Nikolajs Rērihs
Cik daudz posta! No visām malām raksta par sagraušanām, apspiešanām un par visādām cilvēku nedienām. Caur visiem šiem tumšajiem stikliem jūs varat saskatīt vēl vienu nelaimi, kas netiek izrunāta. Diemžēl tās apspriešana mūsu vareno civilizāciju laikmetā tiks uzskatīta par netaktisku un nepiedienīgu! Labi vēl, ja turklāt var neteikt: “Mūsu kultūras laikmetā!”
Zem dažādiem, kādreiz ļoti grezniem nosaukumiem tiek veikti ļauni darbi, kas apkauno cilvēci. Augstā stilā tiek spriests par robežu izmainīšanu, par dažādām pievienošanām; kāds nenoturēsies, lai neizrunātu vārdu “aneksija”… Šo visu gludi pieķemmēto sarunu vidū neviens neuzdrošinās ieminēties, ka nekaunīgi notiek cilvēku dvēseļu pārdošana.
Tagad neviens nerunā par karu. Kara vietā tagad ir izdomāts jauns bezkaunīgs jēdziens – samierināšana. Tādējādi brīnišķīgais vārds “miers” tiek ietverts tādos jēdzienos kā liekulība, svētulība un viltus. Turklāt visi zina, ka robežu maiņu, aneksiju, agresiju un visādu “samierināšanu” dēļ notiek klaja cilvēku dvēseļu pārdošana.
Iztēlosimies mierīgā iedzīvotāja dziļo traģēdiju, kuram pēkšņi kā “pēc līdakas pavēles” stāsta, ka viņš ir pārtapis par citu tautību, ka viņam ir jāatsakās no saviem senčiem, no visām paražām un, lai glābtu savu galvu, ātri jāapgūst pavisam svešs un sev neraksturīgs dzīvesveids. Viņam teiks, ka kaut kādu apsvērumu dēļ viņš ir pārstājis būt par sevi pašu un ticis pārdots kopā ar daudzām citām mantām kaut kādam atnākušajam iekarotājam.
Var pateikt, ka iekarošanas ir notikušas jau kopš neatminamiem laikiem, un šis ļaunums ir neizbēgams. Bet tajā pašā laikā pagājušos gadsimtus nodēvēs par barbaru laikiem, bet tagad plātīsies ar kaut kādu civilizāciju un pat it kā ar kultūru. Visi teiks, ka agrāk bijuši tikumi mežonīgi, bet tagad humānisma filozofijas ietekmē cilvēciskā daba ir izsmalcinājusies un neiespējami kļuvuši rupjie slepkavnieciskie noziegumi. Vai nav tiesa, arī tādu izlikšanos taču var nereti tagad dzirdēt? Cilvēki leposies ar ne saviem atklājumiem un zinātniskajiem sasniegumiem un kā pērtiķi pārvērtīs šos dārgumus par slepkavošanas, ķengāšanas un verdzības līdzekļiem.
Sākuši lidot cilvēki, bet kurp gan viņi aizlido? Ko gan nes viņu lidaparāti, un kamdēļ tagad tiek būvēts milzīgs daudzums lidmašīnu? Varbūt tikai izglītošanas un izpētes mērķiem? Varbūt visas šīs mašīnas steidzīgi ir nostādītas nevis mantkāres un slepkavošanas labad, bet viscilvēciskākajiem mērķiem? Kļuvis jau melīgs priekšstats, ka cilvēce ir ieguvusi spārnus labestības un savstarpēji draudzīgu nolūku labad. Tieši slepkavošanas dēļ norit steidzīgie darbi it visur. Moku pastiprināšanai tiek izgudrotas visvisādas indīgas gāzes, bumbas un tādi ieroči, kas drīz spēs šaut apkārt pasaulei. Lūk, cik tālu esam nodzīvojuši!
Liekuļi teiks: “Par ko jūs runājat? Par kaut kādiem mežoņiem?” Lūk, ar to tad arī liekuļi būs atmaskojuši sevi, izpļāpājušies. Pirmkārt, ko nozīmē “mežonis”? Tumsonības dēļ pat ļoti kulturālas domas tiek nosauktas par mežonīgām un dzīvei nederīgām. Atcerieties, dārgie liekuļi, kurus jūs šad tad dēvējāt par mežoņiem un kuru priekšā jūs plātījāties savās iestērķelētajās apkaklītēs. Kādos gan svaros jūs svērsit savu dvēseli un dvēseli jūsu tā sauktajiem mežoņiem? Ja arī atrastos tādi svari, tad, ja nu pēkšņi tie parādīs pavisam ne to, ko jūs bijāt iedomājušies?
