  konstruē pēc piedzimšanas?

B.R.: Tā pilnībā kā nesvarīgu atmet cilvēka bioloģisko dzimumu. Galvenais, šie ideologi piedāvā nu jau vairāk nekā septiņdesmit konstruētu sociālo dzimtu jeb dženderu variantu. Ir valstis, kuru augstskolās izveidotas pat īpašas džendera studiju katedras, lai sociologi un filozofi konstruētu, kā cilvēks varētu justies kādā no dženderiem jeb sociālajām dzimtēm. Tātad Stambulas konvencijā ir iestrādāta sociālās dzimtes definīcija, kas ļaus iekļaut šo sociālā konstrukta teoriju citos Latvijas normatīvajos tiesību aktos.

Ne velti Stambulas konvencijas skaidrojošajā ziņojumā, kuram ir liela autoritāte, ir paredzēts, ka tās izpratnē tiek aizsargāti arī geji, lesbietes, transvestīti u.tml. Konvencijā ir ietvertas bīstamas lietas. Piemēram, tas, ka tā iejaucas izglītības sistēmā. Tā uzliek par pienākumu nacionālo valstu visos izglītības līmeņos likt apgūt sociālās dzimtes koncepciju, lauzt “vecos stereotipus” par dzimumu lomām. Tātad šis neprāts tagad tiks ar starptautisku līgumu no augšas uzspiests, un bērnu vecāki vairs nevarēs brīvi, pēc savas izvēles audzināt savus bērnus saskaņā ar saviem reliģiskajiem un filozofiskajiem uzskatiem. Visās skolās, sākot jau ar bērnudārzu un beidzot ar  augstskolām, vajadzēs lauzt “stereotipus” – veidot jaunas formācijas cilvēkus; vienalga, vai bērnu vecāki to grib vai negrib. Tas ir ļoti bīstami. Tas ir totalitāri.

Patiesībā šī Konvencija ļoti sasaistīs rokas valstij, ielaižot dženderisma jeb sociālās dzimtes ideoloģiju Latvijā. Smejies vai raudi, bet, ja mēs sākam akceptēt jēdzienu “sieviete un vīrietis” attiecināšanu ne tikai uz bioloģisko, bet arī uz cilvēka paša sajūtām, tad mūsu Satversmē iekļautā vīrieša un sievietes laulības konstitucionālā aizsardzība sagrūst – jo tiek pieļautas arī viendzimuma “laulības”, piemēram, starp bioloģisko vīrieti un vīrieti, kurš jūtas kā sieviete. Tātad Satversme nemaz nav jāgroza – viss brīnišķīgi sanāk…

 

Kad neprāts triumfē

 

DDD: Godīgi atzīšos – jūsos klausoties, ir grūti noticēt, ka tas notiek it kā psihiski veselu cilvēku sabiedrībā.

Baiba Rudevska: Latvieši vēl nav tik šausmīgi apmāti, bet, piemēram, Kanādā bērniem par šo sociālo dzimti māca jau bērnudārzā. Vienā no Kanādas provincēm nesen tika pieņemts likums – ja vecāki pretojas, ka 4–5 gadus vecs bērns, būdams puisītis, vēlas būt kaut kāds transvestīts, tad valsts vecākiem šo bērnu var pat atņemt. Vecāku pretestība tiks uzskatīta par vardarbību pret bērnu.

Tas viss patiesībā ir ļoti traģiski un prātam neaptverami. Uz kurieni gan mēs ejam?! Francijā jau uzsāktas debates, ka vajag ieviest trešo “dzimumu”, norādot to pasē vai jebkurā dokumentā. Ir valstis, kas to jau realizē.

Juris Rudevskis: Runājot par visu šo fenomenu kopumā – vajadzētu meklēt sabiedrotos citās valstīs. Ir valstis, kur pie varas ir prātīgi cilvēki.

DDD: Es domāju, ka Ungārija ir ļoti labs piemērs?

J.R.: Jā, Višegradas, Centrāleiropas valstis. Bet redzu, ka sadarbība diemžēl ir kaut kas tāds, ko mēs neprotam izmantot. Mūsu ārlietu politikas veidotāji, cik es saprotu, ir gatavi kaut vai riet unisonā ar visu baru.

