Īlija Džonsa
Sociālpsiholoģe
Noziedzīgā vienaldzība
1964.gada pavasara vakarā kāda meitene, Kitija Genovese, izkāpa no automašīnas pie savas mājas. Piepeši parādījās vīrietis ar nazi, kurš meitenei uzbruka, viņu sadūra, sagraizīja, izvaroja un aplaupīja. Desmitiem daudzdzīvokļu nama iedzīvotāju klusējot tikai noraudzījās uz dažādām pagarā notikuma epizodēm. Ārstiem, kas tika izsaukti tikai pēc tam, kad noziedznieks jau bija prom, meitenes dzīvību neizdevās glābt. Ketija Genovese nomira ātrās palīdzības mašīnā.
Šis traģiskais gadījums vēsturē ir iegājis kā “Genoveses sindroms” un “liecinieka efekts”. Tādi termini raksturo psiholoģisku fenomenu, kad cilvēki, savā acu priekšā redzot ārkārtēju notikumu, nepalīdz cietušajam, jo ir pārliecināti, ka to izdarīs kāds cits. Tiek uzskatīts, ka sniegt palīdzību ekstrēmās situācijās, ko redz vairāki cilvēki, ir kaut kādu “speciālistu” uzdevums. Vienlaikus cilvēks, kurš ir vienīgais liecinieks, pamanot, ka citu nav, rīkojas daudz izlēmīgāk un palīdz cietušajam, jo pats personīgi uzņemas atbildību.
Tiek uzskatīts, ka neizlēmību liecinieku grupā varētu radīt tāds psiholoģiskais fenomens kā “daudzskaitlīgā ignorance”, kad skatītāji baidās un kautrējas, ka līdzpilsoņi viņu iejaukšanos uzskatīs par nepareizu. Šīs parādības pieļautajās traģēdijās runa ir nevis par aktīvu rīcību, bet gan par gribas trūkumu, paviršību un inercveidīgu nolaidību. Ja pat neviens liecinieks neko sliktu nedara, tomēr visi kopā paliek vienaldzīgi un savu acu priekšā pieļauj traģēdijas īstenošanos, aizmirsdami par savu personīgo atbildību.
Daudzskaitlīgās ignorances fenomens
Kādēļ mēs neuzdrošināmies izteikt protestu, kad redzam, ka kaut kas notiek ne tā, kā vajadzētu? It kā tiekam mācīti citādi. “Bet, ja visi lēks no jumta, arī tu lēksi?” ‒ šis ir pietiekami gudrs vecāku jautājums savām atvasēm, kas piedāvā apstāties un padomāt, vai noteikti būtu jāseko kolektīvam, ja visi dara kaut ko stulbu un kaitīgu. Taču tas vēl nav viss. Mēdz būt paradoksālas situācijas, kad katrs sabiedrības loceklis šaubās vai ir neapmierināts, tomēr klusē. To bieži var novērot saistībā ar svarīgiem jautājumiem – runās par politiku, kultūru, tikumību.
Kompānijā daudzi svarīgi māj ar galvu, pauzdami kompetenci par kādu literatūras šedevru vai kulta filmu. Taču kāds, visiem dzirdot, piepeši atzīstas, ka minēto grāmatu “Karš un miers” nav lasījis… un tikai tad vairāki līdzpilsoņi viņam atviegloti pievienojas. Nereti visiem telpā kļuvis auksti atvērtā loga dēļ, taču katrs domā, ka citiem gaisa temperatūra ir patīkama un tikai viņa paša sajūtas atšķiras no pārējiem. Tie ir tikai sadzīviska rakstura piemēri.
Daudz nopietnākiem gadījumiem ir tālejošākas sekas. Cilvēks paiet garām uz ielas salstošam bezpajumtniekam tikai tāpēc, ka viņam garām iet desmitiem citu cilvēku, kas varētu palīdzēt. Bērns met ar akmeni putniņam, jo arī citi puikas tā dara. Pusaudzis sāk smēķēt, lai gan pašam tas nepatīk. Pilsonis nobalso par vispopulārāko kandidātu tāpēc, ka… nu, jūs paši zināt. Šie cilvēki patiešām uzskata, ka nepiekrišanu masu tumsonībai labāk ir paturēt pie sevis, taču bieži vien pat nenojauš, ka tieši tāpat spriež arī kaimiņš… taču savus iebildumus uz āru neizpauž.
Šādas paradoksālas situācijas tiek sauktas par daudzskaitlīgo ignoranci (pluralistic ignorance). Esot pūlī, lielai daļai nepatīk notiekošais, tomēr neviens neuzdrošinās par to ierunāties un kaut ko iebilst, jo ir pārliecināts, ka apkārtējie atbalsta to, kas notiek (vai nenotiek). Tādējādi rodas un tiek baroti maldīgi priekšstati par kolektīvajiem mērķiem, idejām vai stāvokli.
Kad piens sastāv no ūdens…
Daudzskaitlīgās ignorances teoriju ir pētījis amerikāņu darba psiholoģijas speciālists Daniels Kacs. Viņš apkopoja informāciju par to, kā stereotipi iespaido cilvēku spriedumus gan individuālās, gan sociālās psiholoģijas kontekstā. Atklājās, ka cilvēki pēc inerces atbalsta aizspiedumus, kas viņiem pašiem, godīgi sakot, nemaz nav tuvi.
