Romēns Rolāns reiz rakstīja: “Ja teikt patiesību ir bīstami, tad tieši tādēļ nedrīkst klusēt.” Šie vārdi pirms pāris nedēļām ieskanējās prātā, kad Viestura Rudzīša grāmatas “Ģimene” atklāšanas pasākumā nejauši satikāmies ar žurnālistu Sandri Toču. Un mēs vienojāmies par interviju.
Saruna ar žurnālistu Sandri Toču
Paši sevi cenzējam, paši sevi ierobežojam
DDD: Mūsu saruna tika ieplānota jau pirms gada. Taču, kad aicinājām tevi uz interviju, tu atteici – neesot laika… un kaut kur pazudi.
Sandris Točs: Varu pateikt godīgi – es nobijos. Kāpēc tagad atnācu? Padomāju, ka ir pilnīgi nenormāli brīvā un demokrātiskā valstī, ja cilvēks baidās izteikt savu viedokli kādā preses izdevumā. Tas absolūti nav normāli! Es vienmēr esmu paudis savu skatījumu uz kādām lietām – pat tad, kad apzinājos, ka man būtu bijis labāk paklusēt. Tad iedomājos: ja pat es baidos runāt, tad kāds vispār ir tas baiļu līmenis sabiedrībā! Un patiesībā es sapratu, ka cilvēks nemaz nevar tik viegli norobežoties no valdošajām tendencēm pat tad, ja viņš sevi uzskata par drosmīgu un neatkarīgu, brīvi domājošu. Tas viss neapšaubāmi ietekmē.
DDD: Ietekmē valdošā sabiedriskā doma?
S.T.: Tieši tas ir, uz kā balstās manipulācija mūsdienu sabiedrībā. Man liekas, ka šis brīvības, pareizāk sakot – nebrīvības, līmenis pēc sajūtas Latvijā, īpaši politiķu un mediju vidē, ir apmēram tāds, kāds bija Padomju Savienības okupācijas laikā, kad vēl nebija sākusies pārkārtošanās. Arī tad taču cilvēkus neķēra uz ielām, nebāza cietumos. Varbūt kādu atlaida no darba par anekdošu stāstīšanu virtuvēs. Bet bija tā, ka neviens šos viedokļus arī nepauda.
DDD: “Nepareizas” anekdotes nestāstīja?
S.T.: Jā, ja nu vienīgi dzērumā un savā virtuvē. Cilvēki paši sevi cenzēja, paši sevi ierobežoja, paši labprātīgi visam pakļāvās tā, kā šai pastāvošajai diktatūrai bija nepieciešams. Un viņus nevajadzēja apspiest ar automātiem, suņiem… To nevajadzēja, jo mežabrāļu jau vairs nebija.
DDD: Tu gribi teikt, ka šobrīd ir tāpat? Tātad cilvēks, arī žurnālists, tik ļoti sevi cenzē, ka baidās atnākt uz interviju valdošo aprindu ķengātā avīzē? Turklāt nevis kaut kādā pretvalstiskā pagrīdes izdevumā, bet gan oficiāli reģistrētā laikrakstā, kurš ir nopērkams kioskos. No kā tad būtu jābaidās?
S.T.: Katrs domā par savu profesionālo karjeru, par savu ģimeni un bērnu labklājību. Un viņš divreiz padomā, vai kaut kādas parunāšanas dēļ ir vērts riskēt ar konkrētu labumu. Tāpēc jau arī visam pakļaujamies – pat tam, ko neuzskatām par pareizu, kam nepiekrītam. Nav jau noslēpums, ka tieši žurnālistikas, publicistikas vide ir visnelabvēlīgākā uzskatu un domas brīvībai.
DDD: Kādā ziņā?
S.T.: Tieši šai sabiedriskajai videi vajadzētu būt tādai, kur normālā, demokrātiskā, pilsoniski brīvā valstī notiek atklāta viedokļu apmaiņa. Ar viedokļiem par valsts un sabiedrības attīstību vajadzētu apmainīties arī celtniekiem, meža cirtējiem… – arī viņiem ir tādas pašas tiesības un pienākumi. Taču vispirms patiesai diskusijai vajadzētu notikt brīvā presē, brīvos masu medijos, brīvās radio diskusijās. Bet pie mums notiek gluži pretējais – šīs diskusijas, īpaši valsts vai atsevišķu dažu korporāciju kontrolētajos masu medijos, ir vienas no nebrīvākajām. Tur ir vismazākā viedokļu dažādība, jo pastāv tāds kā atļauto un noliedzamo viedokļu “saraksts”…
DDD: …tas ir pieejams?
S.T.: Es domāju, ka neoficiāli jebkurš redaktors zina tēmas, kuras drīkst un kuras nedrīkst vai nav ieteicams cilāt. Turklāt “pareizs” attiecīgajā jautājumā ir tikai viens viedoklis. Tāpat arī ikvienam Latvijas lielāko laikrakstu, TV un radiostaciju redaktoram ir pilnīgi skaidrs, kādu viedokli viņš drīkst paust, piemēram, par “praidu”. Un ir pilnīgi skaidrs, ka pat tas, kurš izsaka šaubas, jau tiek ierindots…
DDD: Tomēr esmu ievērojusi, ka dažkārt viedokļu dažādībai tiek pieaicināts kāds, kurš pauž drusku citādāku skatījumu.
S.T.: Tagad bieži vien vairs pat netēlo šo “viedokļu dažādību”. Nesaku, ka pilnīgi nevienu tādu nepieaicina, bet tas, kas kādreiz, deviņdesmitajos gados, bija norma, tagad jau ir izplēnējis – ar retiem izņēmumiem. Mediji kļuvuši par atklātiem propagandas rīkiem, vienlaikus pieprasot, kaut kādas ceturtās varas privilēģijas.
Brēkšana, noēšana, izņirgšana, izstumšana…
DDD: Tēma, par kuru pirms gada nenotikušajā intervijā gribējām runāt, bija tieši par “praidu”, par homoseksuālisma propagandu un tās ietekmi uz sabiedrību.
Sandris Točs: Jā, šis jautājums tagad ir kļuvis vēl aktuālāks. 2018. gadā Rīgā ir paredzēts lielais Baltijas “praida” pasākums. Šī “praida” rīkotāji apgalvo, ka viņi tā svinēs Latvijas simtgadi. Es domāju, ka ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji nevēlas, ka šādā veidā tiktu atzīmēta Latvijas simtgade, bet sabiedrības vairākumam šajā jautājumā nav dotas balsstiesības. Domāju, ka “praids” Latvijā notiks, un to atļaus Rīgas pašvaldība – ar argumentāciju, ka tā ir pulcēšanās brīvība, kuru nevar ierobežot.
Taču Rīga ir ne tikai pašvaldība – šis ir visas Latvijas jautājums, par kuru visi iedzīvotāji varētu paust savu viedokli. Vai latvieši grib ar milzīgu praidu atzīmēt savas valsts simtgadi? Vai latvieši grib praidu savas valsts galvaspilsētas centrā? Man nav šaubu, kāds šis viedoklis varētu būt.
DDD: Ja vien tas tiktu pausts brīvi.
S.T.: Jā, ja tas tiktu pausts brīvi. 90 procenti Latvijas iedzīvotāju neatbalsta viendzimuma laulības. Neapšaubu, ka arī mazākumam ir tiesības – pat vienam cilvēkam ir tiesības – paņemt plakātu un kaut ko demonstrēt. Taču, ņemot vērā, kādi ir bijuši tie iepriekšējie pasākumi ar atkailināšanos un dažādiem publiskiem žestiem, tad šajā gadījumā tā nav vienkārša pulcēšanās brīvība, bet gan amorālas izklaides pasākums. Pašvaldībai ir tiesības nepieļaut kaut ko tādu, it sevišķi vēl Rīgas centrā.
Bet iedomājieties, kas notiks, ja Rīgas pašvaldība pateiks: “Rīkojiet savu pasākumu Getliņos!”
DDD: Kas tad notiks?
S.T.: Notiks milzu rēkšana par cilvēktiesību mīdīšanu.
DDD: Kas tad būs tie, kas brēks?