DDD: Vai tad brīnums – pats ārlietu ministrs ir “iznācis no skapja” un lepojas ar savām seksuālajām novirzēm… Domāju, ka viņš tāds nav vienīgais ārlietu sektorā.

J.R.: Te atkal parādās jautājums par kopējo labumu. Īsts valstsvīrs ir tas, kurš rūpējas par kopējo labumu un sadarbību ar citu valstu politiskajiem spēkiem veido saprātīgi.

DDD: Laikam jau Rinkēvičam tas “saprātīgais” krasi atšķiras no jūsējā…

 

Radošais mazākums kā tautas galva

 

DDD: Jūsuprāt, kā atmodināt veselo saprātu latviešos, lai mūsu tauta un valsts nenonāktu globalizācijas atkritumos?

Juris Rudevskis: Britu vēsturnieks Arnolds Toinbijs ir definējis tādu jēdzienu kā “radošais mazākums”. Es to saucu par patieso eliti. Tā var nebūt “inteliģence”, kā to saprata Padomju Savienībā vai mūsdienu Ziemeļkorejā. Katram, kas pieder pie radošā mazākuma, nav obligāti jābūt ar augstāko izglītību, bet šie cilvēki ir spējīgi radīt jaunas idejas tautas labklājībai un grūtos krīzes brīžos nostāties tautas priekšgalā, iedvesmojot to. Šādi cilvēki vienmēr ir mazākumā. Bet radošais mazākums rodas spontāni, tas nevar būt iedēstīts no ārpuses un finansēts no augšas. Tas veidojas sabiedrībā organiski, kad tam ir priekšnosacījumi.

DDD: Vai tad šī patiesā elite normālā sabiedrībā nepastāv visu laiku?

J.R.: Jā, atsevišķi elites pārstāvji pastāv vienmēr. Runājot par latviešiem, protams, mums ir cilvēki, kas pieder pie elites jeb radošā mazākuma. Bet grūti ir noteikt to punktu, kad varam runāt par eliti kā sabiedrības daļu. Vajadzīgs kāds radošās masas izveidošanās priekšnosacījums, lai tie nebūtu atsevišķi izkaisīti cilvēki.

 

Šobrīd kā granulas, samestas kaudzē

 

Juris Rudevskis: Pastāv trīs veidu skatījumi uz sabiedrību. Pirmkārt, sabiedrība kā amorfa masa, kur katra persona ar savām atšķirībām vienkārši izkūst un kuru var viegli veidot “no augšas” kā māla piku. Tas ir kolektīvisms, kuru ir vēlējušies dažādu totalitāru ideoloģiju pārstāvji.

Otrs skatījums uz sabiedrību ir kā uz atomizētu un savā starpā vāji saistītu vai nesaistītu indivīdu kopumu. Tāda sabiedrība ir kā keramzīta vai putuplasta granulu kaudze, kur katra granula ir izolēta un samesta kaudzē.

Un trešais ir zelta vidusceļš starp abām – sabiedrība kā dzīvs organisms, kurā nav vienlīdzības. Likuma un tiesas priekšā valda, protams, vienlīdzība.

DDD: Līdztiesība.

J.R.: Jā, līdztiesība, bet nav vienlīdzības. Būtu muļķīgi runāt par acs vienlīdzību ar nieri, jo tās abas ir vajadzīgas un pilda dažādas funkcijas. Tā arī sabiedrība, kur katrs cilvēks ir individuāla persona, taču ar noteiktām sociālām saitēm. Cilvēks ir nevis vienkārši Jānis, bet arī tēvs, dēls, brālis, vīrs, draugs, kolēģis, tautietis – visas šīs saites ir reālas, nevis vienkārši iedomātas, un saista viņu kā neatkārtojamu personu ar citiem cilvēkiem. Tā veidojas sabiedrība kā dzīvs organisms. Šī ir “organiskās sabiedrības” koncepcija, kuru definēja 20. gadsimta brazīliešu filozofs Plīnio Korreija de Oliveira.

DDD: Un kā ir ar mums, latviešiem?