Debora Prentise un Deils Millers veica pētījumu par alkohola lietošanu studentu pilsētiņā. Analizējot studentu viedokļus un viņu priekšstatus par to, ko domā citi vienaudži, Prentise un Millers guva plašas liecības par daudzskaitlīgo jeb masu ignoranci. Daudzi studenti uzskatīja, ka viņu biedri krietni aktīvāk atbalsta alkohola lietošanu, nekā tas bija patiesībā. Starp citu, atklājās, ka jaunajiem vīriešiem vairāk nekā meitenēm piemita nosliece iedzert tikai “kompānijas dēļ” un tāpēc, ka “koledžā tā ir pieņemts” (vismaz tā bija 1993. gadā)…
Vācu socioloģe Elizabete Noele-Neimane izvirzīja “klusēšanas spirāles” koncepciju, kas ir cieši saistīta ar ideju par daudzskaitlīgo ignoranci. Saskaņā ar šo fenomenu, cilvēki cenšas mazāk izteikties (vai neizteikties vispār), kad zina, ka viņu viedoklis būs nepopulārs. Noele-Neimane atklāj, ka klusējošos pārvalda bailes par sodu vai izolāciju no sabiedrības puses. Iedomātās “klusēšanas spirāles” apakšdaļā atrodas tie, kas klusē tāpēc, ka viņu viedoklis nesakrīt ar vispārpieņemto. Viņu baiļošanās piespiež spirāli griezties, ar katru apgriezienu to paplašinot. Tādā veidā informācija par sabiedrības viedokļa saturu automātiski kļūst par faktu, nocērtot iespēju mazākumam izteikties.
Galvenā “klusēšanas spirāles” sastāvdaļa nav nekas cits kā sabiedrības viedoklis, kurš viegli pakļaujas ietekmei un manipulācijām. Tas ir pūļa apziņas stāvoklis, kas atspoguļo noteiktu kolektīvo nostāju kādā jautājumā un attēlo sociālās intereses, par spīti tam, ka katrs indivīds sirds dziļumos domā citādi.
Angļu rakstnieks S. Batlers ir teicis: “Sabiedrība pērk savus viedokļus tieši tāpat kā pērk pienu, jo tas ir lētāk nekā turēt pašam savu govi. Tikai šeit piens galvenokārt sastāv no ūdens.”
Bailes “atrauties no kolektīva”
Saistībā ar šiem masu psiholoģijas fenomeniem ir notikuši daudzi pētījumi. Slavenā Solomona Aša eksperimenta laikā izpētes subjektiem tika piedāvāts atbildēt uz jautājumu par paralēlu līniju garumu – bet tikai pēc tam, kad būs izteikušies citi (eksperimentā “iesūtīti” dalībnieki), kas apzināti sastāstīja aplamības. Izrādījās, ka pārbaudāmie bija gatavi atteikties no personīgā viedokļa, piekrītot “iesūtīto” sakūdītajam vairākumam. 75 procenti no eksperimenta dalībniekiem vismaz vienā jautājumā pakļāvās apzināti kļūdainajam viedoklim. Savukārt Milgrama eksperiments parādīja, ka cilvēki sliecas darīt pat to, ko uzskata par nepareizu ‒ viņu rīcība var novest līdz pat slepkavībai, ja konkrētā situācija nez kādēļ tiem ir šķitusi “normāla” un “atbilstoša”.
Piemērs, kuru bieži min kā pirmo, spriežot par kolektīvajiem maldiem, ir Hansa Kristiana Andersena pasaka “Ķeizara jaunās drēbes”. Šajā stāstā blēdīgi drēbnieki apgalvoja, ka ir pašuvuši karalim apmetni, kuru nespēj saskatīt vien muļķi. Baidoties atzīt, ka neredz burvju audumu, klusēja gan galminieki, gan pavalstnieki, gan arī pats ķeizars, kas ļāva krāpniekiem saņemt algu par nepadarīto darbu. Tikai mazs bērns, visiem dzirdot, paziņoja, ka karalis ir pliks… Tā vai citādi šis fenomens parādās arī literatūras antiutopijās – no Orvela “1984” līdz Švarca “Pūķim”. Totalitāras sabiedrības un tirānijas bieži varenību gūst no pūļa maldiem, kas sekmē domāšanas inertumu, izmantojot pusaudžiem raksturīgo tieksmi darīt lietas, kas tiek pasludinātas par prestižām.
Prakse pierāda, ka, padodoties šāda veida mentālajiem trikiem, indivīds ne tikai pārstāj būt personība, bet pats sev atņem balsstiesības, veselīgas izvēles iespējas un kļūst līdzatbildīgs par sekām, kas rodas daudzskaitlīgās ignorances dēļ. taču nobriedušas personības nepadodas šādām bailēm “atrauties no kolektīva” un spēj izteikt savu viedokli, par spīti pūļa nostājai.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.17(391) [2017. gada 8.–28. septembris]