S.T.: Brēcēji būs tieši masu mediji un daži šauru organizāciju pārstāvji, kas šajos masu medijos nemitīgi tiek tiražēti, ‒ sociālo zinātņu fakultātes absolventi… Šā vai tā tie būs ar Sorosa organizācijām saistīti cilvēki.
Man jāatzīst, arī es faktiski biju nonācis šo organizāciju psiholoģiskā ietekmē, kad toreiz baidījos atnākt pie jums uz interviju. Šim grupējumam ir milzīgs spiediens. Pat par daudz mazāk nozīmīgiem jautājumiem nekā homoseksuālisms. Cilvēks, kurš pauž citu viedokli, nekā viņiem pieņemts, tiek noēsts – kā no lapseņu pūžņa. Par to var pārliecināties, piemēram “Twitter” vietnē un citur, kur šis grupējums apgrozās.
DDD: Tavuprāt, šī noēšana, izņirgšana, izstumšana tiek organizēta speciāli, tā teikt, kolektīvi?
S.T.: Skatoties, kā tas notiek, jāatzīst, ka tā viennozīmīgi ir organizēta nodarbe. Notiek pat regulāri pasākumi, kuros valdības iestāžu preses sekretāri kopā ar “pareizajiem” žurnālistiem un redaktoriem tiek apmācīti visās šajās modernajās tehnoloģijās – izsmiešanā, ietekmēšanā. Tas ir brutāls lobijs, un ne katrs cilvēks ir tik drosmīgs, lai pret to saceltos. Viņi iezīmēs šo cilvēku, lai kas viņš arī būtu, un iznīcinās, manā skatījumā, ar visnetīrākajām metodēm.
Pasaulē notiek labā un ļaunā cīņa. Ja šie cilvēki sevi uzskata par labajiem, tad rodas jautājums – vai labie ir tie, kas izņirgā un pazemo cilvēkus, kas melo, sagroza faktus, noklusē patiesību, manipulē? Es esmu mācīts, ka tieši “labie” tā nedara. Tāpēc mani izbrīna, ka tie, kas sevi uzskata par “labajiem” un “gaismas spēkiem”, rīkojas ar metodēm, kuras drīzāk ir raksturīgas “tumsas” pusei.
Sorosītu grupējums “ceturtajā varā”
DDD: Tevī klausoties, rodas pārliecība, ka visu putru mūsu valstī vāra žurnālisti. Laikam jau nav ko brīnīties par preses milzīgu lomu, ja jau sabiedrisko domu veido mediji un žurnālisti spēj gan pacelt, gan nogremdēt tautas garu? Tomēr, ja tu saki, ka tikai aptuveni 10 procenti no Latvijas sabiedrības aizstāv homoseksuālisma propagandu, tad sanāk, ka šis inficētais mazākums ir salīdis tieši lielajos medijos? No turienes – no televīzijas, radio, laikrakstiem, žurnāliem ‒ mēs to tikvien dzirdam, cik homoseksuālisms ir labs un aizsargājams.
Sandris Točs: Man nav tam pierādījumu. Nav veikts tāds pētījums, un pašlaik tam arī nebūtu labākais laiks. Tomēr, ja, piemēram, “Vienotības” ziedu laikos uztaisītu socioloģisko pētījumu žurnālistu vidū, domāju, ka 80 procenti mediju pārstāvju būtu “Vienotības” atbalstītāji. Tikmēr sabiedrībā atbalsts “Vienotībai” nekad nav bijis lielāks par 20‒25 procentiem. Tas ir pilnīgi skaidrs. Bet viņi, žurnālisti, mēģina iztēloties, ka visa sabiedrība domā tā, kā domā viņi. Lai gan tas, ko žurnālisti cenšas iztēlot par “sabiedrisko domu”, un tas, ko sabiedrība patiešām domā, ļoti atšķiras.
DDD: Kādēļ tieši “Vienotība” pārņēma “ceturtās varas” pārstāvju prātus?
S.T.: “Vienotība”, manā skatījumā, ideoloģiski, politiski ir vienlīdzīga ar sorosītu grupējumu.
DDD: Tātad ar tiem, kam ir nauda – ļoti daudz naudas.
S.T.: Un tagad notiek šī unikālā “Vienotības” klonēšanās ‒ izveidojas it kā jaunas partijas, bet redzam, ka nomainās tikai personālijas, kas varbūt ir svarīgi, lai kontrolētu kaut kādas naudas plūsmas, valsts pasūtījumus un to, kurš nonāk amatos, bet, no sabiedrības viedokļa raugoties, šī Jaunā konservatīvā partija un “PAR” partija ir tas pats, kas “Vienotība”, un “Vienotība” ir tas pats, kas “Jaunais laiks”… un tā tālāk.
DDD: Sorosa un tamlīdzīgu megaoligarhu, globalizatoru uzticības personas?
S.T.: Jā, un tā arī ir Latvijas nelaime. Sāp sirds. Eiropas Savienībā Lietuva, Igaunija arī šajos globalizācijas apstākļos aizstāv savas intereses lielākā mērā. Bet Latvija pat nespēj diskutēt, kad brutāli tiek pārkāptas mūsu intereses – esam kā tādas gļēvas lupatas. Tas notiek tāpēc, ka Latviju paralizē tieši šis sorosītu grupējums, kurš māca neizstāvēt savas nācijas intereses, jo svarīgas taču ir tikai globālās intereses.
DDD: Pēc tevis teiktā sanāk, ka žurnālisti ir viena no stulbākajām sabiedrības daļām. Ja jau tu saki, ka viņi tā arī domā, kādas domas pauž, tātad viņi nespēj analizēt un sintezēt?
S.T.: Redzi tas “stulbums” tomēr izriet no vērtību sistēmas. Daudzas lietas tiek noklusētas. Ja šie cilvēki atbalsta tautu, valsts, nāciju iziršanu, tad klaji par to nerunā. Lielākā sabiedrības daļa taču neatbalstītu politiķi, kurš atklāti pasaka: “Latvieši izzudīs, un es esmu par to, jo tas ir pareizi. Būs nākotnes sabiedrība, kurā nebūs nekādu tautību, visi runās angļu valodā un sazināsies internetā.”
DDD: Dzimumu arī nebūs. Līdzīgas pērles parādās kultūrmarksisma apoloģētu darbos.
S.T.: Sabiedrība nav gatava to atbalstīt, tāpēc tiek liekuļota un tēlota latvietība, piedaloties svecīšu nolikšanā pie pils un tamlīdzīgos pasākumos.
DDD: Liekuļo tie, kuriem jau ir mainītas vērtības?
S.T.: Tās ir sekas paātrinātajai globalizācijai. Tāds process kā globalizācija ir pastāvējis jau no Aleksandra Lielā laikiem, tikai jautājums, vai tas attīstās dabiskā veidā vai tiek mākslīgi forsēts.
DDD: Man tuvs ir pagājušā gadsimta angļu vēsturnieka Arnolda Toinbija atzinums, ka civilizācijas iet bojā nevis no slepkavības, bet no pašnāvības. Tātad pašas sevi iznīcina. Līdzko sākas civilizācijas pašnāvība jeb sabrukums, tā aktivizējas barbari un plebeji. Cilvēces progresu Toinbijs saistīja ar garīgu pilnveidošanos un reliģisku evolūciju. Tātad Soross ar savu “atvērtās sabiedrības” koncepciju nespētu nojaukt garīgo vērtību pamatus Latvijā, ja paši latvieši savās apziņās šo ideoloģiju nepieņemtu un nekļūtu par plebejiem.
S.T.: Nav šaubu, ka Soross nav viens – nav šaubu, kas tas ir ietekmīgu miljardieru…
DDD: …ļoti bagātu oligarhu?…
S.T.: Jā, ļoti bagātu un ietekmīgu cilvēku grupējums ar noteiktiem mērķiem, kas nav tikai ekonomiski un šauri politizēti. Tie ir garīga rakstura centieni ar reliģijas un ģimenes dekonstrukciju. Notiek organizēts uzbrukums tradicionālās ģimenes un pamatcilvēcības vērtībām.
Kurš ir tas “dievs”?