J.R.: Lūk, problēma ar mūsdienu latviešu sabiedrību ir tā, ka skatījums uz tautu no pašu latviešu puses diemžēl ir šī galējība – atomizācija. Katrs jūtas samests kaudzē, kuru sauc par latviešu tautu, – viņš tur ir kā viena granula. Un šādos apstākļos nevar organiski izveidoties elite jeb radošais mazākums kā tautas galva.

DDD: Varbūt jāatceras par etnologu atzinumu, ka tās tautas, kas ir zem 75 procentiem savā etniskajā teritorijā, vairs neattīstās, bet pamazām iet bojā?  

J.R.: Man liekas, ka šis jūsu nosauktais faktors nepastāvētu, ja mēs paši būtu spēcīgi. Minēšu Igaunijas piemēru. Pirms kādiem 10 gadiem Tallinā krievu ģimnāzists Sergejs Metļevs uzrakstīja vēstuli Krievijas vēstniekam Igaunijā par to, ka nevajag brukt virsū Igaunijai ar apmelojumiem un melot, ka notiek kaut kāda apspiešana, diskriminācija. Skolas vadība viņu par to sodīja. Tātad vietējais krievu zēns iestājās par Igauniju, bet skolas vadība viņu par to sodīja. Mācību daļas vadītāja, kas toreiz aizvietoja direktori, skolas vārdā aizsūtīja pat atvainošanos Krievijas vēstniekam – lūk, pie viņiem tāda melnā avs… Taču Igaunijas valsts iestāžu reakcija bija ātra, aša un skaudra – izglītības ministrs Teniss Lukass paziņoja, ka igauņu tautas nacionālajās interesēs ir visu patriotisku noskaņoto iedzīvotāju vienotība, kas ietver sevī arī patriotiski noskaņotu neigauņu aizsardzību, ja viņiem dara pāri par patriotismu pret Igauniju. Rezultātā šī kundze, mācību daļas vadītāja, zaudēja darbu. Un taisnība šajā lietā tika nosargāta. Sakiet, lūdzu, vai jūs patiešām ticat, ka kaut kas līdzīgs varētu notikt Latvijā?

DDD: Arī bronzas Aļošu igauņi pārvietoja – un nekas, okupanti mazliet padauzījās, līdz samierinājās.

J.R.: Jā, es domāju, ka mūsu problēmas nebūtu tik lielas, ja latvieši dzīvotu ar pašcieņu pret sevi, savu kultūru un valodu. Ja mūsu sabiedrībā būtu attieksme: ja gribat iekļauties mūsu sabiedrībā, lūdzu, bet, ja jums nepatīk latvieši un kremt, ka šeit ir neatkarīga Latvija un latviešu noteikumi, tad brauciet prom, – tad okupācijas seku problēma būtu jau atrisināta.

Teicu jau, ka pārmaiņas 90. gadu sākumā notika pārāk neizlēmīgi un mīksti. Tur, kur bija vajadzīga skalpeļa iejaukšanās, notika vienkārši siltas kompreses uzlikšana. To, kas tagad ir kļuvis ļoti grūti realizējams, 90. gadu sākumā varēja paveikt pavisam vienkārši. Bet tam bija vajadzīga politiskā griba, kuras toreiz diemžēl nebija.

DDD: Atkārtošos – nenovērstās okupācijas sekas, piektās kolonnas klātbūtne, manuprāt, ārda visus pārējos valstī notiekošos procesus.

J.R.: Tāpēc, ka latviešiem, kā jau teicu, ir Stokholmas sindroms.

Baiba Rudevska: Manuprāt, mums trūkst arī tā, ko varam pamācīties no Sorosa ļaudīm, – sadarbības. Jāatrod sadarbības partneri un domubiedri ārpus Latvijas – viņi ir. Daudzi ir Polijā, Slovākijā, Horvātijā, arī Francijā. Tiešām ir daudz labu cilvēku, kas arī cīnās. Un, kad iemācīsimies atrast, sadarboties un cits citam sniegt atbalstu, tas ļoti palīdzēs.

 

Intervēja Līga Muzikante

 

Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.22(396) [2017. gada 24. novembris–7. decembris], Nr.23(397), Nr. 24(398) un Nr. 1(399) [2018. gada 12.–25. janvāris]


« Atpakaļ