Un tā, aizsegušies ar dažādiem viltīgiem izgudrojumiem, jūs esat ķērušies klāt cilvēku dvēseļu pārdošanai. Jūs stāstāt tām, šīm nabaga pārdotajām dvēselēm, ‒ vakar tu biji kaut kas viens, bet šodien, pēc mūsu norādījuma, tu kļūsi kaut kas cits. Jūs pat nepajautāsit dvēseles verdzībā pārdotajam par viņa vēlmēm un pārliecību. Jūs būsit īsti vergturi ne tikai ļoti nomaļās zemēs, bet arī, pēc jūsu domām, viscivilizētākajos kontinentos. Lūk, cik tālu esam nodzīvojuši!
Bet varbūt mēs pārspīlējam. Varbūt dvēseļu pārdošana jau pieder pagātnei? Un visa cilvēce vareni un saliedēti jau ir paziņojusi par bijušo apspiešanu un vergturības neatkārtošanos? Nē, cilvēce ne tikai nav kategoriski iestājusies par vardarbības aizliegumu, bet vēl sliktāk – liekulīgi ir atradusi zinātniskus izskaidrojumus saviem iebrukumiem.
Katra ielas negadījuma laikā vieni bailīgi izklīst, citi aukstā ziņkārībā snaikstās apkārt un tikai nedaudzi, tikai atsevišķi steidzas palīgā. Lūk, mēs redzam neatkārtojamu dārgumu iznīcināšanas turpināšanos, lūk, mēs redzam slepkavošanas šausmas un tūkstošiem mokpilnu piekaušanu, bet cilvēki cieš klusu. Avīzes aiz bailēm nepieņem rakstus par mieru un stāsta, ka agresijas laikā ir pat nepieklājīgi iebilst. It kā katrs iebildums varētu kādu saniknot un tad pārdotajām dvēselēm klāsies vēl sliktāk.
Spārni, spārni, vai ne par agru ieguva jūs cilvēce un vai neatnesāt jūs apgaismības vietā kaunu un vardarbību? Pret verdzību ir sarakstītas daudzas aizkustinošas, brīnišķīgas grāmatas. Ja kādā sapulcē palūgtu klātesošos apliecināt ar piecelšanos, kurš ir par verdzību, tad laikam neviens nepieceltos. Pat tie, kas šobrīd aktīvi piedalījās dvēseļu pārdošanā, arī tie noklusēs, acis nolaiduši, – tik apkaunojošs ir verdzības jēdziens. Bet vai tad ļaunāka par atklātu verdzību nav slepena dvēseļu pārdošana – rotaļa ar cilvēku galvaskausiem?
Daudzi tūkstoši biedrību ir veltītas miera jautājumam. Varbūt šo biedrību locekļu vidū ir arī apkārtējo ieroču rūpnīcu īpašnieki. Varbūt kāds no šiem biedriem, skaļi runājot par mieru un labklājību zemes virsū, tajā pašā laikā neiebilst parakstīt apkaunojošu dvēseļu pārdošanas darījumu. Kāds ar asu nagu vai ķetnu ievelk jaunas robežas kartē, gluži kā zemēs bez cilvēkiem. Bet dvēseles taču – cilvēku dvēseles taču arī šis nags pāršķeļ, un tiek nicināta cilvēka Dvēseles vērtība.
Kādas gan labākas nākotnes vārdā tiek veikti visi pašaizliedzīgie varoņdarbi un zinātniskie atklājumi? Katrā gadījumā, ne jau nākotnes vergturības labad. Tiek runāts par evolūciju, par apgaismību, par jaunu dzīvi. Bet nevar taču pienākt pie šīs jaunās dzīves, nesot darījuma apstiprinājumu par cilvēku dvēseļu pārdošanu. Tiek pārdoti gan večuki, tiek pārdoti strādnieki spēka gados, visbeidzot, tiek pārdoti arī bērni. Šī nākamā paaudze jau saprot, ka tai ir nodarīta vardabība. Jaunākā paaudze savās annālēs pastāstīs arī tālāk par tām šausmām, kurām viņi bija liecinieki. Bērna sirds un bērna iztēle ietilpina daudz ko.
Lūk, cik tālu esam nodzīvojuši! Liekulīgi tiek veikta cilvēku dvēseļu pārdošana. Kāds posts!
- gadā
Tulkoja Vita Ņikitina