Sandris Točs: Ar ko atšķiras diktatūra no totalitāra režīma? Ar to, ka diktatūrai pietiek, ja tu klusē un neko nedari – tad tevi neaiztiek. Bet totalitārismam ar to nepietiek, tāpēc, piemēram, kad taisa “praidu” – tev šajā pasākumā, ja ne gluži jāpiedalās fiziski, bet tas noteikti aktīvi ir jāatbalsta, jāpauž atzinīgs viedoklis. Ja tu to nedari, tu tiec pataisīts par homofobu un rietumu demokrātijas ienaidnieku.
DDD: Vai ir gadījumi, kad kāds žurnālists ir zaudējis darbu, publicējot kaut ko pret “praidu”, pret kādām citām uzspiestām antivērtībām?
S.T.: Guntis Rozenbergs zaudēja žurnāla “Kapitāls” galvenā redaktora amatu par to, ka atļāvās publicēt rakstu ar ironisku virsrakstu “Žīdi valda pasauli”. Te ir pamatots jautājums, vai kāds redaktors zaudēs darbu, ja viņš publicēs, piemēram, rakstu “Ķīnieši valda pasauli”, “Amerikāņi valda pasauli” vai “Krievi valda pasauli”?
DDD: Visi šie virsraksti nav nepatiesi.
S.T.: Nav jau šaubu, ka kāda nācija ir cietusi pārestību rezultātā, bet te atkal var sacīt, ka tādu ir daudz. Latvieši ir cietuši, armēņi, krievi ir cietuši… Kāpēc tad vienas nācijas ciešanas ir svarīgākas par citu nāciju ciešanām?
DDD: Varbūt holokausts, kas tika vērsts pret žīdiem, nu ir kļuvis par reliģiju?
S.T.: Par “tabuizētu” tēmu, par kuru labāk nediskutēt.
DDD: Tātad šīm dogmām – upuru apmēriem – ir jātic bez apšaubīšanas. Citādi svētā inkvizīcija ir garantēta. Un, ja “rakstu mācītāji” kaut ko saka, tad tas tā arī ir – nešaubīgi… Pēc līdzīgiem principiem ir radīta arī homoseksuālisma doktrīna – mums ir jātic, ka šī seksuālā novirze ir līdzvērtīga normālām attiecībām, un doktrīnā izglītots dakteris nemaz nemeklēs veidus, kā to ārstēt, citādi viņš kļūs par odiozu homofobu, atpakaļrāpuli – tātad “nepieskarāmo”. Kultūrmarksisms dodas vēl tālāk, un mūsu prātos ienāk ģenderisma “reliģija”.
S.T.: Piekrītu, visai šai cīņai, šai kustībai ir garīgs aspekts, kuru nevar uztvert kā pozitīvu, bet gan kā negatīvu garīgumu. Tā ir cīņa pret ģimeni, pret tradicionālu sabiedrības uztveri, pret tradicionālām cilvēka pamatvērtībām. Negatīvs garīgums, kas vērsts pret cilvēku un Dievu.
DDD: Es teiktu – pret vērtībām, kas izriet no dabas jeb Dieva likumiem.
S.T.: Nedomāju, ka amorālie izlēcieni šādu “praidu” laikā būtu netīši – kur kaut kādi brīvi vīrieši vienkārši parotaļājas. Tas ir tiešs mērķis aizskart, pazemot sabiedrību, parādot, ka, lūk, mums ir vara un varam tā darīt.
DDD: Dieva piešķirtas privilēģijas… Tavuprāt, kurš ir tas “dievs”, kas ļauj viņiem šo varu? Kas aiz tā visa stāv un kāpēc?
S.T.: Domāju, ka pastāv ļoti liels cilvēku grupējums Rietumvalstu politiskajā varā, kas visu to atbalsta – bez tā kaut kas tāds nebūtu iespējams. Pretošanās sorosītu un viņiem līdzīgo iecerēm tiek pasniegta kā kaut kas odiozs.
Redzējām, kā ASV uzvarēja prezidents Tramps. Ir lietas, kurās es viņu neatbalstu, bet viņš ir ASV prezidents. Taču ievērojiet, ar kādu histēriju tika sagaidīta Trampa ievēlēšana. No kā šī histērija radās? Kur tā slēpās? Vai tāpēc, ka Tramps ir “pārāk prokrievisks”? Nē, histērija slēpās tajā, ka viņš ir normālās, parastās cilvēku paaudzes pārstāvis – neviens nebrīnītos, ka tāds cilvēks kļūst par prezidentu pirms divdesmit gadiem. Tas, ko viņš runā, ko dara ir pilnīgi normālas, parastas lietas, kuras tikai šis sorosītu grupējums pasniedz kā kaut ko ārkārtēju, odiozu.
DDD: Paskatījos svešvārdu vārdnīcā, ko nozīmē birka “odiozs” – vārds cēlies no latīņu valodas un nozīmē kaut ko ienīstamu, pretīgu, atbaidošu, nevēlamu.
S.T.: Lūk, vai Tramps ir odiozs tāpēc, ka aizstāv savu valsti, pauž, ka katrai nācijai jāaizstāv savas intereses, ka jāņem vērā cilvēku viedoklis, tradicionālās vērtības, ka jāierobežo šo komunistu-sorosītu izplatīšanās, ka nevajag tradicionālai islāma sabiedrībai vai tautām Austrumeiropā ar varu uzspiest visādu “krāsainu revolūciju” eksportu – ka to visu vajag apturēt?…
Domāju, ka ļoti daudzi cilvēki, jau ir ieraudzījuši, kas ir noticis šī “krāsaino revolūciju” eksporta dēļ. Nav pieņemams, ka Tuvajos Austrumos un citur cilvēki tiek nogalināti “vērtību eksporta” dēļ. Lai gan, iespējams, nevis vērtības, bet šo zemju izlaupīšana ir patiesais politisko un militāro notikumu iemesls. Un kas notiek ar Eiropu šīs mākslīgi radītās migrācijas sakarā? Ja nebūtu “krāsaino revolūciju”, nebūtu arī tāda migrācijas viļņa. Bet tas viss ir radīts ar politisku tehnoloģiju palīdzību. Tie nav nekādi dabiski vai stihiski migrācijas procesi, kā jums to cenšas pasniegt mediji un politiķi. Šie migrācijas procesi ir tīši radīti un tīši organizēti.
Meli un bailes kā varas ierocis
DDD: Tev nav nepatīkami apzināties, ka varbūt ar šo interviju tu būsi tīši “sašmucējies”?
Sandris Točs: Man jau vairs nav ko zaudēt – esmu jau paudis to savos rakstos gan feisbukā, gan tviterī…
DDD: Kāpēc tu to dari? Kāpēc tomēr nepaklausīji savām bailēm no izstumšanas?
S.T.: Es to daru, jo sabiedrība ir jāmaina, valstis ir jāmaina, pasaule ir jāmaina, tieši sākot no sevis. Pirms kārto pasauli, saklāj pats savu gultu. Pirms aizrādi, ka nav brīvības, padomā, vai pats rīkojies kā brīvs cilvēks. Es domāju, ka tas nav mazsvarīgi. Ja tu pats izturies taisnīgi un brīvi, tad ar to var iedvesmot, lai arī otrs cilvēks tā dara. Un tas šai totalitārajai varzai jeb kliķei nav pa prātam – viņiem vairs nav varas pār šādu cilvēku.
Jo tikai ar totalitārām metodēm niecīgais 0,001-procentīgais mazākums var apspiest milzīgo vairākumu. Un tieši tādēļ viņu metodēs tik ļoti svarīgi ir meli, jo, ja cilvēki nepakļausies meliem, tad neko ar viņiem nespēs izdarīt – ne armija, ne specdienesti. Kad viena melīga sistēma sabruka, kā Padomju Savienība, redzējām, ka gandrīz neviens vairs to neatbalstīja – pat armija un specdienesti, jo arī tur strādā cilvēki, kas grib ticēt, ka tas, ko viņi dara, ir pareizi. Tieši tāpēc šim valdošajam grupējumam ir svarīgi uzturēt un virzīt melus kā vērtību. Tikai ar meliem niecīgais mazākums var to varu saturēt, citādi ne – nav tāda fiziska spēka…
DDD: Un tāpēc sāk ar terminu, jēdzienu, dabas likumu sagrozīšanu.
S.T.: Jā, jā, jo svarīgi panākt, ka meli tiek uztverti kā patiesība.
Psiholoģiskie lēģeri un koncentrācijas nometnes
DDD: Tu sacīji, ka Jaunā konservatīvā partija ir “Vienotības” klons. Kāpēc tik skarbs vērtējums? Jānis Bordāns taču iestājas par normālām, tradicionālām vērtībām, nevis ultraliberālismu kā “Vienotība”.
Sandris Točs: Protams, pats sorosītu serdenis tagad ir Viņķeļu “PAR” partijā. Taču, ja kāds cits atkal sauc sevi par konservatīvo, tas vēl nenozīmē, ka viņš ir konservatīvais. Sorosītu elka Strīķes klātesamība un Bordāna jūsmošana par viņas metodēm nemaz neliecina par konservatīvismu. Dzīvu cilvēku leļļu dedzināšana iestudētos “Oligarhu kapusvētkos” atgādina linča tiesu vai kādu vudu melnās maģijas rituālu un liecina nevis par konservatīvismu, bet par radikālu sorosītu tipa revolucionārismu. Man liekas, lai kā konservatīvs cilvēks vērtētu kādu citu cilvēku, bet dedzināt viņa lelli konservatīvam cilvēkam neienāktu prātā – tas nepavisam nav latviski. Nemaz nerunājot par tādu konservatīvu vērtību kā tiesiskums.
Zīmīgi, ka šis specdienestu un sorosītu kopīgi inscinētais pasākums 2011. gadā notika pirms Zatlera iniciētā valsts apvērsuma. Arī toreiz izveidojās it kā pilnīgi jaunā Zatlera Reformu partija, kas patiesībā bija tas pats “Vienotības” klons un pēc tam atkal ieplūda “Vienotībā”. Balsu savākšanai no dažādi domājošajiem cilvēkiem tiek izveidots dažāds partiju piedāvājums. Pieņemsim, ka kāda partija atbalsta latu, bet pēc vēlēšanām izveido koalīciju ar partiju, kas atbalsta eiro. Rezultātā tiek ieviests tieši eiro, nevis atstāts lats. Smagais jautājums ir: vai pirmā minētā partija tik tiešām atbalstīja latu, vai tikai to stāstīja savam vēlētājam, lai, iegūstot nacionāli noskaņotā balsis, bet pēc tam īstenotu vēlētāja gaidām pilnīgi pretēju politiku? Vērtēsim koku pēc augļiem. Politiķus pēc rezultātiem, nevis vārdiem.
DDD: Feisbukā pamanīju šādu tavu ierakstu: “Jaunās grāmatas “Ģimene” atklāšanas svētkos Viesturs Rudzītis ne reizi tika nosaukts par varoni. Nē, man neskauž. Bet varat iedomāties, ka 1995. gadā par varoni tiktu nosaukts cilvēks, kurš uzskata, ka normāla ģimene ir norma? Īstenībā tas ir vāks, kas ir noticis pa šo laiku. Normāliem cilvēkiem beidzot ir jāapvienojas, lai aizstāvētu normālas parastas lietas! Un tie nav joki.”
S.T.: Jā, nevienu nesauc par varoni tikai tāpēc, ka viņš uzskata par normālu ģimeni, kurā ir sieva, vīrs un bērni. Bet tagad tā ir varonība. Protams, es runāju par varonību publiskajā telpā. Gandrīz kā komunistu laikos ir milzīga starpība starp to, ko domā, jūt un kā dzīvo cilvēki, un to, ko runā komunistu šūniņas jeb mūsdienās ‒ sorosītu pārņemtie mediji. Cilvēkam, kurš ir aizņemts ar savām ikdienas rūpēm, liekas, ka šīs ir otršķirīgas lietas: nu tagad tāda mode, žurnāli par to raksta – kas tad tur sevišķs. Bet sevišķs ir tas, ka šīs “otršķirīgās lietas” tiek mācītas mūsu bērniem.
Jā, tas viss ir vērsts uz jauno paaudzi. Domāju, ka sorosīti ļoti labi apzinās, ka mūs neizmainīs, bet viņi tiešām apstrādā jaunās paaudzes prātus tādā virzienā, lai uzturētu šo iedomāto jauno sabiedrību.
DDD: Staļina laikos vēl bija liela pretestība komunistu ideoloģijai, tāpēc tika likta lietā nežēlīga apspiešana, bet astoņdesmitajos gados jau vairs nebija vajadzīgas tādas drastiskas represijas, jo cilvēki jau zināja…
S.T.: Pašlaik tiek izmantotas citas metodes – nevis fiziskas represijas ar suņiem, automātiem, koncentrācijas nometnēm un lēģeriem, bet gan rafinētāki paņēmieni, kā psiholoģiskas koncentrācijas nometnes, psiholoģiski lēģeri, kuros tiek psiholoģiski sadzīti cilvēki. Šīs metodes ir bīstamākas.
DDD: Jo tādējādi mainās apziņa?
S.T.: Bīstamāka ir šī slepenā, neredzamā, lienošā okupācija jeb kolonizācija, nevis atklātā. Atklātā okupācijā visu netaisnību var redzēt ‒ kurš ir kolonizators, kurš apspiestais. Jūsu laikraksta nosaukums pašlaik ir tikpat aktuāls kā bija. Kolonizācija un okupācija ir realitātes. Tikai jāatzīst, ka šodien tas nāk no citas puses nekā četrdesmitajā gadā.
“Vērtību” iesakņošana
DDD: Vai esi ievērojis, ka cilvēki, kas vēršas pret homoseksuālisma propagandu, tiek saukāti par Krievijas aģentiem?
Sandris Točs: Šis psiholoģiskais triks tiek izspēlēts visā pasaulē. Šādi tiek uzbūvēta ļoti vienkāršota pasaule, kurā “labie” cīnās ar “sliktajiem”. Šajā gadījumā “labie” ir amerikāņi, bet “sliktie” ir krievi. Un visi, kas nav kopā ar “labajiem”, tātad ir kopā ar “sliktajiem”.
Tā ir viena no psiholoģiskās ietekmēšanas metodēm, lai par cilvēku, kurš ir patriotisks un noskaņots pret okupāciju un kolonizāciju no Krievijas puses, varētu pateikt, ka viņš ir Krievijas aģents, jo neatbalsta homoseksuālistu gājienus… Atkal var pajautāt, kas ir tie cilvēki, kuri ar tādām metodēm rīkojas? Kurš darbojas ar melu palīdzību? Kurš Bībelē tiek saukts par lielo meli jeb par melu tēvu? Un kurā pusē stāv tie, kas par savu galveno metodi izmanto melus?
DDD: Bet, tavuprāt, kā šos melus atšķetināt?
S.T.: Redzi, lai kontrolētu sabiedrisko domu tādā valstī kā Latvija, pietiek ar pāris simtiem žurnālistu, kas būtu gatavi iet aitu bara virzienā. Bet ir kāda liela “nelaime” – parādījušies sociālie mediji, kur katrs var paust savus uzskatus. Ja viņš pauž interesantu viedokli, tad viņu pamana, un viņam rodas liels sekotāju skaits tajos pašos sociālajos medijos. Un to nevar ierobežot.
DDD: Vienīgais, kas atliek, kārtīgi noriet kādā ietekmīgā medijā.
S.T.: Jā, tur pastāv šī briesmīgā greizsirdība. Agrāk viedokļus varēja paust vienīgi žurnālisti, sorosīti un politiķi. Bet tagad kādam populāram režisoram par viņa sacīto sociālajā tīklā tūdaļ seko milzīgi uzbrukumi – kas tu tāds esi, ka tu atļāvies paust savu viedokli?
DDD: Feisbuks, tviteris, draugiem.lv… šajos sociālajos tīklos internetā esmu pamanījusi, ka cilvēkus interesē tieši tās idejas, kas atmasko kultūrmarksisma ideoloģiskos melus.
S.T.: Jā, lai gan šis sociālo tīklu placdarms nav nemaz tik nevainīgs un tāpat tiek izmantots manipulācijai, tomēr to nav iespējams kontrolēt – nevar izkontrolēt tik lielas cilvēku masas, kas savstarpēji sazinās šajos sociālajos tīklos. Ir zināmi “Facebook” instrumenti, kas cenšas ierobežot kādas konkrētas lietas, bet pagaidām, paldies Dievam, netiek liegta šī politiskās izpaušanās brīvība.
DDD: Varbūt drīz uzradīsies arī šādi ierobežojumi?
S.T.: Īstenībā esmu optimists. Es domāju, ka sabiedrību, nāciju un cilvēci kopumā, kas ir dzīvs organisms, pat dažādiem režīmiem ilgu laiku apspiežot un iebiedējot, nevar to darīt mūžīgi. Vari uz brīdi cilvēkiem uzspiest kaut kādu nepieņemu netaisnību un kārtību, bet ne jau visu laiku. Kādreiz neviens neticēja, ka tādi totalitāri veidojumi kā Padomju Savienība sabruks, bet tā sabruka. Tāpat arī Eiropas Savienība ‒ kaut ne tuvu nav tāds veidojums, kāda bija Padomju Savienība…
DDD: Tomēr šajā jaunajā savienībā tiek “čakarēti” paši pamati – mainītas indivīda, ģimenes un nācijas pamatvērtības.
S.T.: Tieši tā. Un bīstamākais jau nav tas, ka kaut ko vardarbīgi uzspiež, bet gan tas, ka cilvēks sāk dabiski pieņemt to, ko viņam uzspiež.
DDD: To, ko viņā iesakņo?
S.T.: Jā, iesakņo. Tad cilvēks vairs necīnās pret to. Tā tiek sagrozītas vērtības. Un tas darbojas kā programma, kurai ir savs rezultāts. Pat, ja cilvēku pamudina uz zādzību, viņš tomēr zina, ka tas nav labi ‒ ka labi un normāli ir nezagt. Pat, ja viņam nav ģimenes, viņš uzskata, ka normāli ir, ja ir ģimene; ja viņam nav bērnu ‒ labi un normāli, ja ir bērni. Bet, novācot šīs normālās vērtības, zūd pamats. Tradicionāli domājošs cilvēks uzskata, ka melot nekad nav labi. Pat, ja es kā žurnālists meloju, bet zinu, ka melot nav labi, tas nozīmē, ka man ir iespējas laboties. Bet, ja es meloju un uzskatu, ka melot ir labi un tā vajag darīt, tad esmu nelabojami tumsas varā.
DDD: Lai nu kāds bija padomju okupācijas režīms, bet vismaz šīs vērtības (ģimene – sievietes, vīrieša attiecības un bērni) netika grautas, pretēji notika Rietumu pasaulē pēc Otrā pasaules kara. Mani šokē, ka, piemēram, Norvēģijā nesen tika pieņemts likums, ka bērnam dzimumu var mainīt jau no piecu gadu vecuma, ja tam piekrīt vecāki. Un sabiedrība pat neprotestēja pret šo tiesību normu. Cik gan šāda sabiedrība ir jau zaudējusi dabiskās vērtības, dabisko izpratni par pasaules uzbūvi un kārtību! Tā vietā, lai bērniem, kas cieš no dzimumidentitātes traucējumiem, sniegtu terapeitisku palīdzību, viņiem tiek rekomendēts mainīt dzimumu. Ar homoseksuāļu “laulībām” ir līdzīgi.
S.T.: Šāds uzbrukums cilvēcei, manā skatījumā, ir iespējams tikai kaut kādas hipnozes iespaidā. Domāju, ka Norvēģijas sabiedrības virsbūve ir šo hipnotizētāju okupēta jeb apsēsta. Ja būtu īsta, patiesa brīvība, kaut kas tāds nebūtu iespējams. Tas nekur nebūtu iespējams – ne Lielbritānijā, ne Norvēģijā, ne Vācijā, nevienā pasaules valstī. Šīs starptautiskās sektas – sorosītu tīkls ‒ ir tikai viena niecīga, publiski redzama daļa no visā tā virziena, kas darbojas šajā slepenajā “misijā”, kas kontrolē politiku. Bet mēs jau bieži pat neaizdomājamies, ko tas nozīmē – kontrolēt politiku. Tas nozīmē, ka viņu kontrolē ir arī valstu armijas un specdienesti.
Vai Drošība policija lobē praidu?
DDD: Vai tu domā, ka arī Drošības policija ir kādu spēku kontrolē?
Sandris Točs: Protams. Drošības policija ir tā, kurai vajadzētu nodarboties ar nacionālās drošības sargāšanu. Bet tā vietā Drošības policija nodarbojas ar politisku iedarbību.
DDD: Sanāk – mums ir nevis Drošības policija, bet Politiskā policija?
S.T.: Minēšu vienu no uzskatāmākajiem piemēriem. Drošības policija nesen nāca klajā ar tādu kā pētījumu, paziņojumu, apkopojumu ‒ nezinu, kā pareizi nosaukt, ‒ par reliģiskās radikalizācijas tendencēm Eiropā un Latvijā, par islāma radikālās ideoloģijas izplatīšanos. Ļoti zīmīgas ir šīs radikalizācijas pazīmes, kuras min Drošības policija. Tikai nenokrīti ‒ jo tevi var turēt aizdomās par “Daesh” sludinātās ideoloģijas un terorisma atbalstīšanu!
DDD: Nekas, pie Drošības policijas jociņiem esmu jau pieradusi.
S.T.: Tātad Drošības policija sniedz pazīmes: Rietumvalstu vērtību noliegšana, nicināšana ‒ demokrātijas, dzimumu līdztiesības un seksuālo minoritāšu tiesību noliegšana. Man ir interesanti, no kura laika Drošības policija ir tā iestāde, kas definē, kādas tad ir Rietumvalstu vērtības? Tātad specdienests definē vērtības! Universitātē savulaik man profesori mācīja, ka Eiropas civilizācija veidojusies no grieķu klasiskās filozofijas, romiešu tiesībām un kristīgās ticības.
DDD: Šie pamati ir gluži pretēji, piemēram, tā “sauktajām seksuālo” minoritāšu tiesībām.
S.T.: Jā, bet tiek dots mājiens, ka tieši šīm fundamentālajām Rietumu vērtībām ir saistība ar terorismu. Un tagad katrs divreiz padomās, vai vēlas būt saistīts ar terorismu. Īpaši rūpīgi izsvērtas tiek divas lietas: feministu un homoseksuālistu kustība. Drošības policija dod diezgan atklātu mājienu: jūs nedrīkstat viņus aiztikt, kritizēt un paust savu viedokli! Pareizāk sakot, drīkstat paust, bet tad mēs – Drošības policija ‒ drīkstam jūs turēt aizdomās. Manā skatījumā, tas nav nejauši.
Vai Drošības policija lobē praidu, ja sniedz profilaktisku signālu sabiedrībai, lai aizver muti? Šādi tiek norādīts, kuri ir “pareizie” temati un kuri nav. Un tad vidusmēra cilvēku pārņem gan bažas, ka par tevi paņirgāsies sorosīti, gan nedrošība, ka Drošības policija tevi var uzskatīt par nevēlamu. Un Drošības policijas metodes ir visai…
DDD: Plašas?
S.T.: Protams, katru individuāli tā nav spējīga ne iespaidot, ne ietekmēt. Bet šis ir tāds PR gājiens. Pamatots jautājums, kāpēc tieši šis pētījums kā galvenais ir izlikts Drošības policijas interneta mājas lapā? Drošības policijai ir ļoti daudz operatīvu metožu, kā izsekot dažādus teroristus un valsts apdraudētājus. Bet acīmredzot šis paziņojums pilda PR funkcijas.
DDD: Norādot, ka nedrīkst pretoties “seksuālo minoritāšu” tiesībām?
S.T.: Jā, jo tagad nevis sorosītu bariņš vien, bet jau Drošības policija uzskata, ka tās ir Eiropas vērtības. Eiropas Savienības līguma 2. pantā ir minētas daudzas citas vērtības, ne tikai minoritāšu tiesības. Un minoritātes nav tikai “seksuālās minoritātes”. Kā pirmā vērtība tur ir nosaukta cilvēka cieņa. Otrā – brīvība, bet trešā ‒ demokrātija. Tālāk minētas arī dažādas citas vērtības – vienlīdzība, tiesiskums un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības. Drošības policija tādas vērtības kā cilvēku cieņa un brīvība kaut kā aizmirst…
DDD: Vai, piemēram, praids neaizskar tieši šīs vērtības?
S.T.: Manuprāt, aizskar! It īpaši tāpēc, ka tas notiks gadā, kad Latvija atzīmēs savu simto dzimšanas dienu, un turklāt vēl Latvijas galvaspilsētā. Par šādu pasākumu ir ne tikai jādiskutē, bet tas ir jāaizliedz. Demokrātiskā valstī ir dažādas vērtības, ne tikai homoseksuālistu “vērtības”.
DDD: Tu domā, ka mazākuma bezkaunību var ierobežot, ja tā aizskar vairākuma cilvēku cieņu?
S.T.: Protams. It īpaši Latvijā, kur Satversmē ir ierakstīts, ka laulība ir starp vīrieti un sievieti.
Latvija – pilnīgā purvā
DDD: Sanāk, ka Satversmes 110. pants tagad ir vērsts pret “Rietumvalstu vērtībām”?
Sandris Točs: Protams, var pienākt brīdis, ka tieši tas tiks paziņots. Notiek mērķtiecīga cilvēku zombēšana un hipnotizēšana, jo ar psiholoģiskām metodēm apstrādāts cilvēks spēj rīkoties neadekvāti. Pareizāk sakot, viņam adekvāta sāk šķist rīcība, ko vēl nesen viņš noliedza – arī sabiedrības apziņa ir māls, ko var mīcīt.
DDD: Balstoties uz antivērtībām, kuras izdomājuši kādi superbagāti sociopāti, sabiedrība nevar evolucionēt – tā var tikai degradēties.
Sandris Točs: Tu jautāji, vai žurnālisti ir stulbi, ja to nesaprot. Es nedomāju, ka viņi ir stulbi, bet diemžēl jāatzīst, ka viņi bieži darbojas, it kā patiešām tādi būtu. Šī ir tāda kā šizofrēnija ‒ žurnālisti patiesībā paši iet pret tām vērtībām, kuras uzskata par svarīgām. Ja viņiem pajautātu: “Vai esat Latvijas patrioti?” – viņi atbildētu: “Jā, esam.” Viņi liek pie krūtīm karodziņus un patiešām sirdī jūtas kā Latvijas patrioti. Bet, kad ir jāatbalsta kaut kādas partijas, kuru mērķis ir Latvijas ātrāka iznīcināšana, dekonstrukcija, sabiedrības degradēšana, tad šie Latvijas patrioti to arī brīvprātīgi dara. Jo viņi ir nozombēti un tagad zombē sabiedrību.
DDD: Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā tika atstāta Krievijas piektā kolonna – ārējais ienaidnieks. Mums vēl joprojām ir visas tiesības šo pūli, kas nav izrādījis nekādu vēlēšanos integrēties un skatās Maskavas virzienā, likumiski izraidīt. Tas, ka mums ir jāsadzīvo ar ārējo ienaidnieku, ir vēl vieni meli, kas mums tiek uzspiesti.
S.T.: Man šajā ziņā atšķiras uzskati no jūsu laikrakstā paustajām domām. Es esmu konservatīvs cilvēks. Un konservatīvisms nozīmē respektēt situāciju, kāda tā ir izveidojusies, mēģinot to kaut kā pozitīvi uzlabot, nevis to mainīt radikāli.
DDD: Te nu gan mēs nonāksim pretrunās. Sanāks, ka mums būs jārespektē, nevis radikāli jāaizliedz, arī praids, bet vēlāk – homoseksuālistu “laulības”?…
S.T.: Nepašaubāmi, 1940. gadā Latvijai tika nodarīta šausmīgi liela, neaptverama netaisnība, bet, ņemot vērā, ka ir pagājuši tik daudz gadu, mēģinot radikāli izmainīt šo netaisnību, tiktu nodarīta atkal liela netaisnība. Daudzi no tiem cilvēkiem, īstie okupanti, ir jau nomiruši, palikuši tikai okupantu pēcteči. Es nevaru piekrist, ka cilvēks piedzimstot jau kļūst par okupantu. Protams, ka cilvēks ir atkarīgs no savas izcelsmes. Bet ar demokrātiskām metodēm, bez brutālas varas te neko nevar izdarīt.
DDD: Dekolonizācija ir taisnīguma atjaunošana, un tai nav jābūt brutālai. Man nav ienācis prātā, piemēram, Mahātmam Gandijam pārmest brutalitāti vai lielas netaisnības nodarīšanu. Okupanta, kolonista statuss tāpat kā pilsonība tiek pārmantots – šis cilvēks ir svešas teritorijas aizņēmējs. To, ka viņi ir ārējais ienaidnieks, pierādīja Valodas referendums. Tik daudz cilvēku, kuriem latvieši lētticīgi iedeva pilsonību, nobalsoja par krievu valodu! Un tagad situācija ir kļuvusi tik absurda, ka latvietim – piemēram, pārdevējam ‒ savā valstī ar visiem savas valsts iedzīvotājiem konsekventi runāt latviski jau ir varonība.
S.T.: Problēma ir tā, ka Latvijas valdība nekad nav aizstāvējusi latviešu intereses konstruktīvi, arī pret Krieviju. Tā vietā, lai objektīvi cīnītos par lietām, mums pietiek ar demonstratīviem gājieniem. Līdzīgi kā vienreiz gadā 18. novembrī demonstratīvi aiziet nolikt svecītes, nekaitējot kaut kādām interesēm. Savukārt, kad amerikāņi konfliktē ar krieviem, tad baigi varonīgi skaitās kā maziem šuneļiem arī mums kaut ko uzriet. Patiesībā nekad, nevienā brīdī Latvijas intereses netiek aizstāvētas, nekad šī pozīcija netiek pausta – nekas netiek darīts.
Latvija ir speciāli iedzīta pilnīgi nepamatotā purvā. Jo Latvija ir lieliska vieta, te ir lieliski cilvēki, nevajadzētu tā būt, ka cilvēki no šejienes bēg. Bet bēg … Visas piektās kolonnas ir sliktas, ne tikai Krievijas piektā kolonna. Tā no Rietumiem ienākusī ir vēl bīstamāka. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs šajos Rietumos fiziski un politiski ietilpstam. Krievija tagad ir aiz robežas.
DDD: Nē, tā ļoti lielā apmērā ir Latvijas teritorijā – ārējā ienaidnieka izskatā. Bez Rietumu sorosītu rokas, kas ir dzinusi Latviju purvā, nebūtu arī Krievijas piektās kolonnas Latvijā. Viņiem ir ļoti izdevīgi, ka šeit ir tāda masa, kas 9. maijā iet un kārtīgi plivina karogus. Latviešiem tādējādi Krievija kļūst par lielo bubuli – par “slikto”, lai Rietumi spētu būt tie “labie”. Jau kopš Atmodas laika tas iekļaujas ultraliberālisma ieviešanas stratēģijā.
S.T.: Tiesa, latvieši taču nekad neatbalstītu iestāšanos tādā Eiropas Savienībā, kāda tā ir pašlaik, ja nebūtu…
DDD: …pareizi, ja nebūtu Krievijas bubuļa. Bet šis bubulis ir tik biedējošs tāpēc, ka šeit ir mērķtiecīgi atstāts darboties spējīgs ārējais ienaidnieks liela krievvalodīga pūļa izskatā…
Vīlies “Saskaņā”
DDD: Manuprāt, būtu jāpiemin kāds fakts tavā biogrāfijā, kas man neliekas simpātisks. Kāpēc tu piekriti kļūt par sabiedrisko attiecību padomnieku jeb preses sekretāru Nilam Ušakovam?
Sandris Točs: Saprotu, ka jūsu laikraksts aizstāv stingru latviešu tiesību aizsardzības līniju. Bet man šajā jautājumā no jums ļoti atšķiras viedoklis. Mūsu sabiedrību daudz vairāk apdraud, piemēram, antivērtības, kas grauj ģimeni, vai tīši veicinātā latviešu izbraukšana un pēc tam imigrantu ievešana, nevis, kā jūs sakāt, piektā kolonna, kas tagad jau vairumā ir cilvēki, kas šeit Latvijā ir dzimuši un auguši. Lai gan piekrītu, ka liela valsts blakus un šīs valsts ļaužu lielas masas dzīvošana Latvijā ir zināms drauds.
DDD: Nils Ušakovs balsoja par krievu valodu kā otru valsts valodu, viņš neslēpj savu antilatviskumu, aizstāv ārējā ienaidnieka intereses Latvijā, turklāt “Saskaņas” jauniešu organizācija Eiropā ir LGTB kustības dalībniece… un tu veselu pusgadu biji viņam padomnieks. Kas tevi, latvieti, pamudināja strādāt pie tāda naidpilna grāvēja?
S.T.: Jā, gribu teikt, ka esmu vīlies.
DDD: Bet uz ko tad tu cerēji? Valodas referendums notika, pirms kļuvi par Ušakova padomnieku.
S.T.: Negribu analizēt, kāpēc ap “Saskaņu” sagrupējies šis krieviskais pilsoņu elektorāts – tur ir ļoti dažādi cilvēki. Manā skatījumā, “Saskaņa” ir tas pats, kas “Vienotība” – tā ir krievu vienotība. Latvieši ir nobijušies – kas būs, ja “Saskaņa” nāks pie varas! Nekas nebūs – “Saskaņa” ir tāds pats grupējums kā “Vienotība”.
DDD: Liberasti? Un krievvalodīgie liberasti bija tevi noalgojuši?
S.T.: Melu sabiedrībā tas ir normāli, ka partija nav tāda, kā izskatās no malas. Mani nebija noalgojuši, kā tu saki liberasti, jo viņi nepasniedz sevi kā liberasti. Es biju algots Rīgas domes darbinieks. Taču, manā skatījumā, tā galīgi nav norma, ka partija totāli izliekas par kaut ko citu, nekā ir. Daudzi uzskata, ka “Saskaņa”, kāda tā patlaban ir, ir prokrieviska partija. Bet tie ir vieni no lielākajiem maldiem – “Saskaņa” savā būtībā ir proamerikāniska partija, kā visas Saeimā pārstāvētās partijas.
DDD: Trampiska?
S.T.: Nu, nē – ne trampiska.
DDD: Tātad kreisi liberāla, turklāt vēl lielkrievu šovinistiska?
S.T.: “Saskaņa” zvejo balsis. Arī “Vienotības” pārstāvji diezgan aktīvi piedalās visādos latviskos pasākumos. Bet ko viņi tur dara? Zvejo latviešu balsis! Lūk, arī “Saskaņa” ar latviešus kaitinošiem pasākumiem, izdabājot vidusmēra krievu vēlētājam, zvejo balsis.
DDD: Protams, jo “Saskaņa” ir ārējā ienaidnieka rokas un kājas.
“Saskaņas” un “Vienotības” tandēms
Sandris Točs: Uzskatu, ka apzinīgiem, pozitīvi domājošiem krievu pilsoņu partijas līderiem vajadzētu audzināt savus vēlētājus. Viņiem būtu jāsaka: “Esam krievi, Latvijas pilsoņi, šī ir Latvija, un šeit ir jārunā visiem latviešu valodā, un nevienam pret to nav jābūt iebildumiem. Tātad aizej, iemācies latviešu valodu un tikai tad stājies mūsu partijā, jo tu taču rādi priekšzīmi!” Bet tā vietā visa Latvijas politika tiek būvēta uz naidu, uz nepatikšanām. Kāpēc tad, tavuprāt, liberasti, kā tu viņus sauc, ir pie varas? Lielā mērā to veicina tieši šī sašķeltā sabiedrība latviešos un krievos. Ja ir tāda domāšana “tas nekas, ka zaglis, ja vien mūsējais”, tad šī situācija zagļiem ir izdevīga.
Kā vislielākās briesmas tiek iztēlotas “Saskaņas” nākšana pie varas. Protams, to izdarīt ir viegli, jo tie taču ir citā valodā runājoši cilvēki. Taču, no “Vienotības” īstenotās lielās politikas viedokļa raugoties, tām nevajadzētu būt briesmām…
DDD: Es varu piekrist, ka “Vienotība” ar “Saskaņu” ir kā cimds ar roku. Viena bez otras nevar dzīvot. Taču šis duets ir iespējams, tikai pateicoties neveiktajai dekolonizācijai. Un tieši liberasti ir tie, kas jauc latviešiem galvas, stāstot, ka ir jāsadzīvo ar okupācijas paliekām. “Saskaņa” ar savām psiholoģiskajām metodēm var sazvejot krievvalodīgo balsis tāpēc, ka pārstāv šos naturalizētos okupantus. Parasti latvieši sāk nervozēt pirms vēlēšanām, šausminoties, ka “Saskaņa” nāks pie varas… vienlaikus neko nedarot, lai tādas “Saskaņas” pastāvēšana Latvijā vispār nebūtu iespējama. Ja tiktu veikta dekolonizācija, mums nebūtu jānervozē un jāpukojas par Nila Ušakova bezkaunību.
S.T.: Es gan ieteiktu padomāt. Latvijā jau tā ir maz iedzīvotāju, bet vieta tukša nepaliks. Ja aizbrauks šeit dzīvojošie krievi, kurus, kaut ar grūtībām, bet varbūt varam kaut kā integrēt, iebrauks citi.
DDD: Šī ir parasta, standarta biedēšana. Mums nav jālaiž citi iekšā, bet jāaicina aizbraukušie latvieši mājās un jādzemdē bērni. Kādu brīdi – vienu paaudzi ‒ Latvijā var būt arī mazāk iedzīvotāju, tomēr nekas slikts nenotiks. Piemēram, Igaunija ir tikai nedaudz mazāka par Latviju, bet tur dzīvo krietni mazāk iedzīvotāju ‒ un tīri labi tiek galā. Lai latviešu tauta izdzīvotu, ir jānāk lielām pārmaiņām. Ja tā nenotiks – viss arī aizies pa burbuli…
S.T.: Es negribētu šo negatīvāko variantu.
DDD: Bet, vai tu saskati kādu politisku spēku ārpus šīs sistēmas, kurš spētu iegūt politisku varu un nostādīt Latviju uz konstruktīviem, tradicionāliem un dabiskiem pamatiem?
S.T.: Diemžēl ārpus sistēmas es tādu spēku neredzu – neredzu to ne ārpus sistēmas, ne sistēmā. Tas ir visnepatīkamākais. Mans uzskats ir tāds, ka ar šo piekto kolonnu, kas šeit ir dzīvojusi 60 gadus, mēs kaut kā varam vienoties, bet ar tiem, kas pārveido šo pasauli par tādu, kurā cilvēki nebūs vajadzīgi, – ar tiem mēs nekad nevienosimies. Šajā laikā, kad ir apdraudētas pamatvērtības, latviešiem ir jāvienojas ar krieviem, manuprāt.
DDD: Ar prātīgi domājošiem krieviem?
S.T.: Jā, jā. Ar tādiem, kuri saprot, ka arī viņiem ir vajadzīga šī vienošanās.
DDD: Būtu jau labi, bet kur un cik tādu ir?…
S.T.: Pašreizējā posmā Krievija varētu nākt pretī Latvijai par daudzām tādām lietām, par kurām nekad agrāk pat nedomātu, ja mēs vienotos uz noteiktu vērtību pamata. Lai izmainītos sistēma, ir jānāk lielām pārmaiņām. Tāpat – ne no kā ‒ tā nemainīsies. Šī zagļu vara Latvijā ir pārāk izdevīga pasaules pārveidotājiem. Šejienes “varenie” domā, ka viņiem ies cauri šāda vienošanās: “Mēs ievērosim visas jūsu prasības, visas šīs homoseksuālisma lietas, feministu dīvainības, mēs neapšaubīsim jūsu ierādītos lielos politiskos virzienus, bet tikai ļaujiet mums zagt!” Tas ir tas mūsu politiskās elites “kopējais kompromiss”. Un tas patiesībā arī ir gājis cauri 25 gadus. Politiskās partijas savā starpā var konkurēt kā skaistuma konkursā, bet konceptuāli tās ir līdzīgas, bez būtiskām atšķirībām politikā, ko tās īstenos, kad vadīs valdību. ZZS būtībā tagad dara to pašu, ko “Vienotība”, un, ja “Saskaņa” nāktu pie varas, tā arī turpinātu to pašu. Tāpēc esmu pārliecināts, ka sistēmas ietvaros nekas nemainīsies.
DDD: Tad jau vēlēšanas ir tukšas cerības?
S.T.: Mēs jau to redzam – nekas jau nav mainījies. Latvijā ir viena un tā pati politika. Partiju nosaukumi ir mainījušies, personālijas ir mainījušās – un tas arī viss. Jā, viņu draugiem, atbalstītājiem tas ir svarīgi, kas ir pie varas, bet tautai nav nekādas starpības, vai pie varas ir “Latvijas ceļš” vai “Vienotība”, vai kāds cits…
DDD: Es gan domāju, ka mainīsies – ja tautas apziņa mainīsies. Un šeit liela loma ir žurnālistiem.
S.T.: Manuprāt, tev ir pilnīgi skaidrs, ka žurnālists, kurš uzskata, ka, piemēram, “praidam” nav jānotiek, sabiedriskajā televīzijā nestrādā. Bet, ja viņš tur strādā, viņam neļauj taisīt ziņu sižetus “Panorāmā”. Augstākais ‒ varbūt viņš var kādos sporta vai dārzkopības raidījumos piedalīties. Žurnālista darba augļi jau ir skaidri redzami – ir zināms, kā viņš ir izteicies iepriekš, un tas tiek ņemts vērā, pieņemot darbā.
Risinājums – domāšanas atbrīvošana
DDD: Kur tad tu redzi risinājumu?
Sandris Točs: Cilvēka domāšanas atbrīvošanā. Ja cilvēks brīvi pauž savu viedokli bez nodevām uzspiestajiem meliem, viņš iedvesmo arī citus cilvēkus brīvi domāt un rīkoties. Un tad šī totalitārā varza zaudēs varu pār cilvēku prātiem. Tieši tāpēc šim sistēmas grupējumam tik svarīgi ir uzturēt melus kā vērtību. Tikai ar meliem niecīgais mazākums var valdīt pār vairākumu.
DDD: Man izskatās, ka šie meli tiek izkopti ļoti rafinēti – tie nav taisnvirziena sitieni pa pieri. Vispirms tiek sagrozīti termini…
S.T.: …jā, jo atklāti meli, klaja nepatiesība ir mazbīstami tāpēc, ka tie ir acīmredzami. Bībelē ir teikts, ka Dievs ir Patiesība. Tātad cilvēks saprot, ka patiesība – tā ir laba; bet nepatiesība – slikta. Tāpēc, ieraugot klajus melus, cilvēks nostājas patiesības pusē. Bet, ja viņš neredz un nespēj atšķirt melus no patiesības, tad viņš nevar arī nostāties patiesības pusē. Un polittehnologi iet vēl tālāk, iestāstot cilvēkiem, ka meli ir patiesība.
DDD: Tas jau ir Melu tēva mērķis – kļūt par “dievu”.
S.T.: Jā, un tad cilvēki domā, ka meli ir patiesība.
DDD: Un ar visu to entuziasmu, kas būtu jāliek lietā patiesības aizstāvēšanai, viņi metas cīņā par melu piepildīšanu.
S.T.: Nu ja. Un tas ir supermazākuma varas instruments.
DDD: Tā ir apziņu apstrāde. Šķiet, nesagatavotu cilvēku nopirkt, lai viņš melotu, ir grūti. Toties, ja viņam prāts jau ir sagrozīts, ja viņš melus uztver par patiesību, tad viss ir ļoti vienkārši?
S.T.: Jā, jo nekāda vara nevar piespiest cilvēku domāt, mīlēt kaut kādā noteiktā veidā. Sagraut un izmainīt pamatvērtības nav iespējams ar fiziskiem varas līdzekļiem – ir nepieciešami meli, apziņu apmānīšana, izpratnes sagrozīšana.
DDD: Pakāpeniski – soli pa solītim?
S.T.: Tikai pakāpeniski tas var kļūt iespējams. Piemēram, kāds var būt tik milzīgs oligarhs, ka viņa vārdu pat neviens nezina; viņš pat nav Soross, kuru visi zina, bet daudz lielāks, ietekmīgāks oligarhs. Viņa varas instrumenti tad ir milzīgi, iespējas gigantiskas. Bet vienalga viņš nevar fiziski piespiest visu sabiedrību, visu cilvēci uz kaut ko absolūti nepieņemamu! To var panākt tikai ar ļoti viltīgu, mērķtiecīgu manipulāciju.
Gan Staļins, gan Hitlers uzskatīja, ka cilvēki ir kaut kas līdzīgs dzīvniekiem. Viens domāja, ka cilvēki cēlušies no pērtiķiem. Otram bija koncepcija par zemcilvēkiem un pārcilvēkiem. Arī tagad valdošajiem grupējumiem ir koncepcija par “vērtīgajiem” un “nevērtīgajiem” cilvēkiem, koncepcija par “zelta miljardu”. “Vērtīgie” ir tie, kas pieņem viņu jaunās “vērtības”, un kuriem ir nākotne, bet “nevērtīgajiem”, kas tās nepieņem, nākotnes nav. Daudzi viņu apzinātie līdzskrējēji cer, ka ietilps šajā “zelta miljardā”. Viņi neiedomājas, ka pie augsta tehnikas attīstības līmeņa, miljards varbūt nemaz nebūs vajadzīgs – kamdēļ tik daudz kalpu, ja ir roboti un nano?
Es domāju, ka nav nejaušība, ka vispirms tika popularizēts darvinisms un tā saucamā “psihoanalīze”, bet pēc tam nāca ‒ masveida cilvēku slaktiņi, genocīds. Genocīda pamatā ir uzskats, ka tie, kurus iznīcina, kaut kādā veidā ir mazvērtīgāki. Psihoanalīze tāpat kā darvinisms, manā skatījumā, ir īpašas varas metodes, lai izmainītu ļoti būtiskas pamatlietas, uz kurām balstās visa cilvēce. Ja mēs esam cēlušies no dzīvniekiem, tad sanāk, ka esam tikai attīstīti dzīvnieki. Ja cilvēku iznīcināt vai nogalināt ir amorāli, kā to visi uzskata, tad dzīvnieku, kā zināms, var arī apēst…
Psiholoģijā ir ļoti daudz dažādu novirzienu. Bet kāpēc tik nenormālu popularitāti popkultūrā savulaik ieņēma tieši psihoanalīze, freidisms? Tāpēc, ka būtībā psihoanalīze cilvēku skata kā dzīvnieku, kura funkcionēšanu nosaka tikai instinkti. Tiek jūsmots par bezapziņu, par neapzināto, stāstīts, cik cilvēks ir atkarīgs no zemapziņas un ar zemapziņu mēs jau neko nevarot padarīt.
Tā ir manipulācija. Tu paliec par tādu kā dzīvnieku – trusīti vai vistu, cīnoties ar savu zemapziņu, kamēr pie globālās varas esošie manipulatori visu izrēķina un virza tevi. Rezultātā šajā viltus brīvības laikmetā ir izaugusi cilvēku paaudze, kas uzskata, ka brīvība ir laba, bet nesaprot, kas tā brīvība īsti ir. Cilvēkiem ir radīta brīvības ilūzija – tu vari brīvi izvēlēties, ko nopirkt lielveikalā, par kuru no sistēmas partijām nobalsot vēlēšanās, kādu seksuālo perversiju piekopt, lai gūtu lielāku baudu… Ja vīrietis uzvelk sev sieviešu apakšveļu, tiek uzskatīts, ka tā, lūk, ir brīvība.
DDD: Patiesībā cilvēki ir nonākuši savu instinktu, kaislību un muļķības verdzībā.
S.T.: Tā ir. Imants Kalniņš kādā intervijā trāpīgi pateica, ka mūsdienu brīvība ir darīt jebko, tikai vienu lietu – nemaksāt bankai procentus ‒ tu nedrīksti…
Intervēja Līga Muzikante
Intervija daļa publicēta laikrakstā “DDD” Nr.18(392) (2017. gada 29. septembris–12. oktobris), Nr.19(393) un Nr.20(394) (2017. gada 27. oktobris–9. novembris)